twitter facebook instagram

Laumiņa, kas lido

15.Jūn.2011 - Portāla Administrators

Numurs: 
236/237
8-griiva lauma JBS foto  (2).jpg

Kad tapa šī intervija, Lauma Grīva sapņoja par olimpiskajām spēlēm Londonā un ticēja, ka spēs izpildīt olimpisko normatīvu tāllēkšanā — 6,75 metri. Pagāja trīs dienas, un Prezidenta kausa izcīņā Valmierā viņa aizlēca 6,86 m, sasniedzot piekto labāko rezultātu pasaulē, kurš viņai garantē vietu Latvijas olimpiskajā komandā.

Lauma sportu uzskata par savu dzīvesveidu. Viņa nevar sevi iedomāties bez treniņiem, sacensībām, pārbraucieniem, bez ieskrējiena, lēciena un lidojuma, kas ir gan vilinošs, gan bezgala grūts. Neviens nevar pateikt, cik stundu jāstrādā, lai aizlidotu kaut centimetru tālāk. Bet nav dzirdēts, ka Lauma Grīva par grūtībām žēlotos.
— Ar ko sākas tava treniņu diena?
— Vispirms es no rīta paskatos, kāds ārā laiks? O, laiks ir labs, vēja nav, tātad šodien būs labs tehniskais treniņš. Manā vēju pilsētā Ventspilī laika apstākļi nosaka visu. Kad notiek treniņi fiziskajā sagatavotībā, tad vējiem, aukstumam vai lietiem nav tik lielas nozīmes, bet slīpēt lēciena nianses sliktā laikā ir grūti. Man vienmēr gribas, lai viss būtu ideāli. Ja nevaru darīt ko vienu, tad kaut ko pamainu treniņu gaitā, daru ko citu, un viss ieiet sliedēs. Grūtāk ir sezonas vidū, kad sacensības seko sacensībām. Tad jāprot atrast laiku gan ikdienas treniņiem, gan atpūtai.
— Cik reizes nedēļā trenējies?
— Vasaras sezonā parasti reizi dienā. Kad gatavojos sacensību sezonai, tad noteikti ir divas nodarbības dienā. Treniņi ir dažādi: fiziskie ir garāki, tehniskie — īsāki un intensīvāki.
— Vai kādreiz meklē attaisnojumu, lai kādu treniņu izlaistu?
— Agrāk reizēm tā gadījās, bet pēdējos gados vairs nē. Esmu ļoti apzinīga. Ja arī kādreiz negribas, tad pārsvaru gūst apziņa, ka man ir jāiet, un viss!
— Tas, ka treneris ir tavs tēvs, nedod kādas atlaides?
— Nē, drīzāk otrādi, jo tēvs mani labi pazīst un es viņu arī. Tur nekādas izlocīšanās nevar būt.
Treniņu gaitu sākumā bija grūtāk, jo tēvs par varītēm gribēja, lai es metu šķēpu. Tomēr liku saprast, ka gribu lēkt, un tētim nācās atjaunot savas zināšanas arī lēkšanu disciplīnās, viņš taču tomēr bijis arī labs desmitcīņnieks. Iespējams, par labu nāca tas, ka piecus gadus mācījos Rīgā un četrus no tiem trenējos pie Aleksandra Čumakova un Ludmilas Olijares. Kad atgriezos, tad jau vairs citas iespējas nebija. Tagad viņš trenē mani un māsas, kā arī augstlēcēju Normundu Pūpolu lēkšanas disciplīnās, bet brāli Jāni Svenu (mums viņš ir Jaņķelis) un Ēriku Ragu šķēpmešanā.
Mums saprasties ir viegli, jo abi esam ļoti iecietīgi. Tētis ļoti labi zina manas stiprās un arī vājās puses, tāpēc viņš visam treniņu procesam pieiet ļoti radoši, reizē arī savdabīgi, lai spētu manī atraisīt labāko, uz ko esmu gatava.
Reizēm gadās kāds vingrinājums, kurš man tā īsti nepadodas, un es no tā negūstu to, ko tēvs iecerējis. Tad viņš kaut ko pamaina, dažādo, un es gluži nemanāmi, kā rotaļājoties esmu izdarījusi to, kas arī bija vajadzīgs. Nezinu, kur tētis rod iedvesmu — varbūt skatās, kā vējā lokās koki, kā pludmalē birst smiltis... Katrā ziņā man liekas, ka tādi vingrinājumi nevienam citam pasaulē nav. Es viņu uzskatu par mākslinieku sportā.
Varbūt reizēm viņš mani pasaudzē, jo neko necenšas uztiept. Tētis zina, ka to, ko es šodien darītu ar grūtībām, rīt es izdarīšu bez piepūles, jo būšu atpūtusies. Dažkārt ko vērtīgu pasaka arī mamma, kas savulaik bija Latvijas labākā augstlēcēja, bet viņa mūsu sporta gaitās tomēr īpaši nejaucas.
