twitter facebook instagram

Mūsu futbols 2017

25.Dec.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
333
Mūsu futbols 2017

Lai gan šogad Latvijas futbola draugiem vilšanos bija vairāk nekā prieku, par garlaicību gan nevarējām sūdzēties. Pavasarī notika treneru maiņa Latvijas valstsvienībā, vasarā Rīgā darbībā redzējām par pasaules labāko futbolistu atzīto Krištianu Ronaldu, rudenī par patīkamu pārsteigumu parūpējās mūsu jaunieši, bet vietējā mēroga mačos kaislības sita augstu vilni visu sezonu.

GADA FUTBOLISTS

Artūrs Karašausks

Ņemot vērā, ka Latvijas valstsvienība šogad daudz biežāk sarūgtināja, nekā iepriecināja savus līdzjutējus, mums nav pārāk daudz pretendentu uz gada labākā futbolista godu. Iepriekšējos divus gadus tradicionālajā Latvijas Futbola federācijas Gada futbolista aptaujā triumfēja Latvijas izlases vārtsargs Andris Vaņins, kurš arī šogad bija galvenais favorīts uz šo titulu. No valstsvienības futbolistiem tieši Vaņinam vismazāk var pārmest par daudzajiem zaudējumiem, tāpat viņš no Latvijas futbolistiem spēlē visaugstākajā līmenī, esot Šveices Superlīgas kluba Zurich pirmais numurs.

Vaņins noteikti ir cienīgs piekto reizi kļūt par Latvijas Gada futbolistu, tomēr Sports balsoja par FK Liepāja uzbrucēju Artūru Karašausku, kurš šosezon bija labākais Latvijas čempionāta futbolists. Diemžēl 25 gadus vecajam Karašauskam šogad nebija iespēja pierādīt sevi Latvijas valstsvienībā, jo izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs principiāli ignorē vienu no mūsu talantīgākajiem futbolistiem.

Toties kluba rindās liepājnieku līderis aizvadīja ļoti spilgtu sezonu, izceļoties ar vārtu guvumiem tieši vissvarīgākajos mačos, kas ir īsta meistara zīme. Par īpašu Karašauska benefici oktobrī kļuva Latvijas kausa izcīņas finālspēle ar Riga FC, kur Artūrs guva abus vārtus (pirmie vārti ar skaistu tālsitienu droši var pretendēt kā Latvijas gada iespaidīgākie vārti), nodrošinot Liepājai vēsturisku uzvaru 2:0 — atjaunotās republikas laikā Liepāja Latvijas kausu izcīnīja tikai otro reizi, pēc 11 gadu pārtraukuma. Tieši Karašausks kaldināja liepājnieku dramatiskāko gada uzvaru, ar mača kompensācijas laikā gūtajiem vārtiem ļaujot FK Liepāja divu spēļu summā uzvarēt Ziemeļīrijas klubu Crusaders un pārvarēt Eiropas līgas kvalifikācijas pirmo kārtu. Savukārt Latvijas virslīgā Karašausks ar 10 vārtu guvumiem dalīja rezultatīvākā spēlētāja godu ar diviem leģionāriem — FK Ventspils nigērieti Adeleki Akinjemi un Jūrmalas spartakieti Jevgeņiju Kozlovu no Krievijas. Vēl divus vārtus Karašausks guva arī mačos ar vēlāk diskvalificēto komandu Babīte/Dinamo, bet šie goli tika anulēti. Simboliski, ka Artūrs īpaši izcēlās mačos ar abām ambiciozajām Rīgas komandām — ieskaitot kausu, viņš piecus vārtus guva mačos ar Riga FC, bet vēl četrus golus raidīja Rīgas Futbola skolas vārtos.

