twitter facebook instagram

Lepns par savējiem

30.Okt.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
343
Lepns par savējiem

Jānis Miņins pirmais Latvijas bobsleja četrinieku aizveda līdz pasaules čempionāta pjedestālam, 2009. gadā kopā ar Daumantu Dreiškenu, Oskaru Melbārdi un Intaru Dambi izcīnot bronzas medaļas. Vankūveras olimpiskajās spēlēs tikai margināls pesimists mūsu kvartetam neprognozēja medaļu. Bet liktenis izspēlēja drāmu, kas Miņina bobslejista karjerai pielika punktu. Trenera darbu Jānis Miņins sāka Beļģijā, turpināja Krievijā, kādu laiku strādāja ķīniešu labā un nu jau trešo sezonu sāk kā Polijas bobsleja izlases galvenais treneris.

Bobsleja pilotam Jānim Miņinam karjeru nācās beigt brīdī, kad šķita, — tūlīt sitīs viņa zvaigžņu stunda. Zvaigžņu brīži jau bija piedzīvoti. Debitējot olimpiskajās spēlēs, 2006. gadā Turīnā Miņins izcīnīja sesto vietu divniekā (kopā ar Daumantu Dreiškenu), bet četriniekā (ekipāžā vēl Mārcis Rullis un Jānis Ozols) finišēja desmitais. Viņa kvartetā kopā ar Dreiškenu iekļaujoties arī Intaram Dambim un Oskaram Melbārdim, 2008. gadā tika iegūts Eiropas čempionu tituls, nākamajā gadā pasaules meistarsacīkšu bronza, pirmsolimpiskajā un olimpiskajā sezonā izcīnītas otrās vietas Pasaules kausa kopvērtējumā. Uz Kalgari spēlēm Jānis Miņins ieradās ar bobsleja pasaules ātrumrekordu (153,03 km/h), kas turklāt bija sasniegts olimpiskajā Vistleras trasē, un... dūrējiem sānos.

TAGAD KLAUSIETIES MANI!

Spēļu atklāšanas ceremoniju mūsu pirmais pilots sagaidīja kādā Vankūveras hospitālī, atgūstoties no narkozes. Bet jau nedēļu pēc apendicīta operācijas viņš sāka piedalīties četrinieku treniņbraucienos. Līdz 13. virāža, kurai netika cauri arī fiziski un psiholoģiski pilnīgi veseli piloti, mūsējos apmeta riņķī ar tik nopietnām sekām, ka Jānis saprata — ar citu veselību riskēt viņš nedrīkst.

Ar to neveiksmju vēstneši savu darbu nebija beiguši.Nākamās sezonas sākumā uzšvirkstēja konflikts ar izlases vadību, un Jāņa Miņina bobslejista karjera bija beigusies, bet... vieta tukša nepalika. Pie kamanu stūres sēdās Miņina līdzšinējais stūmējs Oskars Melbārdis, kas Sočos izcīnīja olimpisko sudrabu (pēc Zubkova diskvalifikācijas tas jāaizstāj ar zeltu), bet Phjončhanā — bronzu.

Savukārt Jānis Miņins sāka griezt pirmos riecienus no trenera darba maizes kukuļa, divarpus gadus strādājot ar Beļģijas dāmu izlasi. Astoņus mēnešus pirms Soču spēlēm Miņinu aicināja pārņemt Krievijas dāmu komandu. Negribēdams pievilt pirmos darba devējus, viņš savu līdzšinējo vietu piedāvāja Jānim Skrastiņam. Ieguvēji bija abi. Beļģietes Elfjes Vilemsenas ekipāža olimpiskajā trasē finišēja sestā, bet Jānis Miņins guva neatsveramu pieredzi, kā ir strādāt ar vērienu un ka ir valstis, kurās neviens par savu algu un nākotni nevar būt drošs. Tomēr 2016. gada janvāra beigās, kad Aleksandra Rodionova bija izcīnījusi plānoto Eiropas kausu, viņš pieņēma savdabīgu ķīniešu piedāvājumu.

