twitter facebook instagram

Misāns un Fišers

20.Mai.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
338
Misāns un Fišers

Latvijas rekordists tāllēkšanā (8,08 m) un pēc Māra Bružika otrais trīssoļlēcējs mūsu vieglatlētikas vēsturē, kurš pārvarējis 17 metru robežu (pagaidām gan tikai sacensībās telpās — 17,02 m), Elvijs Misāns, trenējas okeāna otrā krastā — Kalifornijā. Jau pagājušā gada novembra vidū viņš sāka sadarbību ar divkārtējā olimpiskā vicečempiona, pasaules vicečempiona un divkārtējā pasaules čempiona telpās amerikāņa Vila Kleja treneri Džeremiju Fišeru.

Var teikt, ka Elvijam tagad ir divi treneri. Viņa trenere joprojām ir viena no labākajām sprinterēm Latvijas vieglatlētikas vēsturē — Mārīte Lūse, kuras vadībā Elvijs sāka trenēties vieglatlētikā un sasniedza visu, ko vien līdz šim ir sasniedzis. Taču tagad viņam ir iespēja papildus trenēties arī pie viena no šobrīd pasaulē labākajiem speciālistiem šajās disciplīnās — Džeremija Fišera, kura pakalpojumus tagad izmanto arī Londonas olimpisko spēļu čempione un Rio sudraba medaļas ieguvēja — četrkārtējā pasaules čempione tāllēkšanā amerikāniete Britnija Rīza. Piekritīsiet — mūsu sportistiem — un šoreiz konkrēti vieglatlētiem — neiznāk tik bieži trenēties pie šādiem treneriem un vēl kopā ar tāda līmeņa sportistiem!

KAS IR FIŠERS UN KLEJS?

Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā dzimušais Džeremijs Fišers (viņa māte ir korejiete, un sākumā Džeremiju sauca par Hosainu Pārku) savulaik bija labs augstlēcējs — studiju laikā divreiz izcīnīja ASV čempionāta bronzas medaļu, ieņēma 7. vietu ASV atlasē 2000. gada olimpiskajām spēlēm. Fišera personiskais rekords ir 2,29 m, kas arī toreiz nebija nekāds kosmiskais rezultāts, taču jāņem vērā, ka viņa augums ir tikai 1,75 metri... Fišers lēca 54 cm augstāk, un šajā ziņā viņš ir 14. vietā pasaulē.

Fišera audzēknis Vils Klejs ieguva sudraba medaļu trīssoļlēkšanā abās iepriekšējās olimpiskajās spēlēs, turklāt 2012. gadā Londonā viņš bija arī trešais tāllēkšanā un kļuva par otro atlētu, kurš vienās olimpiskajās spēlēs izcīnījis medaļas abās horizontālajās lēkšanās (1936. gadā Berlīnē to paveica japānis Naoto Tadzima, kurš bija trešais tāllēkšanā, bet trīssolī uzvarēja un pirmais sasniedza tolaik maģisko 16 metru robežu — 16,00 m). Kleja personiskais rekords trīssoļlēkšanā — 17,91 m — ļauj domāt, ka viņš varētu būt viens no nākamajiem, kas sasniegs 18 metru robežu. Pašreiz tādi ir tikai pieci.

Kā Elvijs Misāns nokļuva Fišera rokās? Likumsakarīgi, ka tas ir pirmais, ko gribas uzzināt. Nevar taču vienkārši piezvanīt Fišeram un pateikt — es te no Latvijas atbraukšu pie jums patrenēties. Bet... Elvija gadījumā gandrīz tā arī bija!

Izrādījās, ka var arī tā — piezvanīt un aizbraukt.