GADA DEBITANTS

Dāvis Indrāns

Šogad Latvijas valstsvienībā debitēja deviņi futbolisti. Tikai pāris pārbaudes mačos laukumā tika FK Jelgava aizsardzības balsts Mārcis Ošs un liepājnieku pussargs Dmitrijs Hmizs, pasaules čempionāta atlases mačos nedaudz uzspēlēja Rīgas Futbola skolas pārstāvji Roberts Uldriķis un Daniils Ulimbaševs, tomēr tajā pašā laikā šogad Latvijas izlasē parādījās arī uzreiz pieci jauni pamatsastāva spēlētāji.

Tiesa, ne visus no viņiem var saukt par jaunekļiem, piemēram, gada pirmajā spēlē Šveicē izlases pamatsastāvā debitēja 29 gadus vecais Aleksandrs Solovjovs, kurš jau pirms 10 sezonām sāka spēlēt mūsu virslīgā, šajā laikā paspēja arī pabraukāt pa ārzemju līgām, taču tikai šogad RFS pārstāvis nonāca Latvijas izlases uzmanības lokā, uzreiz kļūstot par mūsu galveno kreisās malas aizsargu. Par īstu debitantu maču kļuva Latvijas izlases tikšanās ar Eiropas čempioniem portugāļiem, kad mūsu valstsvienības vecais jaunais treneris Aleksandrs Starkovs jau savā pirmajā atgriešanās spēlē riskēja sūtīt laukumā četrus šāda līmeņa maču iesācējus — aizsargs Ņikita Koļesovs un pussargs Jevgeņijs Kazačoks tika iekļauti pat starta vienpadsmitniekā, bet pussargi Dāvis Indrāns un Edgars Vardanjans iesaistījās spēlē uz maiņu. FK Ventspils aizsargs Koļesovs, kurš vēl var spēlēt arī U-21 izlasē, vienīgais no visiem jaunpienācējiem pēc savas debijas valstsvienībā šogad vairs neizlaida nevienu maču. Ļoti zīmīga bija nākamā atlases spēle Ungārijā, kad mūsu vidējās līnijas centra pussargu trio veidoja debitanti Kazačoks, Indrāns un Vardanjans. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka abos šajos mačos mēs piedzīvojām zaudējumus — attiecīgi 0:3 un 1:3.

Tikai laiks rādīs, vai šie izlases jaunpienācēji attaisnos cerības, bet pēc sezonas beigām Starkovs no šīs kompānijas īpaši slavēja 22 gadus veco Dāvi Indrānu, kurš varot kļūt par izlases jauno līderi. Interesanti, ka Indrāns tikai pagājušajā gadā sāka regulāri spēlēt Latvijas virslīgā, pārstāvot mūsu čempionāta septīto komandu FK Metta/LU. Toties Indrāna vienaudzis Kazačoks no Jūrmalas Spartaka jau pērn tika atzīts par virslīgas sezonas labāko pussargu, tāpat nu jau divkārtējos Latvijas čempionus pārstāv arī 24 gadus vecais Vardanjans.

GADA VIESIS

Krištianu Ronaldu

Šī gada lielākais notikums Latvijas futbolā bija Eiropas čempionvienības Portugāles un viņu galvenās zvaigznes Krištianu Ronaldu viesošanās Rīgā. Latvijas galvaspilsētā arī agrāk ciemojušies izcili futbolisti, kuri dažus gadus pirms vai pēc tam atzīti par labākajiem pasaulē FIFA versijā vai arī ieguvuši Zelta bumbu (futbolā ir divas tradicionālas prestižas individuālās balvas), bet pirmo reizi Latvijā spēlēja tieši tā brīža pasaules labākais futbolists. Savulaik Rīgā darbībā redzējām itālieti Roberto Badžo un bulgāru Hristo Stoičkovu, kuri dažus gadus iepriekš bija tikuši pie visaugstākās futbola atzinības, savukārt portugālis Luišs Figu par labāko futbolistu pasaulē tika atzīts jau vairākus gadus pēc ciemošanās Latvijā. Kopš 2008. gada pasaules labākā futbolista godu izpelnījušies tikai divi kājbumbas lielmeistari — pa pieciem gadiem labākais bijis Ronaldu un argentīnietis Lionels Mesi.

