Mārtiņa hokejs sapņos un īstenībā

Varbūt reizēm uzvarētāju ausīs vēl skan līdzjutēju tūkstošu urravas pēc mūsējo uzvaras pasaules čempionātā 1. divīzijā. Taču neba visu mūžu gozēsies šā panākuma saulītē. Kad Mārtiņam vaicāju, vai viena zvaigzne var izšķirt mača likteni, viņa atbilde bija pravietiska: „Viens cilvēks to noteikti nespētu, lai arī kāda zvaigzne būtu. Šajā sporta veidā rezultāts lielākoties atkarīgs no visas komandas, no tās saliedētības, no cīņasspara." Par to varēja pārliecināties visi hokeja cienītāji, kuri dzīvoja līdzi Latvijas U-20 izlases spēlēm tepat Arēnā Rīga, kad izšķīrās mūsējo būt vai nebūt pasaules elitē. Tiesa, vienā vai otrā sacīkstē spilgti iemirdzējās viena vai otra hokejista meistarība, taču panākumu guva komandas kolektīvā spēle, citkārt pat, ja tā varētu teikt, bezkaunīgā neatlaidība, kas ne mirkli nedeva laika ieelpot konkurentiem. Ko nepaspēja izdarīt viena maiņa, to pārpārēm atguva otra. Ja viens pieļāva kļūdu, neprecizitāti steigšus izlaboja komandas biedrs.

Mārtiņš bija izlases rindās, kad tā debitēja pasaules elitē. Izbaudīja, kādu hokeju spēlē vienaudži hokeja lielvalstīs. Latvijas komandai neizdevās noturēties izcilāko vienību vidū. Tagad, Ziemassvētku priekšvakarā, mūsu hokejisti it kā atdeva parādu par nepaveikto toreiz Kanādā. Vien žēl, ka šā gada iesaukuma virkne pieredzējušāko puišu nākamsezon jau būs pārauguši junioru vecumu un nevarēs kopā ar komandas biedriem mēģināt noturēties elitē. Taču hokejā notiek arī brīnumi, kad zvaigznes nostājas vienā rindā.

„Arī mums ir gadījies, kad no absolūti zaudētas situācijas esam aizcīnījušies līdz uzvarai," atceras Mārtiņš. „U-18 pasaules čempionāta mačā ar Dānijas izlasi pirmajā periodā rezultāts bija 0:3. Taču tad visi spēlētāji saņēmās, un beigu rezultāts bija 7:4 mums par labu. Komandai jābūt saliedētai. Lai tā notiktu, visiem jābūt draugiem. Mūsu izlasē tā vienmēr bijis."

Atdarināt negrib nevienu

Mārtiņš Skuška hokejā ir jau četrpadsmit gadu. Lai arī cik nogurdinoši, reizēm varbūt arī monoti bijuši treniņi, viņš nekad, pat domās, nav metis mieru savam izvēlētajam sporta veidam.

„Mans tēvs kādreiz spēlēja hokeju, un viņš arī aizveda mani uz pirmo treniņu. Uzreiz iepatikās viss, kas notika uz ledus. Tas notika Daugavas stadionā. Daudzi jau ilgāku laiku trenējās, centīgi darbojās ar ripu. Toties es tikai pie borta malas centos spert pirmos soļus uz slidām.  Mans pirmais treneris Aivars Skudra, dienu no dienas mani vērojot, laikam redzēja, ka lietderīgāks varētu būt uzbrukuma līnijā. Un tagad izrādās, ka mani ilgākie un labākie partneri uzbrukuma maiņā ir Gatis Gricinskis un Mārcis Zembergs."

Daudzi hokejisti ir mānticīgi - vieni, gatavojoties spēlei, vienmēr pirmo velk kājā labo slidzābaku, citi pirmo uzvelk kreisās rokas cimdu. Mārtiņš neesot no mānticīgajiem un īpašus rituālus neatzīst. No paša vien atkarīgs, kādu spēli rādīsi. Toties vienu gan viņš dzelžaini apgalvo: „Nekad neesmu centies kādu spēlētāju atdarināt. Esmu es pats. Taču zinu, ka arī tepat Latvijā ir daudz lielisku hokejistu."

Lielais pārbaudes laiks beidzies

Spilgtās gaismas Arēnā Rīga izdzēstas, tūkstošbalsīgais uzslavu koris mūsu junioru izlases hokejistiem izskanējis.

