twitter facebook instagram

Motokrosa skola, skolnieks, skolotājs

31.Jūl.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
328
Motokrosa skola, skolnieks, skolotājs

Vēl pērn Roberts Justs pasaules čempionātā motokrosā MX2 aktīvi cīnījās par vietu labāko desmitniekā. Pērn arī viņam 23 gadu vecumā aktīvo sportu nācās pamest. Tagad viņš trenē jaunos braucējus un neizslēdz iespēju, ka tomēr kādu dienu atgriezīsies trasē.

Robertam Justam motosportu nācās pamest brīdī, kad viņš bija guvis pārliecību par sevi. „Lai gan šī ir pirmā sezona, kopš nebraucu krosā, sajūta tāda, ka pagājuši teju trīs gadi,” sarunu sākot, atzīst Roberts Justs. „Visi mani komandas biedri turpina braukt. Daudziem, ar kuriem kopā startēju, tagad sāk uzlaboties rezultāti, viņi ir iekļuvuši labāko piecniekā, citi pat trijniekā.”

Pierast pie tā, ka vairs nebrauc, bija grūti?

— Diezgan. Atvadīšanos no motokrosa karjeras atviegloja fakts, ka man nepārtraukti sāpēja galva. Pirmos četrus mēnešus pēc kritiena par motokrosu domāt negribējās, jo sāpes sagādāja pat kāpiens pa trepēm.

Kurš bija tavas karjeras augstākais punkts?

— Šķiet, brīdis, pirms iedzīvojos traumās, proti, pagājušais — 2016. — gads. Biju guvis pārliecību par sevi.

Pārliecībai motokrosā un sportā vispār ir liela nozīme.

— Tieši tā. Un es domāju, ka iepriekšējos gados man trūka tieši pārliecības. Jutu, ka varu cīnīties ar jebkuru no saviem MX2 sāncenšiem. Neviens no viņiem nebija pārāks. Visi pretinieki vienlīdzīgi.

Kur tu guvi šo pārliecību?

— Trenējoties. (Iesmejas.) Turklāt 2015. gada sezonā vairākkārt iebraucu top desmitniekā.

Un vairākkārt arī guvi savainojumus.

— Pirmo smadzeņu satricinājumu dabūju Spānijā — treniņos ziemā. Tas nebija nekas traks, jo pēc 10 dienām jau atgriezos ierindā. Pēc tam kritu kvalifikācijas braucienā Francijā. Nākamajā dienā jutos normāli un nolēmu braukt. Tomēr pēc sacensībām galvassāpes arvien pieņēmās spēkā. Ārsts divus mēnešus aizliedza pat domāt par sportu. Augustā pasaules čempionāta posmā Holandē atkal kritu un guvu smadzeņu satricinājumu. Grūti pateikt, kā bija īstenībā, bet citi uzskata, ka nebiju kārtīgi atguvies pēc pirmā kritiena ziemā.

Un kā tev pašam šķiet?

— Man šķiet, ka esmu diezgan stabils braucējs. 2015. gada sezonā biju vienīgais, kurš MX2 pasaules čempionātā katrā braucienā tika pie punktiem. Par nestabilu mani nevarētu saukt. (Pasmaida.)

Bet man arvien neciešamāk sāpēja galva. Turklāt, kad veica rentgenu plecam, atklājās, ka man ir lauzta arī lāpstiņa un ribas. Laiks ritēja, bet galvassāpes nemazinājās. Arī ārsti nevarēja pateikt, kad sāpes mazināsies. Daži pat pieļāva, ka ar šādu diskomfortu būs jāsadzīvo visu mūžu. Tā bija viela pārdomām. Galva sāpēja pēc katras niecīgākās kustības. Protams, sajūta nav forša, bet tu samierinies.

Tagad jūties labāk?

— Ja dienā esmu novadījis četrus treniņus, tad galva liek par sevi manīt. Skrējis vēl neesmu, bet ar riteni gan izbraucu. Vairāk par četrdesmit minūtēm pagaidām nevar. Godīgi sakot, neesmu vēl kārtīgi sportojis. Šobrīd vairāk trenēju citus.

Tev bija viegli pieņemt lēmumu beigt karjeru?

— Galvassāpes palīdzēja ātrāk visu aizmirst. Smags smadzeņu satricinājums nav lauzta roka, kas sadzīs. Pēc katra kritiena man bija īslaicīgi atmiņas zudumi. Cilvēkiem, kuri atradās man apkārt, uzdevu vienu un to pašu jautājumu vairākas reizes, līdz beigās jau pats sāku saprast, ka atkārtojos.

