Londonā būs viņa olimpiāde

Latvijas Sporta federāciju padome pirmo reizi piešķīrusi stipendijas studējošajiem sportistiem 2007./2008. mācību gadā. 1000 latu saņems arī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 2. kursa students Dmitrijs Trefilovs.
Divi treniņi dienā un ikdienas lekcijas augstskolā - lielākoties tāds režīms ir mūsu vingrotāju valstsvienības jaunākajam dalībniekam, 20 gadu vecajam Dmitrijam Trefilovam. Piešķirtā stipendija ir kā kredīts nākotnei. Jau tagad viņš gudro, kādas mācību grāmatas varēs nopirkt, kuras līdz šim šķita neaizsniedzamas. Protams, atspaids būs arī, gatavojoties kārtējam atbildīgajam startam. Augstskolā viņš vēl nav izvēlējies savu galveno specialitāti, taču nopietni apsver iespēju nākotnē trenēt bērnus. Taču pagaidām domas saistās ar mācībām un karjeru sportā.

„Vairāki draugi vingrotāji mācās LSPA, tādēļ man bija pamatīga informācija par iespējamajām studijām," stāsta Dmitrijs. „Ikdienā viss, protams, ir nedaudz citādāk. Pirms kļuvu par studentu, šķita, ka mācīties būs vieglāk. Reizēm sarežģīti momenti ir biomehānikas un bioķīmijas lekcijās, ļoti būtiskas ir nianses. Šos priekšmetus apgūt latviešu valodā nav vienkārši, taču es ļoti cenšos. Toties praktiskās nodarbības vieglatlētikā, basketbolā, vingrošanā, daudzos citos sporta veidos problēmas nesagādā. Neesmu cilvēks, kurš no pasniedzējiem gaida kaut kādas atlaides. Esmu viens no simtiem studentu. Mācos klātienē, gan - pēc individuālā plāna, lai arī cenšos visu apgūt kopā ar saviem grupas biedriem, lai vēlāk vienatnē nevajadzētu cīnīties par ieskaiti vai labu atzīmi eksāmenā. Protams, kad esmu prom sacensībās vai treniņnometnēs, iekavēto nākas apgūt triecientempā. Negribu būt parādnieku vidū."

Dmitrija māmiņa ļoti gribēja, lai viņas dēls kļūtu par tenisistu. Taču viņš jau... piecu gadu vecumā izvēlējās vingrošanu. Visa sākums bija treneres Irinas Patruševas vērīgā acs, kas saskatīja zēnā lietaskoku. Izaugsme turpinājās Aleksandra Dobroseļska vadībā, bet pēdējos pāris gadus tiek uzklausīti trenera Artūra Mickeviča padomi.

„Savos divdesmit gados," turpina Dmitrijs, „par labāko uzskatu šā gada pasaules čempionātu, kur izcīnīja Pekinas olimpisko spēļu ceļazīmes. Daudzcīņā esmu trešais rezervists startam olimpiādē. Tiesa, neloloju īpašas cerības nākamgad cīnīties Ķīnā, tomēr būšu labā sportiskajā formā, ja tomēr pēdējā brīdī izrādīsies, ka esmu olimpietis. Daudzcīņa ir sarežģīta, taču vingrotāju aprindās ir ļoti prestiži startēt visos sešos veidos. Man vislabāk patīk un izdodas kombinācija uz zirga. Lai ar to pārliecinoši tiktu galā, nepieciešams spēks, lokanība, koordinācija, laba tehnika, jābūt stiprām plaukstu locītavām, elkoņiem. Svarīgi, ja ir garas rokas (man tādas esot...). Ja no bērnu dienām pakāpeniski iemācies labu tehniku, viss notiek. Lai arī ir lieliski atdarināšanas cienīgi paraugi - olimpiskais čempions Igors Vihrovs un vicečempions Jevgeņijs Saproņenko, vissliktāk man izdodas lēciens un brīvās kustības. Acīmredzot tie nav mani veidi."

Augstas klases vingrotājam jādara savs darbs, nav jāskatās apkārt, jākoncentrējas sevī, tad arī būs vēlamais rezultāts. Aizverot aiz sevis sporta zāles durvis, Dmitrijs labprāt pavada laiku ar draugiem, kas ir svarīgi viņa dzīvē. Vientulība nav patīkama. Bet, atgriezies kārtējā treniņā, viņš atkal ir vienpatis.

„Var būt vislabākie piemēri, taču, ja pats nestrādāsi sevis pilnveidošanā, nav iemesla gaidīt progresu," Dmitrijs ir pārliecināts. „Nākamgad Eiropas čempionātā ceru sasniegt labu rezultātu. Protams, būtu pagodinoši, ja izdotos kļūt par olimpieti jaunajā sezonā. Taču, reāli izvērtējot spēku samērus, esmu pārliecināts, mana olimpiāde būs Londonā 2012. gadā."

Māra JURŠEVICA

Foto

Cerība. Latvijas daudzsološākais jaunākās paaudzes vingrotājs Dmitrijs Trefilovs ir pārliecināts, ka reiz kļūs par olimpieti

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports