twitter facebook instagram

Mierīgs kā pitons

27.Aug.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
341
Mierīgs kā pitons

Šķēpmetēja Vadima Vasiļevska vārds Latvijas vieglatlētikas vēsturē ierakstīts vismaz ar sudraba burtiem. Atēnu (2004) olimpisko spēļu vicečempions, divās spēlēs (Atēnās un Pekinā) Latvijas komandas karognesējs, valsts rekordists, vienīgais Latvijas sportists, kas mūsdienu šķēpu metis tālāk par 90 metriem — 90,73 m, universiādes čempions, daudzu starptautisku sacensību uzvarētājs un laureāts.

Pēc vairākām neveiksmīgām sezonām 2014. gadā šķēpraidis savai sporta karjerai pielika punktu. Un, lai arī Vadims Vasiļevskis LSPA ieguvis trenera diplomu, viņš kļuvis par profesionālu šoferi. Divus gadus nostrādājis Anglijā, tad Rīgā, nu jau vairākus mēnešus Vadims strādā Dānijas kuģniecības un loģistikas uzņēmumā DFDS Group par smagās automašīnas vadītāju. Vairākus gadus Vadims Vasiļevskis ir liepājnieks, kur bāzējas arī dāņu uzņēmuma filiāle. Viņa vadītais kravas automobilis ripina kilometrus pa Zviedriju, Latviju, Igauniju un Lietuvu.

 

Vadims VASIĻEVSKIS

Dzimis 1982. gada 5. janvārī Rīgā

STATUSS

Toreiz:  Profesionāls sportists, LSPA students

Tagad: Profesionāls autovadītājs

AUGUMS, SVARS

Toreiz:  Augums 1,88 m, svars olimpiskās medaļas izcīnīšanas brīdī (2004) nedaudz virs 90 kg, Latvijas rekorda sasniegšanas laikā (2007) — ap 107 kg

Tagad: Augums 1,88 m, svars 109,6 kg

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Treniņi, mācības Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā. Viens no tālaika priekšnoteikumiem bija labi izgulēties, lai atgūtu spēkus pirms treniņiem. Ilgāku laiku mācījos LSPA un apguvu pirmā līmeņa trenera specialitāti, kurā pagaidām gan neesmu strādājis ne dienu.

Tagad: Esmu pakļauts visai sarežģītai smagās automašīnas vadītāja ikdienai. Celšanās ļoti agri no rīta (dažkārt ap sešiem), darba cikliskums — parasti četras nedēļas ceļā, nedēļa atpūtai. Stingra un bezierunu pakļaušanās autovadītāja režīma ievērošanai — braukt bez apstājas (un ne ātrāk par 89 km stundā) ne ilgāk kā četrarpus stundas, pēc darba nedēļas ievērot 45 stundu atpūtu... Sākumā tas likās sarežģīti, taču precīzā datorprogramma, bez kuras nav iedomājams mans autovadītāja darbs, visu pasaka priekšā un atliek tikai pakļauties, jo sods par pārkāpumiem ir ļoti bargs.

Kad strādāju par kurjeru (ar vieglo automašīnu) pazīstamajā pārdošanas firmā Amazon Lielbritānijā, Bristolē, bieži vien piektdienas naktī izbraucu uz Londonu, sestdien lidmašīnā uz Rīgu, tad trīs stundas ar mikroautobusu uz Liepāju, lai stundas desmit pavadītu ar ģimeni, tad garais ceļš atpakaļ uz Bristoli, lai pirmdien no rīta būtu darbā. Kad tas kļuva neizturami (kaut Anglijā reizēm pelnīju pat 1600 mārciņas (ap 1800 eiro) nedēļā), izvēlējos par trīskārt, pat četrkārt zemāku cenu strādāt Latvijā. Tagadējais darbs ar bāzēšanās vietu Liepājā mani ļoti apmierina un esmu ļoti pateicīgs DFDS Group par uzticēšanos, jo darbu uz smagā auto saņēmu gandrīz uzreiz pēc nepieciešamās autovadītāja kategorijas iegūšanas. Domāju, ka sūdzēšanās par darba roku trūkumu Latvijā bieži vien nav pamatota, jo daudzi negrib maksāt pienācīgu algu, turklāt jaunam cilvēkam prasa pieredzi, kuru var iegūt tikai strādājot.

