twitter facebook instagram

Min tik!

17.Dec.2012 - Ieva Runge

Numurs: 
272/273
Min tik!

Igo Japiņš riteņbraukšanas pasaulē ir jau teju piecdesmit gadu. Bet viņa uzvārds šajā sportā skan daudz ilgāk, jo Igo tēvs Harijs nokļuva līdz pat olimpiskajām spēlēm Helsinkos, kur gan palika rezervistos. Arī dēls izcīnīja vietas uz PSRS Tautu spartakiādes goda pjedestāla un vēlāk tāpat kā tēvs strādāja par treneri. Tagad Igo Japiņa vārds asociējas ar MTB maratonu un Vienības brauciena organizēšanu, Latvijas šosejnieku komandu centieniem Eiropas tūrēs. Šoruden Igo Japiņš tika ievēlēts par Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidentu.

Tomēr vispirms Igo itin cītīgi trenējās pie pazīstamā trenera Imanta Pļaviņa basketbolā, teju vai iekļuva Latvijas jaunatnes izlasē. Tikai ap gadiem četrpadsmit tēva mājiens, ka laiks beidzot sākt pa īstam sportot, lika Igo jau nopietni sēsties uz divriteņa. Panākumi ilgi nebija jāgaida, un Japiņa vārds atkal sāka skanēt trekistu apbalvošanas sacensībās.

Par savu lielāko panākumu sportā Igo uzskata divreiz izcīnītās medaļas 4 km komandu iedzīšanas braucienā PSRS Tautu spartakiādē. Tolaik šīs bija vienīgās sacensības, kur tik augstā līmenī varēja startēt PSRS 15 republikas. Spriedze bija ne mazāka kā pasaules vai Eiropas čempionātos. Toreiz Latvija spēja uzvarēt Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Kazahijas sportistus. Tagad šīs valstis spilgtas personības pārstāv profesionālajā riteņbraukšanā.

1971. gadā Igo brauca vienā komandā ar pasaules čempionu Dzintaru Lāci, PSRS izlases dalībnieku Imantu Stradiņu un Anatoliju Bogdanu. Kad Igo kāra kaklā bronzas medaļu, viņam bija tikai 20 gadu.

Pēc četriem gadiem kopā ar Aivaru Eisaku, Jāni Reinfeldu un Dzintaru Brūveri mūsējie izcīnīja sudraba balvas. Igo atceras, ka, iespējams, rezultāts būtu citāds, ja vien finālā viņa divritenim nebūtu plīsusi riepa un puišiem trijatā nebūtu bijis jācīnās pret četriem maskaviešiem. Abās spartakiādes izlases vecākais treneris bija Harijs Japiņš.

Igo domā, ja vien Latvija kā valsts tolaik būtu varējusi cīnīties starptautiskos mačos, tad būtu medaļas arī daudz prestižākās sacensībās.

Pēc sporta gaitu beigšanas desmitkārtējais Latvijas PSR čempions pievērsās trenera darbam. Bija Latvijas treka riteņbraukšanas izlases treneris, vēlāk trenēja šosejas riteņbraucējus, bija Latvijas olimpiskās izlases treneris 1992. un 1996. gada olimpiskajās spēlēs. Barselonā bronzas medaļu izcīnīja viņa audzēknis Dainis Ozols.

Nākamgad būs 15 gadu, kopš riteņbraukšanā un Latvijas sportā savu vārdu saka Igo Japiņa sporta aģentūra, kuras īpašnieks un galvenais rīkotājs ir pats Igo.

 

Igo JAPIŅŠ

Dzimis 1950. gada 6. septembrī Rīgā

STATUSS

Toreiz: Riteņbraucējs, sporta biedrību Dinamo, vēlāk ASK, Vārpa sporta instruktors.

Tagad: Igo Japiņa sporta aģentūrasīpašnieks un valdes loceklis, SEB MTB velomaratona, Vienības brauciena, Tele2 Rīgas velomaratona, Latvijas Gada balvas sportā un citu pasākumu organizators.

AUGUMS

1,83 m.

SVARS

Toreiz: 68 kg.

Tagad:  77 kg.

FIZISKĀ SAGATAVOTĪBA

Toreiz: Treniņā kalnos nobraukti 300 km netraucēja pilnvērtīgi trenēties arī nākamajā dienā.

Tagad: Cenšos vismaz pāris reizes nedēļā izbraukt ar riteni, taču nekādas dižās kilometrāžas vairs neveicu. Ja reizēm kādu stundu, pusotru bez apstājas, tad tas jau ir daudz. Vēl peldu, slēpoju.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: Precējies, meita Ginta, dēls Rolands.

Tagad: Precējies, meita Ginta (39), dēls Rolands (30), meitas Rebeka (11) un Marija (11), dēls Henrijs (2,5).

