twitter facebook instagram

Mazi, bet ņipri

24.Nov.2011 - Mārtiņš Pagodkins

Numurs: 
247
Mazi, bet ņipri

Oficiāli Latvijas hokeja dzimšana tiek datēta ar 1931. gadu, kad mūsu valsti uzņēma Starptautiskajā Ledus hokeja federācijā (IIHF, toreiz LIGH League Internationale de Hockey sur Glace). Patiesībā šī spēle, saukta arī par Kanādas hokeju, ledus hokeju vai hokeju ar ripu, mūsu pusē bija zināma jau senāk.

PIRMS 102 GADIEM GROSTONAS IELĀ

Jau 1909. gada 15. februārī (28. februārī pēc jaunā stila) tagadējās Grostonas ielas rajonā, aptuveni tur, kur atrodas Olimpiskais sporta centrs un Arēna Rīga, hokeja spēlē ar ripu sacentušās Union un Strēlnieku dārza komandas. Taču tas bija tikai mēģinājums, kas nekļuva populārs, lai gan Eiropā hokejs ar ripu guva arvien jaunus piekritējus. Jau 1908. gadā bija nodibināta Starptautiskā Ledus hokeja federācija. Tomēr Krievijā un Skandināvijā ļoti populārs bija bendijs jeb hokejs ar bumbiņu. Arī Latvijā līdz pat pagājušā gadsimta 20. gadu beigām spēlēja tikai hokeju ar bumbiņu.

Kad 1924. gadā Rīgā pārpratuma dēļ gaidītās bendija vienības vietā ieradās Karalauču (tagad Kaļiņingrada) VFK hokejisti, avīze Latvis rakstīja: „Kanādiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanu negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju (bendiju), tam mazāk dzīvības, ātruma un skaistuma, gan arī varbūt tādēļ, ka neprotam to labi, un arī ledus stāvoklis nav vienmēr piemērots.”

Līdzīga reakcija minētajā avīzē bija vēl pat 1930. gadā, kad Rīgā notika pirmais mēģinājums popularizēt šo spēli un ar lekcijām pie mums viesojās zviedru speciālists Svens Jensens. Tomēr Kanādas hokeja lavīna Latvijā bija sākusi velties, un apturēt to vairs nebija iespējams. Tas notika, arī pateicoties tam, ka hokejs sāka attīstīties uzreiz divās vietās Rīgā un Liepājā. Pirmā šo abu pilsētu komandu US (Universitātes sports) unOlimpija spēle notika 1931. gada janvāra sākumā.

13 LATVIEŠI, METRO UN AMERIKĀŅI

Uzņemšana Starptautiskajā Ledus hokeja federācijā mūsu hokejistiem pavēra starptautisko arēnu. Trīsdesmitajos gados Latvijas valstsvienības pretiniekos bija 18 valstu komandas, kopā tika aizvadītas 36 spēles. Spēlējām pasaules čempionātos, debitējām ziemas olimpiskajās spēlēs. Notika valsts meistarsacīkstes, kurās visvairāk piecas reizes uzvarēja jeb kā toreiz teica Latvijas meistaru titulus izcīnīja ASK komanda, trīsreiz labākie bija US hokejisti.

Šajā laikā par hokeju valstī rūpējās Latvijas Ziemas sporta veidu savienība, kurā ietilpa hokeja sekcija. To vadīja Arvīds Zirnis, Arvīds Jurgens un beigās Leonīds Vedējs.

1932. gada 27. februārī Rīgā LSB stadionā notika pirmās valstssacīkstes jeb Latvijas izlases spēle hokeja vēsturē: Latvija Lietuva. Latvijas sastāvā spēlēja: Herberts Kušķis, Herberts Keslers, Indriķis Reinbahs, Roberts Bluķis, Ādolfs Petrovskis, Johans Skadiņš, Leonīds Vedējs, Alfrēds Verners, Valentīns Volframs. Latvija uzvarēja ar 3:0. Visus trīs vārtus guva komandas kapteinis Reinbahs. Šo faktu apstiprina arī šīs spēles dalībnieks Vedējs, kaut gan dažos vēstures avotos minēts, ka pirmos vārtus guvis Verners.

Atceroties trīsdesmitos gadus, Leonīds Vedējs rakstīja: „Mēs savā laikā braucām uz pasaules meistarsacīkstēm (bez mākslīga ledus stadiona toreiz Rīgā) spēlēt pret slavenībām Kanādu, ASV, Čehoslovakiju, Vāciju, Angliju, Šveici tikai 13 vīru sastāvā (2 vārtsargi, 3 aizsargi, 8 uzbrucēji) un viena trenera pārstāvja personā.”

