Latvietis uz krievu kaujas mākslas takas

"Es domāju, - mani te nositīs. Visus vingrinājumus pret mani izpildīja ar pilnu spēku, treniņmaisu varbūt saudzēja vairāk - tas no sitieniem, spērieniem un triekšanās pret grīdu var arī pārplīst, būs skāde, bet ko mani taupīt!" tā savus pirmos soļus Kadočņikova kaujas mākslas skolā Krievijas pilsēta Krasnodarā atceras ogrēnietis Egils Helmanis. Viens no tiem, kam pašmācības ceļā apgūtā kaujas māka kļuvusi teju par dzīvesveidu.

Skarba atmosfēra ir ikdiena šai skolai, kas nav orientēta uz smalkiem jaunskungiem. (Savulaik viena no čekas aģenta sagatavošanas metodēm bijusi iesēdināt viņu kamerā pie īsteniem zekiem un tad iepludināt ziņu, ka šis ir stukačs, proti, nodevējs - ja izdzīvos, būs lietaskoks, ja ne - meklēs nākamo.) Papildus tam Egila debija Krasnodarā ietrāpījās laikā, kad Latvija nule bija deklarējusi neatkarību, ko lielum lielā daļa turieniešu uzskatīja par vissmagāko nodevību. "Nosaukt par latvieti - tas tolaik bija lielāks apvainojums nekā nozākāt vissmagākajiem trīsstāvīgajiem. Un es, nodevēju nācijas pārstāvis, mēģinu iekļūt faktiski Krievijas militarizētā struktūrā! Tās bija murgainas dienas," rāmi stāsta Egils. Gan runas manierē, gan vaibstos un raženajā augumā labi saskatāma līdzība ar viņa brālēnu Latvijas izlases basketbolistu Uvi Helmani.

Mērķis baciļiem

Daudzi ar smīnu klausās stāstus par to, kā no slimīga pusaudža izaug spēkavīrs. Lūdzu, skeptiķi: Egils ir ideāls piemērs šim variantam. Vismaz pats tā stāsta. "Biju padomju medicīnas moceklis. Likās, vai katra slimība, kas vien nākusi pasaulē, uzskatīja par savu pienākumu atrast mani," saka Egils, un pat vēl pēc gadu desmitiem nevar nenodrebinoties atcerēties toreizējo medicīnas servisu. "Bija jānodod kuņģa sula. Divas stundas rīstīdamies, mocīju iekšā gumijas šļauku. Atnāk medmāsa: "Ko, vēl nekā? Tad palēkā uz vienas kājas, tā, tagad uz otras - labāk tecēs!" Un tā pa pusstundai uz katras spriņģoju... Slimnīcās vai sanatorijās pavadīju vairāk laika nekā skolā, - ko tur brīnīties, ka mācījos viduvēji, bet īpaši man riebās fizkultūra."

Intuitīvi jutu, ka te kaut kas būtisks tiek laists šķērsām, ka kaut kādu normatīvu izpildi prasa rezultātu pēc, nevis, kā uz papīra sludināja, lai veidotu harmonisku cilvēku.  Jau vēlāk dzirdēju teicienu "fizkultūra - tas ir līdz absurdam novests sports" un nodomāju - re, cik precīzi noformulētas manas tālaika izjūtas.

Savu pirmo veselības programmu Egils izprātoja pats: "Apriebās nīkuļot! Sāku ar nelielu rīta skriešanu. Nekas - tīri labi. Lieku slodzes klāt (garāka distance, papildus vingrinājumi) - un aiziet tā lieta! Laikam pratu ieklausīties, ko saka priekšā organisms, varbūt palīdzēja intuīcija, bet nostājos uz kājām. Pamatīgi un uz visiem laikiem. Mans veselais saprāts diktēja - sportot tik daudz, kamēr šī nodarbe kalpo veselībai, nevis kaut kādu absurdu rezultātu sasniegšanai. Ja ir otrādi, tad rodas tās sastieptās saites, locītavas, muguras, likstas, ar kurām daudzi profesionāli sportisti mokās visu mūžu."