MĒRĶI

Toreiz: 11 gadu vecumā sāku trenēties skriešanā vieglatlētikā. Kad tas apnika, gribēju sāk darīt ko puikas cienīgu — kaut vai karatē, taču vecāki mani pierunāja un aizveda pie treneres Valentīnas Eidukas, lai mestu šķēpu. Teicu, ja man nepatiks, tad iešu prom. Kad pirmajā treniņā man atkal bija jāskrien aplis pēc apļa, gandrīz pacēlu cepuri, bet tad trenerīte iedeva bumbiņu, vēlāk šķēpu un tā arī paliku.

Jau pēc četriem pieciem mēnešiem izcīnīju godalgas savā vecuma grupā, pēc gada laboju Latvijas rekordu jauniešiem. Sapratu, ka šķēps ir mans, un darīju visu, lai to mestu arvien tālāk. Treniņos vienmēr esmu centies, ja mums ko lika darīt 100 reizes, tad vienmēr to darīju no visas sirds, ar pilnu atdevi. Nesaprotu tos, kas iesildoties pavirši mētā šķēpu. Ja met, tad met, lai zāle un zeme lido pa gaisu, nevis formāli iesildies.

Šķēpā vienmēr esmu gribējis ielikt visu spēku. Nekad neesmu bijis visstiprākais vadošo šķēpmetēju vidū, bet izcēlos ar spēka ātrumu. Tas man šķēpmešanā liekas galvenais, nevis muskuļu masa, auguma vai citi parametri.

Reizēm domāju, ka būtu varējis daudz sasniegt arī kādā citā vieglatlētikas disciplīnā, kaut vai desmitcīņā, varbūt pat citā sporta veidā, jo man viss padevās diezgan viegli.

Par olimpiskajām spēlēm pirmo reizi iedomājos kādu gadu pirms tām, jo tad samazināja kvalifikācijas normu (no 83 m uz, liekas, 81 m). Kaut tik tālu vēl nemetu, nodomāju, kāpēc ne — būtu lietderīgi aizbraukt paskatīties, kā met lielie. Uz spēlēm varēja braukt tikai trīs šķēpmetēji no vienas valsts. Manas izredzes nebija sevišķi spožas. Līderis bija valsts rekordists Ēriks Rags, aiz viņa Valdemārs Lūsis, tad Ainārs Kovals, es un varbūt arī Andis Anškins. Beigu beigās mums ar Aināru trešā ceļazīme bija jānoskaidro sešu maču kopsummā, un es vinnēju tikai par kādu metru.

Atēnās uz neko lielu necerēju un biju lepns par to vien, ka man uzticēja nest Latvijas karogu. Sacensībām īpaši negatavojos, staigāju pa pilsētu, baudīju visu, ko redzēju, pat paturēju rokās un nofotografējos ar milzīgu pitonu. Protams, trenējos, bet ar domu, ka esmu ieradies tikai pēc pieredzes un, iespējams, mani nosauks par olimpisko tūristu.

Kad priekšsacīkstēs negaidīti aizmetu pāri 84 metriem, bet finālā vēl nedaudz tālāk — 84,95, sapratu, ko esmu paveicis. Protams, tas bija negaidīti, kaut gan strādājis biju smagi un tāpat no gaisa nekas nekrīt, it sevišķi olimpiskajās spēlēs.

Tālākajās sporta gaitās man vienmēr šis augstais tituls nāca līdzi (iespējams, ka reizēm arī traucēja), bet vienmēr esmu domājis, ka varu vēl labāk. Reizēm gan slogs bija smags, jo sabiedrība prasīja ko augstāku vai vismaz to pašu. Nav viegli, ja tevi nemitīgi dēvē par Latvijas cerību, reizēm pēdējo, jo olimpiskajās spēlēs šķēpu parasti met beigās.

Nekad pirms starta neesmu domājis, ka šī nav mana diena, ka traucē kādas sāpes. Ja reiz esmu gājis mest, tad darīju to no visa spēka. Cita lieta, ka dažādu apstākļu dēļ tas ne vienmēr izdevās. Tāpēc nesaprotu tos, kas reizēm žēlojas, ka man sāpēja plecs vai kāja, es uz neko nevarēju cerēt. Piedod, ja esi izgājis uz starta, tad met, paciet sāpes, sašpricējies, aptinies ar plāksteriem, raudi, bet met. Ja zini, ka nevarēsi, tad pasaki to pirms sacensībām un nepiedalies. Mans mērķis sportā vienmēr bija uzvarēt, pacīnīties par visaugstākajām vietām. Ar citu domu es uz starta neizgāju.

