twitter facebook instagram

Mūsu futbols 2018

23.Dec.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
345
Mūsu futbols 2018

Latvijas futbola līdzjutēji ir izturējuši vēl vienu pārdzīvojumiem bagātu gadu. Mūsu valstsvienība atkal nepiepildīja līdzjutēju cerības, taču tajā pašā laikā mēs varējām būt liecinieki vienam no pēdējā laika interesantākajiem un arī augstvērtīgākajiem valsts čempionātiem.

Gada futbolists

Andris Vaņins

Šogad izvēlēties gada labāko Latvijas futbolistu bija īpaši grūts uzdevums. Tradicionāli galveno uzmanību veltām valstsvienībai, taču nacionālajai izlasei šis nebija veiksmīgs gads. Ar izslēgšanas metodi nonākam pie Latvijas valstsvienības kapteiņa un ilggadējā pamatvārtsarga Andra Vaņina, kuram vismazāk var pārmest par izlases neveiksmēm — ne jau vārtsargs vainīgs, ka laukuma spēlētāji 180 minūšu laikā nevar gūt vārtus pret Andoru. Tāpat Andris izcēlās ar atvairītu 11 m soda sitienu mačā pret Gruziju, kā arī palīdzēja Latvijai izcīnīt Baltijas kausu, nosargājot savus vārtus sausāmūsu vienīgajā šāgada uzvarā pār Igauniju. Tiesa, Vaņins šogad ļoti reti spēlējis savā pamatdarbavietā — Šveices superlīgas vienībā Zurich, bet jebkurā gadījumā starp Latvijas futbolistiem viņš pārstāv visspēcīgāko klubu. Vaņins jau piecas reizes atzīts par Latvijas Gada futbolistu (2008., 2013. un 2015.—2017. g.), taču Sports pērn savu balsi atdeva par uzbrucēju Artūru Karašausku, tāpēc šogad ir jāatdod parāds.

No Latvijas izlases spēlētājiem vēl varētu izcelt abus centra aizsargus Kasparu Dubru un Vitāliju Jagodinski, kuri pārstāv Latvijas čempionāta klubus — attiecīgi RFS un FK Ventspils. Ja vērtēšana notiktu vasaras beigās, tad Dubra būtu ārpus konkurences — tieši Kaspara gūtie vārti Lietuvā nodrošināja Latvijas izlasei Baltijas kausu, bet RFS ar savu kapteini priekšgalā droši soļoja pretī valsts čempionu titulam, taču rudenī arī Dubra nespēja apturēt neticamo Rīgas kluba neveiksmju lavīnu. Savukārt Jagodinskis vasarā atgriezās Latvijā no Rumānijas virslīgas, kļūstot par FK Ventspilsaizsardzības balstu. Vaņins, Dubra un Jagodinskis arī bija vienīgie trīs Latvijas izlases futbolisti, kuri UEFA Nāciju līgā visas sešas mūsu spēles aizvadīja no zvana līdz zvanam.

Par nopietnu pretendentu uz Gada futbolista titulu noteikti varētu uzskatīt arī Latvijas čempionāta sezonas labāko spēlētāju — jauno Riga FCvārtsargu Robertu Ozolu. Tomēr tas būtu pārāk netradicionāli par labāko nosaukt spēlētāju, kurš vēl pat nav debitējis valstsvienībā, tāpēc Robertam atvēlam Gada atklājumanomināciju.

Gada vilšanās

Latvijas valstsvienība

Pēc pavasarī Latvijas izlasē notikušajām pārmaiņām futbola līdzjutēji cerēja, ka beidzot sāksim rāpties ārā no neveiksmju bedres, taču valstsvienība atkal nospēlēja krietni zem savām spējām. Daudz tika gaidīts arī no jaunā izlases galvenā trenera Miksu Pātelainena, kurš pavasarī šajā amatā nomainīja mūsu futbola leģendu Aleksandru Starkovu, taču beigās bija jāatzīst, ka somu speciālists nespēja tikt galā ar uzdevumu.