Uz Ziemeļamerikas trasēm atveda 22 viņu pašu atlasītus atlētus un starptautiskai četru treneru komandai tika pieprasīts triju mēnešu laikā šiem ķīniešiem iemācīt braukt ar bobsleja kamanām. Plānotais pilotēšanas pamatkurss vieglākajā Kalgari trasē neparedzētu apstākļu dēļ bija jāpārceļ uz daudzus biedējošo Vistleru. “Izaicinājums bija milzīgs,” atceras Jānis. “Ne jau visiem ir pilota ķēriens, turklāt vairāki no viņiem nekad mūžā pat ar automašīnu nebija braukuši.” Kaut arī, protams, sākts no pustrases, bijuši gan kritieni, gan stresi, gan panika, gan klusa dumpošanās. Acīmredzot neko nezinot par Miņina bobslejista karjeru, ķīniešu menedžeris, viltīgi smaidot, teicis: “Mums Ķīnā pieņemts, ka pats skolotājs parāda, kā uzdevums izpildāms...”

Jānim tā bijusi gluži vai medusmaize — pēc sešiem gadiem atkal nobraukt pa viņam tik dramatisko Vankūveras spēļu trasi. Stūmēja vietā no pašas augšas braukt ķīniešiem izdevies pierunāt tikai komandas tulku. Lai arī pēdējā virāžā viņš izslēdzies un Jānim pašam bijis jātiek galā arī ar kamanu nobremzēšanu, brauciens padevies tik skaists, ka prieks. Izkāpjot no kamanām, Miņins varējis ķerties pie ķīniešu tradīcijas otras daļas, sakot: “Tagad klausieties mani!”

POĻU PĀRSTEIGUMS PHJONČHANĀ

Šī ir jau trešā sezona, kuru Jānis Miņins sāk kā Polijas izlases galvenais treneris. Phjončhanas spēlēs Mateuša Lutija pilotētais četrinieks pārsteidzoši izcīnīja trīspadsmito vietu, tūlīt aiz Kanādas otrās ekipāžas, apsteidzot pat divus ASV kvartetus, šveiciešu otro numuru un spēcīgākos krievus. “Tas ir labākais sasniegums Polijas bobsleja vēsturē,” norāda Miņins. Lai gan aizvadītajās spēlēs dažos sporta veidos poļi izcīnīja augstākas vietas, zeltu un bronzu tramplīnlēkšanā ieskaitot, Polijas Olimpiskā komiteja pērnsezon Jāni Miņinu atzinusi par otro labāko treneri ziemas sporta veidos.

Polijas federācijas mītne atrodas Gdaņskā, sportisti vasaras treniņiem izmanto bāzes dažādās Polijas vietās, bet, sākoties sezonai, Sigulda kļūst par viņu otrajām mājām. Žurnāla rubrikas ietvaros, atceroties sevi sporta karjeras virsotnē, Jānis Miņins 28. oktobrī aicina visus uz Polijas atklāto čempionātu bobslejā, kas, protams, notiks Siguldā. Pirmo Miņins tepat mūsmājās sarīkoja pērn. “Un uzreiz ar piecām poļu ekipāžām!” palepojas latvietis. “Tas bija pirmais Polijas čempionāts 49 gadu laikā. Tagad mūsu pirmajam pilotam Lutijam ir sagatavots arī cienīgs konkurents — Jakubs Stano. Ceru, ka šosezon viņš sāks plosīties Eiropas kausos.”

 

nis MIŅINS

Dzimis 1980. gada 15. augustā Kuldīgā.

STATUSS

TOREIZ: Latvijas bobsleja izlases pilots.

TAGAD: Polijas bobsleja izlases galvenais treneris.

AUGUMS, SVARS

TOREIZ: 183 cm, 100 kg.

TAGAD: 183 cm, 114 kg.

ĪPAŠĀKIE FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

TOREIZ: Ir tāds dinamiskās jaudas tests, ko mēs bobslejā saucam par piecvardīti — pieci lēcieni pēc kārtas, atsperoties ar abām kājām. Paradoksāli, ka vienā lēcienā no vietas es nevarēju pat trīs metrus aizsniegt, bet piecvardītē labākais rezultāts bija 17,26 m. Tikai Melbārdis man spēja turēt līdzi. Vēl lode man labi lidoja, 7 kg metot uz priekšu vai atpakaļ, kādus 16 metrus. Tagad jau puiši pāri 20 metriem met.

TAGAD: Par spīti saviem simt un padsmit kilogramiem, pirms diviem gadiem Filterriteņbraukšanas sacensībās ar šosejnieku 11 km distancē sasniedzu vidējo ātrumu 42 km/h. Tagad savām aktivitātēm atliek mazāk laika, jo viss pakārtots Polijas izlases interesēm.

ĢIMENES STĀVOKLIS

TOREIZ: Precējies, viens bērns.