“Skaidrs, ka ne jau es pats zvanīju,” stāsta Elvijs. “Sarunas par iespējamo trenēšanos pie Džeremija Fišera bija jau pēc pasaules čempionāta Londonā, taču toreiz aizbraukt nesanāca. Ar Džeremiju pazīstams ir Latvijas vieglatlētikas izlases direktors Dmitrijs Miļkevičs (viens no labākajiem skrējējiem 400 m un 800 m distancēs Latvijas vieglatlētikas vēsturē — A. K.), kurš savu studiju laikā ASV ar Fišeru iepazinies un sadraudzējies. Man jau agrāk teica, ka varbūt vajag kaut ko pamainīt, kaut kur aizbraukt, kaut ko svaigu ieviest treniņos. Miļkevičs pienāca ar konkrētu priekšlikumu: Ko saki par treniņnometni pie Džeremija Fišera?” Jā, ko gan es varēju teikt... Lielas acis man laikam bija!

Apspriedos ar savu treneri Mārīti Lūsi. Viņa bija par, jo tas būs solis uz priekšu, tās būs jaunas zināšanas un jauna pieredze. Palīdzēja Vieglatlētikas savienība un Latvijas Olimpiskā vienība. Skaidrs, ka tādas ieceres par velti īstenot nevar, izmaksas ir diezgan lielas, un bez papildu finansējuma jebkuram būtu grūti aizbraukt pie tāda trenera. Olimpiskā vienība finansējumu piešķīra. Sazvanījāmies ar Džeremiju, viņš bija ar mieru mani trenēt un man palīdzēt. Tā ka pašreiz man ir pat divi treneri.”

NETEIKŠU, CIK TĀLU ES VARĒTU AIZLĒKT...

Pēc gandrīz trīs mēnešu koptreniņiem Kalifornijā sekoja neliels pārtraukums, kurā Sports satika Elviju Misānu, lai pirms došanās uz nākamo treniņnometni ASV, kas ilgs līdz maija vidum, atcerētos sadarbības sākumu un izprastu tās būtību.

— No Latvijas drēgnā rudens uz saulaino Kaliforniju...

— Jā, atlika tikai saskaņot laiku un doties. Ziemassvētki un Jaunais gads zem palmām (smejas). Fišers strādā Sandjego jeb Čulavistā, kas ir pilsētas rajons — kā, piemēram, Purvciems pie mums Rīgā — jeb pilsēta pilsētā. Kādreiz tur bija olimpiskais centrs, kurā trenējās tikai ASV olimpieši, bet nesen tas kļuva par atklātu olimpisko centru, par elites atlētu centru. Tur arī trenējāmies. Džeremijs Fišers ir šā centra direktors. Paveicās man ar nokļūšanu pie Fišera saulainajā Kalifornijā.

— Kopā ar Vilu Kleju daudz iznāca trenēties, salīdzināt, vērot?

— Klejs ir diezgan liels vienpatnis. Viņš bija ar mums treniņos, sprintu skrējām, lēcām trīssoļa treniņus kopā, taču vairāk viņš trenējas uz savu galvu. Viņš ir mākslinieks. Vils ir reperis, pats vārdus raksta, pats izpilda, piecas vai sešas viņa dziesmas esmu dzirdējis, bet tagad viņam laikam jau pirmais albums ir iznācis vai arī tuvākajā laikā tiks izdots. Britnija Rīza arī kopā ar mums trenējās, vēl pie Fišera trenējas pasaules rekordists tāllēkšanā neredzīgajiem.

— Klātienē Džeremijs Fišers nebija tevi redzējis. Ko viņš gribēja uzzināt un ieraudzīt pirmajā treniņā?

— Pirms es vēl ierados, viņš jau bija noskatījies dažus video ar manām sacensībām, viņam jau aptuveni bija skaidrs, kā lecu, ko vajag pilnveidot un ko — mainīt. Tāpēc arī viņš piekrita sadarboties, jo, kā pats teica, redzēja, ka var daudz izlabot.

— Kaut ko labot ir daudz sarežģītāk, nekā mācīt no jauna, turklāt sen vairs neesi iesācējs...

