twitter facebook instagram

Mārtiņa Rubeņa sirdsvieta

25.Feb.2011 - Portāla Administrators

Numurs: 
229
10-Kamanas rubenis-ATSKATS-JBS_3042.jpg

Pasaules kausa izcīņas pēdējā posma sacensībās kamaniņu sportā Siguldā vīru goda pjedestāls izskatījās tieši tāds pats kā olimpiskajās spēlēs Turīnā — visaugstāk stāvēja itālis Armīns Cīgelers, sprīdi zemāk — krievs Alberts Demčenko, bet trešajā pozīcijā atradās mūsu Mārtiņš Rubenis.

Mūsu bronzas medaļnieks uz pjedestāla visaugstākās raudzes sacensībās nebija kāpis kopš 2007. gada.
— Kādas sajūtas izraisa šāda atgriešanās ziedu laiku virsotnē?
— Sajūtas nāk un iet. Jo vairāk tām pieķeries, jo tu padari sarežģītāku savu dzīvi. Cenšos par to pārāk nedomāt, taču zinu — katram notikumam ir sava sakarība. Ja reiz atkal biju uz pjedestāla, acīmredzot tam tā bija jānotiek. Laikam esmu atguvis kamaniņu garšu.
— Ko saki par visu aizvadīto sezonu?
— Jau pagājušajā gadā man bija sajūta, ka uz visu mazliet jāpaskatās no malas, vismaz no cita skatpunkta, jo tikai tā var virzīties uz priekšu. Gribēju sezonu izlaist, palīdzēt jaunajiem ar padomu, ar savu sapratni. Negribētos, ka mūsu komandā ir daži līderi, bet aiz muguras nav neviena. Pārliecinājos, ka tā nav un arī otrie un trešie, un vēl citi braucēji zina, uz kurieni virzīties.
— Dažos Pasaules kausa izcīņas posmos tomēr startēji?
— Pērn izpildīju Latvijas Olimpiskās vienības prasības, un esmu B grupas sastāvā. Savus startus uztvēru kā iespēju pateikties par atvēlētajiem līdzekļiem, kuri vairāk gan gāja komandas kopējā katlā, tātad kopējās lietas labā.
Strādājot pie kamanām, svarīgi ir paveikto pārbaudīt sacensību režīmā, jo treniņos viss tomēr notiek citādi, tikai sacensības var dot īstu atbildi par tehnisko jaunumu lietderību, par īstajām izjūtām.
— Lai startētu mačos, sevi ir jāuztur sportiskajā formā.
— Lai gan starti man nebija galvenais, savu fizisko gatavību zem kaut kāda zināma līmeņa nekad vēl neesmu nolaidis. Tā, protams, nebija tāda kā pirms Turīnas vai Vankūveras, bet tikai darbnīcā vien nesēdēju.
Darbs pie kamanām paņem daudz laika un enerģijas, tāpēc ir jābūt skaidrībā, ko šogad gribu izdarīt, jo visu apvienot ir grūti un nelietderīgi. Vienojāmies ar izlases vecāko treneri Pēteri Cīmani un federācijas prezidentu Ati Strengu, ka vispirms es palīdzēšu komandai, bet ar paša startiem pārāk neaizraušos. Iznāca būt spēlējošā trenera lomā.
— Kāda izskatījās mūsu izlase no šāda skatpunkta?
— Es domāju, ka pats, tāpat kā komanda, esmu cerīgs tad, kad varu redzēt iespējas augt, kaut ko izdarīt labāk. Nerunāšu par tādām vienkāršām lietām kā fizisko sagatavotību, bet kamaniņās, tāpat kā jebkurā sporta veidā, pašam ir jābūt skaidrībā par to, ko dari, jāredz mērķis un motivācija. Nekad nevarēsi labi braukt tad, ja to vajadzēs kādam citam, nevis tev pašam.
Mūsu komandai ir vēlme augt un pilnveidoties, vienīgi visiem jābūt vienotiem savu kopēju mērķu sasniegšanā. Bija laiks, kad kopēju valodu nevarēja atrast atsevišķi treneri, un tas radīja neveselīgu spriedzi, kas vairākiem talantīgiem sportistiem pat lika priekšlaikus pamest kamaniņu sportu. Tagad, vismaz izlases līmenī, es šādu tavu un savu zeķu šķirošanu nejūtu un sportisti necieš. Sevišķi svarīgi tas ir jaunajiem, jo viņi redz mērķus, uz kuriem tiekties.
