Medaļnieku klubs

Ar tradicionālajām  Latvijas šķēpmetēju kluba rīkotajām sacensībām beigusies notikumiem un medaļām bagātā šķēpraižu sezona. Atgādināsim, ka pasaules meistarsacīkstēs ceturto vietu izcīnīja Vadims Vasiļevskis, kas šogad laboja arī Latvijas rekordu, otro reizi raidot šķēpu pāri 90 metru atzīmei - 90,73 m. Vadims kļuva arī par Universiādes čempionu (Ainārs Kovals - trešais). Par Eiropas U-20 vicečempioni kļuva Sinta Ozoliņa, U-23 konkurencē Kārlis Alainis otrais, Madara Palameika trešā. Pasaules U-18 jauniešu cīņās Edgaram Rūtiņam bronza, Eiropas jaunatnes olimpiādē - zelts. Kopskaits iespaidīgs - septiņas medaļas!

Nieka tiesa līdz Latvijas rekordam pietrūka Lindai Brīvulei, Zelta līgas finālā Ērikam Ragam piektā vieta.Tas ir sportistu un treneru nopelns. Bet nenovērtējams ir arī šķēpmetēju kluba prezidentes Vallijas Draugas ieguldījums.
- Kad un kā radās šķēpmetēju klubs?
- Deviņdesmito gadu sākums nebija spožs mūsu šķēpraižiem. Daudzi beidza startēt, sieviešu vidū nebija pat nevienas, kas lāgā mestu tos pašus nieka piecdesmit. Jutu, ka kaut kas ir jādara. Domubiedru grupa - Jānis Lūsis, Valentīns Mazzālītis, Valentīna Eiduka, Andris Staģis un citi - 1994.gadā izšķīrāmies par šķēpmetēju kluba dibināšanu. Pamata nebija nekāda - ne savu telpu, ne galdu.

Sākām ar vienkāršāko - treneru un to vietu apzināšanu, kur vēl nodarbojās ar vieglatlētiku.

Viens ir apzināt, cits mēģināt visu atjaunot un pilnveidot. Paldies tā laika Vieglatlētikas savienības prezidentam Arnim Lagzdiņam, kas mūs saprata un atbalstīja. Klubs sāka darboties.

Rīkojām seminārus, iespēju robežās palīdzējām ar inventāru, sniedzām speciālistu konsultācijas, rīkojām sacensības.

- Un ātri plūcāt augļus?

- Tā vis neteiktu. Bet pamati bija ielikti, un stadionā jau skraidīja mazais Vasiļevskis, Kožarenoka, murjāņieši. Ar ventspilnieku Māra Grīvas un Ulda Boitmaņa pūlēm šķēps atkal lidoja Ventspilī.

Jaunu elpu ieguvām, kad izstrādājām šķēpmešanas attīstības programu, kas attīstās katru gadu. Tas nozīmēja arī valsts finansiālu atbalstu. Daudz strādājam ar pilsētu pašvaldībām - Smiltenes, Jūrmalas, Kuldīgas, Kandavas. Iespēju robežās palīdz visi.

Tagad pat (saruna notika gada noslēguma sacensībās) piezvana skolotājs no Zasas un saka, ka viņam esot divi puiši, kas gribot mest kā Vasiļevskis - vai drīkstot startēt? Protams, jo vairāk tāpēc, ka vienam no viņiem izrādījies pamatīgs ķēriens, un viņš, bez īpašas tehnikas metot, izcīnījis sesto vietu.

Tas priecē.

- Bet bieži atskan žēlabas, ka Rīgā gandrīz nav kur mest - viens vienīgs novecojis stadions...

- Negribu neko solīt, bet ceru, ka vezums ir izkustējies. Pašreiz gan izglītības ministrijā, gan LOK runājam par Rīgas tehniskās koledžas stadiona pārbūvi un pielāgošanu šķēpmešanas vajadzībām. Nauda projektēšanai jau ir, vēl tāds nieks kā pārbūvēt. Tā būtu ideāla vieta gan treniņiem, gan nelielām sacensībām, jo atrodas gandrīz centrā (netālu no tirdzniecības centra Domina).

Runājot par sacensībām, ceram, ka nākamgad ar citu vērienu notiks olimpisko čempionu Ineses Jaunzenes un Jāņa Lūša kausu izcīņa. Savu atbalstu solījusi Rīgas dome. Ceram Rīgā sagaidīt vairākus pasaules klases sportistus gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē. Jāpiestrādā pie reklāmas - rīdzinieki ir pelnījuši vaigā redzēt Vasiļevska, Kovala un Raga sāncenšus.

- Cik treneru un speciālistu ir šķēpmešanas klubā?

- Klubs ir sabiedriska organizācija. Metodiskajā centrā centīgi darbojas Jānis Lūsis, Valentīna Eiduka, Juris Vaivods, Ināra Aperāne, Leolita Bļodniece, Jānis Zirnis un Inese Voitkeviča, ir daudz sabiedrisko palīgu. Štata darbinieki strādā nesavtīgi, jo viņiem maksāt varam tikai 90 latus.

- Sezona beigusies, kad atkal redzēsim vaigā mūsu šķēpraižus?

- Sākas nākamā olimpiskā gada pamatu likšana. Iespēju robežās trenēsimies Rīgā, savās pilsētās. Labākie brauks uz treniņnometnēm ārpus Latvijas. Ir sportisti, kas labprāt piedalās arī ziemas sacensībās, piemēram, Ainārs Kovals, kas izcīnījis pat medaļas Eiropas ziemas sacensībās. Tā ka februāra beigās, marta sākumā šķēpi atkal lidos.

Zinu, ka daudzi no mūsu šķēpmetējiem gaida olimpisko medaļu - tāpat kā Atēnās. Tas būtu labs šķēpmetēju kluba darba atalgojums.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS