twitter facebook instagram

Miksu Pātelainens: Atgūt ticību sev

27.Aug.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
341
Miksu Pātelainens: Atgūt ticību sev

Latvijas futbolā ir sākušies jauni laiki, un pēc ilgāka pārtraukuma mūsu valstsvienību atkal vada ārzemju treneris — soms Miksu Pātelainens. Jaunais Latvijas valstsvienības galvenais treneris debitēja jūnijā ar uzvaru Baltijas kausa izcīņā, bet tagad viņu gaida galvenie mači — UEFA Nāciju līga.

51 gadu vecais Pātelainens var palepoties ar milzīgu futbola pieredzi, aizvadot iespaidīgu spēlētāja karjeru un iegūstot vērā ņemamu trenera pieredzi. Miksu jeb pilnajā vārdā Mika Mati Peteri nāk no īstas futbola ģimenes, jo arī viņa tēvs Mati bija futbolists, spēlējot Somijas izlasē, tāpat profesionāli futbolisti bija arī abi Miksu brāļi Miko un Markuss. Tiesa, mūsu izlases treneris vienīgais no brāļiem Pātelaineniem aizspēlējās līdz pat Somijas valstsvienībai — savulaik Miksu dzimtajā izlasē aizvadījis 70 spēles, gūstot 18 vārtus.

SKOTIJAS SKOLA

Lai gan futbolista karjeru Miksu Pātelainens sāka dzimtajā Somijā, jau 20 gadu vecumā viņš devās izmēģināt spēkus uz Skotiju, kur ar ļoti labiem panākumiem arī aizvadīja lielāko daļu karjeras. Vispirms Pātelainens nonāca klubā Dundee United, kur pavadīja piecus gadus, tad pāris sezonu viņš nospēlēja citā Skotijas klubā Aberdeen, līdz pārcēlās uz Angliju, kur Bolton Wanderers sastāvā vienu sezonu aizvadīja arī Anglijas premjerlīgā. Pēc uzspēlēšanas citā angļu klubā — Wolverhampton Wanderers — Pātelainens atgriezās Skotijā, spēlējot Edinburgas Hibernian rindās, tad vienu sezonu viņš izmēģināja laimi arī Francijā (klubā Strasbourg), bet spēlētāja karjeras beigas Pātelainens pavadīja jau ierastajā Skotijā — klubos Hibernian, St Johnstone un St Mirren.

Kopumā sanāk, ka Pātelainens 13 no 21 savas futbolista karjeras sezonām spēlējis Skotijā, kur viņš arī sāka trenera karjeru. Vispirms Miksu kļuva par Skotijas pēc skaita ceturtās līgas kluba Cowdenbeath galveno treneri, ar kuru viņš uzreiz uzvarēja čempionātā, tiekot līgu augstāk. Tad Pātelainens uz sezonu atgriezās dzimtenē, trenējot vienu no Somijas labākajiem klubiem — Turku TPS — un pēc tam jau atgriežoties Skotijas premjerlīgā sev labi pazīstamajā klubā Hibernian. Edinburgas klubā Pātelainens nostrādāja pusotru sezonu ar visai mainīgām sekmēm, bet savus labākos panākumus Miksu guva, vienu sezonu trenējot pieticīgo klubu Kilmarnock un 2011. gadā saņemot Skotijas premjerlīgas Gada labākā trenera balvu.

Pēc veiksmīgās sezonas Skotijā Pātelainens saņēma uzaicinājumu vadīt Somijas valstsvienību, ar kuru viņš nostrādāja četrus gadus. Kopumā ņemot, gan jāteic, ka Pātelainenam Somijas izlasi neizdevās pacelt jaunos augstumos, lai gan somi uzspīdēja dažos mačos, piemēram, 2013. gadā viesos sensacionāli nospēlējot neizšķirti 1:1 ar tālaika pasaules un Eiropas čempionvienību — Spāniju. Kad Euro 2016 atlases turnīrā Somijas izlase piedzīvoja četrus zaudējumus pēc kārtas, 2015. gada vasarā Pātelainens atvadījās no amata. Pēc tam somu treneris devās atpakaļ uz sev tik labi pazīstamo Skotiju, kļūstot par Dundee United galveno treneri, taču šoreiz Pātelainens piedzīvoja fiasko, jo viņa trenētais klubs izkrita no premjerlīgas, un Miksu atkal palika bez darba. Šogad Pātelainens pāris mēnešu nostrādāja Taizemes čempionātā, tāpēc skaidrs, ka uzaicinājums no Latvijas viņam nāca īstajā brīdī. Var teikt, ka Latvijas futbolisti un mūsu somu treneris šobrīd ir uz viena viļņa, alkstot pēc vairākiem neveiksmju gadiem atgādināt par sevi uz Eiropas skatuves.

