twitter facebook

Latviete cīņā par tiesībām

13.Sep.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
89
Dzivesstils-Kavasa.jpg

Dace Kavasa ir jurisprudences maģistra grāda īpašniece un tiesnese. Taču tie tomēr bija atšķirīgi faktori viņas darbā.
Ieguvusi augstskolas izglītību vispirms Latvijas Universitātē, bet pēc tam saņēma Britu padomes Čīvingas stipendiju studijām Daremas universitātē Durhamā. Viņa strādāja Dānijas Cilvēktiesību institūtā, būdama projektu vadītāja Balkānu un Āzijas valstu reģionos. Pretendēja uz Latvijas Cilvēktiesību biroja vadītājas amatu, taču eksperti atzina pieredzes trūkumu. Tagad Dace ir Spānijas Cilvēktiesību institūta projektu vadītāja un strādā Madridē.

Kas kopīgs viņas juristes izglītībai un jau iepriekš pieminētajam tiesneses amatam? Viņa ir pirmā, kura tenisa aprindās Latvijā ieguva starptautiskās kategorijas bronzas nozīmi. Pārvaldot angļu un zviedru valodu, lieliski saprototies dāņu, norvēģu, vācu un spāņu valodās, Dacei nebija problēmu soli pa solim iekarot autoritāti tenisistu vidū. Savulaik ilgus gadus trenējoties Dinamo pie treneres Gunas Avenas, augstākās virsotnes sportā neizdevās sasniegt, toties tiesneses darbā strādājusi nozīmīgos turnīros.

Pateicoties viņas uzņēmībai un erudīcijai, tiesneses ceļi veduši uz Jaunzēlandi un Turciju, Vāciju un Franciju, Grieķiju un Īriju, Lielbritāniju, Austrāliju un vēl citām valstīm. Par sākumu šai nodarbei Dace uzskata laiku, kad vēl pati spēlējusi un bijusi Kijevā kopā ar savu kluba biedreni Jekaterinu Antropovu.

„Gaidījām spēļu sarakstu, laiku īsinot, skatījāmies, kā igauņu tenisists cīnās ar gruzīnu sportistu," stāsta Dace. „Brīdī, kad karstasinīgais kaukāzietis sācis apelēt pie tiesneša sirdsapziņas, es automātiski paskaļi ieteicos, sak, ko viņš tur ņemas, skaidrs, ka bumba bija autā. To sadzirdēja sportista tēvs, uzrunāja mani, netaupot lamu vārdus. Es šim pretī, ka nav pieļaujams lamāt tiesnesi. Skandāls ne pa jokam. Kad man tika vēl ti ženščina molči (tu, sieviete, klusē), savos četrpadsmit gados spēru pretī, ka viņš jau nebūs noteicējs tāpēc vien, ka ir vecis. Interesants sākums manai tiesneses karjerai, kā arī darbam saistībā ar dzimumlīdztiesību..."

Tas bija tobrīd vēl neapzināts solis pretī tiesneses darbam tenisa laukumos. Lai gan Dace vēl apzinīgi turpināja iet uz treniņiem, pirms tam vairākus gadus izmēģinot spēkus dzimtajā Salaspilī tautisko deju kolektīvā. Skolā, kur vien vajadzēja, piedalījās sacīkstēs neskaitāmos sporta veidos, arī sporta pasākumos Salaspilī  un sacensībās vecāku darba vietās. „Patika doties trasē ar distanču slēpēm, ar lielu prieku spēlēju futbolu. Kamiņš teica, - tu biji vienīgā meitene spēļu laukumā, kas ar mums, džekiem, spēlēja futeni. Kāpu kokos, ja vajadzēja pierādīt taisnību, bērnu dienās pat izkāvos..."

Bērnu un nereti arī jauniešu tenisa sacensībās paši dalībnieki pilda tiesnešu darbu. Tā bija arī Dacei, kad viņa palīdzēja trenerei tiesāt junioru mačus Jūrmalā. Toreiz viņai bija sešpadsmit gadu. Nākamajā sezonā Latvijai bija piedāvājums sūtīt divus cilvēkus uz Starptautiskās Tenisa federācijas kursiem Pēterburgā. Tolaik daudziem tiesnešiem bija liels angļu valodas zināšanu deficīts. Viņai problēmu nebija, un tā viss sākās.

Pasaule izbraukāta krustu šķērsu, kāpjot uz tiesneša paaugstinājuma starptautiskos turnīros. „Neaizmirstami ir Deivisa kausa izcīņas mači ar Latvijas izlases līdzdalību. Tur gāja viskarstāk, jo regulāri tika atgādināts, ka man jātiesā pareizi. Daudz reižu esmu strādājusi arī Federācijas kausa izcīņas sacensībās, neskaitāmos WTA un ATP satelītu un futures turnīros paaugstinājuma tiesneša krēslā. Tiesātas Jeļenas Dementjevas, Natālijas Zverevas, Frančeskas Šiavoni, Ivana Ļubiciča, Dominika Hrbatija un daudzu citu izcilu spēlētāju cīņas."

Nav iespējams saskaitīt, cik bijis šo spēļu. Dacei vēl prātā palikuši arī Latvijas junioru čempionāta mači Saulkrastos, kas bijis viens no jautrākajiem turnīriem, jo nācies no krūmiem ārā dzenāt vecākus un trenerus, kur par visām varēm centušies pretēji noteikumiem teikt priekšā saviem lolojumiem.

