twitter facebook instagram

Maratonists, kurš izlīda no Ogres meža

17.Nov.2013 - Ieva Runge

Numurs: 
284
Maratonists, kurš izlīda no Ogres meža

Renārs Roze ilgus gadus nodarbojās ar orientēšanās sportu. Mērojās spēkiem arī ar nākamo pasaules čempionu Edgaru Bertuku. Taču kādā dienā viņš saprata: pietiek reiz mežā ķermeni spīdzināt, pietiek pakļauties tumsas diktatūrai! Renārs piepeši bija apjautis, ka skriešana ir tas, kur viņš var izpausties no visas sirds. Un nu Renčikam pieder sezonas otrs labākais rezultāts maratonā Latvijā. Viņš vārdos neatzīstas, taču no šī savdabīgā puiša staro pārliecība: olimpiskās spēles — tas ir laika jautājums...

Renāru nolemjam uzrunāt pēc tam, kad viņš ar triumfu Siguldā noslēdz Skrien, Latvija seriālu, ko var uzskatīt par Latvijas čempionātu pusmaratonā. Zīmīgi, ka Renāram nav un, viņaprāt, nevajag treneri. Viņam nav viedtālrunis, skrienot viņš neizmanto pilnīgi nekādus gadžetus, jo „tas viss viņam tikai traucē”. Viņam ir sponsorēšanas piedāvājums no uztura bagātinātāju tirgotājiem, taču Renārs plāno atteikties, jo nelieto uztura bagātinātājus. „Es būtu daudz priecīgāks, ja pēc sacensībām man pasniegtu nevis dāvanu kartes no Nike, bet no RIMI vai Maximas,” saka Renārs.

Šķiet, uz šo slaido džeku neiedarbojas absolūti nekāds meinstrīms! Un, kamēr pirms lielās sarunas Vecrīgas kafejnīcā Pienene maisu tēju, Renārs mutē iemet vairākus cukurgabalus, aprijot tos bez jebkādām emocijām.

PUSMARATONS KĀ TRENIŅŠ

Pēdējos trīs Skrien, Latvija posmos Renārs soli pa solim uzrikšoja virsotnē — augustā 3. vieta Kuldīgā, septembrī 2. vieta Liepājā un visbeidzot oktobrī 1. vieta Siguldā, kas atnesa arī uzvaru kopvērtējumā. Progress gan iespaidīgs, gan, kā intervijas gaitā sapratīsiet, likumsakarīgs. Taču šie Renāra gūtie panākumi ir pusmaratonā, nevis maratonā. Kā tad tā? „Es sevi uzskatu par maratonistu, jo izturība ir tā īpašība, kas manī dominē,” sarunu iesāk Renārs, skaidrojot, kas tad viņš īsti ir par distančnieku. „Maratonus jau neskriesi tik bieži kā pusmaratonu — šosezon esmu noskrējis septiņus pusmaratonus, bet maratonus noskrienu divus vai trīs gadā. Ja tu gribi ātri skriet garās distances, tam ir jāvelta daudz laika. Kamēr tu mācies un studē, laiku var atrast, bet, kad sāc strādāt, ir baigi grūti,” skaidro 26 gadus vecais sportists.

„Maratona treniņi vienmēr ir grūti. Ja būtu viegli, tad visi skrietu maratonu. No fizioloģijas viedokļa pusmaratons ir daudz tuvāks 10 km skriešanai nekā maratonam, jo enerģijas iegūšanas process organismā ir pilnīgi citādāks. Tie, kas nāk uz maratonu, nāk no vieglatlētikas — no stadiona ar vieglatlētikas fonu: viņiem ir ātrums, un, pieliekot klāt izturību, viņi var skriet pusmaratonu. Līdz maratonam pielikt izturību — tas ir daudz, daudz lielāks darbs.”

Renārs ikdienā strādā „Latvijas Pasta bankā”. Sūrais ceļš līdz šai dzīves virsotnītei visnotaļ spilgti izgaismo Renāra raksturu. Pēc iegūta bakalaura grāda viņš turpināja studijas uzreiz divās augstskolās: Banku augstskolā un biznesa augstskolā Šveicē. „Tas bija saspringts periods,” abus vienlaicīgi iegūtos maģistra grādus lakoniski apraksta Renārs. Jā, un tas viņam arī bija gana piemērots laiks skriešanai.