— Jauniešu gados īpaši neizcēlies, panākumus sāki gūt tikai tagad. Nevarēji sevi atrast?
— Var teikt arī tā. Es sāku trenēties pie Jura Petroviča. Lēcu augstumā (treneris bija augstlēcējs), taču netiku pāri bailēm no latiņas un no lēciena atmuguriski. Sasniedzu 1,69 metrus. Kad Rīgā iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā, augstumam metu mieru. Pie Olijares un Čumakova lēcu tālumā, bet neko tālu — vien sešus metrus. Treniņgrupā bija daudz audzēkņu, es ne ar ko neizcēlos, un īpašu uzmanību man neviens neveltīja, lai gan treniņi bija ļoti saturīgi un interesanti. Savu laiku prasīja arī mācības, kur centos visos priekšmetos, frīsbiju un slidošanu ieskaitot.
Vasarās trenējos pie tēta, taču viņš tolaik bija ļoti aizņemts ar šķēpmetēja Ērika Raga trenēšanu, braukāšanu uz nometnēm, sacensībām, un mums viņam sevišķi daudz laika neatlika. Neticami, bet es atceros arī viņa gaitas ar olimpisko čempionu Daini Kūlu, kaut arī man toreiz bija tikai pāris gadiņu. Mums tie bija lieli svētki, kad tētis vairākas dienas bija mājās. Tagad, kad Ēriks mazliet pieklusis, tētis vairāk pievēršas mums.
— Vai nav bijis brīdis, kad esi gribējusi mest sportam mieru?
— Bija gan. Kad beidzu akadēmiju un atgriezos Ventspilī, tad gan bija pārdomu brīdis, jo lēkt tikai sešus metrus (arī šo rezultātu es sasniedzu tikai vienu reizi) lielas jēgas nebūtu. Jautāju tētim un arī savam draugam augstlēcējam Normundam Pūpolam, vai viņi tic man, ka es varētu lēkt tādā tālumā, kuru es publiski izpaust negribētu, vai manas fiziskās iespējas tam atbilst? Abu pozitīvās atbildes apstiprināja manu lēmumu turpināt sportot — tagad pienākums ir attaisnot viņu ticību un reizē tiekties pēc sava skaļi izsacītā sapņa. Es zinu savu mērķi un ļoti cenšos.
— Vai tavs tikko sasniegtais rezultāts — 6,86 m — ir tuvu šim mērķim?
— Vēl visai tālu. Turklāt šādā attālumā katram centimetram ir zelta vērtība.
— Mums, fotogrāfiem, un arī skatītājiem ir lieli prieki, kad uz goda pjedestāla tāllēkšanā stāv trīs māsas Grīvas. Arī jums?
— Protams. Man vienmēr prieks par māsām. Mums kopā arī vieglāk trenēties, jo cita par citu visu zinām, un nekas nenovērš uzmanību no treniņiem. Tagad, kad vidējā māsa Mārīte (pēc pases viņa gan ir Māra) visu mācību gadu studēja un sportoja Amerikā, man bija daudz grūtāk, jo pirms tam mēs treniņos viena otru uzmundrinājām, savā starpā sacentāmies lodes grūšanā, citos vingrinājumos. Savu reizi es biju priekšā, citreiz — Mārīte (tā gribas noķert vecāko māsu!), bet dažreiz mūs abas pārspēja jaunākā māsa Gundega. Tā mačojoties, treniņi paiet nemanot.
Sacensībās cita citai palīdzam, priecājamies, ja izdodas labs lēciens. Kad Mārīte lec (viņa man patlaban ir galvenā konkurente, jo Gundega vēl cīnās ar sešu metru robežu un nikni met šķēpu), es turu īkšķi, lai viņai izdodas vismaz personiskais rekords. Par to, ka viņa var mani apsteigt, es domāju pēc tam. Protams, mēs viena otru vienmēr cenšamies pārspēt.
— Vai nenožēlo, ka pati neaizbrauci uz Ameriku?
— Kas tur ko nožēlot, acīmredzot man to nevajadzēja. Ja ko būtu darījusi citādi, varbūt es nebūtu tur, kur esmu tagad. Man viss nāca diezgan grūti, bet tas mani ir tikai stiprinājis. Aizbraucēju likteņi ir dažādi — vieni attīstās, atbrauc mājās spēcīgāki un ar labu izglītību, citi plašajā Amerikā pazūd. Cik mums tur šķēpmetējas aizbrauca, un kur viņas ir?