Gadījās arī daži kuriozi. 1932. gada martā Berlīnē, slavenajā Sport Palast, notiek Eiropas meistarsacīkstes. Spēles laikā pēc kāda mūsu komandas panākuma skatītāju rindās pēkšņi atskan sauciens, kurš vēlāk gūst nedalītu visas vācu publikas piekrišanu: „Bravo, U-Bahn Mannschaft!” (Bravo, U-bāņa komanda!)... Berlīnes pazemes dzelzceļa (vāciski U-Bahn) pieturu ieejas apzīmētas ar lielu U burtu. Jaunajai Latvijas izlasei vēl nav savu formas tērpu, un tā startē valsts meistaru Union kreklos, kurus rotā liels sarkans U burts.

Savukārt 1938. gada pasaules meistarsacīkstēs Prāgā Latvijas izlase spēlēja gaiši zilos US formas tērpos, kurus greznoja stilizēta pūce un burti US. Pirms mača ar amerikāņiem laukumā pirmie izslidoja latvieši. Publika ar sajūsmas saucieniem sveica mūsu spēlētājus, pie viņiem steidzās fotogrāfi. Tikai tad, kad laukumā iznāca amerikāņi, uz kuru formas tērpiem bija par vienu burtu vairāk USAskatītāji un fotogrāfi saprata, ka kļūdījušies. Tomēr mums veltītās ovācijas nebija veltas, jo latvju zēni cīnījās lieliski, tikai pašā mača izskaņā zaudējot vārtus un piekāpjoties ASV hokejistiem ar 0:1.

 

NEGRIBĒTĀ OLIMPIĀDE

 

Tomēr spožu uzvaru nav daudz, vairāk ir zaudējumu, un to gadu valstsvienībai tiek veltīti kritiski vārdi par vāju sniegumu, aizmirstot, ka daudzās valstīs hokejisti tolaik jau varēja trenēties uz mākslīgā ledus. Jo īpaši mūsējie tika kritizēti pēc starta 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišpartenkirhenē, kur tika piedzīvoti zaudējumi ar 1:7 pret Austriju, 2:9 pret Poliju, 0:11 pret Kanādu.

Lūk, ko par olimpisko turnīru šo rindiņu autoram vēstulē rakstīja tā laika izlases kapteinis Leonīds Vedējs: „Šie rezultāti izskaidrojami galvenā kārtā ar neizdevīgajiem laika apstākļiem 1936. gada ziemā, kad līdz olimpiskajām spēlēm sala Latvijā nebija gandrīz nemaz. Trenējāmies, tikai vingrinoties un piedaloties apvidus skrējienos Mežaparkā trenera Roberta Vithofa vadībā. Uz ledus tikām tikai janvāra beigās uz aizsalušā Bābelītes ezera, un arī uz īsu laiku, jo pēc dažām dienām sakarā ar atkusni treniņi bija jāpārtrauc. Slidotavas, kuras parasti sāka darboties ap decembra sākumu, šoreiz varējām izmantot tikai janvāra beigās un februāra sākumā. Tas ir tikai vienu nedēļu, jo 5. februārī jau bija jādodas ceļā. Ko darīt?

To, ka bijām vāji sagatavoti, saprata LZSS un pēc priekšsēdētāja Roberta Plūmes priekšlikuma vienbalsīgi nolēma atsaukt mūsu piedalīšanos ziemas olimpiskajās spēlēs, nosūtot Olimpiskajai komitejai attiecīgu telegrammu ar situācijas skaidrojumu. Par lielu izbrīnu, jau nākošajā dienā saņēmām spēļu organizācijas komitejas prezidenta Dr. Karla Rittera fon Halfa lūgumu to nedarīt, jo hokeja spēļu saraksts jau izplatīts un Latvijas nepiedalīšanās spēlēs ļoti traucēšot izziņoto kārtību. Ārkārtas sēdē LZSS, sazinoties ar Valsts sporta vadītāju Marģeri Skujenieku un lai nebojātu labās attiecības ar Vāciju, nolēma tomēr sūtīt mūs uz olimpiskajām spēlēm.”

 

HOKEJS MALKAS ŠĶŪNĪ

 

Savukārt pēdējā brīvības gada sezonā Latvijā valdīja nepieredzēti barga ziema. Eiropā jau plosījās Otrais pasaules karš, bet mūsu hokeja dzīve turpinājās kā ierasts, vienīgi baltvācieši, paklausot Hitlera aicinājumam, bija aizbraukuši un Union komandai vairs nepietika spēlētāju. 1940. gada 10. martā Rīgā sniegputenī Latvijas valstsvienība aizvadīja savu pēdējo spēli pirms kara un neatkarības zaudēšanas, ar 2:1 uzvarot Igauniju.

Pēc Latvijas okupācijas hokejā tika veidotas jaunas sporta biedrības Dinamo, RDKA , iepriekšējās likvidējot. Atkal tika aktualizēts jautājums par Latvijas čempionātu bendijā, jo hokeju Krievijā vēl nepazina. Tomēr tika nolemts rīkot Latvijas meistarsacīkstes hokejā un atzīt bendiju par Rīgas apstākļiem nepiemērotu. Gandrīz katru meistarsacīkšu spēli apmeklēja viesi no Maskavas, kas pētīja šo krieviem nepazīstamo sporta veidu.

