twitter facebook instagram

Mundrums no skolēnu blēņām

23.Dec.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
345
Mundrums no skolēnu blēņām

Kad darbs ir vaļasprieks, tad kājas pašas nes uz darbu. Nu jau 29. gadu Gulbenes sākumskolas sporta skolotāja Sarmīte Gobiņa konkursa Gada sporta skolotājs 2018nominante pašiem mazākajiem skolēniem mēģina ieaudzināt sporta mīlestību, liekot saprast, ka kustēšanās ir prieks. Lai tas izdotos, vissvarīgākais ir spēt saprast bērnus un viņu untumus da ir pedagoģes pārliecība. Un, ja tas izdodas, tad rezultāts ir ne tikai skolēnu prieks sporta stundās, bet arī mundruma avots pašai.

Gribējās velosipēdu

Sportiskuma gēns Gobiņai izlolots pašas skolnieces gaitās. Aktīvi sportojusi, vēlāk pievēršoties riteņbraukšanai. Tas, ka izvēlēts tieši šāds sporta veids, šķiet pat nedaudz komiski, — Gobiņai vienkārši gribējies tikt pie velosipēda.

“Draudzenes sāka trenēties, viņām bija skaisti velosipēdi. Man arī sagribējās,” ceļu uz riteņbraukšanas sportu atceras Gobiņa. Lai gan augsti sasniegumi izpalikuši, aizrautība ar sportu ieaudzināta uz visu mūžu — vēl pirms pāris gadiem riteņbraukšanas sacīkstēs veterāniem izcīnītas medaļas.

Par skolotāju fizikas dēļ

Sākotnēji Gobiņas nākotnes plāni bijuši saistīti ar vēlmi kļūt par sporta ārsti. Taču aktīvā sporta dzīve ieviesusi korekcijas — intensīvais treniņu process, nometnes un sacensības iecirtušas robus fizikas un ķīmijas zināšanās. Atmetot ar roku domai par sporta ārsta profesiju, Gobiņa pēc vidusskolas absolvēšanas iestājusies Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā. Lai gan reizēm bažījusies par brīžam ielaistajām mācībām, studijās veicies labi — saņemta teicamnieka stipendija un pietrūcis tikai nedaudz līdz sarkanajam diplomam.

Lai gan vidusskola absolvēta Salaspilī, Gobiņai pēc studijām augstskolā nav bijusi vēlēšanās palikt Rīgā vai tās tuvumā — nav vilinājusi ne lielpilsēta, ne tās burzma. Gadu pirms augstskolas beigšanas, 1990. gadā, studējot neklātienē, topošā pedagoģe sākusi darba gaitas Gulbenē. Karjera sākusies ar sporta stundu vadīšanu sākumskolas bērniem.

Pirmās skolotājas darba gaitas Gobiņa sākusi Gulbenes Bērzu sākumskolā, kur nostrādājusi 23 gadus. Tādas skolas vairs nav — optimizējot izdevumus un līdz ar to arī skolu tīklu, izglītības iestāde likvidēta. Gobiņa uzņemta darbā Gulbenes sākumskolā. “Pēc Bērzu skolas slēgšanas bija grūti, jo skolā daudz kas bija pašas rokām veidots. Pēc krasajām pārmaiņām jaunajā skolā ar vienu no klasēm iesaistījāmies projektā Sporto visa klase, kur 16 ņipri un atraktīvi bērni neļāva atslābt. Tas mani sapurināja. Arī šis konkurss — tagad nepavisam nav vajadzīga motivēšana — kājas pašas nes uz priekšu!” atklāj Gobiņa.

Laiks lido vēja spārniem — pēc dažiem mēnešiem Gobiņa atzīmēs jau 30. darba gada jubileju, kopš strādā par sporta skolotāju. “Es esmu savā vietā un gribu to darīt arī turpmāk,” priecīgi teic Gobiņa, raksturojot ilgo laiku profesijā.

Sacensties ar ekrāniem un pogām

Skolotājas ieskatā ar mazākajiem skolēniem strādāt ir vieglāk — viņi ir gatavi no pedagoga ņemt visu, kas tiek piedāvāts. Turklāt pēc ilgstošas sēdēšanas skolas solos sporta stunda ļauj bērniem izkustēties.

