twitter facebook instagram

Mana sporta zāle dabā

21.Nov.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
332
Mana sporta zāle dabā

Tāda bija šāgada Olimpiskās dienas radošā konkursa tēma, kuru vajadzēja atainot rakstos, zīmējumos un fotografētos attēlos.

“Jaunieši ne vien sporto, bet arī lasa, turklāt ne tikai īsziņas sociālajos tīklos,” tāds bija eseju vērtētāja, mūsu žurnāla galvenā redaktoraDaiņa Caunes secinājums. “Bez lasīšanas nevar neko īpaši spožu uzrakstīt, bet labākajos darbos jūtams literatūrā gūts pamats.”

Konkursam bija iesūtītas 19 esejas no Druvas un Vārkavas, no Babītes un Sīļukalna, no Ropažiem un Stalbes, no Nīcas un Riebiņiem, no Kalupes un Rugājiem, no Jelgavas un Lielvārdes, no Rēzeknes un Stāķiem, no Liezēres, Ķeguma, Liepājas, Jaunpiebalgas, Berģiem... no Latgales, Vidzemes, Zemgales. Bet uzvarēja vienīgā rīdziniece — Anna Onufrijeva, kas mācās Rīgas 74. vidusskolas 11. klasē un ar asprātīgu tēlainību un pamatotu dramaturģiju pierāda, ka arī viņai, kas cītīgi trenējas daiļslidošanā, īstā sporta zāle tomēr atrodas dabā, tikai mazliet citā dimensijā.

“Darbi, kas piesaista uzmanību,” atzina mākslas darbu vērtētāja grafiķe, dizaina studijas DUE radošā direktore Inta Bērente-Strenga. “Veiksmīgas kompozīcijas, interesanti sižeti, kontrasti... patiesi olimpiska atmosfēra!” Šajā krāsu, līniju un kompozīciju sacensībā uzvarēja Anna Jurgeleviča no Jūrmalas Mākslas skolas.

“Pārsteidzoša!” ar šo vārdu uzvarētājas, Salacgrīvas vidusskolas 12. klases skolnieces Karlīnas Karlsones, darbu novērtēja preses fotogrāfs un foto mākslinieks Ilmārs Znotiņš, mudinot arī pārējos konkursantus būt savos darbos oriģināliem.

I vieta

Anna JURGELEVIČA, Jūrmalas Mākslas skola, 11 gadi

Karlīna KARLSONE, Salacgrīvas vidusskolas 12. klase

II vieta

Anna Marija GRĪNBERGA, Aizputes PII Pasaciņa, 6 gadi

Elīza KIVLENIECE, Līvānu 2. vidusskolas 10. klase

III vieta

Kristīne OĻHOVIKA, Jelgavas 2. internātskolas 6. klase

Kristaps LISICINS, Riebiņu vidusskolas 10. klase

 

I vieta: Anna ONUFRIJEVA, Rīgas 74. vidusskolas 11. klase

ES PIEŅEMU VĒTRAS UN RUDENS MIGLU, ES KUSTOS

Sports ir mana dzīve, tā ir daiļslidošana. Pat ja neesmu uz ledus, manas domas lido uz treniņu, uz ledu. Brīžiem šķiet, ka tieši tur es sajūtos kā dabas daļa, es taču arī esmu daba, esmu cilvēks, un sports notiek ne tikai ar mani, bet manī. Kustas katrs muskulis, katrs asinsvads un nervs, es lidoju pa ledu, lidoju dubultos vai trīskāršos lēcienos traucos, un vējš sitas man sejā...

Es, dabas daļa, savā sportā kā dabā. Mans treniņš ir mana dzīve, kur dažreiz viss ir labi un no laimes esmu septītajās debesīs, bet dažreiz debesis uzkrīt man, nav spēka pat piecelties. Uzgulst kā rudens migla neveiksmju smagums, tomēr es zinu — būs ziema, ledus un pavasara veiksme cels mani spārnos. Tomēr šis ritums uz ledus prasa lielu un smagu ikdienas darbu.

Kā jau teicu, treniņš ir mana dzīve. Treniņā man domas ir tikai par to, kā labāk un skaistāk veikt lēcienu vai pagriezienu. Uz ledus es atpūšos no savas īstās dzīves. Ja dzīvē gadās pakrist, kaut kas neiet no rokas, tas nozīmē, ka jāiet uz treniņu. Es kavēšu stundas, atteikšos no pastaigas ar draugiem... un vēl daudz ko ziedošu.