VECĀKI, ZINĀTKĀRE, TALANTS

Renārs no dabas ir zinātkārs: „Varu atvērt vienalga kādu Vikipēdijas lapu, klikšķināt uz saitēm un stundu lasīt, pētīt shēmas un attēlus, piemēram, īpaši, kad brauc uz sacensībām kaut kur tālienē. Atceros, ka mājās bija daudz bērnu enciklopēdiju Kas? Kur? Kad? un citu līdzīgu sēriju grāmatas, mani tās visas interesēja.” Arī zināšanas par fizioloģiju Renārs apguvis pats lasot.

„Liela daļa no maratona sakās galvā,” Renāram sportā noder arī daudz kas no iecienītās izzinošās literatūras. „Man patīk lasīt par psiholoģiju. Kad biju maziņš, vecāki ar mani daudz darbojās — daudz slimoju un bērnudārzā negāju, taču vienmēr kāds ar mani strādāja. Es sāku lasīt briesmīgi agri — jau četru gadu vecumā.”

VIENĪGĀ ALTERNATĪVA

Droši vien, ieraugot Renāra aprises bērnībā, varētu domāt par nākamo cīkstoni vai svarcēlāju, bet ne gargabalnieku: „Biju apaļīgs un īss, vienmēr viens no īsākajiem klasē. Augumā izstiepos stipri vēlu.” Renārs nenoliedz, ka no vecākiem varētu būt mantots sporta gēns vai vismaz daļiņa no tā, jo mamma bijusi handboliste, bet tēvs jaunībā nedaudz aizrāvies ar šahu. Dabiski, mamma Renāru gribēja sūtīt handbolā. „Taču tajā gadā handbolistus neuzņēma, tāpēc aizveda uz orientēšanās sportu, jo tā bija vienīgā alternatīva,” Renārs paskaidro, ka Ogrē nav bijušas plašas izvēles, kur trenēties.

Tālāk jau viss noticis pašplūsmā. Renārs daudz nestāsta par ilgajiem gadiem orientēšanās sportā, vien sarunas beigās piemin, ka vairākkārt uzvarējis vai izcīnījis medaļas Latvijas jauniešu čempionātā orientēšanās sportā, guvis arī uzvaru Eiropas čempionātā jauniešiem.

GALVENAIS, NEAPSĒSTIES

Renārs oktobrī intervijā Ogres TV raidījumam Vairāk kā citi atzina, ka skriešana viņam patīk, jo skrienot no visa var atslēgties. „Tas ir laiks, lai padomātu. Tu vari pabūt viens ar sevi, neviens domas nenovērš. Visu, kas nāk prātā, vari pārdomāt un atbrīvoties no sliktajām domām. Skrienu stundu līdz divas stundas, un tas laiks ir jāaizpilda. Dažreiz ceļā izdomāju nākamos treniņu plānus.”

„Arī tad, kad esmu braucis uz ārzemēm bez sportiskiem mērķiem, esmu skrējis, jo tā ir laba iespēja izpētīt apkārtni un apskatīt ievērojamākos objektus. Es daudz ko pierakstu blogā, pat maratonos man ir jautājuši, kā visu to pamanu. Arī maratona distances laikā ir jācenšas aizpildīt galvu, un pirmajos 20 km, kas ir vieglāki nekā distances otrā puse, kad ir sevi jāspiež skriet, tu vari vērot apkārtni, mielot acis,” skaidro Renārs.

Ja negribas skriet, vajagot sašņorēt kedas un iet skriet. Kad pašam pēdējoreiz negribējās skriet? „Vakar!” kā ar mačeti atcērt Renārs. „Protams, ir jāapzinās, ka nevēlēšanās var būt tāpēc, ka organismam dabiski nevajag skriešanu konkrētajā brīdī. Kad ziemā pēc gara ceļa no darba esi atnācis siltumā, atliek piesēst ilgāk un atpakaļ ārā aukstumā vairs negribas iet... Bet man ir savi sportiskie mērķi. Skriešana — tā ir manas dienas sastāvdaļa, vairāk neanalizēju,” Renārs ir gatavs skriet jebkurā laikā.

Renārs skrien arī ziemā. „Kad ārā bija mīnus 20 grādi, gāju uz Ogres manēžu un noskrēju 100—200 apļus. Principā skrienu ārā — trotuārus tīra. Ogrē ir daudz labāk nekā Rīgā, pagājušajā ziemā skrēju pa Pļavniekiem, bija briesmīgi — likās, ka tur neviens neko nav tīrījis. Ogrē visu smuki notīra.”