Skaidrs, ka Krištianu Ronaldu ierašanās Latvijas galvaspilsētā izraisīja lielu ažiotāžu un vienīgo reizi šogad Skonto stadionā nebija brīvu vietu. Tiesa, vēl pāris mēnešus pirms mača bija šaubas, vai spēle varēs notikt mūsu lielākajā futbola arēnā, kur īpašnieku strīda rezultātā jau tika noskrūvēti krēsli, tāpēc vairs netika izslēgti rezerves varianti par spēles pārcelšanu uz Liepāju vai pat ārzemēm. Par laimi, viss nokārtojās, un mūsu jau tā pēdējā laikā daudz cietušais futbols nepiedzīvoja vēl vienu apkaunojumu.

Savukārt Ronaldu attaisnoja savu līdzjutēju cerības, gūstot divus vārtus, bet Portugāles izlase svinēja pārliecinošu uzvaru 3:0. Starp citu, Ronaldu Rīgā spēlēja jau otro reizi — arī 2004. gadā pasaules čempionāta atlases cikla mačā tolaik vēl pavisam jaunais Krištianu ar gūtiem vārtiem palīdzēja portugāļiem svinēt uzvaru (2:0).

GADA PANĀKUMS

Latvijas U-19 izlase

Pēc ilgāka pārtraukuma Latvijas U-19 jauniešu izlasei izdevās pārvarēt Eiropas čempionāta kvalifikācijas pirmo barjeru, iekļūstot Elites kārtā, kur spēlē 28 labākās kontinenta izlases. Latvijas U-19 izlase tikai trešo reizi vēsturē spēlēs Elites kārtā — iepriekš tas izdevās 2002. un 2008. gadā, bet vēl pāris reizes (2004. un 2013. g.) tik tālu tikusi arī Latvijas U-17 izlase.

Šajā novembrī Aleksandra Basova trenētā Latvijas U-19 izlase (1999. gadā dzimušie un jaunāki) Eiropas čempionāta atlases pirmajā kārtā Horvātijā izcīnīja otro vietu grupā, palaižot priekšā Dānijas vienaudžus, bet apsteidzot turnīra saimniekus un Sanmarīno. Mūsu jaunieši jau pirmajā mačā ar dāņiem ātri izvirzījās vadībā (vārtus guva Jānis Grīnbergs), taču nenoturēja pārsvaru, zaudējot ar 1:2. Toties otrajā mačā ar Horvātijas komandu Latvijas jaunieši parādīja raksturu, kad pirmā puslaika izskaņā mūsu komanda pēc kapteiņa Vladislava Soloveičika noraidījuma palika mazākumā, taču spēja nosargāt bezvārtu neizšķirtu. Lai tiktu tālāk, mūsējiem ne tikai pēdējā spēlē bija jāuzvar Sanmarīno jaunieši, bet arī jācer, ka horvāti zaudēs dāņiem. Tā arī sanāca — horvāti zaudēja, bet Latvijas U-19 izlase svinēja pārliecinošu uzvaru 4:0 (rezultatīvi nospēlēja Kristers Tobers, Bogdans Samoilovs, Marko Regža un Kristers Aldis Puriņš).

Zīmīgi, ka šajā U-19 izlases sasaukumā puse no pamatsastāva spēlētājiem apgūst futbola gudrības pazīstamu Eiropas klubu sistēmās — vārtsargs Rihards Matrevics (West Ham United, Anglija), aizsargs Roberts Veips (Sampdoria, Itālija), pussargi Vladislavs Soloveičuks (Zeņit, Krievija), Aleksejs Saveļjevs (Verona, Itālija), Bogdans Samoilovs (Koln, Vācija), uzbrucēji Jānis Grīnbergs (Schalke, Vācija) un Oskars Rubenis (CSKA, Krievija).