— Lielāko daļu savas futbola karjeras esat aizvadījis Skotijā. Vai tas nozīmē, ka jūs vairāk var saukt par Skotijas futbola stila pārstāvi?

— Nē, tā es neteiktu. Karjeru sāku Somijā, bet jau ļoti jaunā vecumā devos uz Skotiju. Pēc tam spēlēju arī pāris Anglijas klubos, tad atgriezos Skotijā, vēlāk uzspēlēju Francijā, bet atkal atgriezos Skotijā. Tomēr nedomāju, ka mans futbols, kādu es to gribētu spēlēt, ir tipiskais skotu futbols. Man ir savas idejas, kā es redzu komandas spēli. Skotu futbols gan arī nav vecmodīgais britu stils. Agrāk tā bija, bet tagad vairs nav.

— Kādi ir jūsu spilgtākie brīži līdzšinējā karjerā?

— Grūts jautājums, jo ir bijis tik daudz lielisku brīžu un atmiņu. Vienubrīd spēlēju Anglijas premjerlīgā. Toreiz mēs iekļuvām premjerlīgā, uzvarot pirmās līgas play-off finālā Vemblija stadionā, un es tajā mačā guvu vārtus (1995. gadā, kad Bolton Wanderers ar 4:3 uzvarēja Reading,K. G.). Vemblijā spēlēju arī Anglijas līgas kausa finālā pret Liverpool (1995. gadā Bolton Wanderers zaudēja ar 1:2), kas arī bija brīnišķīgs notikums. Arī Skotijā spēlēju vairākos kausa finālos, tur piedalījos daudzos derbiju mačos, man arī palaimējās gūt het-triku Edinburgas derbijā (2000. gadā, kad Hibernian uzvarēja Hearts ar 6:2). Tāpat bija arī daudzas Somijas nacionālās izlases spēles, īpašs mirklis bija, kad vienā kvalifikācijas mačā guvu četrus vārtus (1994. gadā, kad Somijas izlase ar 4:1 uzvarēja Sanmarīno). Savukārt kā treneris biju ļoti lepns, kad tiku nominēts par Skotijas premjerlīgas Gada labāko treneri. Protams, liels gods man bija trenēt savu valstsvienību. Ar Somijas izlasi viesos nospēlējām neizšķirti — 1:1 — ar toreizējiem pasaules un Eiropas čempioniem — Spāniju. Man ir ļoti paveicies, jo ir daudz īpašu brīžu, ko atcerēties.

BEZ BAILĒM

Pātelainenam nav daudz laika pierādīt sevi, jo līgums ar viņu noslēgts tikai līdz šā gada beigām uz Nācijas līgas turnīru. Tālākā sadarbība būs atkarīga no Latvijas izlases parādītā snieguma un sasniegtajiem rezultātiem. Somu treneris pie Latvijas valstsvienības vadības stūres ķērās mums ļoti grūtā laikā, jo iepriekšējos 16 mačos bija piedzīvoti 13 zaudējumi un svinēta tikai viena uzvara pār Andoru (vēl bija divi neizšķirti ar Fēru salām). Pātelainenam Latvijā izdevās laba debija — jūnijā mūsu valstsvienība izcīnīja Baltijas kausu, Rīgā ar 1:0 uzvarot Igauniju, bet Viļņā cīnoties neizšķirti 1:1 ar Lietuvu. Latvijas izlasei tas bija jau ceturtais Baltijas triumfs pēc kārtas. Pēc tam gan mūsu komanda ar Pātelainenu priekšgalā izjuta arī zaudējuma rūgtumu, savās mājās pārbaudes spēlē ar 1:3 zaudējot Azerbaidžānai.

— Kādi ir pirmie iespaidi par Latvijas futbolu?