Nākamajā ziemā padomju okupāciju bija nomainījusi vācu. Neskatoties uz kara laika grūtībām, Latvijas meistarsacīkstes notika 1942. gadā, 1943. gadā (tās netika pabeigtas) un 1944. gadā. Šajā laikā slavens kļuva Elmārs Bauris. Lielā un tukšā viņa tēva malkas šķūnī Cēsu ielā tika uzliets ledus, kam pavasara saule tik ātri netika klāt, ļaujot pagarināt hokeja sezonu. Savdabīga karalaiku ledus arēna...

 

PIRMAIS RĪGAS DINAMO

 

1945. gadā pēc kara kļuva skaidrs, ka daudzi latviešu hokejisti emigrējuši uz ārzemēm. Viņu vidū arī Leonīds Vedējs, Viesturs Kleinops, Roberts Bluķis, Ēriks Koņeckis. Mājās palikušie tomēr spēja sarīkot savu Latvijas PSR čempionātu, treniņus uzsākot uz Rīgas kanāla ledus.

Savukārt PSRS futbola un hokeja sekcijas vadītājam Sergejam Savinam uzdeva noskaidrot, kas tas Kanādas hokejs īsti ir. Viņš šo jautājumu uzdeva Edgaram Klāvam, kurš atbildēja, lai atbraucot uz Rīgu, tad jau redzēšot. Tā arī noticis, un beigās Savins no Klāva dāvanā saņēmis hokeja spēles noteikumus, kurus Edgars bija pārtulkojis krievu valodā.

Pirmās PSRS meistarsacīkstes hokejā sākās 1946. gada 22. decembrī un turpinājās nedaudz ilgāk par mēnesi. Tajās piedalījās ducis komandu, un Latviju pārstāvēja Rīgas Dinamo. Galarezultātā mūsu komanda ieņēma ceturto vietu.

Savu pirmo sezonu aizvadīja arī latviešu trimdinieki Vācijā.

Nākamajā gadā PSRS meistarsacīkstēm pieteicās tik daudz komandu, ka nācās tās sadalīt divās grupās. Rīdzinieki tāpat kā iepriekšējā gadā palika ceturtie. Nākamo reizi atkārtot šo sniegumu rīdziniekiem izdevās tikai pēc 29 gadiem.

1948. gadā mūsu vārtsargs Harijs Mellups, kurš gan pārstāvēja Maskavas patiesībā PSRS izlasi, tika atzīts par labāko PSRS vārtsargu. Arī Vācijā spēlējošajiem latvju hokejistiem šis bija panākumiem bagātākais gads, bet jau nākamajā sezonā šī komanda izklīda pa pasauli.

TRAĢISKI SKUMJIE PIECDESMITIE

1950. gadā pārmaiņas skāra Rīgas meistarkomandu Dinamopārtapa par Daugavu. Mellups jau bija pārcēlies uz Maskavu, viņam pievienojās Roberts Šūlmanis. Divas spēles Maskavas Spartak vienībā aizvadīja arī Elmārs Bauris. Atšķirībā no Baura Mellups un Šūlmanis Rīgā vairs neatgriezās. 1950. gada 7. janvārī viņi gāja bojā aviokatastrofā netālu no Sverdlovskas (tagad Jekaterinburgas).

Piecdesmito gadu sākumā sākās Rīgas meistarkomandas lejupslīde, kurā visvairāk vainots tika rezervju trūkums. Latvijā bija četras jaunatnes komandas visas Rīgā. 1958. gadā Daugava PSRS čempionātā palika priekšpēdējā 16. vietā. Tik zemu rīdzinieki nekad vēl nebija bijuši. Nākamajā sezonā Daugava atkal tika pārdēvēta, un nu jau mums bija RVR (Rīgas Vagonu rūpnīcas) komanda, kura, uzsākot sezonu, trenējās tiem laikiem cītīgi pa divām stundām katru dienu.

Par piecdesmito gadu izcilāko vārtsargu kļuva Imants Spundiņš. Komandu papildināja no bendija pārnākušie Bogdanovs, Holmogorovs, Ogerčuks. Laukumā cīnījās tādi vīri kā Arnolds Brauns, Alfons Jēgers, Harijs Vītoliņš I, Miķelis Firsovs. Laukumā republikas čempionātā izgāja arī pirmskara hokeja mohikānis Aleksejs Auziņš.

1959. gada 7. maijā sapulcējās hokeja treneri, tiesneši, aktīvisti lai dibinātu Latvijas PSR Hokeja federāciju. Par pirmo tās vadītāju kļuva Eduards Zolts.