Daudz cenšos palīdzēt Ināram Kivleniekam, kurš man iznāk tāds kā tuvākais konkurents, taču es to tā neuztveru. Ja viņš brauks labāk, tad būs to nopelnījis. Ar viņu viss ir kārtībā. Treniņos viņš reizēm brauc tāpat kā es, taču sacensībās viņam nereti pietrūkst vēsas galvas un rodas muļķīgas kļūdas. Tas arī viņam neļauj ierindoties sev atbilstošās vietās.
Visa pamatā ir attieksme, un tā pietiekami talantīgajam puisim ir pareiza. Viņš zina, pie kā strādāt, lai deldētu tās netveramās sekundes daļas. Tabulas augšgalā tikai mirklis šķir manu trešo vietu no viņa piecpadsmitās. Daudz jābrauc, jādomā, jāprot sevi noskaņot daudz augstākām vietām, pareizi jānoslogo karstā sirds, tad viss nostāsies savās vietās. Ceru — iespēju robežās viņu atbalstīs arī sporta funkcionāri (ja mūs interesē olimpiskie mērķi) un drīz varēsim redzēt labu, pārliecinošu sportistu.
Lielo kārtā šogad sācis startēt Kristaps Mauriņš, arī talantīgs puisis, bet viņš vēl ir tāds zaļš lietaskoks, ar kuru daudz jāstrādā. Viņš varēs braukt, ja treneri viņam veltīs pienācīgu uzmanību.
Spilgti jauniešu mačos sevi pierādījis Kristens Rozītis, bet viņš savus vienaudžus šobrīd krietni apsteidzis augumā un svarā, kas arī deva priekšrocības. Viņam daudz jāstrādā vasarā, lai savu augumu veidotu spēcīgu un muskuļainu, tad panākumi būs, arī ieejot nākamajās vecuma grupās, potenciāls viņam ir.
— Vai palīdzi arī meitenēm un divniekiem?
— Protams, pie divnieku kamanām strādāju ļoti daudz, iespējams, ka visvairāk. Pie brāļu Šicu kamanām pielikts arī mans pirksts un trenera Jāņa Liepas izdoma, jo viņi nekad nekautrējas lūgt arī citu palīdzību. Prieks, ka viņi labi nobrauca pasaules čempionātā. Brāļi jau ir pietiekami pieredzējuši, taču ne visās trasēs viņiem veicas vienlīdz labi. Izpētīt un saprast katras trases raksturu — to es viņiem arī novēlu!
Priecē jaunie divnieki Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš, arī Andrejs Bērze un Uldis Logins, kuri redz savu vietu kamaniņu trasē. Viņi daudz domā arī par tehniskām lietām, trasē nebaidās, kaut arī pieredzes trūkuma dēļ bieži gadās krist, reizēm arī sāpīgi. Ja viņu vēlēšanās un mērķtiecība nepāries, tad zēni noteikti izaugs līdz starptautiskam līmenim, tikai jāatceras, ka viss notiek soli pa solim un neko nevajag sasteigt.
Ar meitenēm, liekas, ir mazliet citādi, jo, pēc manām domām, viņas ir pārāk ēteriskas būtnes. Viņām vispirms jābūt pārliecībai, ka kamanas ir viņu īstā dzīve, vismaz šobrīd. Visas viņas ir pietiekami talantīgas, ātri kaut ko sasniedz, bet līdz stabilitātei parasti kaut kā pietrūkst. Vienai svarīgs pašas izskats, cita satraucas par savu figūru, bet panākumus var gūt tikai ar darbu. Noteikti stabilāk var braukt Maija Tīruma, kurai beidzot jātiek skaidrībā par kamanām viņas dzīvē. Labi sākusi Elīza Tīruma, kurai tikai pieredzes trūkums neļauj vēl vairāk tuvoties vecākajai māsai. Priecē jauniņā Ulla Zirne, kura burtiski izaugusi Siguldas trasē. Labi, ka viņa strādā ar treneri Kasparu Dumpi, kurš jau nu zina, kā ātri braukt.
