twitter facebook instagram

Mantinieks

17.Okt.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
331
Mantinieks

Arņa Vecvagara (43) kļūšana par vīriešu basketbola valstsvienības galveno treneri sporta interesentu aprindās izraisīja teju tikpat pretrunīgas emocijas kā komandas starts EuroBasket2017. Labākais sniegums kopš neatkarības atgūšanas — piektā vieta Eiropas čempionātā, sajūsminātas līdzjutēju un neitrālo skatītāju atsauksmes par efektīgo spēles stilu, turklāt galvenie spēki tik tikko sasnieguši vai vēl tikai tuvojas pašiem labākajiem basketbolistu karjeras gadiem — Latvijas valstsvienībai ir cienījama šodiena un pamatotas cerības uz saulaināku rītdienu. Tas nozīmē arī palielinātu ažiotāžu un psiholoģisko spiedienu, kas izpaudās kritiskos komentāros par sniegumu (tai skaitā treneru darbību) divās zaudētajās spēlēs un turpmāk gulsies uz visu komandu, īpaši tās jauno vadītāju. Ainars Bagatskis, kura vārds astoņus gadus šķita saaudzis ar valstsvienību, turpmāk vēlas koncentrēties darbam klubā, tāpēc laikus brīdināja Basketbola savienības vadību, ka neuztur savu kandidatūru. Stūresvīra nomaiņa sagādā gan risku, gan iespējas, uzmanības starmešus pavēršot pret Vecvagaru

LBS UZTICAS LATVIJAS PRECEI

Cilvēks, kuram glāze parasti izskatās pa pusei pilna, Latvijas komandas izcīnītās 5 uzvaras 7 EuroBasket spēlēs uztver kā veiksmes stāstu, Vecvagara biogrāfijā akcentē līdzdalību valstsvienības darbā arī iepriekšējās sezonās un bagāto spēlētāja pieredzi, turklāt piekrīt argumentam, ka jaunā sacensību sistēma — atbildīgas spēles bez gara sagatavošanās posma — automātiski priekšroku dod treneriem, kuri jau strādājuši ar šo sastāvu. Savukārt, ja glāze šķiet pustukša, tīmeklī un ārpus tā var zelēt stāstu par sačakarēto izdevību izcīnīt medaļas un treneru kļūdām, kuru dēļ tika zaudēts visā čempionātā ne reizi nezaudējušajai Slovēnijai, vaimanāt par spilgtu ierakstu trūkumu jaunā trenera CV un neseno izkrišanu no Eiropas U-20 čempionāta virslīgas, kā arī vīpsnāt par lēmēju zemo lidojumu. Proti, cenšanos jauno treneri izvēlēties no acu priekšā esošajiem resursiem, nevis likt lietā vīzijas un sakarus, lai plašajā pasaulē sameklētu speciālistu, kurš būtu gatavs atkārtot amerikāņa Deivida Blata (EuroBasket 2007 čempionu tituls ar Krieviju) vai serba Igora Kokoškova (Slovēnijas triumfs EuroBasket 2017) meistarstiķus.

Pēdējais aspekts patiesi ir apdomāšanas vērts, taču LBS vadība, balstoties uz savu un arī kolēģu pieredzi, nesteidz saukt par zeltu visu, kas skaisti spīd pa gabalu. Proti, valsts galveno komandu uzticēšana Latvijas speciālistiem pēdējos gados kļuvusi par nerakstītu tradīciju un neba tikai materiālu apsvērumu dēļ.

“Ārzemniekiem ir interese vadīt Latvijas valstsvienību, un pēc komandas spilgtā snieguma EuroBasket 2017 spēlēs tā ir pieaugusi,” atzīst LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps. Un tūlīt piebilst, ka LBS prioritāte bijusi vietējā speciālista iesaiste. “Pat treneris ar visiespaidīgāko biogrāfiju nevar garantēt labu rezultātu, jo katram karjerā ir dažādi pavērsieni. Kad Igors Kokoškovs, ko tagad visi slavē, četrus gadus vadīja Gruzijas izlasi, par viņa izcilību neviens nerunāja. Tā izpaudās šogad, kad viņa rīcībā bija izcils saspēles vadītājs (Gorans Dragičs). Var, protams, cerēt uz veiksmīgu izvēli no plašā piedāvājuma, bet nav pamata noniecināt Latvijas speciālistus. Pirms astoņiem gadiem, kad pie darba ķērās Ainars Bagatskis, arī viņa CV nebija ļoti pārliecinošs. Tāpat skeptiski tika uztverta Mārtiņa Zībarta kļūšana par sieviešu valstsvienības galveno treneri. Jā, tagad vīriešu valstsvienības kontekstā ir ļoti augsts cerību un izredžu līmenis, tāpēc arī palielināta ažiotāža un prasības. Bet tas nav arguments, lai par katru cenu meklētu glābēju ārzemēs. Jo vairāk tāpēc, ka labākajiem speciālistiem jau ir darbs klubos. Šī iemesla dēļ arī nebija pieejama daļa latviešu speciālistu, jo jaunā sacensību sistēma neļauj apvienot darbus. Starp reālajiem pretendentiem Vecvagara trumpis bija iepriekšējais darbs valstsvienībā, iepazīstot spēlētājus un arī kopumā veiksmīgā pieredze jaunatnes izlasēs.”

