twitter facebook instagram

Mazmotošoseja — jaunvārds, kurš jāiegaumē

15.Sep.2014 - Ieva Runge

Numurs: 
294
Mazmotošoseja — jaunvārds, kurš jāiegaumē

Otro gadu pēc kārtas visu vasaru Latvijas kartodromos risinājās kādas atjaunotas sacensības ar vismaz četrdesmit gadu dziļām saknēm. Kas ir mazmotošoseja, ko tā sevī ietver un ko no tās sagaidīt nākotnē — par to šajā sarunā stāsta pasākuma kurators Tāls Meļķis, ilggadējs Latvijas Motosporta federācijas Motošosejas komisijas vadītājs, vairākkārtējs Latvijas čempions motošosejā, Moto GP komentētājs un seno motociklu entuziasts.

— Mazmotošoseja — skan intriģējoši...

— Tā mēs izlēmām šo pasākumu dēvēt. Tagad vispār ir moderni sporta veidu nosaukumiem pievienot pamazināmo formu. Jo, kā lai citādi nodēvē sporta veidu, kurš pārsvarā noris kartodromā ar mazas kubatūras braucamajiem?

— Sacensība šādā formātā šogad notika otro gadu pēc kārtas.

— Tā varētu teikt. Taču ar dažām piebildēm. Piemēram, skūteru sacensības svin jau 10 gadu jubileju. Tās sākās kā veiklības sacensības, kas pāraugušas tīros šosejnieku mačos.

— Kāds ir šo sacensību mērķis?

— Popularizēt un attīstīt motosportu un motošoseju. Tāpat radīt priekšnoteikumus braucēju meistarības paaugstināšanai, jo iegūtās iemaņas viennozīmīgi noder arī ikdienai — īpaši tas attiecas uz pusaudžiem, kuri ir nākamie satiksmes dalībnieki.

— Šīs droši var dēvēt par amatieru sacensībām.

— Protams, protams. Domāju, ka no šā jēdziena nevajadzētu baidīties, jo Latvijā tehniskajos sporta veidos profesionāļi (kā to saprot pasaulē) ir uz rokas pirkstiem skaitāmi. Var tikai apbrīnot tos cilvēkus, kuri spēj atrast laiku, līdzekļus un iespējas braukt sava un citu prieka dēļ.

— Kurš ir šo sacensību autors? Tu?

— Es sevi šajā stāstā redzu drīzāk kā Aleksandra Brieža ideju turpinātāju. Arī es savu motoceļu esmu sācis ar Brieža rīkotajām mopēdu sacensībām Juglā, 32. autobusa galapunktā. Un tas, kur esmu, kas esmu un ko daru, lielā mērā notiek, pateicoties tieši viņam. Domāju, ka tā par sevi var teikt vēl vairāki simti cilvēku. Noteikti.

Mazmotošoseja sākās brīdī, kad, pateicoties Aleksandram Briedim, kartodromos izbrauca pirmie mopēdi. Agrāk Zelta mopēds bija tikai motokross. Un doma, ka ar mopēdu varētu braukt pa asfaltu, nevienam pat prātā neienāca. Tomēr septiņdesmitajos gados šī kustība sāka attīstīties.

— Aleksandrs Briedis arī šobrīd dod savu artavu mazmotošosejas attīstībā?

— Šobrīd viņš ir aizņemts ar bērnu velosacensībām, bet brīvajos brīžos labprāt ierodas uz mopēdu sacīkstēm goda viesa statusā. Viss plūst un mainās. Agrāk Zelta mopēdā brauca pusaudži, bet tagad trasē tiekas gan jaunieši, gan vīri ar sirmām galvām, kuri ir tie paši pusaudži no septiņdesmitajiem. Es negribētu teikt, ka tāpēc Zelta mopēdam nav nākotnes. Tā drīzāk ir tāda kā muzejiska vērtība — tradīcija, kura jākopj, jo tas ir tas, kas Latvijā radies un ir neatņemams.

— No kāda vecuma var startēt mazmotošosejā?

— No septiņu gadu vecuma abās mopēdu klasēs. Bet dalībnieku vecuma amplitūda šogad bija milzīga. Vecākajam sportistam — 63 gadi.

— Runājot par mopēdiem, konkrēti, vienātrumniekiem, — ar tiem šogad galvenos laurus plūca padsmitgadniece Paula Valpētere.

— Teikšu tā — ar vienātrumnieku šosejā ir grūti, jo motors tiek noslogots ļoti spēcīgi un lielāko daļu trases ir jābrauc ar pilnu gāzi, bet tas nemazina Paulas nopelnus. Malace!

— Pēdējie mazmotošosejas pulciņam pievienojās retro motocikli...

— Jā, tā ir vēl viena disciplīna, kura reiz bija gana populāra. Patiesībā tam visam ir ļoti stipras tradīcijas. Sākot jau ar Javas draugiem un citām ceļa motociklu sacensību disciplīnām. Bet kāpēc motociklus pievienoja mazmotošosejai? Tāpēc, ka braucēju skaits nav tik pietiekams, lai brauktu lielajās trasēs. Agrāk gan bija citādi. Šis ir akumulācijas periods, lai uzdzītu masu. Mazmotošosejā pašlaik ir divas motociklu klases. Viena ir šie vecie ceļa motocikli līdz 350 kubikcentimetriem, kurā tehniku drīkst attiecīgi pārbūvēt, nezaudējot pamatu, kam bāze ir ceļa motocikls. Savukārt otra klase ir vecie sacīkšu motocikli, kura ir izveidota, lai stimulētu braukt ar padomju laika sacīkšu motocikliem, kuri šobrīd lielākoties ir izmesti vai kā citādi gājuši zudumā.

— Teici — uzdzīt masu. Tas nozīmē, ka vēlaties attīstīt šo klasi kaut kā īpaši?

— Mērķis, protams, ir lielā trase. Ir bijuši mēģinājumi braukt, bet esam pārliecinājušies, ka dalībnieku skaits pagaidām ir nepietiekams. Latvijā nav bezgalīgs cilvēku skaits, kuri gribētu nodarboties ar tehniskajiem sporta veidiem, motošoseju un vēl konkrēti ar retro klasi. Bet tā ir reāla iespēja sacensties braucot, jo šī klase ir viena no lētākajām motošosejā.

— Cik ātrā laikā prognozē pāriešanu lielajā trasē?

— Pirmais, kam būtu jāpāriet, kombinējot sacensību kalendāru ar kartodromu, ir retro šosejai, jo tas ir vienīgais veids, kā šo klasisko motociklu kustību padarīt atpazīstamāku. Jau nākamgad atkarībā no lielās motošosejas kalendāra plānoju kādas sacīkstes Biķernieku motoaplī. Diemžēl vecās sacīkšu tehnikas pieejamība ir ierobežota. Tapat kā daudzas lietas, zudumā ir gājis viss, kas bija no valsts, — motocikli, ekipējums, trases. Pozitīva ir iezīme, ka atlikušie un saglabātie motocikli tiek restaurēti. Un nevis lai krātu putekļus muzejā, bet gan lai brauktu. Es uzskatu, ka sacīkšu motociklam ir jābrauc sacensībās. Un te ir arī cilvēciskais faktors. Labs piemērs ir Dzintara aplis, kur brauc žiguļi un volgas — šo mašīnu tehniskajai sagatavošanai ir piesaistīti visi vecie meistari, un, pateicoties tam, neviens nesēž bez darba. Viņi visi ir pārslogoti, taisot autiņus pēc vecajām receptēm.

— Grūti nācās iedibināt mazmotošoseju pirmajā gadā?

— Patiesību sakot, viegli nav visu laiku. Bet vislielākais paldies ir jāsaka tieši sacensību dalībniekiem. Šobrīd mans mērķis ir radīt apstākļus, lai sacensības mazmotošosejā kļūtu par tradīciju. Nevienu nevar piespiest braukt. Ja kāds saka — jums tur baigi maz dalībnieku, tad es atjautāju — kāpēc tu pats nebrauc? Brauc tik daudz, cik var atļauties. Nē, pat ne tas ir galvenais iemesls. Problēma ir gribēšanā.

— Lai arī dalībnieku skaits nav pārdabisks, tas ir visai apmierinošs visās klasēs. Kā notiek šī potenciālo braucēju apzināšana?

 — Ar informēšanu, protams, viegli nav. Kaut gan — es domāju —, izgāžot milzu naudu par plakātu uz Brīvības ielas dzīvojamās ēkas gala sienas — „Nāciet un piesakieties!” —, mēs nebūsim ieguvēji. Runājot par motosportu Latvijā, ja tā paskatās, ir tik daudz klašu un iespēju braukt, es neredzu, ka jel kāds segments būtu neapgūts. Piemēram, krosā tūkstoši brauc. Tūkstoši! Pretēji šosejai, kura vienmēr vairāk vai mazāk ir bijusi elitāra. Tas attiecas arī uz mazmotošoseju, jo, lai brauktu, nepieciešams labs, gluds asfalts — atšķirībā no krosa, kuram der pat viena otra Rīgas iela. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, pastāv taču labi zināmais bezdrātstelefons un interneta plašās iespējas.

— Pats šogad arī startēji divās klasēs — gan ar moci, gan mopēdu.

— Teiksim tā — runa tik daudz nav par rezultātu, cik par kustības uzturēšanu. Patiesību sakot, domāju, ka vajadzētu saprast kādu būtisku lietu: mēs nevis braucam, lai cīnītos par uzvaru, bet gan lai jaunie mūs apdzītu, jo mēs esam viņu mērķis — tie, kas kaitina gan braukšanas ziņā, gan tehnikas sagatavošanas ziņā. Mums ir jārāda piemērs.

— Arī Pauls Timrots šosezon dažos posmos tika manīts trasē uz baltās javas, startējot retro klasē.