— Latvijas futbols ir ļoti labs. Cilvēki šeit dažādos līmeņos smagi strādā, lai attīstītu futbolu. Tas ir ļoti svarīgi. Tagad tieši bija Eiropas kausi, kur noskatījos vairākus mačus. Uzskatu, ka Latvijas klubi tika galā ļoti labi. Es zināju, ka Latvijas izlase pāris iepriekšējos gadus varbūt nespēlēja tik labi, kā līdzjutēji cerēja, bet es arī zinu, ka Latvijā ir liels izsalkums pēc panākumiem. Kad agrāk ar Somijas izlasi spēlēju pret Latviju, tad tās vienmēr bija grūtas cīņas. Protams, 90 procentu gadījumu, kad notiek galvenā trenera maiņa, kaut kas ir nogājis greizi, rezultāti nav bijuši tādi, kādus visi gaidīja. Sākot jaunu darbu, ir jāatrod ticība, ka mēs varam gūt panākumus, varam būt konkurētspējīgi un, cerams, sasniegt to līmeni, kurš ir reāli sasniedzams. Bet mums vēl ir tāls ceļš ejams.

— Vai latviešu futbolistu mentalitāte atšķiras no skotiem vai somiem?

— Latviešu futbolistu attieksme ir ļoti laba, viņi klausās un mēģina izpildīt, ko es prasu. Man ar izlasi pagaidām bijusi tikai viena treniņnometne, bet es guvu baudu no darba ar viņiem. Mums bija divas ļoti labas spēles, bet beigās jau bija psiholoģiskā noguruma elements, jo tā bija gara nometne. Cerams, ka mēs vēl uzlabosim sniegumu, bet ar tādu attieksmi, kādu spēlētāji parādīja jūnijā, mēs varam tikt galā ar saviem uzdevumiem. Es vienmēr respektēju pretinieku un rūpējos, lai komanda būtu pareizā veidā motivēta. Protams, treneri vienmēr grib vairāk un nekad nav pavisam laimīgi, bet esmu apmierināts ar spēlētāju atdevi un vēlmi gūt panākumus un cīnīties par valsts godu, par izlases kreklu. To es redzu. Tā ir fundamentāla lieta, kam ir jābūt, ja grib uzlabot rezultātus.

— Jūs pārņēmāt Latvijas izlases vadību smagā brīdī, kad komanda piedzīvoja vienu zaudējumu pēc otra. Kādā psiholoģiskā stāvoklī bija futbolisti?

— Es domāju, ka bija tāds elements un, iespējams, joprojām vēl ir, ka spēlētāji bija mazliet nobijušies. Es gribētu vairāk redzēt, ka futbolisti dodas laukumā un izpauž sevi, nebaidās mēģināt. Jūnijā es jutu, ka daži spēlētāji bija pārāk sasaistīti, lai patiešām no visas sirds izpaustu sevi. Futbolistiem ir jājūtas brīviem, lai gan, protams, taktisko rāmju ietvaros.

— Kāda ir jūsu futbola filozofija, vairāk esat aizsardzības vai uzbrukuma futbola piekritējs?

— Es teiktu — 50:50. Agrāk biju ļoti uzbrūkoša futbola pārstāvis, un arī ar Latvijas izlasi es gribu būt uzbrūkošs, bet mēs nevaram atļauties būt stulbi. Mums ir jābūt gudriem. Jebkura veiksmīga komanda ir būvēta uz labas aizsardzības pamatiem, lai neielaistu muļķīgus vārtus. Tas ir ļoti svarīgi. Manuprāt, mans pirmais darbs ir atgriezt komandai ticību sev. Un ne tikai futbolistiem, bet arī līdzjutējiem un visai nācijai. Es gribu atgriezt ticību, ka mēs to varam — varam būt konkurētspējīgi un kādudien uzvarēt jebkuru pretinieku. Ja mēs to panāksim, tad tas būs liels solis uz priekšu. Bet tas nav viegli. Es esmu par pozitīvu, uzbrūkošu futbolu, bet ne stulbu.

— Vai mums ir pietiekami labi izpildītāji, lai spēlētu uzbrūkošā manierē?