Protams, sasniegtajā bija ieguldīts ļoti daudz darba. Pēdējās trīs sezonas dzīvoju vienā ritmā — pieceļos, paēdu, aizvadu pirmo treniņu, atkal paēdu, otrais treniņš, atkal ēdienreize un dodos pie miera. Normāla sportista rutīna. Bet, kad ir mērķis, tad šķiet, ka neko labāku dzīvē pat nevar vēlēties. Tagad, pamostoties no rīta, varu vēl iemigt, jo nav obligāti jāceļas.

Tavs brālis Augusts arī ir beidzis aktīvās motokrosa gaitas?

— Ja nemaldos, viņš beidza 2014. gadā. MX GP braucēju starpā konkurence ir tik liela, ka daļa maksā pat naudu, lai tikai tiktu labā satelīta komandā. Bračkam neizdevās tikt ļoti labā komandā, tāpēc viņš izlēma beigt. Pretējā gadījumā vari nonākt komandā, kuras sportisti netiek uz treniņu, jo tehnika nav darba gatavībā. Arī tā ir motokrosa realitāte.

— Tu joprojām aktīvi seko līdzi motokrosam.

— Tā kā darbojos MX GP akadēmijā, apmeklēju pasaules čempionāta posmus. Protams, es sekoju līdzi Paulam Jonasam un saviem bijušajiem komandas biedriem. Pauls ir malacis. Pagaidām izskatās, ka viņam ir 95 procentu iespēja šosezon uzvarēt. Pauls brauc visstabilāk. Kaut arī Džeremijs Sīvers dažās epizodēs ir ātrāks, viņš tomēr pieļauj vairāk kļūdu. Redzams, ka Jonass spēj pārslēgties uz mierīgāku braukšanas stilu, ja gadās nedaudz kļūdīties. Viņa vecumā ir ļoti maz tādu, kas tik nosvērti brauc.

Pastāsti, kā izlēmi kļūt par treneri.

— Jāsāk ar to, ka studēju LSPA par treneri un man gribas savas zināšanas nodot tālāk. Latvijā šobrīd ir diezgan daudz jaunu un talantīgu sportistu. Šeit nav kā Holandē, kur sportisti ir izlutināti. Mūsējie ir pieraduši vairāk visu paši izcīnīt.

Kas ir tas, ko tu vari un gribi nodot saviem audzēkņiem?

— Braucot pasaules čempionātā un esot komandā, tu iemācies lietas, ko, neesot tur uz vietas, pat nespētu iedomāties. Es runāju par tehnoloģijām, kas palīdz uzlabot ātrumu, zināšanām par fizisko sagatavotību, pārtiku, izturību un arī psiholoģiju, jo mūsu komandā bija psihologs.

Lai stress pasaules čempionātā būtu mazāks, šajā vidē kāds laiks ir jāpavada. Tā ir lieta, ko es nevaru iemācīt. Tam vienkārši ir jāiziet cauri.

— Kāda bija psihologa funkcija komandā?

— Viņš strādāja gan ar katru individuāli, gan ar visiem kopā. Dažkārt šķita, ka neko nozīmīgu nepasaka, bet iedziļinoties saproti, ka psihologs ir pateicis vienkāršu, bet noderīgu lietu. Es braucu visai turīgā komandā, kurā ikviens izjuta spiedienu no komandas bosa. Ikdienā viņš vadīja loģistikas kompāniju. Protams, viņš arī daudz ko saprata no motokrosa, bet ne simtprocentīgi visu. Dažkārt vajadzēja sagremot to, ka šefam der tikai uzvaras, tādos gadījumos psihologs šo spiedienu izlīdzināja.

— Kādas atziņas tevī aizķērušās no psihologa teiktā?

— Man palīdzēja tas, ka viņš vienmēr bija pozitīvs. Viņš vienmēr apgalvoja, ka ir jāmācās no kļūdām. Un to es tagad mācu saviem audzēkņiem. Pat ja gonka bijusi slikta, es atrodu un stāstu, ko labu viņš ir izdarījis. Tāpat nedrīkst aizmirst par kļūdām. Arī par tām ir jārunā. Turklāt bez kļūdām vēl neviens nav izsities. Ja nekļūdies, tu, iespējams, baidies kļūdīties.

Pastāsti par MX GP akadēmiju, kurā esi iesaistījies.

Youstream — organizācija, kas rīko pasaules čempionātu, šo projektu ir izveidojusi kopā ar FIM. Šajā akadēmijā darbojas četri treneri, es esmu viens no viņiem. Kopā ar mums ir arī mans bijušais treneris Džons van den Bergs.