— Tā nebūs labošana, vairāk — pilnveidošana. Viņš uzskata, ka katrs lēcējs ir individuāls, ar savu rokrakstu, katrs pielāgojas savai tehnikai. Ko un kā tu dari gaisā, ieskrējienā vai piezemējoties — tas Fišeram nav svarīgākais. Svarīgākais esot, pēc iespējas ātrāk ieskrieties un pareizi salikt kopā ātrumu ar atspērienu. Eiropiešiem ir tendence vēl gaisā kaut ko mēģināt izlabot, bet tur vairs daudz neko nevar izdarīt. Lielākais ieguvums ir ieskrējiens un atspēriens. Tas izskatās vienkārši, bet patiesībā ir ļoti sarežģīts process. Ir daudz nianšu, un katra ir ļoti svarīga, tāpēc katra jāslīpē, jāslīpē un jāslīpē. Treniņos bija daudz sprinta, tehnisko elementu izpildīšanas jeb biomehānikas. Sākumā man pat likās, ka mēs te ar kaut kādām muļķībām nodarbojamies, bet ar laiku patiešām sāka sanākt ātrāk ieskrieties, jutu, ka kājas kustas ātrāk. It kā skrienu kā skrējis, bet — kļūstu ātrāks.

Vēl ir jāiegulda daudz darba, jo tā nenotiek, ka šodien sāku trenēties un rīt jau būs labāks rezultāts. Man vēl daudz nesanāk, ķermenis vēl nav pieradis pie tāda ātruma, arī pasaules čempionātā telpās skrēju un jutu, ka galva ar ķermeni vēl nestrādā kopā. Tieši tāpēc tagad braucu atkal pie Fišera, lai turpinātu lipināt visu kopā vienā veselā. Apmēram līdz maija vidum būšu Kalifornijā, atgriezīšos uz vasaras sezonas sākumu. Jaunajā sezonā pārstāvēšu Lietuvas klubu Cosma no Viļņas, kura rindās startēšu Eiropas klubu čempionātā. Tā ir ļoti laba iespēja līdz Eiropas čempionātam piedalīties labās sacensībās.

— Neatceros, kurš — Fišers vai Klejs — teicis, ka tev vajag vienreiz aizlēkt 17,30 metru robežās, un viss aizies...

— Iespējams, ka abi teica. Man pašam Fišers ir sacījis: “Vienreiz tālu aizlēksi un sapratīsi.” Treneris to nevar ielikt mutē, pašam ir jāsaprot un jāsajūt lēciens. Fišers tā arī saka — tu esi gatavs tālam lēcienam, fiziskie parametri ir tādi, lai tu lēktu tālu. Man ir jātic tam, jātic sev, ka varu to paveikt. Fišers pat minēja aptuvenu un reizē diezgan konkrētu rezultātu, kādu es varētu sasniegt, bet to gan es neatklāšu...

— Pasaules čempionātā telpās Birmingemā tev ne tuvu tāds rezultāts nesanāca, tikai 16,55 m un 10. vieta...

— Es vēl nebiju gatavs sacensību situācijai. Amerikā treniņos man bija labāki rezultāti nekā sacensībās, kaut gan iepriekš parasti bija otrādi. Pat pašam bija izbrīns par tādiem lēcieniem. Būtu līdz tam vēl kādas sacensības, tad varbūt būtu vieglāk. Vasarai vispirms jāsagatavojas psiholoģiski, lai būtu gatavs visu salikt kopā. Atbraucu no Amerikas, piedalījos treniņsacensībās Rīgas čempionātā, bet to laikam nevajadzēja darīt — nedaudz pastiepu muskuli, un vesela nedēļa zaudēta, nācās izlaist vēl kādas sacensības... Jutos labi, un nevarēja paredzēt, ka kaut kas atgadīsies. Ja viss būtu sanācis, tad jau Birmingemā lēcieniem vajadzēja būt tālākiem par personisko rekordu. Bija sajūta, ka var, bet...

Interesantu lietu novēroju — treniņos ar Vilu es no viņa neatpalieku, pat uzvaru viņu sprintā, trīssolī no astoņiem soļiem arī uzvaru un daudzsoļos smiltīs arī esmu viņam priekšā, taču sacensībās viss mainās. Kas mainās? Noskaņošanās tam, lai vislabāk izdarītu tieši tagad! Amerikā esmu ievērojis, kā viņi prot sevi iekvēlināt, ne gluži sadusmoties, bet gūt kaut kādu īpašu iedvesmu tieši sacensību laikā. Ar vārdiem to nav iespējams izskaidrot.