Daba mēdz būt nežēlīga, ir vētras, nogruvumi un citas bēdas. Cilvēka daba tai tiek pakļauta, treniņa un sporta daba arī. Ne jau tikai sāpīgie kritieni uz ledus, ne jau tikai noberztās kājas, bet arī klases biedru un skolotāju nesapratne, vecāku nauda un sekmes mācībās. Tomēr tajā dabā man tik ļoti vajag kustību... Es pieņemu vētras un rudens miglu, es kustos.

Turpinot spēlēties ar vārdu daba, es sapņoju par treniņu dabā. Aukstajā ziemā, uz sasaluša ezera, un vēl apkārt ir sniegoti kalni. Ledus ir gluds un spīdīgs... un man viss sanāk — visi trīskāršie lēcieni un griezieni augstākā līmenī, es lidoju, esmu ledus karaliene.

Es mīlu dabu un it īpaši — trenēties dabā. Kuram gan nepatīk paskriet pa mežu? Tā meža smarža un skaistie koki, krūmi, debesis.... Tā skaistā daba! Kad biju maziņa, mēs ar tēti braucām uz mežu, lai paskrietu, pastaipītos un vienkārši pastaigātu. Patiesību sakot, tas bija diezgan grūti — uzskriet kalniņā, noskriet no kalniņa, uzskriet atkal kalnā, neaizķerties aiz koka saknes, neieskriet krūmos vai pat kokos. Pēc skriešanas jāizstaipās, lai nākamajā dienā varētu paiet un nesāpētu muskuļi. Noliec paklāju uz zemes, un tur ir kukainīši, zirneklīši, skudras... Viņi arī ir mana daļa, tāpat kā es esmu dabas daļa, viņi arī kustas, stiepjas. Dabas ikdiena ir ritmiski sportiska.

Mēs esam raduši dabu uzskatīt par savu draugu un vietu atpūtai. Būtiski ir runāt ne tikai par sporta sasniegumiem, bet arī par relaksējošo dabas ietekmi šābrīža tik skrienošajā laikmetā. Meditācija — tik populārs sevis atslābināšanas un sakārtošanas veids mūsdienās, joga... sporta zāle. Aizej līdz mežam, aizej līdz jūras krastam un ieklausies klusumā, ieklausies viļņu čalās īstajā dzīvē, ne diska ierakstā. Dabā mūsu ķermenis un smadzenes atpūšas no pilsētas rutīnas, no spriedzes. Pastaigāt klusumā vai klausīties putnu dziedāšanā ir tik relaksējoši! Ir ļoti interesanti vērot dabu, būt tās daļai. Brīžos, kad jāatpūšas, sports dabā ir īstais palīgs.

 

II vieta: Līva AŠMANE, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 8. klase

BRĪVĪBA UN SPORTS...

Man ļoti patīk sports, un iespēja ar to nodarboties dabā ir lieliska, jo es sevi uzskatu par dabas bērnu. Turklāt, sportojot dabā, es kļūstu par daļu no plašās pasaules, jo debesis, zeme, ūdens, koki ir gan enerģijas, gan prieka avots. Daba ir ļoti plaša, un tā piedāvā neierobežotas iespējas sportiskām aktivitātēm un izaugsmei, proti, lēkt, skriet, rāpties, orientēties, peldēt, slēpot, braukt ar velosipēdu. Un tas ļauj iemīlēt sportu vēl vairāk, jo iespējamsirviss.

Uzturotiessvaigāgaisāunaktīvidarbojoties dabā,espastāvuparveselīgu dzīvesveidu,josports—tasiraktīva,veselīgadzīvesveidapamatsjebsākums.

Ja man būtu iespēja uzbūvēt pašai savu sporta zāli vai laukumu dabā, es to noteikti veidotu tā, lai visiem šī vieta būtu pieejama. Tā būtu krāsaina, koša, jo sports manā uztverē nav viena konkrēta krāsa vai tonis — vienveidīgs un nemainīgs. Sports man asociējas ar oriģinalitāti, kontrastiem, konkurenci, prieku, laimi, satraukumu, neveiksmēm, augstiem mērķiem, tādējādi — krāsainību. Lai izceltu dažādību, manā dabas sporta zālē būtu iespēja izpaustiesvisiem:ganskrējējiem,ganbeisbolistiem.Tasbūtukasneredzētsuniepriekš uzskatītspar neiespējamu. Visapbrīnojamākais un pārdrošākais vispirms norisinās domās un sapņos. Katram ir iespēja iztēloties savu sapņu sporta zāli, jo kalnus var gāzt arī bez dārga aprīkojuma, un ne vienmēr materiālās vērtības ir noteicošās. Visu var sākt no paša sākuma, būvēttonopamatiem.Unkasirpamati?Kasir visasākums?Daba.