INVENTĀRS

Toreiz: Riteņbraukšana toreiz un tagad stipri atšķiras. Vispirms jau ar treniņu slodzēm. Tagad puikas gadā nobrauc vairāk nekā toreiz mēs — valsts izlases dalībnieki. Par inventāru žēloties nevarējām. Izmantojot speciālu valūtas līdzekļu kanālus, vadošajiem sportistiem arī toreiz tika pasaules labākie braucamie.

Tagad: Tagad par inventāru galva daudz nav jālauza — būtu tik nauda. Pat SEB velomaratonos iesācējiem ir tādi braucamie, ar kuriem varētu lepoties jebkurās profesionāļu sacensībās.

MĒRĶI

Toreiz: Manā jaunībā sports nebija tikai aizraušanās, tas bija arī dzīvesveids. Man vienmēr ir patikusi sportiskā cīņa. Gan basketbolā, gan ilgus gadus hokejā. Atceros kā mēs, puikas, tolaik jau riteņbraucēji, vakaros Dinamo slidotavā stundas trīs četras dzenājām hokeja ripu. Guvām gan prieku, gan asas izjūtas, gan reizē tas bija arī labs treniņš riteņbraucējam.

Daudz interesējos par visu, kas notika sportā. Izgriezu fotogrāfijas, rakstus no avīzēm un žurnāliem, sekoju līdzi olimpiskajām spēlēm, čempionātiem.

Pašam vienmēr gribējies uzvarēt. Riteņbraukšanā vairāk biju komandas cilvēks, biju motivēts palīdzēt citiem, un komandu braucieni man padevās vislabāk.

Nenoliegšu, ka padomju laikos uzvaras tika arī atalgotas. Tā par sasniegumiem sportā no īrēta dzīvoklīša tiku pie divistabu dzīvokļa, deva mums ēdināšanas talonus, maksāja labu algu, kas sporta gaitu beigās jau sasniedza 500 rubļus mēnesī. Profesionāļi, pēc padomju likumiem, jau nedrīkstēja būt, tāpēc algas dienā parakstījāmies kā sporta instruktori, daži bija pavisam dīvainos amatos.

Tagad: Reizēm domāju, ka tagad varētu vairāk pievērsties ģimenei, bērniem un hobijiem, jo pēc naudas gluži nav jādzenas. Tomēr man patīk darboties, būt aktīvam. Vēlos nodot Japiņu dzimtas pieredzi un zināšanas riteņbraucēju sabiedrībai, veikt konkrētus darbus, tādēļ uzņēmos Riteņbraukšanas federācijas prezidenta pienākumus. Darbā esmu izveidojis labu komandu un varu veltīt daļu laika kam citam.

Par prezidentu varēju kandidēt jau pirms gadiem astoņiem, taču toreiz paša lietas vēl strauji attīstījās un domāju, ka slodze varētu būt par lietu. Nedomāju, ka arī tagad man klāsies viegli, jo riteņbraukšanā Latvijā ir pietiekami plaša saimniecība — šoseja, BMX, kalnu divriteņi. Domāju, ka mūsu riteņbraukšanas vadošie spēki spēs vienoties kopīgu mērķu labad. Ceru to veicināt.

Protams, žēl, ka nu jau labu laiku mums nav treka riteņbraukšanas. Savulaik taču mums bija gan olimpiskās medaļas, gan četri velotreki — Rīgā, Brīvības ielā (kur tagad Statoil benzīna tanks pie LMT ēkas), Marss, Senču silā, arī Liepājā un Ventspilī. Sportistu skaits mačos bija mērāms simtos.

Esmu jau izpētījis, cik maksā treka būvniecība, treku noteikti mums vajag — kaut vai 200 m treniņu treku, jo riteņbraukšana bez treka tomēr ir kā aizlauzts spārns putnam — ne visi sportisti piemēroti citām riteņbraukšanas disciplīnām. Trekā vieglāk ir spēcīgajiem, arī smagākajiem, kuriem grūti šosejā vest savu masu kalnā. Domāju, ka arī daudzi BMX braucēji savu karjeru varētu veiksmīgi turpināt trekā. Tagad zināmā vecumā daļa vienkārši beidz trenēties BMX, un mēs zaudējam daudzus talantus.

Man bija otrādi, jo es ar saviem kilogramiem biju drusku par vieglu trekam, labāk būtu veicies šosejā. Tiesa, startēju arī tur, kļuvu pat par PSRS Bruņoto spēku čempionu, taču treks palika tā īstā mīlestība.

Mans mērķis ir panākt, lai riteņbraukšana Latvijā atplaukst visā daudzveidībā, lai tā atgrieztos Liepājā, Ventspilī, Tukumā, Smiltenē, Talsos un Valmierā. Prieks, ka ar divriteni brauc arvien vairāk ļaužu. Īpašs prieks par SEB kalnu divriteņu maratonu, kas no 150 dalībniekiem sākumā izaudzis par pasākumu, kurā startē vairāki tūkstoši.

