twitter facebook instagram

LOK prezidents - Jānis Vrubļevskis!

21.Jūn.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
77
Vrublevskis.jpg

Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis, jūnija sākumā nosvinējis 50. dzimšanas dienu, svētdien saņems savu 51. ozollapu vainagu kā Jānis. "Vienmēr Līgo svētkos esmu teicis, ka mans otrais vārds ir Jānis, bet neviens nezin kāpēc tam nav ticējis, izņemot vecākus, kas man katru gadu dāvina ozollapu vainagu," noslēpumu atklāj Vrubļevska kungs. "Mātes tēvs Jānis Janbergs, latvju streļķis no Ļaudonas, bija uzstājis, ka puikam jābūt Jānim, bet mātei jau bija iepaticies Aldons. Lai visi būtu mierā, 1957. gada jūnijā izsniegtajā dzimšanas apliecībā izdevies panākt, ka tiek ierakstīti abi vārdi."

Pirmais tomēr minēts Aldons, kas tad arī tālāk visur figurējis. "Sešpadsmit gadu vecumā saņemot pasi, man lika izvēlēties tikai vienu no abiem vārdiem," turpina LOK prezidents. "Kā Aldons jau biju visiem zināms, un tā Jānis aizgāja pagrīdē. Latvijas Republikas pasē atkal varēju ierakstīt abus vārdus, bet atteicos, jo tad nāktos mainīt ļoti daudzus manas identifikācijas dokumentus."

Jāņi jaunībā Vrubļevska kungam asociējas ar legālu iespēju naktī neiet gulēt. 1974. gadā gan šī nakts bijusi visai īsa. Smiltenē notikusi republikas skolēnu spartakiāde riteņbraukšanā un tieši Jāņu dienā nācies startēt 25 km distancē ar individuālo startu. Dienu iepriekš Aldons Jānis kopā ar otru smiltenieti Gati Vanagu atgriezies no Vissavienības izlases treniņnometnes. "Trīs diennaktis bijām nokratījušies vilcienā," atceras Vrubļevskis. "Līgo vakarā aizgājām uz balli Smiltenes Jāņkalnā, ap vienpadsmitiem devāmies gulēt un otrā rītā Gatis, kurš ir gadu par mani vecāks, finišēja pirmais, es - otrais."

 

Smiltenes krāsas. Esmu dzimis 1957. gada 2. jūnijā Zaļeniekos, bet jau pēc nepilna pusgada vecāki mainīja darbavietu, un mēs pārcēlāmies uz Smilteni, ko uzskatu par savu dzimteni. Foto uzņemts Smiltenes lauksaimniecības tehnikuma pagalmā. Šajā mācību iestādē mana māte Ausma un tēvs Valdis, oficiāli gan Vladimirs, abi - Lauksaimniecīnas akadēmijas absolventi, strādāja par pasniedzējiem. Manu roku savējā droši tur mazliet vecākā māsa Valda.

Bietes un klarnete. Ar tehnikuma audzēkņiem dzīvoju kā vienā ģimenē. Maziņš būdams, līdzi gāju zirgus kopt, bietes ravēt. Bet šie darbi nenomāca. Laiks bija arī jautrs un ļoti sportisks. Piemēram, mani piecu gadu vecumā slēpot iemācīja Jānis Zupa, vēlākais biatlonistu izlases treneris. Mans pārmaiņus divsolis bija tik izkopts, ka pasniedzējs Zupa lika man to demonstrēt fizkultūras stundā tehnikuma audzēkņiem.

Bet arī kultūras dzīve bija intensīva. Mūzikas skolā sākumā spēlēju trompeti, bet tad man nepareizi saauga zobi, nevarēju munštukā kā nākas iepūst, un pārkvalificējos uz klarneti. Es saprotu mūziku. Jutos laimīgs, klausoties to La Scala Milānā vai Vīnes operā.

Smiltenes F1. Tehnikuma teritorijai cauri vijās Smiltenes kausa izcīņas distance riteņbraukšanā, mans radinieks Elmārs Morziks šo balvu ieguva pat divas reizes. Vai smiltenietim vēl varēja būt kāds cits sporta veids? Turklāt ar velosipēdu tolaik varēja pazīmēties arī meiteņu acīs. Par Harley Dawidson tolaik neviens neko nezināja. Riteņbraukšanā gan es nonācu tikai tāpēc, ka pēc Fizkultūras institūta beigšanas Smiltenes 2. astoņgadīgajā skolā par skolotāju atgriezās strādāt Jānis Siliņš.

Sporta seja. 1971. gadā pēc pārtraukuma, kurā laikā man bija jābeidz mūzikas skola, atgriezos riteņbraukšanā un 16. jūnijā pirmajā startā Madonā 10 km ar atsevišķo startu finišēju pirmais pēc 16 minūtēm un 11 sekundēm. Šo rezultātu atceros joprojām. Varbūt tāpēc, ka pēc tam sportā viss aizgāja uz augšu. Tajā pašā vasarā kļuvām par skolēnu spartakiādes laureātiem, vēlāk kļuvu par Latvijas jauniešu un junioru izlases dalībnieku.

Sportā mans vārds tika minēts bieži, bet uz vāka laikam esmu nokļuvis tikai vienreiz. Tās bija Rīgas meistarsacīkstes trekā, kurās acīmredzot uzvarēju. No Smiltenes mēs regulāri braucām uz treniņiem Mars trekā Rīgā. Man ilgu laiku piederēja Latvijas jauniešu rekords 1 km hītā.