Ne tikai lasot grāmatas, muzicējot, gleznojot vai spēlējot teātrī, var attīstīt savu iztēli. Lai cik jocīgi tas šķistu, arī sportojot to var attīstīt, jo, manuprāt, meklējot piedzīvojumus, skrienot, spēlējot kādu sporta spēli, cilvēks atbrīvo sevi garīgi, atbrīvo no steidzīgās, stresainās, dažkārt drūmās un pelēcīgās ikdienas. Skrienot brīvā dabā — visi pasaulesceļiun neceļiirmanasportazāle.Laikasarī būtumanzemkājāmskrienot — akmeņivai asfalts,manisnoskrietaisceļšpiederēsmanpašai—esbūšuto iekarojusi.

Veselīgs dzīvesveids iet roku rokā ar sportu svaigā gaisā. Brīvība un sports — vārdi, kas tik bieži netiek likti kopā, jo visos sporta veidos pastāv savi ierobežojumi un noteikumi. Taču, skatoties uz puikām un meitenēm, kas pagalmos — iztēlotajās sporta zālēs un laukumos — jau no bērnības spēlē futbolu, skraida, kāpelē, skatoties tieši uz viņiem, pirmais vārds, kas iešaujas prātā, ir brīvība. Tas ir laiks, kad futbolu vai citas spēles vari spēlēt ar sevis izdomātajiem noteikumiem, un tur mīt sava burvība, jo pulciņš draugu, atrodoties brīvā dabā, velta laiku nevis bezmērķīgai nīkšanai, bet kustībām, draudzīgai sāncensībai,priekam.Tātadsportazālidabāraksturobrīvība,plašums,neatkarība,nerimtīga kustība, dažādība, draudzība — mīlestība sportam citāoriģinalitātē.

Lai kur atrastos mana sporta zāle — dabā, iekštelpās vai domās, es vienmēr būšu par veselīgudzīvesveiduunsportu.Arībezsportazāles,bezskrejceliņaunskriešanaskurpēm skrējējs paliek skrējējs, tāpat arī futbolists bez bumbas ir un paliek futbolists, jo priekšmeti ir tikaipriekšmeti.Manasportazāleircilvēku,mērķu,centības,sporta,priecīgusejuunsmaidu pilna, jo cilvēkus var vienot sports, lai ko mēs darītu un ar ko nodarbotos. Tādēļ nesēdi mājās,betdodiesārā,baudidabuunbrīvību,sportuunprieku!

 

 

III vieta: Marta Hedviga OŠE, Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas, 11. b klase

IZLAUŠANĀS NO IKDIENAS

Vikipēdijā īsi un kodolīgi rakstīts, ka sports ir fiziskas aktivitātes un spēles, kas tiek veiktas, lai tiktu saglabāta un uzlabota cilvēka fiziskā un garīgā veselība. Tas mums tiek mācīts skolā. Tomēr tikai šī viena definīcija neliks cilvēkam krasi mainīt savu dzīvesveidu. Es uzskatu, ka ir vajadzīgs izšķirošs grūdiens, vēlme vai pilnīgi vienkārši — tikai aizrautīgs sporta skolotājs.

Sporta stundām ārā nebūtu jāsaistās tikai ar nodarbībām pavasarī vai rudenī. Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, tomēr mani patiesi sajūsmina izlaušanās no ikdienas sporta normu kārtošanas. Un, man par prieku, tāda iespēja ir — un tā ir slēpošana. Ir pieteikts, ka uz skolu jāpaņem siltas drēbes un cimdi (pirkstu atsaldēšana nav nedz patīkama, nedz nepieciešama). Kājas tiek ieautas piešķirtajos zābakos, un ar vieglu klikšķi pie tām piestiprina garos plastmasas dēļus. Ir zināms, ka ar speciālu aprīkojumu var slēpot arī iekštelpās, taču tas nav nedz viegli pieejams, nedz arī vajadzīgs. Daždien ir tik auksti, ka sals dur vaigos un degunā, tos padarot viegli (lai gan patiesībā ļoti) iesārtus, taču mani tas nesatrauc. Sniegu klāj plāna sērsnas kārta, kas to padara gurkstošāku un slidenāku. Un pat nedaudzie kritieni uz pēcpuses nespēj aizbiedēt rotaļīgo garastāvokli, kuru var iegūt, tikai izslidinoties no skolas teritorijas ar slēpēm pie kājām. Pastāv iespēja, ka drīz varēs arī slidot, un es to gaidu ar nepacietību.