100 LAUKUMI, 300 KOMANDAS...

Sešdesmitie gadi sākās ar to, ka par pašmāju hokeja sezonas galveno notikumu tika pasludināta LPSR olimpiāde, kas vienlaikus bija arī republikas meistarsacīkstes, kurās spēļu skaits gan bija niecīgs. Tomēr tas neliedza idejas autoriem pasludināt masveidību un jaunu talantu meklēšanu, pieņemot lēmumu par hokeja attīstību Latvijas PSR, kas vēstīja, ka līdz 1965. gadam Latvijā jābūt vismaz 100 hokeja laukumiem, uz kuriem spēlētu 300 komandas, tajā skaitā 200 bērnu un jauniešu. Šis plāns nav izpildīts līdz pat šodienai un bija acīm redzami utopisks.

1960. gada 9. novembrī Daugavas stadionā tika nodota ekspluatācijā pirmā mākslīgā ledus slidotavas Latvijā. Tā laika presē bija lasāma atziņa, ka par nožēlošanu esam spiesti pastiprināt komandu ar dažiem sagatavotiem spēlētājiem no malas, kas palīdzētu nostabilizēt meistarkomandu. Šis ārkārtējais līdzeklis gan esot pielietojams tikai pagaidām.

Pēc gada komandas nosaukums atkal bija Daugava, tikai ar pielikumu RVR. Turpmāk tajā par treneriem spēkus izmēģināja arī vairāki Krievijas hokeja speciālisti. Taču jūtamu progresu komandas spēlē tie nedeva. Komandai radās iespējas piedalīties arī starptautiskās spēlēs ar tā sauktā sociālistisko valstu bloka komandām. Piemēram, Čehoslovakijas, kā arī Somijas strādnieku vienībām.

1964. gada janvāris mūsu hokeja vēsturē iegājis ar notikumu, kas Latvijā radīja milzīgu ažiotāžu, jo uz Rīgu atbrauca sapņu zemes komanda. Tā bija ASV Austrumu līgas sastādītā komanda, kas galu galā izrādījās vājš pretinieks, jo piekāpās Daugavai, kas bija pastiprināta ar vairākiem hokejistiem no Maskavas Lokomotiv.

1965. gadā par LHF priekšsēdētāju ievēlēja Anatoliju Raskolovu, kas šajā amatā sabija līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai 1992. gadā.

Pēc gada par Daugavas vecāko treneri sāka strādāt Čehoslovakijas speciālists Staņislavs Motls. Taču viņa darbs Rīgā panākumus nenesa, un šo cilvēku hokeja aprindās vairāk atceras ar smaidu. Savas darbības izskaņā viņš pat atļāvās neierasties darbā, un komandas spēles stilu veidoja nevarīga un novēlota spēles beigu ofensīva bezcerīgi zaudētā situācijā.

ČETRAS MAIŅAS UN VAĻENKI

Bija pienācis laiks atgriezties pie pirmā Rīgas komandas nosaukuma Dinamo, un sākās Viktora Tihonova laiks Rīgā. Jaunais treneris izvirzīja komandai uzdevumu atgriezties augstākajā līgā, kam neviens tā īsti neticēja. Tomēr tas notika, bet ne tik drīz. Līdz tam hokejistiem vajadzēja rauties melnās miesās, jo jaunajam trenerim bija sava pēc būtības ļoti nežēlīga treniņu sistēma. Kopā ar treneri uz Rīgu pārnāca arī vairāki Krievijas hokejisti. Tihonovs ieviesa arī tādu jauninājumu kā spēle ar četrām maiņām. Viņš atzīst, ka ideju spēlēt ar četrām maiņām izvirzījusi pati dzīve. Taču pāreja uz to nebija viegla. Spēlētājiem vajadzēja pārvarēt psiholoģisko barjeru.

Par neatņemamu mūsu hokeja sešdesmito gadu sastāvdaļu noteikti jāuzskata līdzjutēji. Toreiz viņi arī 20 grādu salā pilnībā piepildīja Daugavas stadiona atklātā laukuma tribīnes. Ikvienam no viņiem līdzi bija savējo atbalstīšanai nepieciešamā atribūtika. Kāda? To šodien grūti pat iedomāties, jo tā sastāvēja no ļoti silta apģērba un velteņiem, sauktiem par vaļenkiem. Apģērbu papildināja bieza vilnas sega, kurā spēles laikā ietīt kājas, lai nesalst. Vīriem azotē kortelītis vai kāda cita izmēra trauks ar ugunīgu dziru, galvenokārt konjaku, bet netika smādēts arī šņabis. Līdzjutējām obligāts bija termoss ar karstu tēju vai kafiju. Tomēr nekādu ekscesu ar pudeļu vai citu priekšmetu mešanu uz ledus nebija.

SAVA LEDUS ZVAIGZNES

Arī 1970. gada 31. augusts ir mūsu hokejam nozīmīgs datums. Šajā dienā Rīgas dinamieši pirmo reizi izgāja uz sava ledus tikko atklātajā Rīgas Sporta pilī. No malas jau viss bija skaisti, bet kā šis skaistums tapa, tas ir cits stāsts.