Nākamā gada martā Elites kārtā Latvijas U-19 izlases pretinieki būs Anglijas, Ungārijas un Maķedonijas vienaudži, bet ceļazīmi uz finālturnīru iegūs tikai septiņu grupu uzvarētāji. Līdz šim Latvijas jauniešiem vēl nekad nav izdevies tikt Eiropas čempionāta finālturnīrā. 

GADA ATKĀPŠANĀS

Marians Pahars

Marta izskaņā pēc graujoša zaudējuma 0:5 pārbaudes spēlē Gruzijā par atkāpšanos no amata paziņoja Latvijas valstsvienības galvenais treneris Marians Pahars, kurš pie valsts galvenās komandas stūres atradās nepilnus četrus gadus. Protams, pie vainas nebija tikai neveiksmīgā spēle Tbilisi, bet šāds pavērsiens brieda jau kādu laiku. Bijušais Latvijas izlases uzbrucējs Pahars valstsvienības vadību pārņēma 2013. gada vasarā, kad pēc tikpat graujoša zaudējuma 0:5 Bosnijai un Hercegovinai no darba šķīrās toreizējais izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs.

Pahara komandas pirmā lielā pārbaude bija pagājušais Euro 2016 kvalifikācijas turnīrs. Lai gan Latvijas izlase aizvadīja vairākas labas spēles, atņemot punktus vēlākajām finālturnīra dalībniecēm Turcijai (1:1 un 1:1), Čehijai (1:1) un Islandei (2:2), tomēr visai bezcerīgais zaudējums cikla pēdējā mačā Kazahstānai (0:1) nozīmēja, ka ar 10 mačos izcīnītajiem pieciem punktiem mūsu valstsvienība pirmo reizi vēsturē Eiropas un pasaules čempionāta atlases turnīrā palika pēdējā vietā. Tajā pašā laikā Latvijas izlase Pahara vadībā arī divreiz (2014. un 2016. gadā) uzvarēja Baltijas kausa izcīņā, tāpēc kopumā pirms šī pasaules čempionāta atlases cikla ap izlasi valdīja pietiekami optimistisks noskaņojums.

Vēl cikla atklāšanas spēlē Andorā, demonstrējot ļoti neizteiksmīgu sniegumu, ar lielas veiksmes palīdzību izdevās izmocīt uzvaru 1:0, taču jau nākamajā mačā Pahara vadītā izlase piedzīvoja kaunpilnu zaudējumu 0:2 savā laukumā mačā ar Fēru salām. Pēc šīs katastrofas visvairāk šokēja pat ne zaudējums, bet gan trenera attaisnojumi, ka nekas traks nav noticis. Vēlāk sekojušie zaudējumi Ungārijai, Portugālei un Šveicei jau liecināja, ka šajā ciklā lielus uzdevumus mēs vairs nerisināsim. Lai gan izmaiņas ļoti prasījās, minimālais zaudējums martā Šveicē (0:1) it kā ļāva Paharam atviegloti uzelpot, taču jau dažas dienas vēlāk notika liktenīgā sagrāve Gruzijā.

Pavisam Pahara vadībā Latvijas izlase aizvadīja 33 valstsacīkstes, svinot astoņas uzvaras, deviņas reizes spēlējot neizšķirti un piedzīvojot 15 zaudējumus (gūto un zaudēto vārtu attiecība — 28:49).