Mārītei paveicās, jo ir lieliski sadzīves apstākļi, labs treneris, un rezultāti aug. Bieži runājam pa Skype, māsa žēlojas vienīgi par to, ka viņai trūkst mūsu lielās ģimenes.
— Ko dara mazais brālītis?
— Tas gan met tikai šķēpu. Tiesa, šogad viņam pagaidām neveicas, un saviem labākajiem rezultātiem viņš netiek klāt, bet es viņu mierinu, ka arī man viss nāca palēnām. Jaņķelim vēl tikai 18. Viņam viss vēl priekšā. Brīnumbērni reti kad ilgi noturas sportā.
Domāju, ka arī Gundega, kurai tikko palika divdesmit, šķēpmešanā būs vēl daudz ko teikt, kaut gan arī tālums viņai ļoti patīk. Tētis mūs nekad nesteidzina, vienmēr saka — nāks laiks, būs rezultāti. Līdz tam ir jāizaug. Un ne tikai fiziski.
— Kā tu gatavojies sacensībām, nakti pirms mačiem labi guli?
— Tpu, tpu, labi. Agrāk varbūt vairāk satraucos, nevarēju aizmigt. Rādījās arī sapņi, ka aizlecu tik un tik, bet nomodā to nevaru sasniegt. Man labs palīgs ir grāmatas, bez kurām es nevaru iztikt. Lasīšana noņem visas liekās domas un varu ātri aizmigt.
Ja iznāk nedaudz brīva laika, vienmēr cenšos aizbraukt uz mūsu lauku mājām pie Jūrkalnes. Kā mani nomierina jūra! Vienalga, vai pūš vējš vai ir nejauks laiks, man vajag pabūt jūras krastā kaut pāris desmit minūtes, un es sevi uzlādēju. It sevišķi, ja pie jūras esmu viena pati. Kad krastā skaļi triecas viļņi, jūra elpo un smaržo, tad saproti, ka manas ikdienas problēmas nieks vien ir, salīdzinot ar dabas mūžību. Tas apskaidro, dod enerģijas lādiņu, un es daudz vieglāk ķeros pie ierastā.
— Vai tev ir savi rituāli pirms sacensībām, maču laikā?
— Nekā īpaša, vienmēr cenšos saglabāt vēsu prātu. Tas gan ne vienmēr izdodas, jo lielos mačos nemaz tik daudz piedalījusies neesmu. Pirms starta galvā pārcilāju visas lēkšanas nianses. Pirmais lēciens ir tāda kā pārbaude, vai ieskrējiens izmērīts pareizi, kāds ir segums, pašsajūta. Otrajam jābūt jau maksimālam, bet trešajā jāspēj vairāk nekā vari. Par finālu var domāt tikai pēc tam.
Eiropas čempionātā man pirmais lēciens neizdevās, tāpēc personiskais rekords trešajā mēģinājumā man nedeva neko vairāk par 15. vietu. Rezultāti bija ļoti blīvi, līdz pirmajam divpadsmitniekam man pietrūka vien dažu centimetru. Būtu vēl viens lēciens, noteikti aizlēktu tālāk... Daudz jādomā, jo mācīties tikai no savām kļūdām nav racionāli.
— Vai ir kādi īpaši laika apstākļi, kuros tev patīk startēt?
— Par to es galvu nelauzu, jo laiku neizvēlas, un visiem tas ir vienāds. Protams, ka silts, bet ne karsts, ar mazu pavēju būtu lieliski, bet cik reižu gadā tā gadās?
Mērens lietus mani nebiedē, bet pērn Itālijā gan lija tā, ka mēs nevarējām lāgā saskatīt ne celiņu, ne atspēriena dēlīti, ne ieskrējiena atzīmi. Man bija brīnums, ka šādā autopilotā es aizlēcu 6,40 m un izcīnīju otro vietu. Tas bija jautri.
Man grūtāk lēkt ir lielā pretvējā, jo esmu visai gara, neesmu spēka skrējiena īpašniece. Tas gan nenozīmē, ka padošos, tāpat cīnīšos līdz pēdējam. Cenšos daudz nežēloties. Ko tas dos?
— Vai trenera un reizē arī tēva klātbūtne daudz ko nozīmē?
— Protams, tas vien, ka viņš ir stadionā, mani stiprina, kaut neko daudz viņš man palīdzēt nevar. Ja pārkāpšu dēlītim, tad tiesnesis man parādīs, no kurienes es atspēros. Es tēti ar acīm sameklēju cilvēku simtos, reizēm tūkstošos un, viņu atrodot, jūtos pārliecinātāka. Trakāk ir, kad zinu, ka tētis ir stadionā, bet es viņu nevaru saskatīt. Viņam ir ļoti daudz draugu un viņš mums tāds runātīgs, gadās aizķerties, tāpēc zinu, ka tūlīt, tūlīt viņam jāparādās, tad sirds kļūst mierīgāka un varu koncentrēties lēcienam.
