twitter facebook instagram

Latviešu strēlnieka stāsts

27.Mar.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
116
Deglis-DZIIVESVEIDS.jpg

Astoņdesmitajos gados
Dainis Deglis bija viens no mūsu futbola meistarkomandas Rīgas Daugavas aizsardzības balstiem. Toreiz
līdzjutēji viņu sauca par latviešu
strēlnieku
. Lai gan atšķirībā no vairākiem citiem daugaviešiem Deglis nekļuva par futbola treneri, viņš arī pēc
sportista karjeras beigšanas palika iemīļotajā sporta veidā, vispirms kļūstot
par pirmo latviešu futbola aģentu, bet pēc tam enerģiju veltot jauna kluba FK Jūrmala izveidošanā.

„Futbolu spēlēju jau no piecu
gadu vecuma, bet tā kā bērnību pavadīju Smiltenē, kur nebija spēcīgas futbola
skolas, esmu nodarbojies arī ar vieglatlētiku, cīņu sporta veidiem, smaiļošanu.
Kad septītajā klasē pārcēlos uz Rīgu, pierakstījos Rīgas Futbola skolā pie
trenera Kriša Maisītāja. Pēc pusgada jau spēlēju Latvijas skolnieku izlasē, bet
deviņpadsmit gadu vecumā nonācu Rīgas Daugavā,
kur aizvadīju desmit sezonas", savu futbola dzīvesstāstu sāk Dainis Deglis. PSRS
čempionāta pirmajā līgā Daugavas
sastāvā viņš aizvadījis gandrīz divarpus simtus spēļu. Tajā laikā Daugava bija ļoti tuvu lielā mērķa
sasniegšanai - spēlēšanai PSRS čempionāta augstākajā līgā. Tomēr divas fatālas
neveiksmes pārsvītroja visus sapņus.

Daugavas drāma
„Sākumā viss gāja pēc
plāna. Mums bija iespēja spēlēt augstākajā līmenī, bet mazliet kaut kā
pietrūka. Joprojām palikusi sajūta, ka neizdarījām visu līdz galam. 1985. gadā
beidzām sezonu pirmajā vietā, ar sešu punktu pārsvaru pār Maskavas CSKA. Tomēr tieši tad vienīgo reizi
vēsturē pirmās līgas uzvarētājs automātiski neiekļuva augstākajā līgā, bet tika
sarīkots pārejas turnīrs. Mums bija gandrīz neiespējami uzvarēt, jo komandas bija
nevienlīdzīgā situācijā - Daugavai
sezona beidzās mēnesi agrāk nekā augstākās līgas komandām. Turklāt tajā sezonā
mums komandā bija tikai kādi sešpadsmit spēlētāji, bet pirms pārejas turnīra saslima
divi pamatsastāva futbolisti - es un Igors Ņikišins (kaut kur Dušanbē noķērām
dzelteno slimību). Tā kā palikām gandrīz bez maiņu iespējas," atklāj Deglis.„Līdz tam Daugava gāja pa Viļņas Žalgira ceļu, kas tika līdz PSRS
čempionāta bronzas medaļām. Arī mums vajadzēja būt vismaz augstākās līgas
viducī, bet pārejas turnīrs pārtrauca šo ceļu. 1986. gada sezona rādīja, ka
esam pārauguši pirmās līgas līmeni, sezonas vidū pat ieguvām divpadsmit punktu
pārsvaru pār otro vietu. Taču vasarā mums pateica, ka gruzīnu Lančhuti Gurija noteikti tiks augstākajā līgā,
bet mums atliek cīnīties ar CSKA par
otru ceļazīmi. Pilnā sparā ritēja aizkulišu cīņa. Visā Padomju Savienībā uz
vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt komandas, kas nenodarbojās ar dažādām
ārpuslaukuma lietām. Augstākajā līgā tas bija Maskavas Spartak, pirmajā līgā - Daugava.

Mums arī pietrūka spēlētāju rezervju, jo sezonas beigās bijām noguruši un
sākām buksēt. Daugavai dārgi maksāja arī PSRS čempionātā ieviestais neizšķirtu
limits, jo nesaņēmām punktus par pēdējiem diviem neizšķirtiem. Ar to mums būtu
pilnīgi pieticis, lai tiktu augstākajā līgā. Tagad, atskatoties uz to laiku,
jāsecina, ka neatkarīgi no visām grūtībām laikam psiholoģiski nebijām
pietiekami spēcīgi un ne līdz galam ticējām saviem spēkiem. Dzīvē viss notiek
likumsakarīgi. Lai gan spēles ziņā noteikti atbildām augstākās līgas prasībām. Atceros
trenera Jāņa Skredeļa vārdus pēc pēdējās spēles Taškentā. Viņš teica, ka
augstākajā līgā var tikt vienīgi izcili cilvēki un sportisti. Acīmredzot mēs
tādi nebijām."