BAUDA SKRIET VĒTRĀ

Un ja aiz loga gāž lietus? „Man ļoti patīk skriet vētrā. It sevišķi mežā, kad tu vari redzēt, kā plosās daba. Tas nav droši — ir bijis tā, ka skrienu prom, viss ir kārtībā, bet, skrienot atpakaļ, priekšā ir sakrituši koki,” Renārs jau sāk uzvedināt uz domām, ka viņš pēc būtības ir kāds viskija-adrenalīna vecis. Par alkoholu gan viņš teic tā: „Esmu pagaršojis.” Un, ziniet, pēc intervijas, kad viņš uzaicina mani sociālajos tīklos, ievēroju, ka mums ir kopīga paziņa. Vaicāju dāmai, kā var raksturot Renāru. „Atceros, ka Jaunajā gadā pat pusnaktī šampanieti nepielika pie lūpām. Pareizs cilvēks,” pirmais, ko min medicīnas studente. Lūk, jums reālistisks optimists, kā viņš pats sevi dēvē!

PAMUDINĀTS UN SAVAINOTS

No orientēšanās pārslēdzies uz maratonu daļēji cīņubiedru skubināts, daļēji veselības likstu motivēts. „Kāds skriešanas biedrs, kurš agrāk bija orientierists, mani visu laiku mudināja pamēģināt maratonu, bet otrs aspekts bija tāds, ka 2010. gadā es mežā satraumējos. Man bija viena trauma, tad otra. Bija tāds klikšķis, ka no meža...” Renārs ietur pauzi. Jālien laukā? „Jā!”

„Es aizvien vairāk sāku saprast... Orientēšanās sportā nebiju pirmais, bet turpat starp TOP skrējējiem. Ar to pašu Bertuku skrējām kopā, piedalījos Pasaules kausa izcīņā. Taču es sapratu, ka daudz vairāk laika jāvelta tehniskajam izpildījumam, lai trenētos ar karti: tev ir jāskrien dažādas distances un mežā. Man likās, ka nevaru atrast pietiekami daudz laika, lai pilnvērtīgi trenētos orientēšanās sportā. Savā ziņā izvēlējos vieglāko ceļu, jo ar skriešanu varu nodarboties jebkur — kaut vai iziet pa Vecrīgu paskriet. Lai pilnveidotu sevi orientēšanās sportā, ir jābraukā uz ārzemēm — Somiju, Zviedriju. Man bija iespēja doties uz somu klubu un trenēties pie viņiem, bet tajā brīdī biju sācis strādāt un sapratu, ka vienkārši pa dienu vairs nevaru iet trenēties, bet vakarā tas nav reāli — ir tumšs. Var jau iet ar pieres lukturīti, bet cik ilgi?”

Atguvies no veselības likstām, Renārs pirmo maratonu noskrēja 2010. gadā Florencē. Taču to viņš nepieskaita sasniegumiem atšķirībā no citiem maratoniem. „Toreiz nezināju, kas ir maratons. Man tā bija pirmā reize, uz turieni braucu kā tūrists un neizliku sevi visu. Zinu, ka būtu varējis noskriet ātrāk,” Renārs joprojām ir nepamierināts ar sasniegto rezultātu.

PADOMDEVĒJUS NEVAJAG

Lai arī Renārs 18 gadus nodarbojas ar skriešanu, kas ir orientēšanās pamatā, un līdz ar to ieguvis sīkstu izturības bāzi, viņam nav pat prātā ienācis izmēģināt kādu komandu sporta veidu. „Tā arī ir atbilde, kāpēc darbojos bez trenera un pats sev stādu treniņplānu. Jo tā ir iespēja paļauties tikai uz sevi — ja kaut kas būs ne tā, pats vainīgs. Komandu sporta veidos it kā visu dara komanda kopā, bet tanī pašā laikā var atļauties paslinkot cerībā, ka pārējie izvilks. Piemēram, orientēšanās sportā, jo tu vairāk skrien — cīnies ar mežu, karti, konkurentiem —, jo vairāk tevī attīstās individuālā apziņa.”