Gobiņa atzīst, ka viens no apstākļiem, kas kopumā kavē bērnu iesaistīšanos fiziskās aktivitātēs, ir straujā tehnoloģiju attīstība un to plašā pieejamība. “Mūsu laikos bērniem nebija pieejamas tādas ierīces, kādas tagad ir teju katram skolēnam — mājās reti kuram bija krāsu televizors, nemaz nerunājot par telefonu. Tāpēc jau nebija nekā cita, ko darīt, kā iet ārā un kustēties,” atminas skolotāja. Gobiņa stāsta, ka tagad bērnu vidū sportam ir grūti konkurēt ar modernajām tehnoloģijām. Pieredzējušās pedagoģes ieskatā — var līdzēt vecāku un skolotāju piemērs, kā arī interesantas nodarbes, kas spēj bērnus aizraut.

Sarunāt, nevis pavēlēt

Agrāk, lai stundā valdītu kārtība, atlika piedraudēt ar tēti vai mammu, mūsdienās disciplīna bērnu vidū panākama citādā veidā, skaidro Gobiņa. Tagad ir jāmāk sarunāt — bērniem vairs nevar pavēlēt. Bērni ir jājūt, uzsvēra skolotāja. “Ir tāds, kuram drīkst pateikt dusmīgāk, un viņš sapratīs. Ir tāds, kurš pēc kāda dusmīga vārda kļūs vēl spuraināks un neklausīs. Ir jājūt, un tas rodas ar laiku un pieredzi. Varbūt arī man ir kāds talants to izdarīt,” piesardzīgi vērtē Gobiņa.

“Ja mūsdienu bērniem mēģinātu vadīt stundas tā, kā to darīja manā skolas laikā, domāju, ka viņi nebūtu apmierināti. Toreiz bija stingraierindas mācība, stingra kārtība. Mūsdienās bērni ir citādāki, un ar viņiem attiecīgi arī jāstrādā citādāk,” skaidro Gobiņa, uzsverot, ka jaunais izglītības standarts vēl vairāk mainīs kādreizējo kārtību ar stingri nodalītiem sporta veidiem un sporta stundā apgūstamajām prasmēm. Tagad bērnos galvenais būs ieaudzināt izpratni par regulāru kustēšanos.

Gobiņa norādīja, ka jaunais mācību saturs, neskatoties uz sākotnējo kritikas vilni, beigās tomēr iznācis puslīdz sakarīgs. Pirmais mācību satura variants, kas sākotnēji piedāvāts skolām, sporta skolotājiem esot licis saķert galvu bažās par to, ka sporta stundās vairs nebūs nekas jādara — nekādu sporta veidu, tikai spēles un atrakcijas. “Uzskatu, ka bērniem nav citas vietas, kur apgūt sporta veidu pamatus kā tikai sporta stundās. Citādi var izaugt bērni, kas neko nezina ne par basketbolu, ne futbolu, ne kādu citu sporta veidu — pat sacensības televizorā tad būtu neinteresanti skatīties, jo nezinātu, ko tie cilvēki dara,” uzskata skolotāja.

Jaunajā mācību standartā sports ietverts plašākā izpratnē — sports un veselība, tajā paredzot arī plašu teorijas bloku. Domājot par to, kā salāgot fiziskās aktivitātes un teorētiskās zināšanas, Gobiņa nevēlas, lai sporta stundas pārvērstos par tādām, kurās bērni sēž un tikai klausās. Tāpēc viņa plāno teorētiskās zināšanas integrēt aktivitātēs, lai bērniem ir iespēja izkustēties. “Pedagogam nekad nav divu vienādu dienu — nemitīgi jāpielāgojas jauniem apstākļiem,” rezumē Gobiņa.

Iet mežā bez liekām domām

Līdztekus sporta stundu vadīšanai Gulbenes sākumskolā Gobiņa strādā par orientēšanās treneri Gulbenes novada Bērnu un jauniešu sporta skolā. Ar orientēšanos Gobiņa nodarbojas arī ārpus darba laika. “Orientēšanās ir atslēgšanās. Visu laiku eju mežā, kurā ieejot, ir jāatslēdzas no ikdienas rūpēm, jo citādi no meža ārā izkļūt nevarēs,” joko pedagoģe. Latvijā neesot tāda meža, kurā orientierists varētu tā apmaldīties, ka nespētu no tā izkļūt.

Darbu divās skolās viņa uztver kā vaļasprieku. Gobiņa arī nākotnē sevi redz kā sporta skolotāju un treneri un uz stundām pie mazajiem bērniem iet ar prieku. Bērnu dzīvesspars un mundrums ļauj uzlādēties arī pašai, savukārt skolēnu blēņas un nenopietnības ik dienu uztur labu garastāvokli. “Un ir labi,” secina skolotāja.

 

Sarmīte Gobiņa

Sporta skolotāja

Dzimusi: 1969. gada 17. jūnijā

Izglītība: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, maģistra grāds sporta zinātnē

Vaļasprieki:Orientēšanās, slēpošana

Autori: 
Anastasija Tetarenko