Kauties vai vadīt cīņu

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā austrumu cīņas bija īpatnējs romantisma un spēka apliecinājuma apvienojums: neparasta cīņasprasme plus austrumu filozofijas vēsmas. Tagad Egils par īpašo austrumu cīņu filozofiju pasmīn, sakot, ka, piemēram, galda tenisistu treneris var būt daudz dzīvesgudrāks nekā cīkstoņu audzinātāji...

Arī toreizējam divdesmitgadniekam Egilam sākotnēji licies, ka tas ir vienīgais ceļš, kā audzēt spēku - pavēlu, bet nu ar dubultu sparu atraisījušos. "Reizēm gāju vairākās treniņgrupās vienlaikus - četras stundas dienā uz karatē, teikvondo," atceras Helmanis. "Nodarbībās iegūtais lieti noderēja apsardzes firmā, kur piepelnījos. Tas bija pats bandītisma ziedu laiks, nu, šajā ziņā mani ne ar ko nepārsteigt. Taču katrā konfliktsituācijā, ko tā vai citādi nācās atrisināt, aizvien biežāk izjutu, cik manas zināšanas un prasme ir ierobežota. Es varēju apturēt agresoru, sitot pirmais, satverot viņa roku vai ieroci u.tml, bet kopumā nespēju kontrolēt situāciju, izprast un vadīt pretinieka rīcību. Un kas gan man to būtu iemācījis?

Faktiski visi mūsu "skolotāji" šo titulu piešķīra paši sev pēc principa - esmu tik un tik gadus trenējies - tagad varu mācīt citus, jo ilgāk trenēju, - jo labāks speciālists esmu. Cits, jūtot, ka ar gadiem spēks iet mazumā (bet tas bija vienīgais valis, uz kā balstījās visa viņa cīņas prasme), trenera karjeru izvēlējās kā vienīgo glābiņu, lai aizķertos šajā tirgus nišā, jo neko citu neprata. Negribēju apstāties šajā līmenī."

Sabiedrību šokējuši vairāki gadījumi, kad pusaudži nežēlīgi izrēķinās ar saviem vienaudžiem. Egils uzskata, ka daudzus asiņainus konfliktus radījusi vēlme visas problēmas atrisināt pirmām kārtām ar spēku. No ikdienas konfliktiem, kuros kā vienīgais arguments kalpojusi beisbola nūja, diemžēl līdz pat mūsu bruņotajiem spēkiem, kuros priekšstats par tuvcīņu  ir Rembo līmenī. Egils pie Latvijas armijniekiem uzprasījies pats, brīžiem tā kā uzklausīts, bet sadarbība tomēr nav iznākusi.

Pirmā mācībstunda

Saticis bērnības draugu, ar kuru cīņu treniņos puds putekļu no sitamajiem maisiem ieelpots. Viņš stāstījis par kādu vīru, kas Krievijā pats visu ceļu no A līdz Z izgājis, tagad izlēmis savu prasmi jaunajiem nodot. "Cita ceļa sev neredzēju. Jābrauc turp," turpina Egils Helmanis. "Tiku līdz Krasnodarai. Kur tālāk? Ne mazākās nojausmas. Iztaujājot desmitiem cilvēku, pēc aptuveniem orientieriem nonācu pie bijušās armijnieku kara bāzes pilsētas nomalē.

Liekas, pašu Kadočņikovu visvairāk pārsteidza tas, ka kaut kāds latvietis mērojis tādu ceļu, lai pie viņa mācītos. Nepatrieca, bet izsauca mani uz divcīņu. Viņš jau toreiz bija sirms, kalsns vīrs, augumā apmēram metru septiņdesmit, septiņdesmit pieci. Tikai vēlāk uzzināju, ka Aleksejs Kadočņikovs ir arī Krievijas Zinātņu akadēmijas loceklis, vairāku desmitu grāmatu un simtu publikāciju autors.