Citiem vārdiem, Renārs nospriedis, ka treneris viņam nav vajadzīgs. Viens atslēgvārds ir atbildība, bet otrs — atziņa, ka neviens labāk par pašu sportistu nezina, kā viņš jūtas un ko viņš var vai nevar. „Treneris nekad nezinās, vai es varu paskriet vai ne. Ņemot vērā, ka Latvijā vispār ir tikai 10 cilvēki, kas maratonu par mani skrējuši ātrāk, tad treneris būtu jāmeklē starp viņiem, jo tie ir cilvēki, kas zina, ko nozīmē trenēties maratonam un skriet tādus apjomus. Ja es aizbrauktu uz ASV, tur treneri būtu vieglāk atrast, jo maratona līmenis augstāks,” Renārs muguru negriež, ja kāds ir gatavs padomu dot.

„Viena no lietām, kas padara procesu sarežģītu, ir tas, ka man no dabas nav dots ātrums, kā arī spēks, bet ir izturība, kas gadu no gada attīstīta orientēšanās sacensībās, atstājot novārtā pirmos divus. Droši vien, ja tu patrenētos, kilometru noskrietu ātrāk nekā es... Skrien, Latvija sacensībās daudzi no tiem, kas finišā palika aiz manis, pie 3 km atzīmes bija man priekšā. Līdz ar to tā ir viena no lietām, pie kā man ir jāstrādā un kas ceļu uz olimpiādi tuvinātu. Viss ir laiks.”

OLIMPIĀDE UN TŪRISMS

Renārs nebaidās, ka, tiekot uz olimpiskajām spēlēm, viņam varētu piešūt olimpiskā tūrista bumbas. „Līdz olimpiskajam A normatīvam vēl jāskrien tāls ceļš, uz spēlēm var tikt trīs sportisti ar A normatīvu vai viens ar B normatīvu. Apzinos, ka esmu to sasniedzis ar lielu darbu un ieguldījumu. Startēt olimpiskajās spēlēs, pārstāvēt Latviju un paskatīties Brazīliju — tas sportistam ir papildu bonuss tam, ko daudzu gadu laikā viņš sasniedzis ar smagu darbu.”

Maratonā par visiem galvastiesu pārāks šobrīd ir Valērijs Žolnerovičs, kurš šogad vairākkārt labojis Latvijas rekordu (pēdējoreiz — 27. oktobrī Frankfurtē 2.14:33). „Starp aktīvajiem skrējējiem otrs labākais būtu es, jo 2010. gadā man bija labākais maratona rezultāts starp Latvijas skrējējiem, 2011. gadā — 3. rezultāts, 2012. gadā — 2. rezultāts un arī šobrīd 2. rezultāts.” Pusmaratonā Renāram šosezon ir 4. rezultāts.

NEDĒĻĀ AIZSKRIEN LĪDZ VENTSPILIJ

Renārs uzskata, ka cilvēki par daudz streso. „Es sevi visu laiku mācu, ka nevajag uztraukties par lietām, kuras nevar ietekmēt.”

No rīta pirms darba Renārs noskrien 10—12 km, pēc darba krietni vairāk. Kā viņš pats lepojas, katru nedēļu viņš aizskrien no Rīgas līdz Ventspilij. Rodas jautājums, cik bieži sportists pērk sporta apavus? „Cenšos mainīt sporta apavu pārus un neskriet visu laiku ar vienu. Šobrīd man ir pieci pāri,” ar ko Renāram pietiek, lai vienu sezonu izvilktu. Renāru sponsorē Adidas. Viņš gan izvēlas dažādu ražotāju apavus. „Nevar vienu izcelt īpaši,” viņš ir pārliecināts, ka ražotāju tehnoloģijas īpaši neatšķiras.

NELIETO UZTURA BAGĀTINĀTĀJUS

„Šobrīd ir parādījušies pāris uztura zīmoli, kas izrādījuši interesi mani atbalstīt,” taču Renārs nelieto uztura bagātinātājus un ikdienā ēd visu, kas garšo, jo liekais svars neveidojas. Tādēļ viņš gatavojas atteikties no uztura bagātinātāju sponsorēšanas piedāvājuma.

„Ko es šodien ēdu? Brokastīs auzu pārslu putru ar ķirbjiem, pusdienās skābeņu zupu un kartupeļus ar aknu stroganovu. Būtu daudz laimīgāks, ja pēc sacensībām dotu nevis 10 latu dāvanu karti no NIKE, bet no RIMI vai Maximas. Mani varētu atbalstīt Dobeles dzirnavnieks ar auzu pārslām. Būtu daudz noderīgāk.”