VĒRTĪBAS

Toreiz: Savā jaunībā par lielu vērtību uzskatīju draudzību. Mēs bijām tāda puiku grupiņa, kur viens par otru varējām krist un celties. Tāpat vienmēr esmu centies turēties kopā ar tiem, kuri tur vārdu, kuri tevi nepievils. Tiesa, ne vienmēr tas izdodas, un iemeslu attaisnojumam parasti ir daudz. Dažkārt meklēju tiem pamatojumu.

Tagad: Tāpat vērtības ir draudzība, biedriskums, izpalīdzība. Tagad gan sadraudzēties pa jaunam sevišķi neizdodas, domubiedri kļūst par labiem paziņām, taču man ir draugu grupiņa, ar kuriem gan makšķerēju, gan (kad galīgi viss piegriezies) aizbraucu kādā ārzemju ceļojumā.

Manā organizatora darbā ļoti svarīga īpašība ir turēt godā vienošanos, noslēgtos līgumus, jo, kādam posmam izkrītot, apdraudēts ir viss pasākums. Lielas vilšanās parasti nav, jo mūsu nopietno pasākumu atbalstītāji paši ir pietiekami nopietni, taču reizēm kāds tomēr jāmeklē gan telefoniski, gan pašam jāizbrauc, lai atgādinātu par apsolīto.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz: Nezinu, vai varu runāt par lielām neveiksmēm. Ja kaut kas neizdevās, tad tam bija savi iemesli. Tātad pelnīta neveiksme. Varbūt tas riepas plīsums toreiz Tautu spartakiādē... Nedomāju, ka komandā biju gluži galvenais dzinējspēks, taču tāds negadījums varbūt mums atņēma zelta medaļas.

Tagad:  Viss tāpat, nosacītām neveiksmēm ir savi izskaidrojumi.

Sāpīgi bija, ka uz Pekinas olimpiskajām spēlēm neaizbrauca mūsu Aleksejs Saramotins, jo viņam bija gan augsti rezultāti, gan viņa sagatavošanā bija ieguldīts liels darbs un lieli līdzekļi (ne valsts). Londonā gan viņš bija olimpiešu vidū, taču domāju, ka labākā formā viņš bija pirms gadiem četriem.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Aizraujošs mūžs aktīvajā sportā.

Tagad: Tas, ka joprojām esmu apritē, ka pats joprojām aktīvi kustos, ka man ir jauka ģimene, dēls piedzima teju 60 gadu vecumā.

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Sportista mūžs ir pakļauts treniņiem, sacensībām, taču sporta gaitās paguvu pabeigt arī Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu, apprecēties, piedzima meita, paspēju nokārtot daudzas sadzīviskas lietas.

Tagad: Daudz kas (varbūt reizēm pat par daudz) pakļauts darbam. Neesmu no tiem, kas pēc pulksteņa ceļas vienā un tajā pašā laikā. Kad vairāk jāpadara, tad ceļos agri (pēc sešiem), kad darba mazāk, mostos reizē ar bērniem — ap pusastoņiem. Savas sportiskās aktivitātes mēģinu veikt no rīta, jo, par laimi, dzīvoju Garciemā pie jūras un pēc pāris minūtēm jau esmu pludmalē, kur mašīnas nebrauc — min tik!

Tomēr pabraukt ar riteni, ziemā paslēpot vairāk par pāris reizēm nedēļā gan neizdodas, reizēm pievienojas arī sieva Mudrīte. Ja izkrīt kāda nedēļa, tad īsti labi nejūtos un cenšos nokavēto atgūt. Agrāk vairāk sportoju kopā ar meitām, taču tagad viņas pievērsušās jāšanas sportam, bet tas mani nesaista.

VAĻASPRIEKS

Toreiz: Jau aktīvi sportojot, man patika makšķerēt, taču toreiz tam laika bija pamazāk. Savu laiku prasīja arī futbols, hokejs.

Tagad: Makšķerēšana. Tā ir gan atslodze, gan sportiska nodarbe, jo gribas pacīnīties arī ar cienīgu pretinieku. Nācies pieveikt gan 8 kg smagu karpu, gan 8,9 kg varenu lasi, gan 6 kg līdaku. Savā klasē varens makans bija sapals — 2,5 kg.

Ar saviem draugiem arī paceļoju, bet tās ir pašu organizētas tūres gan pa Francijas upēm, gan Horvātijas ūdeņiem, gan citām eksotiskām vietām.

Tā gūstu spēku ikdienai, kura joprojām turpinās.

Autori: 
Juris Bērziņš Soms