Partija un valdība bija izdevusi rīkojumu, ka Sporta pils jāatklāj līdz septembrim, bet darba vēl daudz, jo īpaši vienkārša būvgružu novākšana, jauno telpu krāsošana un uzkopšana. Lai iekļautos grafikā, tika iedarbināts jau sen latviešiem zināmais talku mehānisms. Atšķirība tikai tā, ka šīs talkas bija piespiedu brīvprātīgas. Visu pavasari un vasaru katram Rīgas rajonam obligāti bija jānodrošina ne mazāk par 30 cilvēkiem dienā talkas darbos Sporta pilī. Dievs pasarg’, ja dotais uzdevums netika izpildīts. Atbildīgie bija rajonu sporta komiteju priekšsēdētāji. Viņiem tika arī rājieni, no darba nevienu neatlaida, un Sporta pils tika atklāta noliktajā laikā.

Eiropas čempiona titulu PSRS jauniešu izlases sastāvā izcīnīja Helmūts Balderis. Pēc gada panākumu atkārtoja Edmunds Vasiļjevs. 1973. gadā Rīgas dinamieši atgriezās PSRS čempionāta augstākajā divīzijā. Tur mūsu komanda visus pārsteidza ne tikai ar labu spēli, bet arī ar gaumīgiem formastērpiem, kurus rotāja Rīgas siluets.

Sākot ar 1974. gadu, PSRS čempionāta otrajā grupā startē Latvijas bērza komanda. Vienā leduspilī divas meistarkomandas. Lielvalsts izlasē pasaules čempionātā debitē Helmūts Balderis.

Septiņdesmitie gadi ir zīmīgi arī ar lielisku tradīciju, kuru iedibināja Tihonovs katru pavasari pēc sezonas komandas spēlētāji tikās ar līdzjutējiem, un nereti Sporta pils bija par mazu, lai uzņemtu visus gribētājus. Vienā no šādām tikšanās reizēm 1977. gada pavasarī Viktors Tihonovs arī paziņoja līdzjutējiem, ka viņš kopā ar Helmutu Balderi pārceļas uz Maskavas ACSK komandu. Tā noslēdzās Tihonova ēra Rīgā, un dinamiešu trenēšanu atkal uzņēmās pašmāju speciālisti. Pirmais bija Ēvalds Grabovskis. Viņa vadībā pēc gada komanda devās turnejā uz hokeja dzimteni Kanādu, kur spēlēja ar provinču izlasēm.

Pašā desmitgades izskaņā, kad dinamiešiem ar spēlēšanu gāja kā pa celmiem, komandai kā konsultants palīgā nāca Vladimirs Jurzinovs. Kamēr viņš bija, veicās labi, tiklīdz aizbrauca viss atgriezās ierastajās sliedēs.

Šajos gados spoži pavīdēja aizsarga Viktora Hatuļeva zvaigzne. Viņš bija pirmais hokejists no visas toreizējās padomijas, kuru nodraftēja NHL klubs Filadelfijas Flyers. Protams, ka uz Ameriku no Brežņeva PSRS Viktoru neviens pat nedomāja laist. Varbūt ar to arī sākās Rīgas hokejista slavas noriets un sadzīves likstas.

LĪDZ SUDRABA PAVASARIM

1980. gadā darbu Rīgā sāka vēl viens izcils Krievijas treneris Vladimirs Jurzinovs. Arī viņa devums Latvijas hokeja attīstībā nav pārvērtējams. Līdz 1981. gadam republikā bija tikai divas mākslīgā ledus slidotavas, Sporta pilī un Daugavas stadionā, kas bija apjumta ar piepūšamo jumtu, tautā sauktu par pūsli, bet tajā gadā un ne jau Rīgā, bet gan Talsos, pateicoties hokeja entuziastam Imantam Ziediņam, tika atklāts vēl viens mākslīgā ledus laukums. Uz atklāšanu bija ieradies arī Vladimirs Jurzinovs, kurš ne tikai uzteica Ziediņu par paveikto, bet arī aicināja citus sekot viņa piemēram. Desmitgades beigās Talsu ledus laukums tika apjumts un pārtapa par ledus halli.

1983. gadā Helmūts Balderis izcīna savu trešo pasaules čempiona zelta medaļu.

Latvijas hokejā izcilu vārtsargu nekad nav trūcis. Kušķis, Lapainis, Mellups, Spundiņš, Opits, Micītis, Vasiļonoks, kurš ardievas lielajam hokejam teica 1986. gadā. Viņa vietā nāca vēlākais olimpiskais čempions Vitālijs Samoilovs un mūsu mūris Artūrs Irbe. Ar viņiem Jurzinova vadībā dinamieši arī sasniedza savu augstāko pakāpienu PSRS čempionātos sudraba godalgas. Tiesa, pēc pirmā posma mūsu komanda bija bezcerīgā situācijā un nekas neliecināja, ka tā spēs iekļūt finālā un turpināt cīņu par medaļām. Tomēr uzvara pēdējā spēlē un necerēti labvēlīgs rezultāts konkurentu sacensībās pavēra mūsējiem ceļu uz sudraba pavasari.