DAŽĀDĀS SKRIEN, LATVIJA TRASES

Skrien, Latvijamačos, kur sezonas gaitā sportistiem jāveic septiņi pusmaratoni, visi posmi ir ārkārtīgi atšķirīgi. „Katrā posmā ir kaut kas savs, kas nav nevienā citā. Rēzeknē ir unikāli kāpumi, bet Siguldā varēja skatīties zelta rudeni, un tas ir pavisam cits gadalaiks; Rēzeknē posms bija pavasarī, kad apkārt vēl rēgojās sniega kupenas. Liepājā skrienot var vērot jūru. Valmierā atkal jāskrien tikai divi apļi, visur citur — četri. Tas padara procesu atšķirīgu.”

No sportiskā viedokļa vislabāk esot trenēties Biķernieku aplī. Lai arī tā ir motoru sporta veidu asfaltēta trase, tur netraucē gājēji. „Savukārt no vizuālā baudījuma aspekta daudz interesantāk skriet tur, kur kaut ko redzi, piemēram, Kuldīgas pusmaratonu.”

IDEĀLĀ DISTANCE

Tā kā Renāram ir milzīgas darbaspējas, ierosinu izmēģināt laimi ultramaratonā vai triatlonā. „Triatlonā man būtu grūti ar peldēšanu. Peldēt māku, bet... Ultramaratoni gan mani neuzrunā — treniņos neraujos skriet trīs stundas. Tik garā distancē jau ir jāatrod, ar ko nodarbināt galvu, bet otrs — man vienkārši nav tādas vēlmes... Maratons man ir ideāla distance.”

Maratons kļuvis par Renāra komforta zonu. „Tas ir tāds ierasts režīms, bet tas ieslēdzas arī trenētībā. Tikko tu jūties komforta zonā, tev jāmeklē risinājumi, kā organismu trenēt, nevis saglabāt esošo līmeni.”

VECUMDIENĀS VARBŪT ATGRIEZĪSIES

Renāram patīk, ka Rietumeiropā maratonu organizatori novērtē, ja rezultāts ir līmenī. „Šogad Kopenhāgenā man organizatori atmaksāja arī dzīvošanu. Tiecoties uz augstākiem rezultātiem, tu vari sajusties īpašāks, kad tev ir sava vieta, kur pārģērbties un nav jāstāv lielajā dalībnieku pūlī,” piebilst sportists.

Sarunas nobeigumā Renārs atzīst, ka orientēšanās sports nav aizmirsts, taču pagaidām atpakaļ nevilina. „Nesen noskrēju orientēšanās maratonu — process man ļoti patika, jo varu domāt, bet tanī pašā laikā tu esi saskrāpēts, nātru sadzelts, kritis, kaut ko atsitis... Pa parkveidīgu mežu labprāt varētu skriet, bet tad orientēšanās ir daudz vieglāka un tas vairs nav tas. Pieļauju, ka vecumdienās pie orientēšanās sporta atgriezīšos.”

Moto viņam neesot. Tad apdomājas. Citē Raini. „Lai ir grūti, vajag spēt, stipram būt un uzvarēt!” Tāds veidojas Renāra ceļš uz olimpiskajām spēlēm. Bez sapņiem, bet ar smagu darbu.

 

Renārs ROZE

Latvijas Pasta bankas finansists, maratonists

Dzimis: 1986. gada 13. maijā Rīgā

Izglītība: Ogres vidusskola, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, Banku augstskola (bakalaura un maģistra grāds) un SBS Swiss Business School (otrais maģistra grāds)

Sportā kopš: 1995. gada septembra, kad sāka trenēties orientēšanās sportā

Lielākie sasniegumi: vairākkārtējs Latvijas junioru un jauniešu čempions orientēšanās sportā, Eiropas jauniešu čempions orientēšanās sportā, 2. vieta LČ 10 km šosejas skrējienā (Nike Riga Run 2013), 3. vieta Kuldīgas pusmaratonā (2013), 2. vieta LČ orientēšanās maratonā 25 km (2013), Skrien, Latvija čempions pusmaratonā, noskrējis Florences (2010), Roterdamas (2012), Frankfurtes (2012), Kopenhāgenas maratonu (2013) un citus maratonus.

Citi sporta veidi: riteņbraukšana

Ģimenes stāvoklis: draudzene Zane

Literatūra: Thinking Fast Thinking Slow

Kino: seriāls The Office

Mūzika: latviešu; tāda, kurai pats var dziedāt līdz 

Autori: 
Kristaps Zaļkalns