Man ļoti palīdz viņa uzmundrinošs žests, arī skatītāju ritmā sistas plaukstas. Zinu, ka dažiem patīk klusums, bet man uzmundrina ritms.
— Tētis tev bieži kaut ko pārmet, dusmojas?
— Būtībā nekad, vairāk meklējam cēloņus kādai neveiksmei, daudz, ļoti daudz diskutējam. Tādās reizēs es pati esmu ļoti dusmīga uz sevi un vēl vienam dusmoties būtu par traku. Bez tēta es noteikti tik tālu nelēktu.
Daudz palīdz arī Normunds, ar kuru esam kopā jau sešus gadus. Man patīk, ka viņš ir erudīts cilvēks ne tikai sportā, bet arī citās dzīves jomās. Atklāti sakot, nevaru iedomāties sev blakus cilvēku, kurš labi orientētos tikai vienā lietā, kaut arī tas būtu sports. Viss, kas notiek, ir uz labu.
— Kā tu tiec galā ar sadzīviskām lietām, jo ar vieglatlētiku jau daudz nenopelnīsi?
— Komercmačos es sāku startēt tikai pēdējās sezonās. Lecot 6,50 m, neko daudz nenopelnīsi, labi, ja vien iztikai. Ja tikšu vienu klasi augstākos mačos, tad jau varētu būt citādi.
Nokļūt uz komercmačiem arī nav tik vienkārši. Lai gan oficiāli man ir igauņu menedžeris, labākais startu organizators man ir Normunds, kurš lieliski orientējas sacensību kalendārā, prot nodibināt kontaktus un nokārtojis manu līdzdalību labākajos mačos. Daudzi pat brīnās par viņa apķērību. Bieži vien mēs braucam kopā, viņš lec augstumā, es tālumā. Mums abiem gribas startēt par vienu sacensību spirāles loku augstāk, tad būtu arī cits materiālais guvums.
Esmu pamanījusi, ka daudz ko izšķir arī personiskie kontakti, varbūt pat tavs skats, attieksme, jo tagad saņemu daudz ielūgumu no to maču rīkotājiem, kuros jau reiz startējām.
Pērn, kad tiku uz Eiropas čempionātu Barselonā, mani sāka atbalstīt Ventspils, tas arī deva stimulu. Tāpat esmu pateicīga firmai Silvanola, kura mūs apgādā ar dabas produktiem, vitamīniem, dažādiem uztura bagātinātājiem. Nekādi dopingi nav vajadzīgi.
— Vai savas sportiskās aizrautības dēļ no daudz kā ir nācies atteikties?
— Nē, jo labi apzinos, ko esmu šajā dzīves posmā izvēlējusies. Daudzi gan ir izbrīnīti, kad es sākšu beidzot normāli dzīvot.
Neko īpašu sporta labā es neziedoju. Ja kaut ko ļoti gribu un uzskatu par prātīgi darītu, to arī izdaru, aizeju uz kādu pasākumu, piedalos dažādās izdarībās. Kopumā neesmu tusētāja, un man nav daudz soļu, kas īsti neatbilstu sportista stājai. Varbūt esmu pārāk dabiska vai vecmodīga, bet mani pašlaik ļoti apmierina šādā dzīve. Tiesa, dejot es gribētu biežāk, jo tas man ļoti patīk.
— Vai esi domājusi par savām tālākajām sporta gaitām?
— Tagad koncentrējos tuvākajiem startiem, tad domāšu par olimpiskajām spēlēm, par kurām esmu sapņojusi jau kopš bērnības. Nedomāju, ka grābšu zvaigznes no debesīm, bet centīšos sasniegt labāko, ko varu izdarīt. Zinu, ja būšu pienācīgi gatavojusies, tad tas nebūs maz.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Lauma GRĪVA
Tāllēcēja
Dzimusi: 1984. gada 27. oktobrī Ventspilī
Augums, svars: 181 cm, 62 kg
Izglītība: Ventspils 4. vidusskola, Ventspils 1. ģimnāzija, LSPA (2008. g.)
Sporta gaitas: vieglatlētikā kopš bērnības, pirmais treneris Juris Petrovičs, Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs, tagad un visās sporta gaitās Māris Grīva
Lielākie panākumi: 15. vieta Eiropas meistarsacīkstēs Barselonā (2010. g.), 11. vieta Eiropas ziemas meistarsacīkstēs Parīzē (2011. g.), trīskārtēja Latvijas čempione
Personiskie rekordi: tāllēkšanā 6,86 m, augstlēkšanā 1,70 m, trīssoļlēkšanā 12,71 m, šķēpmešanā 34,48 m
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs Normunds
Vaļasprieks: literatūra, atpūta pie jūras