IZMANTOT SAVUS PLUSUS

Pats Vecvagars vērotāju skepsei lielu uzmanību nepievēršot, bet uz jautājumu, vai pats jūtas gatavs tik atbildīgam darbam, atbild bez liekas kautrības: “Kad priekšlikums izskanēja, biju gatavs to izskatīt un pieņemt. Neuzskatu, ka mana trenera karjera bijusi neveiksmīga tikai tāpēc, ka vismaz pagaidām nav nācies vadīt kādu no Latvijas lielākajiem klubiem. Manuprāt, jaunās sacensību sistēmas dēļ darbā ar izlasi ļoti svarīga ir pēctecība. Sabraucot kopā uz dažām dienām, nebūs laika gatavoties un kardināli pārstrādāt komandas taktisko arsenālu. To nevarētu izdarīt neviens treneris. Izmaiņas var būt tikai niansēs. Arī spēlētājiem svarīgi laikus zināt, kas viņus sagaida. Es pazīstu viņus, viņi pazīst mani. Nav iemeslu, kuru dēļ nevaram sastrādāties.”

Ainara Bagatska visus astoņus darba gadus mēdza uzsvērt pozitīvās gaisotnes un komandas labā mikroklimata izšķirošo nozīmi apstākļos, kad Latvijas basketbolisti netiek materiāli motivēti spēlēt valstsvienībā. Lai nodrošinātu šos priekšnoteikumus, Basketbola savienībai pēdējos gados izdevies sarūpēt gana kvalitatīvus darba apstākļus, savukārt galvenais treneris visumā pratis atrast veselīgu līdzsvaru starp prasīgumu un spēju ņemt vērā spēlētāju intereses (par laimi, pašreizējā basketbolistu paaudze elementārās disciplīnas ziņā ir nesalīdzināmi profesionālāka par priekštečiem, tāpēc treneriem nav jānodarbojas ar audzināšanu vai pāraudzināšanu).

Šādai pieejai bijušas arī savas ēnas puses, piemēram, varētu padiskutēt, vai pamatpiecnieka savstarpējai sapratnei nebūtu nākusi par labu kāda papildu kopīgu treniņu nedēļa un arī par to, vai tomēr no galvenā trenera puses neprasījās stingrāks vārds, lai panāktu dažu spēlētāju cītīgāku strādāšanu aizsardzībā. Bet var arī uzdot jautājumu, cik lietderīgs būtu mēģinājums kurtu padarīt par cīņassuni? Niansēs allaž var saskatīt citas, iespējams, labākas iespējas, un jāatzīst, ka Bagatskis nebija nianšu cilvēks, praktiskajā darbā un komentāros vairāk pievēršoties stratēģiskām lietām. Bet Latvijas valstsvienības konsekventais progress apliecinājis izraudzītās stratēģijas efektivitāti, un nebūt nav teikts, ka cita trenera vadībā būtu noticis tas pats.