TAGAD: Šķīries, divi bērni.

INVENTĀRS

TOREIZ: Singer četrinieka kamanas, Wimmerdivnieks. Starp citu, ar to Singer četrinieku četri dažādi piloti uzvarējuši Sanktmoricas trasē Šveicē — es, Maskalāns, Melbārdis un Ķibermanis.

TAGAD: W-tec kvadricikls ar 525 kubikcentimetrumotoru. Cubemontinbaiks un vecāka modeļa šosejnieks, jo sava svara dēļ nevaru atļauties izmantot modernos oglekļa rāmjus. Kuldīgas riteņbraucēju klubs mani nominēja kā 2017. gada Lielāko velodemolatoru. Vienas sezonas laikā dažādās sacensībās es salauzu rāmi, pārrāvu ķēdi un izlauzu spieķus.

MĒRĶI

TOREIZ: Vankūveras olimpiskajās spēlēs četriniekos medaļa, divniekos kopā ar Daumantu — vismaz vieta sešniekā. Pēc olimpiskajām spēlēm vissvarīgākais mērķis manā dzīvē bija atgriezties Vistlerā (Vankūveras olimpisko spēļu trasē) un tur vinnēt Pasaules kausa izcīņas pirmajā posmā. Pierādīt, ka to spējam. Sev un čaļiem dabūt atpakaļ pārliecību. Diemžēl izlases vadība nolēma, ka tosezon uz Ziemeļamerikas posmiem nebraucam vispār.

TAGAD: Man kā trenerim ir daudzi tuvāki un tālāki mērķi. Šai sezonai uzstādījums: Eiropas čempionātā poļi tiek labāko astoņniekā, pasaules čempionātā — 10.—12. vieta, ja vispār ar savu mazo budžetu uz Vistleru, kur notiks pasaules čempionāts, varēsim atļauties braukt. Jānosaka prioritātes. Viena divnieka transportēšana uz Kanādu un atpakaļ izmaksā 6000 eiro. Par šo pašu naudu ar četrām ekipāžām var aizbraukt uz vienu Eiropas kausa izcīņas posmu. Jādomā, ko darām — attīstām visu saimniecību vai strādājam ar vienu ekipāžu, kas nav tas pareizākais variants. Bet, ja papildu finansējumu dabūsim, tad to noteikti ieguldīsim pasaules čempionātā. Bijām uz testiem Vistlerā, un mans pilots ar vecu, vecu grabažu ļoti smuki nobrauca pa pareizām trajektorijām, sasniedzot 145 km/h.

VĒRTĪBAS

TOREIZ un TAGAD: Godīgums. Rūpes par savu komandu.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

TOREIZ: Ar pieri pa priekšu un skaļiem vārdiem. Nevajadzēja ar tādu troksni aiziet no bobsleja. Vajadzēja vienkārši visiem klusu pateikt paldiesun uz redzēšanos.

TAGAD: Esmu kļuvis diplomātiskāks. Mēģinu iejusties visās ādās. Tagad man jābūt pa vidu, labam attiecībās ar sportistiem un federāciju. Ne vienmēr tas izdodas. Dažkārt viena vai otra puse mani uzskata par slikto. Tas man ir izaicinājums — atrast kopēju valodu, lai notiktu sadarbība un attīstība.

Diemžēl pēc Phjončhanas spēlēm esam spēruši divus soļus atpakaļ. Materiāls, ar ko strādāt ir, sprinteri labi, bet man ir grūti viņus noturēt. Algas nav, stipendijas nav, treniņi notiek tad, kad mani bobslejisti tiek vaļā no darba. Es esmu lepns par to, ko viņi pērnsezon sasniedza. No visām valstīm mums bija vismazākais budžets. Visi ir absolūti amatieri. Lutijs naudu pelna kā kalnu slēpošanas instruktors un gids, daži ir treneri fitnesa zālēs, daži studē, kāds strādā sporta preču veikalā, kāds par apsargu... Cepuri nost viņu priekšā!

LIELĀKĀ KĻŪDA

TOREIZ: Dažos jautājumos pārlieku uzticējos personām, kas tādu uzticību nebija pelnījušas.

TAGAD: To droši vien varēs pateikt tikai pēc kāda laika.