— Mums ir tādi spēlētāji. Nav problēmu. Kā jūs dominējat laukumā? Jūs dominējat spēli, ja ieņemat pareizas starta pozīcijas, ja ir gudra kustība pa laukumu, jūs saglabājat bumbu un spēlējat pretinieku laukuma pusē. Tādā veidā jūs dominējat laukumā. Mēs to varam. Vai, lai gūtu vajadzīgo rezultātu, mēs gribam dominēt katrā mačā, tas ir cits jautājums. Dažreiz jūs nemaz negribat uzbrukt pretinieku laukuma pusē, bet gribat brīvu telpu. Tāpēc ļoti svarīgi ir izvēlēties taktiku, kas der mūsu spēlētājiem. Bet mēs noteikti varam dominēt, simt procenti. Mēs dominējām mačā ar Igauniju, kas FIFA rangā bija 40 vietas augstāk par mums, pret Lietuvu varbūt bija 50:50, bet mums bija tik daudz momentu, ka varējām būt vadībā ar 3:0, bet mēs nebijām. Līdz ar to nav šaubu, ka mēs varam dominēt. Jo mēs būsim labāk organizēti, jo labāk veidosim uzbrūkošo spēli, tad lieta nonāks līdz individuāliem spēlētājiem, uzbrucējiem, vai viņi spēs izmantot savus momentus. To jau ir ļoti grūti izmainīt izlašu līmenī, bet mēs varam izveidot komandu, kas prot uzbrukt un veidot momentus. Pagaidām mēs vēl ielaižam pārāk vieglus vārtus, un mums ir vajadzīgs pārāk daudz momentu, lai gūtu vārtus.

DAŽĀDIE PIEMĒRI

— Lielākā daļa mūsu izlases futbolistu spēlē Latvijas čempionātā. Tas ir mūsu trūkums?

— Protams, mēs gribētu, lai mūsu futbolisti spēlē pret augstākas kvalitātes pretiniekiem, augstāka tempa mačos. Ir tā, kā ir, un es negribu uztraukties par lietām, kuru man nav. No otras puses, tagad spēlētāji ir manu acu priekšā, es visu laiku varu aprunāties ar viņiem, varu atgādināt viņiem, kāda ir izlases spēles ideja. Tas ir pluss. Esmu izvērtējis 35—40 spēlētājus, bet domāju, ka esmu atradis komandas kodolu, 18—20 spēlētājus.

— Kāds ir Latvijas čempionāta līmenis, piemēram, ja salīdzinātu ar to pašu Skotiju?

— Tas nav pārāk slikts. Protams, man ir gadījies redzēt dažus mačus, kur meistarības ziņā ir liela atšķirība starp abām komandām, bet esmu redzējis arī lieliskas spēles, īstas kaujas, kad abas komandas spēlē augstā tempā, ļoti agresīvu futbolu, ko skatītāji var izbaudīt. Es teiktu, ka Latvijas labākie klubi varētu sacensties ar Skotijas klubiem. Varbūt Celtic ar Rangers vai Aberdeen ir labāki, bet ar pārējiem klubiem varētu būt līdzvērtīgi mači.

— Vai ieteiktu mūsu jaunajiem futbolistiem pēc iespējas agrākā vecumā doties spēlēt uz ārzemēm vai arī vispirms pierādīt sevi Latvijas čempionātā?

— Nevar konkrēti pateikt, kas ir labāk, ir jāskatās katrs atsevišķs gadījums. Nav labi, ja jaunietis ārzemēs nonāk klubā, kur netiek pievērsta pienācīga uzmanība individuālai izaugsmei. Ir svarīgi, lai spēlētājs ārzemēs nonāk tādā klubā, kas liek uzsvaru uz spēlētāju attīstību. Daudzos lielos klubos tas tā nemaz nav. Viņi no visurienes paņem labus spēlētājus, bet varbūt nedomā par attīstību. Es tad labāk izvēlētos, ka jaunais futbolists paliek tepat Latvijā pie trenera, kas patiešām vēlas uzlabot viņa individuālās prasmes, nekā dodas kaut kur prom, kur ir liela spēlētāju izvēle un par tevi neviens neparūpējas. Tas ir pats svarīgākais. Tāpēc es nevaru pateikt, kas ir labāk. Protams, ir labi, ja spēlētājs dodas, piemēram, uz Minhenes Bayern un par viņu tur ļoti rūpējas, bet tā ne vienmēr notiek. Es zinu daudzus gadījumus, kad futbolists dodas uz labu ārzemju klubu, taču tur viņš nespēlē, tāpat arī netiek pienācīgi trenēts un vairs neprogresē, tad varbūt tiek izīrēts kaut kur citur, kur arī netiek pie spēlēšanas, un tad viņš atgriežas mājās. Tādu piemēru ir ļoti daudz. Tāpēc ir labāk, ja futbolists spēlē katru nedēļu un ir aprūpēts.