Zinu, kā tas ir, to ar jaunības trakumu var salīdzināt, un arī man bija treniņi, kad to sajutu. Vils, kad pats uzkurinās, pavelk līdzi arī citus, un vienā treniņā viņš mani tā aizrāva līdzi... Sākumā tas treniņš man bija slikts, nekas nesanāca, bet tad Vilam izdevās mani uzkurināt un viens lēciens bija tik labs... Viss sanāca tik viegli un pacilāti. To nevar izskaidrot, tā ir sajūta. To sajūtu es gribētu sevī iesakņot, lai atcerētos vienmēr, kad vajag.

Mēs fiziski esam ļoti spēcīgi, bet mums pietrūkst iekšējās motivācijas un iedvesmas uzvarēt to, kurš ir stiprāks par tevi, aizrakties līdz savu iekšējo rezervju pašam dziļumam. Zinu, ka Klejs pasaules čempionātam telpās nemaz speciāli negatavojās, viņš bija piedalījies ASV čempionātā, tad nedaudz apslima, taču aizbrauca uz Birmingemu, aizlēca 17,43 metrus un uzvarēja. Tieši iegūt spēju dabūt no sevis visu ārā svarīgākajās sacensībās visvairāk gribu iemācīties Amerikā. 

— Vai Fišers devis kādus padomus arī tavai trenerei Mārītei Lūsei?

— Nav tā, ka es aizbraucu prom un aizmirstu par savu treneri Latvijā. Rakstu dienasgrāmatu par treniņiem, rakstu par visu, ko mēs darām, ir arī videomateriāli, aizsūtu tos arī trenerei un mēģinu paskaidrot, kas te ideju līmenī notiek. Kaut kas trenerei patīk, un viņa to paņem, kaut kas nepatīk, bet tas ir tikai normāli — katram trenerim ir savs skatījums. Ļoti daudz kas trenerei ideju līmenī ar Fišeru sakrīt. Varbūt līdz šim nedaudz pietrūka tehniskā izpildījuma mācīšanas, jo pirms manis trenerei nebija tieša sakara ar trīssoļlēkšanu. Arī trenerei mana sadarbošanās ar Fišeru ir ieguvums.

— Kādas ir jaunās sezonas kontūras?

— Galvenās sacensības — Eiropas čempionāts. Piedalīšos Rīgas kausu izcīņā, Prezidenta balvas izcīņā un Latvijas čempionātā, Viļņas kluba rindās būs Eiropas kausu mači, bet pārējo tagad nevar paredzēt — skaidrs, ka starptautiskas sacensības vēl būs, bet, lai varētu piedalīties pēc iespējas augstāka līmeņa sacensībās, vajag būt medaļniekam vai tālu aizlēkt. Dažkārt divas vai pat tikai nedēļu iepriekš uzzini, ka jābrauc uz sacensībām. Ap divdesmit sacensībām sezonā sanāks.

— Tāllēkšana aizmirsta, vai tomēr tajā vēl startēsi? Tas pats Klejs abas disciplīnas apvieno pat ļoti veiksmīgi...

— Nav aizmirsta, kādās sacensībās droši vien lēkšu arī tālumā. Tagad tieši runāšu ar Fišeru, ka varbūt varam arī tālumā uzlēkt... Taču pirmajā vietā ir trīssolis.

— Varbūt Fišers atbrauks arī uz Eiropas čempionātu Berlīnē?

— Neesmu ar viņu par to vēl runājis. Pieļauju, ka atbrauks, viņam tas būtu interesanti, turklāt Klejam ar Rīzu šogad arī tāda mierīgāka sezona — pasaules čempionāta vai olimpisko spēļu taču nav.

 

Autori: Anatolijs Kreipāns