Cik gan reižu nav dzirdēti stāsti, ka tenisa spēle ir lielisks veids, kā dibināt kontaktus, atelpas brīžos risināt darba lietas ar vajadzīgiem cilvēkiem. Dacei par to ir cits sakāmais: „Teniss deva iespēju ceļot, iemācīties pielāgoties un iedzīvoties konkrētā vidē, strādāt ar dažādiem cilvēkiem. Tiesāšana - uzlabot komunikācijas spējas, saprasties ar ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, novērst konfliktus. Kā saka mana kolēģe, spēlējot futbolu un tenisu, arī citus bumbusportus, iemācies iet pēc bumbas, kas darbā noder, mēģinot sasniegt izvirzītos mērķus. Koncentrēšanās, uzņēmība, neatlaidība noder jebkur. Augsta fiziskā sagatavotība gan īpaši nenoder, ja vien neņem vērā pasākumus, kad, piemēram, Tadžikistānā jākāpj kalnos, jo kolēģi iecerējuši šādu izklaidi projekju vadītājai."

Ja reiz esam nonākuši pie darba lietām, interesanti uzzināt, ko ikdienā praktiski dara vienīgā latviete nu jau Spānijas Cilvēktiesību institūtā. „Cenšos izpētīt, kas, piemēram, Tadžikistānā cilvēktiesību jomā ne visai labi paveikts, nodibinu sakarus un darba attiecības ar dažādām organizācijām. Tad ar viņiem kopā gatavojam projektu, kuros pārsvarā tiek iekļautas konferences, pētījumi, izglītības programmas par konkrēto tēmu, un tad kopā ar partneriem mēģinām to realizēt. Daudz uzstājos konferencēs, lasu lekcijas, vadu aktīvas mācībstundas, kas palīdz darboties organizāciju attīstības stratēģijām. Un tā ir visās valstīs, kurās ir mani projekti."

Saki ko gribi, tomēr bez fiziskā rūdījuma nav iespējams produktīvi darboties tik vērienīgā darba laukā. To atzīst arī Dace, kas Lillehammeres olimpisko spēļu laikā Norvēģijā pirmoreiz iemēģināja kalnu slēpes. Iepatikās, lai arī tā nav viņas lielākā aizraušanās. Varbūt tādēļ, ka pērn Itālijas kalnos tika gūta trauma. Taču nav ļaunuma bez labuma. Bijis vairāk laika iepazīt itāļu ikdienu un sadzīvi, daudz ko izlasīt, kam ikdienā pietrūkst brīvu brīžu. Turklāt ārsta norādījumi kalnā nekāpt pilnībā gan netika ievēroti. Ne jau tādēļ tik tālu lidojusi, lai visu dienu pavadītu, kafiju dzerot.

Īpašs stāsts par aizvadīto darba laiku Dānijā. Šajā valstī, spilgti izteikti galvaspilsētā Kopenhāgenā, lielisks transporta līdzeklis ir velosipēds. Ar to brauc visi, neatkarīgi no vecuma un laika apstākļiem. Dace nebija izņēmums: „Fenomenāls pārvietošanās līdzeklis. Turklāt to izmanto ne tikai sporta apģērbā, betr pat augstpapēžu kurpēs. Par riteņbraucējiem īpaši padomāts, jo visur speciālie veloceliņi. Madridē vēl neesmu iesākusi tā pārvietoties pa pilsētu, taču, esmu pārliecināta, drīz sākšu. Rīgā gan būtu pagrūti, ņemot vērā autobraucēju agresīvo braukšanas stilu, un riteņbraucēji tiek pakļauti riskam. Te jāmeklē kompleksi risinājumi gan braukšanai, gan autovadītāju kultūras uzlabošanai, gan stāvvietām un apdrošināšanai. Piecu gadu laikā, ko pavadīju Kopenhāgenā, man ne reizi nebija jāizmanto apdrošināšanas pakalpojumi, jo velosipēdu nevienam pat prātā nebija doma nozagt."

Kopenhāgenā Dace bija Amager tenisa kluba biedre, spēlēja vismaz pāris reižu nedēļā. Tāpat kā komandu mačos Vācijā. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo darba apjomu un ritmu, kad teju teju, teiksim, atkal jākravā ceļasomas, lai dotos uz Taizemi, vairs nav iespējams. Tādēļ tagad viņa vien met skatu uz kādu no Madrides tenisa klubiem, kur uzspēlēt vien priekam. Un, ņemot vērā lielo aizņemtību, Dace bija spiesta informēt Starptautisko Tenisa federāciju, ka viņa vairs nevar pildīt tiesneses pienākumus.

Būts tik daudzās valstīs, sastapti tik daudz interesanti ļaudis. Būtu grēks to visu neiemūžināt fotogrāfijās. Tas Dacei izdodas lieliski. Viņa skrupulozi dokumentē visu, kas tiek pieredzēts, ceļojot pa pasauli. Arī tas, kā konvoja pavadībā braukts Bagdādes bīstamākajos rajonos, arī tas, kā, lidojot uz kādu no Latīņamerikas valstīm gandrīz piedzīvota aviakatastrofa. Un kopš tās reizes viņa ieklausās sirdsbalsī. Ja tā čukst, ka kaut kas varētu nebūt labi, ja iespējams, atcel nozīmīgākos darbus un svarīgāko uz nākamo dienu. Tā Dace tagad dara vienmēr, ja kaut kur jālido. Bet par tām ceļojuma piezīmēm. Kā pati saka: „Vēl gribētu pamācīties fotografēšanas tehnikas nianses, vēl jāatrod laika, lai visu piedzīvoto niansēs pierakstītu. Varbūt pienāks laiks rakstīt grāmatu. Bet tas jau būs cits stāsts.

Māra JURŠEVICA