Domāju, jācīnās saudzīgi, ar cieņu, lai vecajam vīram nenodarītu pāri. Bet notika, lūk, kas: sirmais vīrs apstrādāja mani kā puišeli. Neraugoties uz to, ka, līdzko pierima pirmā pietāte, centos turēties pretī, cik spēju. Viņš strādāja pirmām kārtām ar prātu, nevis aklu spēku.

Kadočņikova kaujas māksla balstās dažādās mūsdienu zinātnes jomās: fizikā, anatomijā, biomehānikā, fizioloģijā, ergonomikā, psiholoģijā. Piemēram, katrā cilvēkā ir tik daudz "skrūvju" (proti, kaut sīku, bet locekļu, saišu, kas regulē mūsu kustības), par kuru esamību viņš pat nenojauš. Re, pagriežu tev plaukstu, un tev četras kustības ir sasietas, paralizētas. Vēl pagriežu - jau 16. Vēl - un 200," rāda Egils. It kā nesāp, bet man vairs nav prātā karstā kafija uz galda.

Ūdensšķirtne dzīvībai

Nespeciālists Kadočņikova kaujas mākslu var viegli sajaukt ar sporta divcīņām - boksu, džiudžitsu, sambo, džudo un līdzīgām. "Jā, šīs sistēmas lieliski attīsta izturību, ātrumu, spēku, veiklību, kā arī citas fiziskās un psiholoģiskās īpašības. Ūdensšķirtne ir tā, ka Kadočņikova kaujas māksla māca būt gatavam cīņai uz dzīvību un nāvi.

Esmu bijis šādās situācijās. Un desmitajā reizē ir tāpat kā pirmajā. Sākumā šausmu sajūta burtiski stindzina muskuļus, paralizē visas kustības. Īpaši negatavojoties, šīs sajūtas pārvarēt nevar. Tāpēc, piemēram, aizstāvēties pret uzbrucēju ar nazi iemācīties nevar, ja ierocis ir no gumijas - to redzēju Latvijas armijā. Pie Kadočņikova trenējāmies ar īstu, tērauda nazi. Pēc pusstundas visi bija asinīs, toties zināja, ko darīt īstās nāves briesmās."

Skola un ideoloģija

Ir lietas, kuru dēļ Kadočņikova kaujas māksla varētu likties nepieņemama ne tikai Gardas kungam, bet katram radikālāk noskaņotam latvju patriotam. Jo šīs mākslas teorētiskajā pamatojumā nacionālšovinistiskā propaganda lien ārā kā īlens no maisa. Minēta ne tikai krievu kareivju varonība 1. un 2. pasaules karā - gan tuvcīņās ierakumos, gan izlūkgājienos, bet arī senāki notikumi - tostarp uzvaras pār polovciešiem un hazāriem, pečengiem un Bizantiju, Napoleonu, kā arī baltiešu ordeņiem.

"Tāda dzīves uztvere ir vairumam krievu - jo, izņemot pagātnes uzvaras kaujas laukos, viņi ne ar ko īpašu lepoties nevar," saka Egils. "Taču, ja ir iespēja no viņiem kaut ko iemācīties, pārņemt - kāpēc to nedarīt?"

Drūmi, bet sirsnīgi

"Dzīve Krievijā ir skarba. Dzīvojām četri vienā istabiņā, ko par kopmītni nesauktu pat optimistiskākie šā kopdzīves veida piekritēji," stāsta Helmanis. "Baltieši turp brauc reti. Vairāk baltkrievi, ukraiņi arī. Kādas tur dušas pēc treniņiem! Bijām laimīgi, ja no krāna aukstais ūdens sūcās.