Pēc panākuma dinamiešiem pavērās iespēja doties pāri okeānam, lai tiktos ar NHL klubiem Kalgari, Edmontonā, Vankūverā, Losandželosā, Čikāgā un Sentluisā. Spēļu likme par katru uzvaru 300 dolāri, par piedalīšanos spēlē 50 dolāri, no kuriem 10 jāatdot PSRS sporta komitejai. Turnejā mūs komanda nopelnīja 240 000 dolāru. Cik no tā tika Latvijai, nav zināms, bet tā bija pirmā reize, kad publiski tika apspriestas hokejistu nopelnītās naudas summas. Irbe nostiprināja savas PSRS labākā vārtsarga pozīcijas.

Padomju laikos visi hokejisti tika saukti par amatieriem un par spēlēšanu ārzemju klubos varēja nesapņot. Sākoties Gorbačova perestroikai un Atmodas laikiem, viņiem beidzot pavērās iespēja kļūt par īsteniem profesionāļiem un spēlēt ārvalstu klubos. Pirms tam aiz aizkara tika tikai daži. Arī Helmuts Balderis, kurš četrus gadus spēlēja Japānā.

Pēc deviņiem Latvijā nostrādātiem gadiem Jurzinovs atgriezās Maskavā.

ATGRIEŠANĀS UN ATJAUNOTNE

1990. gada 4. maijā pieņemtā Latvijas Republikas Neatkarības deklarācija uzreiz nenozīmēja īstu neatkarību. Arī hokejā. Rīgas Dinamo aizvadīja veiksmīgu sezonu. Progresēja Sandis Ozoliņš, Artūram Irbem bija jātiek skaidrībā par savām attiecībām ar PSRS izlasi. Izveidojās pirmā sieviešu hokeja komanda Laima.

Tā gada vasara bija ievērojama ar vēl vienu notikumu. Pēc 46 gadiem dzimtenē viesojās vairāki pasaulē aizklīduši brīvvalsts laika hokejisti. Tikšanās ar senajiem cīņu biedriem bija sirsnīgas un aizkustinošas. Leonīds Vedējs par šo tikšanos raksta: „Tikai žēl, ka nevarējām vēl dzīvi esošie pēdējie mohikāņi sanākt kopā visi. Veselība un gadi darīja savu. Ar asarām acīs bija jāšķiras no sirmās, vecās, mīļās, neaizmirstamās Rīgas.”

Pēc gada dinamieši pārdēvējās par HK Rīga. Tad Rīgā ieradās San Jose Sharks īpašnieks Gands, kurš interesējās par Sandi Ozoliņu. Bet jau gada beigās Rīgas komandu savā aprūpē ņēma koncerns Pārdaugava, kurš bankrotēja 1996. gadā.

1992. gada 7. maijā Prāgā Latvija tika atjaunota Starptautiskās Ledus hokeja federācijas sastāvā. Taču ar piebildi, ka līdzdalība pasaules čempionātos kā senioriem, tā junioriem jāsāk no pašas apakšas. Tā arī sākām ar kvalifikācijas turnīriem vīriem un jauniešiem. Uzvarējām un iekļuvām C grupā.

Pirmais pasaules čempionāts pēc neatkarības atgūšanas Latvijai bija C grupas turnīrs Slovēnijā. Bledā, kur notika turnīrs, sākās pārsteigumi. Kad žurnālisti, ieradušies uz Latvijas komandas treniņu, tās vietā laukumā ieraudzīja Korejas TDR komandu, nobira jautājumu krusa, bet izlases ārsts Jānis Kvēps olimpiskā mierā paziņoja, ka esam labi nopelnījuši un pārdevuši savu ledu korejiešiem par 1000 dolāriem. Tas, protams, bija viens no doka regulārajiem jociņiem, taču nākamajā dienā jau bija lasāms presē un izraisīja nelielu skandāliņu.

Ar to pārpratumi nebeidzās. C grupas ilggadējās pārstāves, salīdzinot ar jaunpienācējām Latviju, Ukrainu, Kazahstānu un Slovēniju , izskatījās nožēlojami. Mūsu izlase pirmajā spēlē ar 26:3 pārspēja Beļģiju un gaidīja, ka arēnā par godu uzvarētājiem izskanēs Dievs, svētī Latviju. Taču atskan: Par brīvu un varenu republiku saimi... Visi nesaprašanā, bet organizatori olimpiskā mierā paziņoja: vai jums nav vienalga, vecā vai jaunā himna, jūs taču uzvarējāt! Bet mums nebija vienalga.

Līdz 1996. gadam vīri cīnījās pa B grupu, bet, sākot ar nākamo gadu, kļuva par pastāvīgiem augstākās divīzijas iemītniekiem.