Liepājas periods

Lai gan Deglis ilgus gadus bija uzticīgs Daugavai, viņš izmēģinājis spēkus vēl pāris komandās. Arī spēcīgajā
Maskavas Dinamo.

„Pēc 1980. gada sezonas
mani uzaicināja uz Maskavas Dinamo,
kur pabiju četrus mēnešus. Sāku čempionātu Dinamo
sastāvā, piedalījos vienā spēlē PSRS kausa izcīņā, kā arī vēl četros mačos dublieru
turnīrā. Tomēr divdesmit divu gadu vecumā nevēlējos spēlēt dublieros, bet Dinamo pamatsastāvā bija grūti tikt, jo
tur trīs aizsargi bija PSRS izlases kandidāti. Maskavieši vēlējās mani uz gadu
sūtīt uz Stavropoles Dinamo, bet
nolēmu, ka labāk atgriezīšos Rīgā. Vēlāk bija kaut kādas runas par Maskavas Spartak, pārejas turnīrā ar mani runāja
Ļeņingradas Zenit pārstāvji, bet tajā
laikā neviens no Daugavas brīvprātīgi
negāja prom," atklāj Deglis.

Pēc dramatiskās 1986. gada sezonas Deglis pārgāja uz Liepājas Zvejnieku, kas spēlēja PSRS čempionāta
otrajā līgā.

„Pārcelšanās uz Liepāju
bija saistīta ar to, ka jutu, - treneris man gatavo rezervista lomu. Man kā
sportistam tas bija nepieņemami. Nolēmu, ka tad labāk spēlēt Zvejniekā. Liepājā spēlēju divus gadus,
taču visu to laiku tiecos atgriezties Daugavā.
1989. gadā tas arī notika, bet karjeras izskaņā vienu gadu aizvadīju arī
Somijas klubā KooTeePee," stāsta
bijušais Daugavas aizsargs.

Pirmais aģents

Daudzi no astoņdesmito gadu Daugavas
futbolistiem pēc sportiskās karjeras beigām kļuva par treneriem (Aleksandrs
Starkovs, Jurijs Popkovs, Genādijs Šitiks, Sergejs Semjonovs, Jurijs Ševļakovs),
taču Deglis izvēlējās citu ceļu, kļūstot par pirmo latviešu futbola aģentu.
Tomēr Degļa lielākais veikums ir FK Jūrmala
izveidošana.

„Nekad neesmu gribējis būt
par treneri. Jau divdesmit gadu vecumā komandas biedri teica, ka ar laiku būšu
komandas priekšnieks. Acīmredzot man bija kaut kādas atbilstošas īpašības. Futbols
man ir asinīs, tāpēc nevaru pārorientēties, teiksim, uz baletu, bet vēlos kaut
ko darīt futbola labā. Kad beidzu spēlētāja karjeru, patiešām vēlējos kļūt par futbola
aģentu, bet tad tas nebija iespējams, jo bija jāmaksā liela nauda. Kad vēlāk
parādījās šāda iespēja, nokārtoju eksāmenus, iemaksāju apdrošināšanas naudu un
kļuvu par aģentu. Tomēr tad jau šī vēlme bija krietni sarukusi. Interesantāk bija
izveidot jaunu komandu. Tā radās ideja par FK Jūrmala. Toreiz skaitījos FK Jūrmala
prezidenta Aleksandrs Bašarina padomnieks, jo aģenta statuss neļauj ieņemt
nekādu oficiālu amatu vai būt akcionāram futbola klubā. Joprojām esmu FIFA
aģentu listē, bet jau pērn informēju LFF, ka ar aģents vairs nebūšu," atzīst
Deglis.

Pirms dažiem gadiem FK Jūrmala
izcēlās ar jaunu piegājienu leģionāru izvēlē, meklējot talantus pārpilnajā
Dienvidamerikas futbolistu tirgū. Jūrmalnieku ideja bija vienkārša - iegādāties
dienvidamerikāņu spēlētājus, kurus Latvijā sagatavotu Eiropas futbola prasībām
un tad pārdotu tālāk uz bagātākām līgām. Šis plāns tomēr neattaisnoja cerības.