GADA ATGRIEŠANĀS

Aleksandrs Starkovs

Mariana Pahara atkāpšanās no Latvijas izlases galvenā trenera amata nebija pārsteidzoša, bet viņa aizstājēja izvēle gan mulsināja — pie izlases vadības pults atgriezās Aleksandrs Starkovs, kuru tieši Pahars bija nomainījis 2013. gadā. Jāpiebilst, ka kopš pagājušā gada sākuma Starkovs jau darbojās Pahara izlases treneru štābā, tā ka reāli pārmaiņas izlasē bija pavisam minimālas. Lai gan mūsu izlasei noteikti derētu jaunas vēsmas, piemēram, kāda ārzemju speciālista izskatā, zinot mūsu futbola vadības īpatnības, nevar teikt, ka šāda izvēle bija pārsteigums. Protams, izvēloties treneri, jau nav noteikti jāizdabā līdzjutēju vēlmēm, taču atceroties, cik vienbalsīgi pirms četriem gadiem fani un prese prasīja Starkova aiziešanu no izlases, nebija skaidrs, kāpēc jau tā tik daudz kritizētā LFF pieņēma šo nepopulāro lēmumu. Tiesa, dzīve rāda, ka mūsu līdzjutēji ir ļoti pacietīgi. 

Turklāt ar Stakovu tika noslēgta vienošanās par darbu ar izlasi ne tikai līdz šā cikla beigām (to vēl varētu saprast, ja mūsu pieredzējušais treneris pārņemtu izlasi uz dažiem mačiem, kamēr tiek atrasts jauns treneris), bet Starkovam uzreiz tika atdots arī nākamais Euro 2020 atlases cikls. Nav šaubu, ka Starkovs ir mūsu izcilākais treneris un par Euro 2004 brīnumu viņa vārds uz visiem laikiem mūsu futbolā paliks rakstīts ar zelta burtiem, taču laiki mainās un gribētos, ka arī mēs beidzot sāktu skatīties uz priekšu, nevis tikai gremdētos pagātnē.

Diemžēl Starkova trešā izlases darba posma pirmais gads apliecināja skeptiķu bažas — pēc treneru maiņas Latvijas izlase astoņos mačos piedzīvoja sešus zaudējumus, tikai ar lielas veiksmes palīdzību noturēja bezvārtu neizšķirtu Fēru salās un apspēlēja vienīgi Andoras izlasi (4:0).

GADA ATVADAS

Kaspars Gorkšs un Oskars Kļava

Pēc šā pasaules čempionāta atlases cikla par atvadām no Latvijas valstsvienības paziņoja ilggadējais izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, savukārt pēc sezonas beigām par futbolista karjeras beigšanu informēja cits ilggadējais valstsvienības aizsargs Oskars Kļava.

Gorkšs Latvijas izlasē spēlēja 12 gadus, šajā laikā aizvadot 89 spēles un gūstot piecus vārtus. Par Gorkša spilgtāko brīdi valstsvienības rindās jānosauc pasaules čempionāta atlases spēle Izraēlā 2009. gadā, kad Kaspara pārliecinošā spēle aizsardzībā un īsta centra aizsarga stilā ar galvu pēc stūra sitiena gūtie vārti nodrošināja minimālu uzvaru 1:0. Pēc Latvijas izlases rekordista Vitālija Astafjeva karjeras beigām 2010. gadā Gorkšs kļuva par valstsvienības kapteini. Šosezon Gorkšs spēlēja Latvijas virslīgas vienībā Riga FC, bet viņa kluba karjeras kulminācija bija 2012. gadā, kad Reading sastāvā Kaspars pusgadu uzspēlēja Anglijas premjerlīgā. Gorkšs divas reizes arī atzīts par Latvijas Gada futbolistu — 2009. un 2010. gadā. Tagad 36 gadus vecais futbolists ir paziņojis par apņēmību nākamgad kandidēt Latvijas Futbola federācijas prezidenta vēlēšanās.

Savukārt 34 gadus veco Oskaru Kļavu droši var saukt par Liepājas futbola leģendu. Kļava kopā ar uzbrucēju Kristapu Grebi ir vienīgie futbolisti, kuri spēlētāju statusā palīdzējuši Liepājai izcīnīt visus trīs atjaunotās valsts čempionu titulus (2005. un 2009. gadā ar Liepājas metalurgu, bet 2015. gadā ar FK Liepāja). Bez Liepājas Kļava vēl ir spēlējis arī Azerbaidžānā un Krievijas premjerlīgā, kur Mahačkalas Anži rindās viņa komandas biedrs vienubrīd bija leģendārais brazīlietis Roberto Karloss. Arī pēc futbolista karjeras beigām Oskars turpinās darboties dzimtās pilsētas futbola labā, papildinot FK Liepāja treneru štābu.