1994. gadā izmēģinājām iespēju otro reizi nokļūt ziemas olimpiskajās spēlēs. Taču kvalifikācijas turnīrā mūs paklupināja Slovākija. Arī jaunieši, juniori un sievietes turpināja cīnīties par vietu pasaules elitē, taču līdz tam vēl bija jāpagaida.

Ar 1997. gadu Latvijā sākās ledus haļļu celtniecības bums. Kā pirmā tika atklāta ledus arēna Liepājā. Tas arī vēsturiski bija ļoti nozīmīgi, jo tieši Liepāja bija viens no hokeja attīstības Latvijā sākuma punktiem. No liepājniekiem atpalikt nevēlējās Ventspils, Daugavpils, Rīga, Ogre un Valmiera.

15 GADI PASAULES ELITĒ

Jaunais gadu tūkstotis Latvijas hokejā ierakstījis ne vienu vien vēsturē paliekošu nospiedumu gan labā, gan arī skumjā noskaņā.

Mūsu valstsvienība jau 15 gadus turas pasaules elitē. Augstākās vietas bijušas septītās. Arī U-20 izlases trīs sezonas bijušas elitē, par sezonu mazāk U-18 vienības. Sieviešu izlasei gan līdz pasaules elites grupai tā arī nav izdevies aizsniegties, taču vienīgās sieviešu hokeja komandas vietā valstī šobrīd spēlē jau trīs.

Latvijas hokeja valstsvienība trīs reizes pēc kārtas spēlējusi ziemas olimpisko spēļu turnīros.

2004. gada 3. novembrī hokeja laukumā spēles laikā pārstāja pukstēt mūsu hokeja zvaigznes Sergeja Žoltoka sirds. Diemžēl liktenim labpatika atkārtoties, un 2011. gada septembrī pēc 51 gada un atkal aviokatastrofā gāja bojā izcilais latviešu hokejists Kārlis Skrastiņš.

Šogad, atzīmējot Latvijas hokeja 80 gadus, varam apliecināt, ka, par spīti visam, Latvija ir kļuvusi par hokeja lielvalsti, kaut grandu kompānijā esam vismazākie kā iedzīvotāju, tā spēlētāju skaita ziņā.

Mazi, bet ņipri, jo šajā sezonā pasaules elitē spēlēs vīri, U-20 un U-18 izlases, bet sievietes cīnīsies I divīzijā. Katru gadu no Latvijas spēlēt ārzemju klubos dodas vidēji 70 hokejistu. Apmēram 20 ārvalstnieku spēlē Latvijas komandās. Pirms trim sezonām savu darbību atjaunoja Rīgas Dinamo komanda, kas veiksmīgi spēlē pasaules otrajā labākajā hokeja līgā KHL.

LATVIJAS HOKEJAM 80

1931. gads.Latvija tiek uzņemta LIHG (League Internationale de Hockey sur  Glace).

1932. gads. 27. februārī notiek pirmā valstssacīkste Latvija ―Lietuva. 3:0.

1936. gads.Latvijas hokeja izlase pirmo reizi piedalās olimpiskajās spēlēs (Garmišpartenkirhenē).

1940. gads.10. martā notiek pēdējā valstsvienības spēle pirms kara, Latvija ―Igaunija. 2:1.

1946. gads. Pirmajās PSRS meistarsacīkstēs startē komanda no Latvijas PSR ―Dinamo. Rietumvācijā HC Augsburg sastāvā spēlē septiņi latvieši.

1948. gads. Spēlē ar Čehoslovakijas hokejistiem Maskavas (PSRS) izlases vārtus sargā Harijs Mellups.

PSRS meistarsacīkstēs Rīgas Dinamo izcīna 4. vietu. HC Augsburg ar septiņiem latviešiem sastāvā izcīna Dienvidvācijas meistara titulu.

1949. gads.Rīgas Dinamo tiek pārdēvēts par Daugavu. Ēriks Koņeckis un Rūdolfs Veide Preuβen Krefeldsastāvā kļūst par Vācijas vicečempioniem.

1950. gads.7. janvārī lidmašīnas katastrofā pie Sverdlovskas iet bojā Harijs Mellups un Roberts Šūlmanis.

1951. gads. Ēriks Koņeckis un Rūdolfs Veide Preuβen Krefeldsastāvā kļūst par Vācijas meistariem.

1954. gads. Rūdolfs Veide 1954. un 1955. gadā pārstāv Vācijas izlasi pasaules čempionātā.

1956. gads. Rīgas Daugava dodas pirmajā starptautiskajā turnejā uz Poliju.

1958. gads.Rīgas Daugava tiek pārdēvēta par RVR meistarkomandu.

1959. gads.7. maijā tiek dibināta Latvijas PSR Hokeja federācija, par tās pirmo priekšsēdētāju kļūst Eduards Zolts.

1960. gads.9. novembrī tiek atklāta Daugavas stadiona mākslīgā ledus slidotava.

1964. gads. Rīgā viesojas ASV Austrumu štatu izlase. Neaptverama ažiotāža.