„Caur mūsu rokām izgāja
pieci, seši argentīnieši, divi brazīlieši, bet reāli sāka spēlēt tikai Kristians
Toress un Antonio Fereira, kuri ir labi Latvijas čempionāta futbolisti (tagad
abi spēlē Liepājas metalurgā. - K.G.).
Pagājušajā gadā mēģinājām viņus iekārtot Krievijā, bet nesanāca. Maskavas Dinamo bija ar mieru ņemt Fereiru
dublieru komandā, lai pusgada laikā sagatavotu viņu pamatsastāvam, bet tas nav
tik vienkārši," atklāj Deglis. Jāpiebilst, ka pēdējā laikā parādījusies
nepatīkama tendence, ka pat labākajiem Latvijas čempionāta futbolistiem ir ļoti
grūti iekārtoties kādā spēcīgākā futbola līgā. Deglis pastāsta par dažām
futbolistu pāreju īpatnībām:

„Krievijas čempionātā neko
nevar izdarīt bez pazīšanās. Tad jābūt ļoti izcilam spēlētājam, lai viņu kaut
kur noskatītu. Krievijā ir daži klubi, pie kuriem var tikt klāt tikai ar viena
konkrēta aģenta starpniecību, bet viņam jau ir savi 20 spēlētāji. Krievijas
klubi katrā transfēru periodā nomaina pa 12 - 15 futbolistiem. Ņemot vērā, ka
katra spēlētāja minimālā cena ir pusmiljons ASV dolāru, paskaitiet, kāda ir
naudas kustība, kādi procenti aiziet aģentiem. Nav daudz klubu, kas pērk
konkrētu spēlētāju noteiktai pozīcijai. Lielākā daļa nopērk trīs futbolistus,
pēc tam citus trīs pārdod, un šī kustība viņus visus baro.

Latvijā futbola piramīda diemžēl īsti nestrādā. Pērn Latvijas čempionāta
labākie spēlētāji bija veterāni Vits Rimkus un Vitālijs Astafjevs. Tas liecina,
ka jaunajiem vispirms jāmēģina izkonkurēt viņus, tad jādomā par ārzemju piedāvājumiem,
labiem līgumiem. Lai gan mums ir talantīgi zēni, kuri dažreiz parādās,
nesaprotams no kurienes. Piemēram, pagājušajā gadā FK Jūrmala sastāvā spēlēja Gints Freimanis, kurš, nopietni
trenējoties, var tikt līdz Latvijas izlasei."

Meitas uzņēmumi

Pēdējos gados Latvijas futbolā jūtama aktīva kustība - veidojas jauni
klubi, pie mums kuplā skaitā ierodas leģionāri no visas pasaules. Vai tas
nozīmē, ka futbols Latvijā kļuvis par nopietnu biznesu?

„Mūsu valstī šobrīd pelnīt
ar futbolu ir neiespējami. Tā tas būs vēl vismaz trīs gadus. Tā ir optimistiskā
prognoze. Šajā jautājumā nav vērts lolot ilūzijas. Labi, ka veidojas jauni klubi,
jo tas liecina, ka interese ir. Latvijā futbola klubs var būt palīgs kaut kādos
biznesa projektos, bet nevar atpelnīt naudu ar biļešu tirdzniecību, krekliņu
pārdošanu, reklāmu vai televīzijas tiesībām," atzīst Deglis.

Viens no mūsu komandu izdzīvošanas variantiem ir meklēt sadarbības iespējas
ar bagātākiem ārzemju klubiem jeb vienkārši kļūt par to fārmklubiem. Šogad arī
FK Jūrmala prezidents Bašarins
meklēja šādu iespēju, risinot sarunas ar Krievijas čempionvienību
Sanktpēterburgas Zenit. Vienošanā gan
netika panākta.

„Tas ir viens no ceļiem.
Ģeogrāfiski izveidojies, ka esam tuvāk Krievijai, tāpēc likumsakarīgi, ka
veidojas kontakti ar Krievijas vienībām. Tiesa, FK Jūrmala savulaik bija iespēja kļūt par kāda Vācijas futbola kluba
meitas uzņēmumu. Ne velti, arī citās dzīves jomās notiek šādi procesi.
Piemēram, visas mūsu bankas ir pakārtotas lielākiem Eiropas uzņēmumiem. Domāju,
ka tas pats notiks arī futbolā - lielākā daļa komandu strādās kāda lielāka
kluba labā. Tā ir arī citur Eiropā. Piemēram, Londonas Arsenal ir sadarbības partneris beļģu Beveren, Manchester United
- beļģu Antwerpen," klāsta Deglis,
kurā izvērtē Latvijas čempionāta līmeni.

„Manuprāt, mūsu vadošo
komandu meistarība ir atbilstoša Krievijas pirmās līgas vidusmēra vienībām.
Domāju, ka mēs jau ilgāku laiku mīņājamies uz vietas."

Viena no Latvijas čempionāta lielākajām problēmām ir nelielais skatītāju
skaits, jo daudzus mačus klātienē vēro tikai pāris simti skatītāju.  

