twitter facebook instagram

Laimīgs peldot

30.Jūl.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
340
Laimīgs peldot

Didzis Rudavs ir pirmais peldētājs, kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas spējis izcīnīt medaļu Eiropas meistarsacīkstēs. Jelgavnieks jūlija sākumā to paveica Eiropas junioru čempionātā Helsinkos, kur 50 m distancē brasā tikai par nieka tiesu atpalika no čempiona titula un ieguva sudraba medaļu.

Didzis peldēšanā trenējas jau desmito gadu, šobrīd jūtas pacilāts, vēlas kļūt arvien ātrāks un gatavojas nākamajām sacensībām. Lūk, viņa domas par padarīto un vēl darāmo.

TRĪSREIZ 50

“Par Helsinkiem sezonas sākumā īpaši nedomāju. Vispirms Latvijas čempionātā, kas notika jūnijā, gribēju un man vajadzēja izpildīt kvalifikācijas normatīvu arī 100 metru distancē, jo ar līdzdalību 50 metros vien nepietika. Izdevās, un tad sākām gatavoties tieši Eiropas meistarsacīkstēm.

Sacensības nebija vieglas, jo 50 metros vajadzēja startēt trīs reizes pēc kārtas, turklāt ar pilnu atdevi. Vairāk satraucos par priekšsacīkstēm, jo neesmu agra rīta peldētājs. Piektais ātrākais laiks iedrošināja. Par medaļu klusi iedomājos pirms fināla peldējuma, jo pusfinālā jau biju otrs ātrākais. Kāpēc ne?

Viss, ko 50 metros redzi, ir starta lēciens (tas man gan stipri jāuzlabo), kad pirmo un vienīgo reizi jūti, kur ir tavi konkurenti. Tālāk tajās 28 sekundēs ir tikai cīņa ar sevi un ūdeni, neredzi neko. Kad finišēju, uzreiz nepriecājos, jo vienlaikus baseina malai pieskārās vairāki. Kad uz tablo kā otrais gausi parādījās mans uzvārds, iesitu pa ūdeni un pacēlu dūri — es to izdarīju!

Prieks bija liels, sākumā pat neaptvēru. Tikai vēlāk uzzināju, ka esmu pirmais Latvijas peldētājs, kas zem Latvijas karoga izcīnījis medaļu Eiropas meistarsacīkstēs. Paldies trenerītei, jo arī viņai tādu sasniegumu līdz šim nebija, paldies atbalstītājiem. Īpaši ģimenei, jo tēti es dēvēju par savu menedžeri, tik ļoti viņš ir visā iekšā. Arī bez ģimenes materiālā atbalsta es neko daudz nesasniegtu. Paldies manai sporta skolai, kas iespēju robežās mani atbalsta! Varbūt tagad atbalsts būs lielāks. Puķi un žetonu kā mēneša labākais sportists Jelgavas domē jau esmu saņēmis.”

TRAUKŪDENS UN SKUDRIŅAS

“Tētis mani jau agrā bērnībā veda uz dažādiem sporta veidiem, meklēdams man piemērotāko. Karatē likās interesants līdz brīdim, kad vajadzēja izpildīt špagatu. Neizdevās, un mana sirds uzreiz bija tālu prom no šā sporta veida.

Tad tētis mani atveda uz peldēšanu. Viņš bija ievērojis, ka man ļoti patīk ūdens. Atceros, kad vecmāmiņa izlietnē mazgāja traukus, uzreiz biju klāt, lai pašļakstītos. Ka tik dabūt rokas ūdenī! Tētis savulaik pats sportoja — volejbols, vieglatlētika, arī bokss ir viņa sporta veidi. Abi vecāki mani ļoti atbalsta. Atceros, piektajā sestajā klasē gribēju iepauzēt, bet tētis bija neatlaidīgs un nepieļāva domu, ka varētu kavēt treniņus.

Peldēšana man iepatikās uzreiz, kaut gan sākumā pat nevarēju bez palīglīdzekļiem uz ūdens noturēties. Kad tētis mani veda uz treniņu, pār muguru skrēja skudriņas, cik ļoti gribējās ūdenī! Par medaļām un vietām īpaši nedomāju. Vairāk sacentos ar savu personisko rekordu, vienmēr centos to uzlabot. Arī tagad Helsinkos to laboju divas reizes, arī finālā.

Peldēšanā man patīk pats ūdens, sajūta, ka esi brīvs, vari stiprināt savu ķermeni, ka peldi arvien ātrāk. Kad eju ar draugiem peldēties, tad nekādus stilus nedemonstrēju, peldu tautas kraulā ar galvu virs ūdens. Neviens nepateiks, ka esmu profesionālis.