1966. gads.Par LHF priekšsēdētāju ievēlē Anatoliju Raskolovu. Rīgas Daugava izcīna Bukarestes kausu Rumānijā. PSRS čempionātā 48 spēlēs Juris Reps gūst 48 vārtus.

1967. gads. Meistarkomandu pārdēvē par Rīgas Dinamo. Neveiksmīgākā sezona Latvijas hokeja vēsturē.

1968. gads. Rīgā ierodas Maskavas dinamietis Viktors Tihonovs, kurš tiek apstiprināts par Rīgas Dinamo galveno treneri.

1970. gads. 31. augustā atklāj Rīgas Sporta pili.

1973. gads. Rīgas Dinamo atgriežas augstākajā līgā.

1975. gads. Rīgas Dinamo spēlētājs Viktors Hatuļevs kļūst par pirmo PSRS hokejistu, kurš iekļūst NHL draftā.

1977. gads. Helmūts Balderis PSRS izlasē pasaules čempionātā Vīnē tiek atzīts par labāko uzbrucēju. 23. februārī ―padomju armijas dienā ―Maskavā Rīgas Dinamo uzvar CSKA ar 8:6.

1978. un 1979. gads. Helmūts Balderis PSRS izlases sastāvā kļūst par pasaules čempionu.

1979. gads. Rīgas Dinamo turnejā Kanādā spēlē ar Kanādas olimpisko izlasi ―2:1, 5:1, 1:4, 2:3.

1980. gads. Leikplesidā Helmūts Balderis PSRS izlases sastāvā kļūst par olimpisko vicečempionu. Uzvarētājkomandas, ASV olimpiskās izlases, ārsts ir latvietis Visvaldis Nagobads.

1983. gads. Helmūts Balderis Rīgas Dinamo sastāvā kļūst par PSRS meistarsacīkšu rezultatīvāko spēlētāju ―40 spēlēs 63 punkti (31 + 32) ―un PSRS izlases sastāvā trešo reizi izcīna pasaules čempiona zeltu.

1988. gads. PSRS izlases sastāvā par olimpisko čempionu kļūst Rīgas Dinamo vārtsargs Vitālijs Samoilovs. Rīgas Dinamo piedalās sērijā ar NHL profesionālajām komandām. 7 spēlēs 2 uzvaras, 1 neizšķirts un 4 zaudējumi.

Rīgas Dinamo PSRS meistarsacīkstēs izcīna 2. vietu. Vārtsargs Artūrs Irbe PSRS izlases sastāvā kļūst par pasaules un Eiropas čempionu.

1989. gads. 19. septembrī Rīgā viesojas NHL komanda Washington Capital, rezultāts 1:2.

1990. gads. Artūrs Irbe PSRS izlases sastāvā pasaules čempionātā Šveicē kļūst par pasaules čempionu un tiek atzīts par labāko vārtsargu.

14. septembrī Rīgā viesojas NHL komanda Monreal Canadiens ―2:4. Rīgas Dinamo ASV izcīna Amerikas kausu.

1992. gads.7. maijā Prāgā Latvija tiek atjaunota IIHF sastāvā. Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš dodas uz NHL.

1993. gads. Latvija pasaules čempionātā Slovēnijā uzvar C grupā un iekļūst B grupā.

1996. gads. Latvija pasaules čempionātā Eindhovenā uzvar B grupā un iekļūst A grupā. Sandis Ozoliņš Colorado Avelanche sastāvā kļūst par Stenlija kausa izcīņas uzvarētāju.

1997. gads. Latvija pasaules čempionātā Somijā izcīna 7. vietu.

1998. gads. Helmūts Balderis tiek uzņemts IIHF slavas zālē.

2001. gads.Latvija iegūst tiesības sarīkot 2006. gada pasaules čempionātu Rīgā.

2002. gads. Latvijas izlase piedalās olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā un izcīna 9. vietu.

2003. gads. Visvaldis Nagobads saņem Pola Laika balvu, ko IIHF piešķir par ieguldījumu pasaules hokejā.

2005. gads. Ēriks Koņeckis tiek uzņemts Vācijas hokeja slavas zālē.

2006. gads. Latvijas piedalās olimpiskajās spēlēs Turīnā. Rīgā notiek pasaules čempionāts.

2008. gads. 7. aprīlī tiek dibināts KHL klubs Rīgas Dinamo.

2009. gads. Sergejs Žoltoks tiek uzņemts NHL slavas zālē.

2010. gads. Latvija piedalās olimpiskajās spēlēs Vankūverā.

Artūrs Irbe tiek uzņemts IIHF slavas zālē. Viktors Tihonovs tiek uzņemts IIHF slavas zālē un iekļauts Lozannas Olimpiskajā muzejā. Visvaldis Nagobads tiek uzņemts ASV hokeja slavas zālē.

2011. gads. 7. septembrī aviokatastrofā iet bojā Kārlis Skrastiņš.