„Ja paņem pēdējo astoņu
gadu rezultātus, pirmais trijnieks vienmēr ir gandrīz nemainīgs. Tas skatītājiem
nav interesanti. Pārējiem ir grūti konkurēt ar pirmo trijnieku. Piemēram, FK Jūrmala nevar dabūt talantīgus jaunos
spēlētājus. Varam paņemt tikai tos, kuri ir nederīgi Liepājai, Ventspilij un Skonto. Tā ka tiem klubiem, kas nākotnē
grib būt spēcīgi, jāveido sava infrastruktūra, jāaudzina savi futbolisti. Taču
arī tur ir jāinvestē nauda, lai pēc tam gūtu kaut kādus augļus. Ja uz Skonto un FK Rīga mačiem atnāk simts skatītāju, tas nozīmē, ka Latvijas futbolā
ir krīze. Mums ir jāveido profesionāla futbola līga un jāiegulda liels darbs.
Jābūt nopietniem menedžeriem, kas redz attīstību. Visā pasaulē futbols ir
produkts, bet Latvijā tas ir nolaists pašplūsmā."

Jūrmalas cerība

Agrākajos gados FK Jūrmala arī
varēja lepoties ar visai kuplu līdzjutēju skaitu un īstu futbola atmosfēru maču
laikā, taču pērn klubā iestājās krīze. FK Jūrmala
pārdeva lielāko daļu labāko spēlētāju, tas uzreiz atspoguļojās arī rezultātos -
sezonas sākumā jūrmalnieki pretendēja uz medaļām, bet finišēja sestajā vietā.
Šoziem FK Jūrmala nākotnes
perspektīvas šķita visai neskaidras. Vienubrīd izskanēja versija, ka FK Jūrmala kļūs par Zenit fārmklubu, taču tas nenotika. FK Jūrmala arī bija vienīgā virslīgas komanda, kas ziemā nerīkoja
ārzemju treniņnometnes, vienību pameta daļa spēlētāju, tāpēc radās bažas par tās
nākotni. Deglis šos notikumus vēroja no malas, jo pagājušajā sezonā bija
atgājis malā no kluba darbības. Tomēr grūtā brīdī Dainis nolēma atgriezties pie
sava lolojuma.

„Savulaik biju viens no
tiem, kas izveidoja FK Jūrmala.
Bašarins finansēja šo projektu, bet ideja bija mana. Tāpēc redzot, kas notika
pagājušajā sezonā, un to, ka šogad līdz pat janvāra vidum nebija uzsākti
treniņi, nolēmu kaut ko darīt. Tagad ir drošība, ka vismaz šo sezonu komanda noteikti
spēlēs. Tā arī daudz ko parādīs, kā klubs attīstīsies tālāk. Man FK Jūrmala nav un nebūs oficiāla amata, bet
esmu šīs komandas uzticamākais līdzjutējs. Darīšu visu, lai komanda būtu. Cits
jautājums, cik tā būs stipra un par kādām vietām cīnīsies. Turklāt tagad mums
ir arī viens no skaistākajiem stadioniem Latvijā, Jūrmalā uz futbolu vienmēr nākuši
skatītāji. Domāju, ka viss pamazām nostāsies savā vietā," stāsta Deglis, kurš
apzinās, ka jūrmalnieki konkurentiem šosezon iedevuši nopietnu handikapu.

„Ne velti visas komandas
brauc uz Turciju, lai trenētos uz labiem zālāja laukumiem, aizvadītu labus
sparingmačus. Ja FK Jūrmala sāktu nopietni
gatavoties sezonai, arī mēs uz turieni brauktu. Tagad šo procesu neesam
izgājuši. Skaidrs, ka tas atstās iespaidu uz sezonas startu. Mums izveidojies
Latvijas futbolistu kolektīvs, komandu noteikti papildinās daži leģionāri.
Cerams, ka viņi pacels komandas meistarību. Pēc manas iniciatīvas galvenā
trenera amatā atgriezies Vladimirs Babičevs, kurš, manuprāt, ir viens no
interesantākajiem Latvijas treneriem. Viņam ir lielas izaugsmes iespējas. Šogad
Vladimiram būs jāparāda savas spējas visai grūtos apstākļos, kad nebija
pilnvērtīgs sagatavošanās process."

Daiņa Degļa futbola aktivitātes neaprobežojas tikai ar FK Jūrmala. Viņš Babītē veido septiņus
futbola laukumus ar dabīgo zālāja segumu.

„Jūrmalā zeme ir pārāk
dārga, tāpēc strādājam Babītē. Ar laukumiem Rīgā ir ļoti lielas problēmas, jo
stadioni viens pēc otra veras ciet. Pieredze liecina: ja ir laukums, būs arī,
kas tur spēlē. Kad sāka būvēt hokeja halles, arī daudzi domāja, - kas tur
spēlēs. Bet izrādās, ka tās visas aizņemtas no rīta līdz vakaram. Kad Jūrmalā
parādījās laukums, uzreiz arī izveidojās komanda, bet tagad vēl ir arī pāris vienību
pirmajā līgā."

Kristiāns GIRVIČS