Interesanti, ka Kļava kopā ar Gorkšu debitēja valstsvienībā vienā mačā 2005. gada Ziemassvētku vakarā, kad starptautiskajā turnīrā Taizemē spēlē ar mājiniekiem Gorkšs sāka maču pamatsastāvā, bet jau pirmajā puslaikā guva traumu un viņu nomainīja Kļava. Pavisam izlasē Oskars aizvadīja 65 spēles, pēdējo reizi izejot laukumā 2013. gadā. Tiesa, šajā pavasarī Latvijas izlases galvenais treneris Marians Pahars atkal uzaicināja Kļavu uz valsts galveno komandu, taču savainojums liedza Oskaram izmantot šo iespēju.

GADA DRĀMA

FK VentspilsRiga FC

Šosezon Latvijas futbola vietējos mačos netrūka aizraujošu maču — Latvijas SynotTip Virslīgā gan pietiekami pārliecinoši otro reizi pēc kārtas triumfēja Jūrmalas Spartaks, taču pārējās medaļas un arī divas ceļazīmes uz nākamā gada Eirokausiem tika sadalītas tikai čempionāta pēdējā kārtā. Tad izšķirošā loma izrādījās FK Jelgava, kas pēdējā mačā ar 1:0 uzvarēja Rīgas Futbola skolu, atstājot Latvijas izlases bāzes klubu bez iespējas nākamgad spēlēt Eiropā un uzdāvinot šo iespēju FK Ventspils.

Tomēr par vietējā futbola sezonas aizraujošāko un dramatiskāko spēli būtu jāmin Latvijas kausa izcīņas fināls maijā, kad FK Ventspils pēcspēles 11 m sitienu sērijā pārspēja ambiciozo klubu Riga FC. Šajā mačā izšķīrās uzreiz trīs klubu liktenis — ventspilniekus interesēja tikai trofeja, turpretī ambiciozajai Riga FC uzvara kausā dotu iespēja jau šogad spēlēt Eirokausos un rīdzinieku neveiksme šo vietu Eiropā ļāva ieņemt Liepājas klubam. Riga FC ar diviem no vadošajiem Latvijas izlases spēlētājiem — kapteini Kasparu Gorkšu un labāko snaiperi Valēriju Šabalu — priekšgalā bija viena precīza 11 m sitiena attālumā no kausa iegūšanas, taču nekā. Finālspēles pamatlaiks beidzās neizšķirti 1:1, papildlaikā rīdzinieki izvirzījās vadībā, taču nenoturēja pārsvaru (2:2), tāpēc cīņas liktenis izšķīrās pēcspēles 11 m sitienu sērijā, kur Riga FC Krievijas spēlētājam Hiziram Apajevam bija iespēja pielikt uzvaras punktu, taču tas viņam neizdevās, un galu galā FK Ventspils uzvarēja vienpadsmitnieku sērijā ar 6:5, bet par mača galveno varoni kļuva ventspilnieku vārtsargs Andrejs Pavlovs, kurš atvairīja trīs pendeles.

Šis bija īpašs gads, jo notika uzreiz divas Latvijas kausa izcīņas un interesanti, ka Riga FC vēlreiz piedzīvoja pendeļu sērijas drāmu, tikai šoreiz ar laimīgām beigām, ceturtdaļfinālā pēcspēles sitienos ar 3:1 pārspējot FK Jelgava. Tiesa, rīdzinieki arī šoreiz netika pie kausa, oktobrī finālmačā jau pamatlaikā ar 0:2 zaudējotFK Liepāja.

Autori: 
Kristiāns Girvičs