LIELĀKAIS PANĀKUMS

TOREIZ: Bronzas medaļa 2009. gada pasaules čempionātā Leikplesidā. Mēs visi iepriekš Vistlerā bijām krituši un diezgan sasisti, sadauzīti, saguruši, bet sakodām zobus, un visi četri izdarījām to, kas bija jādara. Cepuri nost Daumanta, Oskara un Intara priekšā! Uzvaras sajūta arī bija tāda: Uhh! Tu esi šķībs, greizs, apdauzīts, bet tomēr trešais — forši! Pirms tevis tikai divi, viens — mājinieks Holkombs, otrs vācietis Lange, kura stūmēji atbrauc svaigi un nosauļojušies no Ibicas tieši uz pasaules čempionātu, un mēs viņiem gandrīz izgriežam pogas. Pietrūka tikai divas sekundes simtdaļas četros braucienos. Tas bija salds panākums. Šajā simtdaļu cīņā vēl bija arī Zubkovs iesaistīts, kuram treniņos zaudēju gandrīz pussekundi, bet es zināju, kur tas notiek un kas man jāiemācās. Līdz pēdējam treniņbraucienam es to paguvu izdarīt, un pēc pirmā sacensību brauciena Zubkovs bija šokēts, ka esmu viņam priekšā. Visa cīņa noritēja uz simtdaļām. Tā bija tā odziņa. Zubkovs trešajā braucienā psiholoģiski salūzt, tu cīnies ar Langi, kas ir nezincikkārtējs čempions! Taviem džekiem visas malas sāp, bet neviens nesaka, ka kaut ko nevajag darīt. Visiem vajag!

TAGAD: Kā trenerim — Krievijas meiteņu izcīnītais Eiropas kauss. Polijas četrinieka 13. vieta olimpiskajās spēlēs. Aiz mums pat palika komandas ar miljonu budžetiem. Es čaļiem teicu: “Paskatieties, ar ko mēs cīnāmies! Mums gada budžets kopā ar skeletonistiem ir 200 000, viņi tik daudz tērē vienai ekipāžai.”

LIELĀKĀ VEIKSME

TOREIZ: Bobslejā neguvu pārāk nopietnas traumas. Ar moci savas stulbības dēļ nepaņēmu 90 grādu līkumu un lidoju tā, ka, tikai pateicoties veiksmei, paliku dzīvs.

TAGAD: Pats galvenais, ka mani bērni ir veseli. Varbūt to arī var uzskatīt par veiksmi.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

TOREIZ: Mans apendicīts 2010. gada februārī, un viss, kas ap to notika. Vistlerā bija jābūt medaļai. Pēc mūsu kritiena tajā 50/50 procentu virāžā treniņbraucienus atcēla un iespēju robežās mainīja tās profilu. Ja mēs nebūtu otrreiz krituši, tad startētu. Man pārliecība nebija zudusi. Bet Osis jau bija dabūjis smadzeņu trīci, Daumants sāpīgi apdauzījies...

TAGAD: Nesen Rīgas velomaratona tautas klasē gāju atrāvienā kopā ar nelielu grupiņu, bet pirms finiša, nobraucot no Vanšu tilta uz bruģa, sprāga riepa. Bija baigā dusma! Varēju tikt labāko desmitniekā, spēki tam bija sataupīti, bet nesanāca... Vai tā ir liela neveiksme? Negribu tādu piesaukt.

REŽĪMS

TOREIZ: Bija sports un ģimene. Kad atrados treniņnometnēs, dzīvoju sporta režīmā, kad mājās, — ģimenes un sporta režīmā. Vasarās bija niķītis pāris liekus kilogramus uzēst. Rudeņos tos, sviedrus lejot, vajadzēja dabūt nost.

TAGAD: Fiziski puslīdz uzturu sevi formā. Joprojām varu bobsleja kamanas trasē notestēt. Nereti kādu savu sportistu novedu lejā, lai viņš izjūt, kā pareizi viena vai otra trajektorija jāņem.

VAĻASPRIEKI

TOREIZ: Makšķerēšana un motokross, bet Olimpiskā komiteja līgumā ierakstīja, ka, gatavojoties spēlēm, nedrīkstu nodarboties ar paaugstinātas bīstamības sporta veidiem.

TAGAD: Līdaku spiningošana, bušu makšķerēšana un motokross, kas ir mana pirmā sporta mīlestība no sešu gadu vecuma. Atsāku braukt ar kvadriciklu. Patīk kaut kur palidot, tā neziņa, kā būs, adrenalīns... Tas liek arī fiziski sevi uzturēt formā.

Autori: 
Dainis Caune