— Timrots ir īsts benzīngalva, ko tikai viņš nav mēģinājis! Bet, jā — viņš brauca, un nav jau tā, ka Pauls nebūtu pieredzējis motošosejā. Šobrīd viņš regulāri brauc supermoto sacensībās, tā ka agregātstāvoklis uz diviem riteņiem viņam nav nekas svešs. Tāpat ceturtā vieta sezonas kopvērtējumā arī nevienam nav nekāds pārsteigums.

— Runājot par retro motociklu klasi, radās iespaids, ka daži braucēji sacensībām gatavojušies īpaši skrupulozi, ieguldot tehnikā krietnas naudas summas.

— Dažos gadījumos tā tas ir. Bet, salīdzinot rezultātus pēc sezonas, jāsecina, ka ne vienmēr ieguldītais atmaksājas. Šajā gadījumā finansiālais ieguldījums vairāk ir kosmētisks un sevis apmierināšanai, nevis rezultātam.

— Parunāsim par Kandavu...

Kandavas trase izrādās ir oficiāli slēgta, bet pilnīga skaidrība tur arī nav. Katrā ziņā prognozes ir visai pesimistiskas.

— Bet tajā pašā laikā nāk klāt jaunas trases.

Ja tu runā par Madonu, tad tā nav uzbūvēta no nulles, bet gan atjaunota, tiesa ar nelielām korekcijām. Pieminot Madonas trasi, jāteic, ka tur atbildīgie cilvēki iet pareizo ceļu. Trase ir braucama, tagad tikai atliek apgādāt ar infrastruktūru, lai dalībnieku parkā būtu ūdens, elektrība, tualetes un viss pārējais nepieciešamais. Aizvadot mazmotošosejas sezonu, varu teikt, ka par trases kvalitāti medaļu dotu Madonai, bet par attieksmi — Smiltenei.

— Par Smilteni neko daudz nezinu. Tā ir nesen atjaunota?

— Nē, tā ir veca trase, kura tiek visai veiksmīgi apsaimniekota. Jā, tur varbūt asfalts nav jauns, bet to kompensē trases saimnieku attieksme un vēlme sadarboties. Šie ir divi labākie piemēri — Smiltene un Madona.

— Kartingu trases kā spēku salīdzināšanas vietas esat izvēlējušies apzināti?

— Ne gluži. Tā vairāk ir dzīves skarbā realitāte, jo, kā zināms, ar motošosejas trasēm Latvijā ir pagrūti. Būtībā mums ir viena auto moto šosejas trase — tie ir Biķernieki, kas sen vairs nav ideālā kondīcijā. Un tad mums ir kartodromi. Reiz mēs bijām kartodromu lielvalsts, bet it īpaši deviņdesmitie gadi ir nodarījuši neatgriezenisku ļaunumu. Tāpēc šobrīd mēs uz rokas pirkstiem varam saskaitīt, cik funkcionēt spējīgu trašu mums ir, jo līdzās tām ir vesela kaudze pamestu kartodromu, kuri ir vairāk vai mazāk privatizēti, un oficiāli šajās trasēs nekas nenotiek, ja neskaita vietējo drifta un dragreisā meistaru paraugdemonstrējumus.

— Šogad kādā klasē ir vērojams būtisks meistarības un tehnikas progress?

— Es teiktu, ka visās klasēs ir jūtams progress. Jādomā, ka tas noticis, vienam uz otru skatoties. Arī tehnika kļuvusi labāka. Redzams rezultāts darbam, ko savos audzēkņos iegulda Daugavpils un Rīgas motopulciņu vadītāji Antons Macuks un Kaspars Brigzne.

— Vai ir kāds sportists, kuru šogad vēlies īpaši izcelt?

— Uzvarēja ātrākie, bet arī kopējais braukšanas meistarības līmenis ir cēlies. Kā zināms, šogad mazmotošosejā bija unikāla situācija — visās astoņās klasēs uzvarētāja liktenis izšķīrās tieši pēdējā posmā. Neviens no pirmajā vietā esošajiem uz pēdējo posmu nevarēja atļauties neatbraukt. Tā intriga par pirmajām vietām saglabājās līdz sezonas finālam.

— Motošosejai ir nākotne Latvijā?

Viennozīmīgi. Turklāt šī nākotne ir atkarīga no tiem, kuru rokās atrodas stūre.

 

Tāls MEĻKIS

LMSF Motošosejas komisijas vadītājs, uzņēmējs

Dzimis: 1964. gada 19. aprīlī Rīgā

Izglītība: Rīgas 39. vidusskola

Sportā: kopš 6 gadu vecuma trenējies motošosejā, pirmais treneris — Aleksandrs Briedis

Lielākie sasniegumi: vairākkārtējs Latvijas, Lietuvas un Igaunijas čempions motošosejā 250 kubikcentimetru klasē

Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir dēls

Vaļasprieki: senie motocikli, trases automodeļi, kartings

Autori: Ralfs Dravnieks