Pilsētiņa, tieši tāda, kā iedomājamies Krieviju: pelēki nami, ikdienas likstu nomākti iedzīvotāji. Trenējāmies četras reizes pa divām stundām dienā. Naudu katrs bija sagādājis tikai ceļam un askētiskai iztikai. Krievijā iepazinu ne tikai naidu un vienaldzību, bet arī to vārdos neizsakāmo īpašību, ko sauc par krievu dvēseli. Neatceros, kas reiz mājupceļā par ķibeli gadījās, bet  iestrēgu vismaz uz diennakti. Kabatā - ne kapeikas. Pienāk tantiņa: "Dēliņ, ēst gribas?" Laikam latviskās mentalitātes dēļ pat nekā neatbildēju. Te viņa man ko ber kabatā. Sākumā domāju - kapeikas. Nē, izrādās, pīrādziņus."

Goda tiesa un kūlenis

Egils joprojām cenšas vismaz reizi gadā aizbraukt uz Krasnodaru, kaut gan ne ceļš nav kļuvis ātrāks, ne uzturēšanās armijnieku kopmītnē - komfortablāka. Pārējā laikā viņš vada treniņu grupas visdažādākās fiziskās sagatavotības un vecuma interesentiem.

Par to, vai kaujas mākslu nācies pielietot ikdienā, Egils stāsta nelabprāt: "Gandrīz vai garlaicīgi - nāk virsū viens ar koku, un tu jau iepriekš zini, kur aizlidos uzbrucējs un kur - milna."

Toties viņa draugs Igors atceras epizodi kādā Ogres bārā. Egils sastrīdējies ar savu otro pusīti. Viņš aizgājis mājās, viņa, uzmetusi lūpu, palikusi pie galdiņa, un lai kaut neklātienē ieriebtu, sākusi koķetēt ar puišiem pie blakusgaldiņa. Pēc brīža iezvanījies Egila telefons. "Drāz šurp, izskatās, ka tavējā iekūlusies ziepēs!" jau pēc Egila paziņas bārmeņa balss varējis just, ka joki mazi. "Egils viņus - pretinieki bija trīs - burtiski izsmērēja pa sienu," atceras Igors.

Izrādījies, ka piekautie ir no toreiz ietekmīgākā grupējuma "Pārdaugava", un tas draudēja ar ļoti lielām nepatikšanām. "Egilu izsauca uz bandītu goda tiesu, uz to neierasties nozīmēja tikpat kā parakstīt sev nāves spriedumu. Nezinu, vai 21. gadsimtā bandītiem šie likumi vēl cieņā, bet toreiz, tā kā Egils bija aizstāvējis sievas godu, viņu attaisnoja," stāsta draugs.

Sigala cienīgais gājiens kopdzīvi neglāba. Egils nu jau daudzus gadus ir viens. Tāds palaikam ir fanātiķu liktenis - visgrūtāk ir tiem, kas viņiem dzīvo vistuvāk.

Vienu epizodi, kur kaujas mākslas skolā iegūtā prasme acumirklī orientēties un mobilizēties, izglābusi dzīvību, Egils atceras: "Braucu ar motociklu, un pēkšņi no sānieliņas tieši priekšā izlien pikaps. Ietriecos tajā un redzu - lidoju virsū milzu ozolam. Tikai prasme acumirklī pieņemt vienīgo pareizo lēmumu glāba manu dzīvību - atsperoties pret moci, man izdevās mainīt sava lidojuma trajektoriju, faktiski pagriezties gaisā, un es aizlidoju garām kokam. Mocis sašķīda gabalos."

Arnis ZVIRBULIS

Tukšām rokām. Kadočņikovs māca Egilu, ko darīt, ja pretiniekam ir pamatīgs koks, bet tev nekā

Viss kā īstenībā. Treniņos Krievijā pēc cīņas beigām asinīs esot abi pretinieki. Taču citādāk kaujas mākslu apgūt nevarot. Tumšiem matiem - Egils Helmanis

Foto: no Egila Helmaņa personiskā arhīva