Montinbaiki vēl nav konstruēti. Universitātē studēju jurisprudenci un joprojām cīnījos pret konkurentiem ar divriteni. Kārtējais rudens kross. Mēle pār plecu...

BMX dzimšana un atgriešanās riteņbraukšanā. Atkal pateicoties Jānim Siliņam, kurš mani kā juristu pierunāja padomāt, vai nevarētu pilnveidot mūsu federācijas statūtus, lai mēs kā patstāvīga komanda varētu aizbraukt vismaz uz kādu Austrumbloka valsti. Ap to laiku Siliņš kādā žurnālā jau bija uzzinājis, ka Eiropā kopš septiņdesmito gadu beigām eksistē amerikāņu radītais BMX.  Šī sporta veida federācija Latvijas PSR šķiet tika reģistrēta kā pirmā patstāvīga, no PSRS centrālās varas neatkarīga sabiedriska organizācija.

Šis attēls uzņemts 1989. gada maijā, kad mēs pirmo reizi Holandē ieradāmies ar Latvijas karogu un dažiem puikām, kuriem bija paštaisīti BMX velosipēdi, kas rietumniekos izraisīja pilnīgu šoku. No kreisās: Latvijas BMX tēvs gandrīz tā radīšanas brīdī Jānis Siliņš, olimpiskais čempions džudo Antons Gēsings, arī SOK loceklis, BMX atbalstītājs, Dzintars Sniedze no Cēsīm, Latvijas BMX federācijas prezidents Aldons Vrubļevskis un Gerits Dūss, kurš BMX ieviesa Eiropā.

Ivo pie karoga. 1990. gads Slaghārenā Holandē, kas tolaik bija BMX Eiropas centrs. Eiropas čempionāta posma sacensībās jau piedalās ne tikai tie, kam ir velosipēdi, bet labākie katra kluba pārstāvji. Karogu tur Ivo Lakučs, valsts uzraksta plāksnīti - Gundars Osis.

Džemperīšu laiks. Sarīkojumā Sporta laureāts Sporta pilī. 1988. gada decembris, LOK ir atjaunots, Vilnis Baltiņš - prezidents, es - ģenerālsekretārs. Mums nebija nekādu šaubu, ka rīkojamies pareizi. Vilnis teica, pietiks, ja ar savu darbību kaut vai būsim atgādinājuši, ka esam!

Lietišķība. LOK tiesības atjaunotas SOK. 1991. gada oktobris, pēc LOK Izpildkomitejas sēdes, kurā lemts, kā braukt uz Albērvilas olimpiskajām spēlēm. No kreisās: Jānis Kupčs, Dainis Caune, Valdis Kleinbergs, Aldons Vrubļevskis, Ilmārs Janovs, Jānis Ķipurs, Uļjana Semjonova, Daina Šveica, Jānis Iluss, Vilnis Baltiņš, Jānis Ķuzulis, Jevgeņijs Kisiels un Arnis Lagzdiņš.

Gandarījums. 1991. gada 18. septembrī SOK Izpilkomitejas sēde Berlīnē tika atzītas Latvijas olimpiskās tiesības. Tādējādi SOK netieši atzina arī, ka Latvija bijusi okupēta. SOK prezidents Huans Antonio Samarančs beidzot ierauga LOK karogu, ko viņam pasniedz Arnis Lagzdiņš, Vilnis Baltiņš un Aldons Vrubļevskis.

Spožākās emocijas. 1992. gada 8. februāris, Albērvila. Mēs patiešām atgriežamies. Latvijā šūtos mēteļos, austās šallēs un taisītās hūtēs, tādi paši kā 1936. gadā aizgājām... LOK ģenerālsekretārs Aldons Vrubļevskis, LOK prezidents Vilnis Baltiņš un karognesējs olimpiskais čempions Jānis Ķipurs.

Priecīga nopūta. Atlantas spēļu priekšpēdējā diena, airētājs Ivans Klementjevs beidzot izcīnījis pirmo un vienīgo medaļu Latvijai.

Uļai 50! Daudzi jau aizmirsuši, Ka Uļjana Semjonova bija viena no pirmajām LOK viceprezidentēm. Pateicoties viņai, tapis Olimpiešu sociālais fonds.

No sava riteņa neizbēgsi. Kopš notiek Vienības braucieni, Aldons Vrubļevskis atkal ir sedlos. Ar šosejnieku gan man labāk patīk braukt, tikai vietu, kur to darīt, kļūst arvien mazāk.

Paldies. Vecāki savas kāzas svinēja kopmītņu istabiņā, viņu zelta kāzas kopā māsu Valdu sarīkojām lukss apartamentos.

Mazie uzvarēs! SOK prezidents, beļģu ķirurgs Žaks Roge, kas redzams kopā ar mani un LOK ģenerālsekretāru Eināru Fogeli, labi saprot mazo nāciju problēmas. Tiesa, pēc diviem gadiem notiks vēlēšanas.

Pirmā prezidenta medaļa. Ar valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu paceļam kausus par Mārtiņa Rubeņa bronzu. Tā ir mana pirmā medaļa, ko sagaidu kā LOK prezidents.

Čempionu čempions. Džekpots - mūsu slavenākais suns, no Holandes atvests basets, kurš divreiz kļuvis par suņu čempionu čempionu. Ja viņu uzrunā par čempionu, murrā kā kaķis. Te redzams kopā ar savu mākslinieces Dinas Dubiņas veidoto portretu.

50. jubileja.  Manas ģimenes vīrieši: dēli Uldis, Raitis, mazdēls Kārlis un es.