Vecvagars atzīst, ka pieejas ziņā viņa rokraksts līdzinās Bagatska komandas vadīšanas stilam, kaut niansēs abu domas ne vienmēr sakritušas. “Spēļu laikā mans pienākums bija nodot informāciju un idejas galvenajam trenerim, kurš pieņēma lēmumu. Reizēm viņš manī ieklausījās, reizēm ne, un basketbolā tas ir dabīgi. Spēles laikā jebkurš treneris bieži rīkojas intuitīvi, nevis pēc iepriekš izstrādātām formulām. Gadās, ka trāpa, gadās, ka kļūdās. Tāpat kā spēlētāji. Laukumā viss notiek instinktu līmenī, un valstsvienībā nevar kardināli izmainīt spēlētāja stilu, kas iestrādāts gadiem. Ja basketbolists klubā nevāc pa 10 atlēkušajām bumbām spēlē, nav pamata gaidīt, ka viņš to darīs izlasē. Tāpēc izlases trenera pienākums ir veidot komandas taktiku tā, lai maksimāli izmantotu visu spēlētāju trumpjus un noslēptu mīnusus. Tā strādāju Jūrmalas komandā, ar kuru divus gadus tabulā bijām augstāk par konkurentiem, kuru sastāvs uz papīra šķita spēcīgāks. Tā esmu strādājis jaunatnes izlasēs, ar kurām sasniedzām labus rezultātus — ceturtdaļfināls U-18 čempionātā, 5. un 6. vieta U-20 čempionātos. Pat lietuviešiem iedzinām respektu. Vairākus gadus pēc kārtas pārbaudes spēlēs viņiem zaudējām ar lielu punktu starpību, bet svarīgākajās spēlēs Eiropas čempionātos uzvarējām, atrodot veidu, kā neitralizēt viņu fizisko pārsvaru. Vēlamo rezultātu neizdevās sasniegt tikai šogad, kad robi sastāvā bija pārāk lieli un čempionātā mūsu komandai pietrūka gan auguma centimetru, gan individuālās meistarības.”

VAJADZĪGS UZVARĒTĀJU GĒNS

Trenera Bagatska stila raksturošanai gan labvēļi, gan kritiķi vilkuši paralēles ar Bagatski spēlētāju. Izteiktu snaiperi, kuram savulaik pamatoti un arī nepamatoti pārmesta nepietiekami laba darbība aizsardzībā un neiedziļināšanās spēles taktiskajos smalkumos, ar kuriem tradicionāli nodarbojas saspēles vadītāji. Pēcteča gadījumā šāda pieeja nebūs tik daiļrunīga, jo savulaik valstsvienībā 90 spēles aizvadījušais un septiņus Latvijas čempiona titulus izcīnījušais Vecvagars laukumā bija noderīgs ar prasmi darīt visu — gan labi veikt melno darbu uzbrukumā un aizsardzībā, gan cīnīties pie groziem ar augumā pārākiem pretiniekiem, gan trāpīt pašā svarīgākajā brīdī (starp citu, tieši Vecvagars pagarinājumā iemeta ļoti svarīgu trīspunktnieku EuroBasket 2001 mačā ar Slovēnijas izlasi, kas pavēra ceļu uz izslēgšanas turnīru). Vārdu sakot, vērtīgs komandas spēlētājs, bet ne līderis.

Interesanti, ka, vaicāts par Latvijas basketbolistu lielākajiem kopīgajiem mīnusiem, Arnis nosauc pašpārliecības un sportiskās nekaunības trūkumu, kas bieži neļauj pilnībā izmantot meistarības trumpjus. “Basketbolā ne vienmēr uzvar individuāli meistarīgākais. Labu spēlētāju ir daudz, bet uzvarētāju — krietni mazāk. Iespējams, mūsu jauniešiem pietrūkst svarīgu, atbildīgu, saspringtu cīņu pieredzes un situāciju, kurās no līderiem prasa uzvarēt, lai iemācītos un pierastu sarežģītā situācijā uzņemties iniciatīvu un izraut uzvaru no pretinieka nagiem.”

Pašreizējā valstsvienības spēlētāju paaudze šai ziņā gan neesot tipisks piemērs. Arī tāpēc, ka daudzi spēlētāji jau iekrājuši bagātu pieredzi ārzemēs, turklāt labās komandās, kuras regulāri cīnās par augstām vietām. “Jānis Strēlnieks ir trīskārtējs Vācijas čempions, Dāvis Bertāns spēlē komandās, kurās jācīnās par uzvaru katrā spēlē. Augsti mērķi bijuši un ir Daira Bertāna un Jāņa Timmas, Žaņa Peinera un Ojāra Siliņa komandām, arī Latvijas labākajiem klubiem un to pārstāvjiem valstsvienībā.

Arī Kristaps Porziņģis ir uzvarētāja tips, un tas izpaužas ne tikai basketbola laukumā. Viņš grib uzvarēt katrā dzīves situācijā, nepiekāpsies nevienam. Savukārt sezonas laikā viņš šīs emocijas nebija guvis pietiekami, bijaizsalcis pēc uzvarām, un tas piešķīla papildu emocijas gan viņam pašam, gan visai komandai.”