Tagad: Godīgi darīt savu darbu. Zinu, ka daudzi man prasīs un prasa, kāpēc netrenēju, kāpēc nenododu savu pieredzi. Jo vairāk tāpēc, ka mana izglītība ļauj strādāt par treneri. Piedodiet, bet nevaru uzturēt ģimeni par 350 eiro. Būtu miljonārs, tad trenētu par brīvu.

Lai alga trenera darbā sasniegtu kaut cik pieņemamu apmēru, ir jāpaiet daudziem gadiem, jo pie mums tā ir iekārtots, ka nevar trenēt vienu divus sportistus, ir jābūt grupai ar zināmu skaitu sportistu, dažiem no tiem jābūt ļoti augstas klases sportistiem, bet tam vajadzīgi daudzi gadi.

Tāpēc izvēlējos darbu, kas man ļoti patīk. Man patīk stūrēt, braukt stundām ilgi. Pie stūres es relaksējos, kaut gan, kopumā ņemot, darbs ir visai smags. Kad vedu dzelzsbetona konstrukcijas, mans pienākums nav tikai aizvest, bet arī nostiprināt kravu, sakārtot visu, lai to var nocelt. Reizēm jāstiepj kastes.

Kad dažs labs kolēģis saka, ka esot noguris, ka ejot smagi, tad es tikai pasmejos. Viņi nezina, kas ir patiesi smagi, jo nav simtiem reižu metuši pildbumbu, cilājuši svarus, piesēdušies ar 250 kilogramiem uz pleciem, guļus no krūtīm spieduši 150 kilogramus. Tas bija smagi.

Darbā tāpat cenšos būt labākais, lai savu algu saņemtu par godīgu un laikus izpildītu darbu. Neesmu ļoti tehnisks cilvēks un mašīnu remontēt neprotu, taču ļoti ātri apguvu visu citu, kas man nepieciešams darbā. Nekad neesmu kautrējies ko pajautāt zinošākiem kolēģiem — neviens palīdzību nav atteicis.

PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA

Toreiz: Nezinu, vai man bija lielas problēmas. Situācijas, kas prasīja pārdomas, bija likumsakarīgas, un par problēmām es tās nesaucu. Reiz pat, it kā risinot problēmas, pat saņēmu dzelteno kartīti.

Tas bija 2007. gadā universiādē Bangkokā. Gatavojos pirmajam metienam, dodos ieskrieties, bet nav manas atzīmes par starta vietas sākumu. Nobrīnījos, izmērīju ieskrējienu vēlreiz. Atkal sāku, bet markas atkal nav, kāds novācis. Dodos pie tiesnešiem, viņi iedod kādu lentīti, nolieku, bet cits tiesnesis pieskrien un arī to noplēš. Beigās nobēru veselu sauju ar talku, ar ko ierīvējam rokas, bet tiesnesis pieskrien ar ūdens spaini un visu noskalo. Strīdējos kādas minūtes desmit, bet tā neviens man nepateica, kā drīkst atzīmēt starta vietu. Domāju, ka viņi nezināja, kā notiek šķēpmetēju sacensības un tāpēc man parādīja dzelteno kartīti.

Sadusmojos, ieskrējos uz labu laimi un aizmetu šķēpu pāri 83 metriem. Vēlāk izrādījās, ka ar to pietika uzvarai. Vēl izmetu reizi, kad tik ļoti gribējās visus pārmācīt, ka pārcentos, kaut ko salaidu dēlī un kāju sarāva kā ar gaļas āķi. Ciskas iekšpuse kļuva tumši sarkana. Vēlāk izrādījās, ka esmu kādam muskulim atrāvis piekto daļu. Žēl, tas notika īsi pirms pasaules čempionāta Osakā, kur tāds sabindēts, ar fizioterapeita Mareka Osovska pūlēm augšāmcelts, paliku ceturtais, kaut gan tas man bija ļoti labs gads un pamatoti cerēju uz ko vairāk.