„Man vienmēr vieglāk ir spēlēt savās mājās, lai arī atbildība ir nedaudz lielāka. Visiem mūsu hokejistiem ļoti bija nepieciešams fanu lielais atbalsts. Turklāt īpaši svarīgi, ka sacensībās Latvijā klātienē līdzi var just visa mana ģimene. Esmu spēlējis vairākos pasaules čempionātos. Visi brīži, aizstāvot Latvijas godu, ir lieliski un vārdos neaprakstāmi. Tāpat kā mirkļi, kurus nupat piedzīvojām Rīgā pēc uzvaras pār baltkrieviem."

Nav jau tā, ka mūsu jaunie hokejisti vienmēr ar urravām nēsāti uz rokām. Mārtiņš uzskata, ka lielākās neveiksmes izlases rindās bija 2006. gadā, kad pavisam nedaudz, vien nieka vienu vārtu guvums šķīra no zelta medaļām 1. divīzijā. Tikpat skumja nots bija Kanādā, kad Latvijas juniori debijas reizē elitē izkrita no A grupas.

„Kuram gan patīk zaudēt?.. Ikviens, protams, pārdzīvo nepaveikto. Taču es cenšos to daudz nepārdzīvot un mēģinu visas neveiksmes pēc iespējas ātrāk aizmirst."

Nākamais solis Mārtiņam hokejā būtu mēģinājums kandidēt Latvijas pieaugušo izlasē. Taču viņš lieliski apzinās, ka vēl daudz jāstrādā, lai pilnveidotu fizisko sagatavotību, lai gūtu vēl lielāku pieredzi. Un tad jau varētu skatīties valstsvienības virzienā, protams, ja treneriem viņš būtu nepieciešams.

Studijas nākotnei

Ikdienā Mārtiņš Skuška ir LSPA/Rīgas komandas centra uzbrucējs. Kurš treniņiem pa starpām paspēj aizskriet uz lekcijām Tehniskajā universitātē. Izvēloties Inženierekonomikas fakultāti, domas saistījās ar perspektīvu nākotnes profesiju, jo studē loģistiku. Viņš gan pagaidām negudro, kur varētu strādāt pēc augstskolas beigšanas. Kas to lai zina, kā sagriezīsies zvaigznes pēc pāris gadiem, kad būs jāraksta diplomdarbs. Un ja nu pēkšņi rodas izdevība sevi apliecināt hokeja laukumā, spēlējot kādā citvalstu klubā? „Man viss vēl priekšā," Mārtiņš ir pārliecināts.

Lieliskā Ziemassvētku dāvana

Decembra sākumā Mārtiņš Skuška gudroja, ka labākā Ziemassvētku dāvana būtu zelta medaļa pasaules čempionātā Rīgā. Spožāko godalgu viņš arī kopā ar komandas biedriem pirms nedēļas saņēma. Mārtiņš teica: "Daru visu, kas mani padara laimīgu."

Viņš nereti redz krāsainus sapņus, kuros spēlē hokeju, vien pašam par brīnumu uz ledus kaut kā... neveikli kustoties. Daudzkārt sapņi taču pārvēršas īstenībā. Un kāpēc gan lai nepienāktu diena, kad Mārtiņa Skuškas uzvārdu  varēsim lasīt arī Latvijas pieaugušo izlases sastāvā.

Vizītkarte

Mārtiņš Skuška

hokejists

Dzimis           1988. gada 28. maijā Rīgā

Augums, svars        1,80 m, 74 kg

Hokejā           kopš piecu gadu vecuma

Treneri           Aivars Skudra, Vjačeslavs Nazarovs, Oļegs Znaroks

Pozīcija         centra uzbrucējs

Izglītība         Rīgas Angļu ģimnāzija, Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultātes loģistikas specialitātes 1. kurss

Spēlējis         Latvijas bērzā, Rīga 18, Rīga 20, LSPA/Rīga, Latvijas U-18, Latvijas U-20 izlasēs

Lielākie sasniegumi           Austrumeiropas čempions, Latvijas junioru līgas čempions, spēlējis divos pasaules U-18 čempionātos, trijos pasaules U-20 čempionātos, zelts pasaules U-18 un U-20 čempionāta 1. divīzijā

Ģimene          māmiņa Inga, tētis Māris, brālis Kaspars, māsa Dace, draudzene Laura

Vaļasprieki               ūdenssports - ūdensmotocikls, ūdensslēpes, ziemā - ragavas

Māra JURŠEVICA