Akadēmijas nodarbības notiek tur, kur nedēļas nogalē paredzēts MX GP posms. Piektdienā šajā trasē ierodas 15 labākie attiecīgās valsts braucēji. Proti, kad Ķegumā notika pasaules čempionāta posms, 15 latviešu braucēji no 65 un 85 kubikcentimetru klasēm privileģētā kārtā apmeklēja šo akadēmiju. Viņi izbrauc gan MX GP trasi, gan iziet dažādas apmācības. Sestdienā visi mazie akadēmijas dalībnieki apciemo vienu no rūpnīcas komandām un vienu satelīta komandu. Šādas akadēmijas nodarbības notiek astoņos posmos visā Eiropā.

Tātad tu esi treneris divās vietās.

— Jā, akadēmijā un pie sevis. (Smejas.) Man ir vairākas treniņgrupas, pārsvarā es trenēju astoņus līdz sešpadsmit gadus vecus sportistus.

Kurā vecuma posmā motokrosā ir grūtāk trenēt?

—No trenera aspekta grūtāk strādāt ar astoņgadīgiem. Sešpadsmitgadīgam tehniku iemācīt ir vieglāk, jo viņš braucot vairāk domā par to, ko dara. Turpretī astoņgadīgais uzkāpj uz moča, ierauga konkurentus un močī. Nav tā, ka jaunie neklausās, gluži vienkārši trenerim jāstrādā ar lielāku pacietību un precizitāti. Bet sešpadsmitgadīgais mani saprot no pusvārda un cenšas izdarīt to, ko esmu uzdevis.

Trenerim jābūt arī autoritātei, un, ņemot vērā, ka pats esi jauns, vai tādēļ nerodas kaut kādas problēmas?

—Sportisti, kurus trenēju Latvijā, mani respektē un ciena. Viņi vienmēr ļoti uzmanīgi klausās tajā, ko saku. Es tomēr esmu braucis pasaules TOP 10, tāpēc uzskatu, ka man ir zināšanas, lai palīdzētu talantiem. Esmu redzējis tādus trenerus, kuri nekad nav braukuši un neko nesaprot no motokrosa. Zinu, tas izklausās neticami, bet tādi eksemplāri ir. Viņi jaunajiem sportistiem samāca pilnīgi nepareizas lietas.

Tavi audzēkņi brauc Latvijas čempionātā?

—Protams, visi brauc. Pasaules junioru čempionātā 65 kubikcentimetru klasē brauc trīs mani puikas, 85 kubikcentimetros — viens un 125 kubikcentimetros — arī viens sportists.

Kurš ir tavs talantīgākais braucējs?

—Es nevaru izcelt vienu. Visi, ar kuriem strādāju, ir talantīgi.

Tas nozīmē, ka mums ar motokrosu nākotnē viss būs labi?

—Zini, motokross nav basketbols vai futbols, kur, nopērkot apavus un bumbu, tu jau esi sportists, kurš skrien pa laukumu. Motokrosā jāsakrīt ļoti daudzām lietām. Tas ir finansiāli dārgs pasākums. Ja gribi trenēties profesionāli, tev ir daudz jābrauc, un, jo vairāk brauc, jo dārgāk viss izmaksā.

Kāds, tavuprāt, ir labs treneris?

—Nosvērts, ar profesionālu treniņu metodiku savā arsenālā. Ne mazums treneru ir pārlieku nervozi. Tiklīdz bērnam kaut kas nesanāk, tā bļauj. Tajā brīdī bērns noslēdzas un tevi vairs nedzird.

Kā jaunajiem sportistiem pateikt, ka treniņi paredzēti, lai viņi sasniegtu rezultātu, un viss, ko viņi dara, nav domāts kādam citam, bet gan tikai pašiem?

—Latvijā ar šo jautājumu man problēmu nav. Krievijā un Holandē gan tā ir problēma. Dažkārt man gadās piestrādāt kā trenerim arī citās pasaules valstīs, piemēram, Indonēzijā. Es savu darbu izdaru simtprocentīgi, tomēr redzu, ka ir sportisti, kas tendēti nevis kļūt par profesionāļiem, bet gan grib tikai iemācīties braukt. Ir arī tādi, kam jābrauc tāpēc, ka tētis to grib. Tāpēc ir grūti strādāt ar atdevi, jo nejūti, ka to saņem pretī. Mani puikas cenšas un iet uz visu banku. Tas liek paspert soli tuvāk arī man pašam.

Kā Indonēzijas sportisti atrod tevi — no Latvijas?