Trenējos parasti divas reizes dienā, skolas laikā pirmais treniņš septiņos no rīta, pirms mācībām, tad vakarā. Brīvdiena parasti ir svētdiena. Ir treniņi ūdenī, sausie treniņi.

Sagatavošanās periodā ir nodarbības, kas veicina vispārējo fizisko sagatavotību. Skrienam krosus, kas man ne sevišķi iet pie sirds, daudz staipāmies, jo esmu diezgan pastīvs, veicam dažādus vingrinājumus dziļo muskuļu attīstībai. Cenšos, jo jādara viss, lai būtu arvien spēcīgāks, lai vājo punktu būtu pēc iespējas mazāk.”

NĀKOTNES OLIMPISKIE METRI

“Prieks par panākumiem, bet labi saprotu, ka 50 metri nav olimpiskā disciplīna un par pamata distanci jākļūst simts metriem. Vēl neesmu tik ātruma izturīgs, lai maksimālā tempā un bez lielām kļūdām veiktu simtnieku. Tagad esmu gatavs uz metriem 70—75... Jāliek klāt. Īpaši 50 no 100 metriem jau neatšķiras. Vienīgi simtniekā viss jādara tikpat ātri, bez mazākās atelpas, tikai divas reizes vairāk un ilgāk. Par 200 metriem gan nedomāju, esmu sprinteris.

Tehniku var uzlabot nemitīgi. Abi ar treneri labi zinām manas kļūdas roku darbībā — pārāk maz izmantoju muguras muskuļus, jāpalielina izturība. Pie tā daudz jāstrādā. Maksimāli jāizmanto tas, kas man dots. Garāks jau neaugšu, bet jo īsāks augums, jo aktīvākam jābūt. Mazie, kodolīgie vispār ir hiperaktīvi. Man laikam lemts tāds vidusceļš, kur savas spējas jāizmanto pēc iespējas pilnīgāk. Galvenais nesatraumēties, jo pleca muskulī reizēm jūtu sāpes. Viss jāpārbauda, laikus jānovērš, jo ielaista trauma var visam pārvilkt strīpu.

Negribu noliegt, ka nedomāju par olimpiskajām spēlēm. Varbūt ne par nākamajām, jo tad man būs vien 19 gadi, bet par aiznākamajām gan.

Bet nekad nesaki nekad. Esmu laimīgs, kad peldu!”

Šis raksts jau bija gatavs, kad no Latvijas Peldēšanas federācijas atnāca ziņa, ka Didzis Rudavs iekļauts Latvijas izlases sastāvā, kas oktobrī Buenosairesā (Argentīna) startēs  vasaras Jaunatnes olimpiskajās spēles.

DZIMIS BRASAM

Jelgavas specializētās peldēšanas skolas trenere Astra Ozoliņa:

“Kad pirms deviņiem gadiem tēvs atveda savam vecumam pagaru astoņgadīgu puišeli, neko īpašu viņā nesaskatīju un liku trenēties kā visiem. Pamēģinājām dažādus peldēšanas stilus, taču mana pieredze ātri lika saprast, ka Didzis ir kā radīts brasam. Par brasistu piedzimst, to rāda augums, roku un kāju kustības.

Didzis ir ļoti motivēts, nav problēmu ar treniņu apmeklētību. Daudz palīdz vecāki. Puisis ir ļoti mērķtiecīgs, cīnās līdz pēdējam. Helsinkos viss izšķīrās pēdējā pieskārienā, kas prasa īstu cīņas sparu, un Didzis nepadevās līdz pēdējam centimetram.

Mēs labi apzināmies, kas mums vēl jāuzlabo un jāpilnveido. Vispirms tā ir peldējuma tehnika, lokanība, ātruma izturība. 50 metri, kuros viņš izcīnīja medaļu, nav olimpiskā disciplīna, bet 100 metriem vēl pietrūkst izturības. Strādāsim, un ticu, ka par Didzi vēl daudz dzirdēsim.”

 

Didzis RUDAVS

Peldētājs, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 11. klases skolnieks

Dzimis: 2001. gada 10. maijā Rīgā

Augums, svars: 189 cm, 85 kg

Sporta gaitas: no astoņu gadu vecuma trenējas peldēšanā Jelgavas specializētajā peldēšanas skolā, pirms tam — sporta dejas, hokejs, karatē

Trenere: Astra Ozoliņa

Lielākie sasniegumi: 2. v. 2018. gada Eiropas junioru čempionātā 50 m brasā, daudzkārtējs Latvijas čempions jauniešiem un pieaugušajiem

Vaļasprieks: fotografēšana 

Autori: 
Juris Bērziņš Soms