Savā darbā vismaz pirmajos cēlienos Vecvagaram jābūt gatavam zemākai emociju temperatūrai. Jau zināms, ka novembrī un februārī valstsvienības ierindā noteikti nebūs NBA spēlējošo basketbolistu, uz jautājuma zīmes ir Eirolīgas klubu pārstāvju līdzdalība. Latvijas valstsvienībai novembrī izbraukumā Turcijā un Rīgā pret Zviedrijas izlasi var iznākt spēlēt bez visa pamatpiecnieka — Jāņa Strēlnieka, Daira Bertāna, Jāņa Timmas, Dāvja Bertāna un Kristapa Porziņģa

“Optimistiskais scenārijs — ja ierindā būs Eirolīgas spēlētāji, spēles stila ziņā kardinālas pārmaiņas nebūs nepieciešamas. Nespēlēs Kristaps Porziņģis un Dāvis Bertāns, toties varētu būt Andžejs Pasečņiks, Ojārs Silinš, Mareks Mejeris ar līdzīgu spēles stilu un savām kvalitātēm. Nebūs tā, ka ātrā basketbola vietā būs jāpāriet uz lēno. Lielāka loma būs spēlētājiem, kuri Stambulā ļoti labi palīdzēja epizodiski.”

JAUNA KĀRTĪBA, JAUNS MĒRĶIS

Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) solītā jaunā sacensību kārtība patiesībā ir tā pati mazliet piemirstā vecā, jo valstsvienību spēles klubu sezonas laikā notika līdz pat 2003. gadam. Atšķirība tikai tā, ka tagad kalendārā gada laikā sacensību kalendārā paredzēti veseli četri logi, kuru laikā nacionālās izlases cīnīsies par ceļazīmi uz lielu sacensību finālturnīru. Jauna ir arī likme — pirmo reizi atsevišķā kvalifikācijas ciklā ir iespēja kvalificēties Pasaules kausa izcīņai (iepriekš ceļazīmes ieguva tikai Eiropas čempionātu finālturnīros). Toties Eiropas čempionātiem mainīts norises grafiks — nākamais turnīrs būs tikai 2021. gadā.

Ceļš uz Ķīnu, kur 2019. gada rudenī notiks Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs, Latvijas valstsvienībai jāveic divos posmos. Pirmajā posmā paredzētas sešas spēles: 24. novembrī izbraukumā ar Turciju, 26. novembrī Arēnā ar Zviedriju, 2018. gada 23. februārī Arēnā ar Ukrainu, 26. februārī Arēnā ar Turciju, 28. jūnijā Zviedrijā un 1. jūlijā Ukrainā. Šīs grupas trīs labākās komandas, ņemot līdzi visus punktus, otrajā posmā tiksies ar trim komandām no A grupas četrinieka (Spānija, Slovēnija, Melnkalne, Baltkrievija). Spēles notiks 2018. gada novembrī, kā arī 2019. gada februārī un jūnijā. Trīs labākās komandas no šī sešnieka 2019. gada septembrī varēs doties uz Ķīnu, kur tiks dalītas ne tikai medaļas, bet arī ceļazīmes uz Tokijas olimpiskajām spēlēm un to kvalifikācijas turnīriem.

Šogad pirmo reizi tiesības spēlēt Pasaules kausa izcīņā ieguva Latvijas sieviešu valstsvienība. Vīri ir gatavi sekot piemēram. “Lai kāds būtu sastāvs, tuvākais mērķis un uzdevums ir skaidrs — izcīnīt ceļazīmi uz 2019. gada Pasaules kausa izcīņas finālturnīru. Mums tas ir pa spēkam,” Arnis Vecvagars noskaņots apņēmīgi.

 

Arnis VECVAGARS

Latvijas valstsvienības galvenais treneris

Dzimis: 1974. gada 12. aprīlī

Lielākie sasniegumi:

spēlējis Latvijas komandās Bonus, ASK/Brocēni, Skonto, BK Ventspils un ASK Rīga (septiņkārtējs Latvijas čempions), kā arī Polijā

no 1992. līdz 2005. gadam aizvadījis 90 spēles valstsvienībā, piedalījies Eiropas čempionātu firnālturnīros 2001. un 2003. gadā

galvenais treneris LBL komandās BA Turība (2012.—2014.) un Jūrmala/Fēnikss (2015.—2017.)

Latvijas U-18 (2014.) un Latvijas U-20 izlašu galvenais treneris (2015.—2017.; labākais sasniegums —5. vieta 2016. gadā)

valstsvienības galvenā trenera palīgs 2012., 2013. un 2017. gadā

Autori: 
Guntis Keiselis basket.lv