— Reizēm liekas dīvaini, ka visdažādāko kompleksiju, reliģisko uzskatu un citu atšķirību sportisti dažādi gatavojas startiem, brauc dažādās kamaniņās, bet finišā viņus šķir tikai sekundes tūkstošdaļas? Jūs pie tā esat pieraduši?
— Mūsu sporta veids ir tehnisks sporta veids, un visi cenšas savus braucamos novest līdz pilnībai, kuru gan grūti sasniegt, jo visu laiku kaut kas mainās — kamanas, slieču materiāli, pat tērpi un ķiveres. Bet, ja savos meklējumos apstāsies, tad zini, ka rīt tu būsi palicis aizmugurē.
Mums nav tik reglamentēti noteikumi kā skeletonā vai bobslejā, tāpēc varbūt arī mazāk strīdu, jo katrs var meklēt risinājumus pēc saviem ieskatiem. Reizēm brīnos par tehnisko komisiju spēju kamanu ragus pabakstīt ar bīdmēru un paziņot — šis koks ir par mīkstu, bet tas der. Lielās valstis to izmanto un daudz ko traktē tā, kā uzskata sev par vajadzīgu.
Nav mums tādu mērierīču, kas visu ieliek rāmjos. Svarīga ir tikai slieču temperatūra un daži vispārīgi kamanu izmēri, pārējo var interpretēt pēc saviem ieskatiem un paļauties uz tehniskās komisijas sirdsapziņu.
Cik zinu, tad vāciešiem ir vismaz divi institūti, kas nodarbojas ar sporta tehniskajām lietām, arī austriešiem ir milzīgs tehniskais atbalsts, kurā izmanto visjaunākos materiālus, kas ienāk auto industrijā vai citās nozarēs.
Vāciešiem darbojas arī zinātnieku kolektīvs, kas katram izlases sportistam veic dažādus biomehāniskus mērījumus, pēc kuriem nosaka atbilstošus vingrinājumus, piemērotu treniņu slodzi, kaut vai visracionālākās starta rāviena kustības.
— Vai ar tādiem var sacensties?
— Redz, dzīve parāda, ka ne visu nosaka tehniskie resursi. Ja cilvēkam ir vēlēšanās, dotības, atbildība, rūpība, tad var izdarīt vesela institūta cienīgu darbu. Mēs esam radošāki, drosmīgāk eksperimentējam, zinātniekiem ir grūtāk pieņemt ko jaunu, jo viņi to vēl nav izpētījuši. Visi jaunie atklājumi tomēr vairāk rodas sapņotāju galvās, un zinātnieki tikai pēc tam pasaka, kāpēc tas tā ir vai nav. Žils Verns savulaik sūtīja uz Mēnesi lodi, un visi par viņu smējās.
Tāda zinātne ir laba spēcīgas pamatnes būvēšanai, bet vienalga — pašā galotnē tomēr ir cilvēks.
— Kamaniņu braucēju saime izskatās visai draudzīga. Vai sāncenši tev ir arī draugi?
— Mūsu skaits nav tik kupls, lai tā īpaši plēstos. Nekādi draugi arī neesam, lai gan ziemas pavadām plecu pie pleca. Katrs līderis ir personība ar saviem uzskatiem par kamaniņu sportu. Piemēram, Armīns Cīgelers liekas ļoti pārņemts tikai ar to, ko dara, un visa viņa dzīve grozās tikai ap kamanām. Savā lauciņā viņš ir perfekts, bet par kaut ko citu mums īsti nav ko runāt. Savulaik es vairāk tikos ar trīskārtējo olimpisko čempionu Georgu Haklu, kurš man likās daudz interesantāks, jo viņš visu savu garo sportista mūžu domāja par kamanu pilnveidošanu, veica dažādus uzlabojumus (nevis — lai kādu apmānītu, bet atļauto noteikumu robežās), reizēm pat dalījās savos meklējumos. Ar viņu bija interesanti.