—Redzi, Latvijā pret pasaules čempionāta braucēju attieksme ir citādāka nekā, piemēram, Holandē, Vācijā, Itālijā, Francijā, Indonēzijā, Argentīnā, Meksikā vai Brazīlijā. Puiši, kas kādreiz braukuši kaut vai pasaules čempionāta pirmajā divdesmitniekā, ir zvaigznes.

Divdesmit gadu laikā esam kārtīgi izlutināti!

—Reiz Holandē sponsori palūdza novadīt labdarības treniņu. Ieradās diezgan daudz braucēju. Treniņš sākās ar autogrāfu dalīšanu, jo viņi mani pazina. Brazīlijā fani ir gatavi tev atņemt pēdējās bikses. Bija pat gadījums, kad fani no mehāniķa atpirka viņa kreklu.

Bet tam var piekrist, ka mūsu prasības pret sportistiem ir ļoti augstas. Pretējā gadījumā gaidāma asins noliešanainternetā.

—Citās valstīs ir līdzīgi. Internetā visi dabū pa ādu neatkarīgi, no kuras valsts esi. Man šķiet, ka sportisti komentārus nelasa. Daudzi man ir prasījuši, kā es uztveru izteikumus par sevi. Tad man jāatbild, ka es tajā visā vispār neiedziļinos. Intereses pēc kādreiz, protams, esmu palasījis, bet pēdējo divu gadu laikā nekam vairs nesekoju.

Bija viegli no tā atslēgties? Tomēr cilvēcīgajai interesei ir spēcīgas saknes.

—Nezinu. Iespējams, palīdzēja joga. Pat nemāku paskaidrot, kāpēc tā, bet sacensībās vienmēr esmu mierīgs un nosvērts. Turpretī mani komandas biedri vienmēr jau stundu iepriekš bija saģērbušies un stresā trinās.

Kā tu nonāci līdz jogai?

—Tas notika Holandē. Jogu man ieteica apmeklēt kāds psihologs. Nedomā, ka esmu baigi pieredzējis. Es jogu apmeklēju pāris mēnešus un sakārtoju elpošanu. Ja iemācies sevi kontrolēt galvā, tad mirkļos, kad miers ir nepieciešams, to var saglabāt. Dažkārt mani audzēkņi, pieļaujot kļūdas, krīt, tad viņi sāk stresot un spiež visus kloķus un pedāļus pēc kārtas. Tādos brīžos es saku, ka šāda rīcība nepalīdz. Ir jāmēģina nomierināties. Braucot ar galvu, nevis emocijām, kļūdu ir mazāk. Tādā ziņā Jonass rāda piemēru visiem pārējiem, jo skaidri redzams, ka viņš brauc ar galvu.

Saki godīgi, esi domājis atgriezties trasē sportista statusā?

—(Mirkli apdomājas.) Tad jau redzēs. Ja ar veselību viss būs kārtībā, es vēl pabraukšu. Mani privātie sponsori grib, lai atgriežos. Esmu sapratis vienu lietu: kamēr tu brauc, neviens par tevi neizrāda pastiprinātu interesi. Bet, tiklīdz tu beidz, tā cilvēki nāk klāt un saka labos vārdus, mudinot atsākt.

Ielēkt atpakaļ GP apritē nav viegli. Viss ir jāsāk no sākuma. MX GP līderis Džulians Lebērs izlaida vienu sezonu, bet pēc tam vairs nebija nevienam vajadzīgs. Viņš sāka no nulles privātajā komandā. Pirmos posmus viņš brauca pa priekšu. Viņam bija sarkanā plāksne, bet, neskatoties uz to, neviens viņu negribēja ņemt komandā. Tāds ir sports. Tu neesi apritē, un tevi ātri vien aizmirst. To nevar salīdzināt ar muzikantu, kurš uzspēlē 60 gados — un visi priecājās.

Tu vari sevi iedomāties ārpus sporta?

—Bez sporta es būtu cits cilvēks. Lielākās dzīves gudrības esmu guvis sportā. Motokross norūda un palīdz sakārtot galvu. Sports ir kā skola.

 

Roberts JUSTS

Motosporta treneris

Dzimis: 1993. gada 21. martā Ogrē

Izglītība: Ķeguma komercnovirziena vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija

Augums, svars: 181 cm, 74 kg

Sportā: kopš piecu gadu vecuma

Lielākie sasniegumi: trīs reizes kļuvis par Holandes čempionu — 2003., 2004., 2005. gadā; Latvijas čempions 2008. gadā; Eiropas čempions 2004. gadā; pasaules čempionātā MX2 posmā labākais rezultāts — 7. vieta 2016. gadā

Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene

Vaļasprieki: distanču slēpošana, basketbols, galda teniss

Autori: Augusts Brants