Tagad: Uzskatu tāpat, ka lielu problēmu nav. Varbūt tās nebūšanas, no kurām nevar izbēgt, nesaucu par problēmām. Daudz lietu ir risināmas. Kaut sacensībās varu eksplodēt, citādi esmu mierīgs kā pitons, kas kļūst aktīvs tikai galējas nepieciešamības gadījumā.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz: Kad trīs reizes biju ceturtais pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs? Varbūt, bet katru reizi bija kādi iemesli, kuros vainojams esmu pats. Sīkas neveiksmes bija, bet tāpēc nepārdzīvoju.

Tagad: Lielu neveiksmju nav, sīkām nepievēršu uzmanību un visu cenšos vērst par labu.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Tas varētu būt laiks, kad piedzimu. Ja tas notiktu agrāk, mani konkurenti būtu pasaules rekordists trīskārtējais olimpiskais čempions Jans Železnijs (viņa karjeras beigu posmā ar viņu vēl sacentos un Atēnu spēlēs pat vinnēju), Stīvs Beklijs un citi tā laika supermetēji. Būtu piedzimis vēlāk, apkārt būtu vācieši, kas mierīgi plivina pāri 90. Manā laikā bijām tikai trīs — norvēģis Andrēass Tūrkildsens, soms Tero Pitkemeki un es. Ja vēl būtu dzimis Jāņa Lūša laikā...

Par veiksmi varētu uzskatīt arī to, ka vairākas reizes sasniedzu Latvijas rekordu. Iespējamību, ka tas drīzumā tiktu pārspēts, godīgi sakot, neredzu. Kaut nu es kļūdītos...

Veiksme bija sastapšanās ar treneri Valentīnu Eiduku, kuras devums Latvijas šķēpmešanā ir neizmērojams. Aiziešana no viņas (man bija neciešamas attiecības ar dažiem treniņu grupas biedriem, bet ne konflikts ar trenerīti) bija manu sportisko gaitu beigu sākums. Likos sev gana gudrs, mēģināju sastrādāties ar savu seno cīņubiedru krievu treneri Sergeju Makarovu, bet tagad saprotu, ka gluži likumsakarīgi viss izčākstēja.

Bez trenerītes es vairs nebiju nekas. Zinu, ka dažiem tas nepatiks, bet domāju, ka visi, kas aizgājuši no viņas (Ainārs Kovals, Sinta Ozoliņa, Zigismunds Sirmais, Līna Mūze, Ansis Brūns) nemeta un nemetīs tieši šī iemesla dēļ. Audzēknis nekad nedrīkst domāt, ka viņš ir gudrāks par treneri, nekad!

Tagad:  Veiksme ir mana tagadējā ģimene, kas mani saprot un atbalsta. Darbs, kas man patīk. Veselība turas. Veiksme, ka dzīvoju Liepājā. Pēdējā laikā, kad paša svars man likās par lielu, atsāku skriet, braukt ar divriteni, un Liepāja ir ļoti piemērota vieta šādām nodarbēm. Aizskriet līdz jūrai prasa piecas minūtes.

Pirms Liepājas tā īsti nebiju domājis, ka manī rit arī kurzemnieka asinis, bet mana mamma taču nāk no Ķoniņciema, kas ir netālu no Liepājas. Maniem senčiem tikko par godu pat izdeva kolekcijas monētas. Mans tēvs bija krievs (tikpat labi baltkrievs), bet pats esmu latvietis un tā arī pasē rakstīts.

Pagaidām esmu apmierināts ar dzīvi. Ja vēl izdotos nopirkt vai uzcelt mazu mājiņu, laime būtu pilnīga.

VAĻASPRIEKS

Toreiz: Sporta gaitās nekādu īpašu vaļasprieku nebija, neatlika laika.

Tagad: Laika tāpat nav. Patīk makšķerēt, patiktu braukt ar moci, ja būtu...

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: Sporta gaitu beigās apprecējos, piedzima meita Raila, kurai tagad ir deviņi gadi.

Tagad:  Esmu šķīries. Ir jauna ģimene, draudzene un bērna māte Kristīne, dēls Rodrigo (5 gadi). Līdz zīmogam pasē vēl neesam tikuši.

Autori: 
Juris Bērziņš Soms