Ar krieviem daudz neesmu kontaktējies, vienīgi zinu, ka tur viss grozās ap naudu, katrs domā, kā sev nošņāpt lielāku kušķi. Lai tam darītu galu, krievi tagad pieņēmuši amerikāņu treneri un citus ārzemju speciālistus. Domāju, ka Sočiem viņi gatavosies sportiskākā gaisotnē. Spēcīgs ir Alberts Demčenko, kuram būs jau četrdesmit, taču viņš publiski apsolījies, ka olimpiskajās spēlēs startēs. Vienīgi redzu, ka viņš slimīgi greizsirdīgi uztver jauno konkurenci. Bet tās ir viņu problēmas, Sočos viņi noteikti būs spēcīgi.
— Kāda ir tava motivācija joprojām palikt kamaniņu sportā?
— Vados pēc sajūtām. Kamēr man kamanās katru gadu būs pa jaunam atklājumam, vēl neatkostam knifiņam, tikmēr tas būs interesanti. Šobrīd vēl redzu daudz nepilnību katrā aspektā, tāpēc turpinu tās šķetināt. Ceru, ka Sočos mums būs pilna komanda — pa trim vieniniekiem puišiem un meitenēm, divi divnieki. Vai es būšu viņu vidū, par to šobrīd galvu nelauzu. Šobrīd es daru to, kas man patīk, daru pēc labākās sirdsapziņas.
Tagad kamaniņu trasē mēs būsim tik ilgi, kamēr būs labs ledus. Pēc tam jāsāk vasaras darbi, jo prakse rāda, ka nekādus garos atvaļinājumus nevaram ņemt. Kāds būs rezultāts, to rādīs tikai laiks.
Galvenais, lai mēs būtu tajā vietā, kur atrasties liek mūsu sirds. To var saukt par likteni, arī par karmu vai kā citādi, bet man vēl neliekas, ka sportā es būtu padarījis visu. Kamaniņas mani joprojām cieši tur pie rokas.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Martiņš RUBENIS
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1978. gada 28. septembrī
Izglītība: Rīgas 69. vidusskola, beidzis Murjāņu sporta ģimnāziju, studējis LSPA
Sporta gaitas: trenējas kamaniņu sportā kopš 9 gadu vecuma
Lielākie panākumi: 3. vieta olimpiskajās spēlēs Turīnā (2006. g.), 11. vieta olimpiskajās spēlēs Vankūverā (2010. g.), 14. vieta olimpiskajās spēlēs Nagano (1998. g.), piedalījies olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā (2002. g. — kritiens), 2. vieta pasaules čempionātā 2003. g., 3. vieta pasaules čempionātā 2004. g., pasaules junioru čempions 1998. g., vairākkārtējs pasaules un Eiropas medaļnieks stafetē
Treneris: pirmie treneri Edīte Tuča, Vera Zozuļa, Dace Goda, Jānis Ozoliņš, tagad — Pēteris Cīmanis un Jānis Liepa
Vaļasprieks: alternatīvās mūzikas dīdžejs, ķīniešu garīgās mācības
Faluņgun (Faluņ Dafa) praktizētājs
Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2010. g.)
1998. gadā par Mārtiņu Rubeni uzņemta filma Leongrīns no Varka Kru (režisors Viesturs Kairišs)

Pasaules kausa izcīņas kopvērtējums
Vieninieki
Sievietes. Tatjana Hīfnere — 845 punkti, Natālija Geisenbergere — 680, Anke Višņevska (visas Vācija) — 605, 13. Maija Tīruma — 277, 23. Elīza Tīruma — 98, 39. Ulla Zirne — 20, 42. Ieva Gudramoviča (visas Latvija) — 16.
Vīrieši
Armīns Cīgelers (Itālija) — 765, Fēliks Lohs (Vācija) — 658, Alberts Demčenko (Krievija) — 514, 23. Inārs Kivlenieks — 156, 29. Mārtiņš Rubenis — 101, 43. Kristaps Mauriņš — 32, 55. Zintis Šaicāns — 6, Artūrs Dārznieks (visi Latvija) — bez rezultāta.
Divnieki
Vācija (Tobiass Vendls, Tobiass Arits) — 746, Austrija (Andreass un Volfgangs Lendli) — 692, Itālija (Kristians Oberštolcs, Patriks Grūbers) — 671, 7. Latvija (Andris un Juris Šics) — 406, 15. Latvija (Oskars Gudramovičs, Pēteris Kalniņš) — 178, 17. Latvija (Andrejs Bērze, Uldis Logins) — 145.
Visi rezultāti pieejami www.kamanas.lv