Arī siltajos laikapstākļos āra stundas ir interesantas. Nemelotu, ja teiktu, ka uz sporta nodarbībām kādreiz gāju ne tuvu ar tik lielu pacilātību kā tagad, lai gan zināju, ka sports ir vajadzīgs, un, ja to var apvienot ar svaiga gaisa devas uzņemšanu, kas var būt labāks? Braukšana ar riteni, skeitbords un slēpes, bet viss pārāk mazās devās. Līdz ar iestāšanos vidusskolā aizvien vairāk aizrāvos ar sportu. Neteikšu, ka līdz tam biju ļoti nesportiska, taču tas bija nepietiekami. Tā nu neilgi pirms vasaras brīvlaika sāku nodarboties ar skriešanu. Mani iespaidoja maijā noliktā ieskaite. (8 apļi jeb 2 km uz laiku.) Atzīme mani nesatrauca, taču nopietni novēroju sliktās sajūtas un ģīboņa tuvošanos pēc to noskriešanas. „Redzi,” es sev teicu, „nevari noskriet vai paliek slikti!? Neskrien.” Tomēr spīts bija, un es to izdarīju. Sapratu, ka varu labāk. Tad arī sāku skriet. Gandrīz katru vasaras dienas rītu žāvādamās devos uz stadionu. Iesildīšanās, skriešana, atsildīšanās, mājās. Protams, saskāros ar grūtībām laikapstākļu dēļ, jo stadiona skrejceļš pārvērtās par dubļu un ūdens šķēršļu joslu, tomēr neļāvu tam sevi apturēt. Un mani vadīja spīts. Rādītāji nemainījās uzreiz, bet lēni pamanīju izmaiņas. Kājās parādījās saredzami muskuļi, mainījās figūra, un, man par prieku, arī sajūta pēc skriešanas. Mans ķermenis pierada arī pie internetā atrastajiem muskuļu stiprināšanas vingrinājumiem. Lietderīgi izmantoju arī stadiona soliņu pakāpiena vietā un arī turpat esošos stieņus.

To, ka daba var kalpot par milzīgu sporta zāli, sapratu pirms pāris gadiem, kad ar ģimeni devos ceļojumā uz Augstajiem Tatriem. Patiesībā tas arī bija brīdis, kad apjautu, ka man patīk pārvarēt savas spēju robežas un pieņemt pasviestos izaicinājumus. Kalns bija augsts un stāvs, taču kāpienu tajā nevarētu nosaukt par alpīnismu, jo lielākoties, tas sastāvēja no stāviem klinšu gabaliem, kas nedaudz atgādināja akmenī izcirstas kāpnes. Katra diena tika pavadīta pārgājienos pa kalnu takām, kas nenoliedzami bija ļoti labs treniņš kāju muskulatūras nostiprināšanai. Tas bija piedzīvojums un aktīva atpūta vienlaikus. Mans lielākais sasniegums bija uzkāpšana Maly Svah, 2005 metru augstumā, virsotnē, no kuras pavērās iespaidīgs skats uz ieleju. Doma, ka šis attālums pieveikts pašas kājām, deva gandarījumu. Aizmirsās elpas trūkums, tulznas un nobrāzumi, jo jutos paveikusi ko iespaidīgu.

Mana sporta zāle dabā atšķiras no citu iedomātā ideāla. Tā nav perfekta, taču ietver sevī visdažādākos sporta veidus. Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir jāatrod savs sporta veids, kas to aizrauj un ļauj tam attīstīties. Un, ja cilvēks saka — viņam sports nepatīk, tas vienkārši nozīmē tikai to, ka viņš nav atradis sportu, kas būtu piemērots tieši viņam.

Autori: 
Dainis Caune