— Tagad daudzi Latvijas izlases spēlētāji ir atgriezušies mājās no ārzemēm. Kā jūs domājat, kāpēc lielākajai daļai mūsu futbolistu neizdodas izveidot veiksmīgu karjeru ārzemēs?

— Katrs gadījums atkal ir jāskatās individuāli — kāda ir situācija, kas ir spēlētāja prātā. Piemēram, tikko runāju ar [Vitāliju] Jagodinski, kurš arī nesen atgriezās no ārzemēm, bet man patika, ko es no viņa dzirdēju — viņš nav atgriezies Latvijā, jo te ir vieglāk, bet gan tāpēc, ka patiešām vēlas uzlabot savu spēli, grib regulāri spēlēt un koncentrēties tikai futbolam. Man tas patīk. Es būtu uztraucies, ja spēlētāji atgrieztos, jo meklētu vieglāku ceļu, bet nedomāju, ka ar mūsu futbolistiem ir šis gadījums. Tāpat, piemēram, [Vladimirs] Kamešs atgriezies Liepājā no Krievijas, un es redzu, ka viņš šeit smagi strādā, vai [Vladislavs] Gabovs fantastiski spēlē Riga FC sastāvā, veic lielu darba apjomu, gūst vārtus.

— Vai redzat Latvijas izlasē futbolistus, kuri nākotnē varētu spēlēt Eiropas labākajās līgās?

— Noteikti. Mums ir daudzi interesanti spēlētāji, kuri varētu spēlēt Eiropā. Tikko mēs redzējām, kā [Roberts] Uldriķis devās uz Šveici un uzreiz sāka gūt vārtus. Tas ir labs piemērs, viņš ir jauns, talantīgs spēlētājs, kurš ir ļoti izsalcis un prot izmantot savas stiprās puses.

— Jaunajā Nāciju līgā mēs visi sapņojam par pirmo vietu grupā un varbūt pat ceļazīmi uz Euro 2020. Vai piekrītat, ka otrā vieta būs neveiksme?

—Nē. Mēs jau neesam favorīti, tāpēc nevar teikt, ka otrā vieta būs slikts rezultāts. Mūsu grupā galvenā favorīte ir Gruzija, kam ir ļoti labi spēlētāji. Neaizmirsīsim, ka iepriekšējā reizē, spēlējot Gruzijā, Latvijas izlasei nebija smuks rezultāts. Arī Kazahstāna ir ļoti laba komanda. Par visiem pretiniekiem mums ir pietiekami daudz informācijas.

 

Miksu PĀTELAINENS

Latvijas futbola valstsvienības galvenais treneris

Dzimis: 1967. gada 3. februārī Helsinkos, Somijā

Spēlējis: Valkeakosken Haka (Somija, 1985.—1987. g.), Dundee United (Skotija, 1987.—1992. g.), Aberdeen (Skotija, 1992.—1994. g.), Bolton Wanderers (Anglija, 1994.—1997. g.), Wolverhampton Wanderers (Anglija, 1997.—1998. g.), Hibernian (Skotija, 1998.—2001. g), Strasbourg (Francija, 2001.—2002.), Hibernian (2002.—2003. g.), St Johnstone (Skotija, 2003.—2004. g.), St Mirren (Skotija, 2004.—2005.), Somijas izlasē (1989.—2000. g.)

Trenējis: Cowdenbeath (2005.—2006. g.), TPS (Somija, 2006.—2007. g.), Hibernian (2008.—2009. g.), Kilmarnock (2010.—2011. g.), Somijas izlasi (2011.—2015. g.), Dundee United (2015.—2016. g.), Ubon UMT United (Taizeme, 2018.)

Autori: 
Kristiāns Girvičs