Sākums gan bija cerīgs — Pātelainena debijas spēlē Latvijas izlase Rīgā ar 1:0 uzvarēja Igauniju, bet pēc tam Viļņā cīnījās neizšķirti 1:1 ar Lietuvu, ceturto reizi pēc kārtas iegūstot Baltijas kausu. Diemžēl vēlāk izrādījās, ka ar to prieki bija galā — gada galvenās sacīkstes mums bija UEFA Nāciju līga, kur Latvijas izlase jau tā bija nokļuvusi vājākajā līmenī, D līgā, taču tāpat sešos mačos nespēja tikt pie uzvaras, turnīra tabulā paliekot aiz Gruzijas un Kazahstānas un dalot punktus ar Andoru. Mūsu komanda divreiz zaudēja Gruzijai (0:1 Tbilisi un 0:3 Rīgā) un spēlēja neizšķirti gan ar Kazahstānu (abas reizes 1:1), gan ar Andoru (abos mačos 0:0). Īpašu vilšanos radīja divas spēles ar pundurvalstiņu Andoru, kur Latvijas izlase pa diviem mačiem gandrīz neizveidoja vārtu gūšanas momentus. Tāpat pagalam bezcerīga bija arī mājas spēle ar Gruziju, kas varbūt arī ir meistarīgāka komanda nekā mūsējā, taču noteikti nav nekāds neuzvarams grands. Šajās sešās spēlēs mūsu komanda guva tikai divus vārtus (izcēlās Artūrs Karašausks un Deniss Rakels), bet Nāciju līgas vājākajā līmenī šajā ziņā sliktāk gāja tikai Sanmarīno, kas vispār palika sausā. Skaidrs, ka šādai spēlei nevar būt attaisnojuma, tāpēc pilnībā saprotama bija Pātelainena atvadīšanas no Latvijas izlases.

Gada atklājums

Roberts Ozols

Par jauno Latvijas čempionu un kausa ieguvēju Riga FCgada labāko spēlētāju kļuva 23 gadus vecais latviešu vārtsargs Roberts Ozols. Interesanti, ka Ozols šo sezonu sāka kā kluba otrais vārtsargs, taču pamazām kļuva par vienības centrālo figūru. Iepriekšējos divos gados Liepājas futbola audzēknis Ozols Rīgas kluba rindās virslīgā aizvadīja tikai četras spēles, arī šo sezonu viņš sāka uz rezervistu soliņa, taču kopš čempionāta devītās kārtas Roberts jau spēlēja bez maiņām. Un kā spēlēja! Kad rīdziniekiem sezonas vidū izdevās 12 uzvaru sērija, Ozols 11 mačus pēc kārtas palika sausā, nosargājot savus vārtus neieņemtus 1051 minūti jeb 17 ar pusi stundu.

Ja neskaita sezonas pēdējo maču pret Spartaku (4:4), kad Riga FCjau bija nosvinējusi čempionu titula iegūšanu, pirms tam Ozols virslīgā 23 mačos ielaida tikai 13 vārtus. Turklāt Ozols kļuva par galveno zvaigzni pāris īpaši svarīgajos mačos ar tuvākajiem konkurentiem FK Ventspils, atvairot 11 m soda sitienus un nodrošinot rīdziniekiem zelta vērtus punktus — 1:0 un 0:0. Tagad vienpadsmitniekus laikam jau var saukt par Ozola specialitāti, jo šajā ampluā viņš izcēlās arī Latvijas kausa izcīņas finālā, kur spēlē ar FK Ventspilsuzvarētāju noteikšanai bija nepieciešama 11 m sitienu sērija, kurā Roberts tika galā ar trim pretinieku sitieniem. Tāpat Ozols atvairīja 11 m soda sitienu arī Eiropas līgas priekšsacīkšu mačā ar bulgāru Sofijas CSKA, kur gan šoreiz viņš nebija glābējs pendeļu sērijā (rīdzinieki zaudēja — 3:5). Saprotams, ka par šādu sniegumu Ozols tika atalgots ar uzaicinājumu uz Latvijas valstsvienību, kur gan pagaidām viņš pie vārda vēl netika.

Gada komanda

Riga FC

Par šāgada galvenajiem gaviļniekiem Latvijas futbolā kļuva klubs Riga FC, kas svinēja dubultpanākumu, izcīnot gan valsts čempionu titulu, gan arī Latvijas kausu. Starp citu, Riga FCkļuva tikai par trešo klubu vēsturē, kam vienā gadā izdevies tikt pie abām galvenajām Latvijas futbola trofejām (savulaik to septiņas reizes paveica Rīgas Skonto, bet vēl trīs — FK Ventspils). Riga FCir visai jauns klubs, kas virslīgā spēlē tikai trešo gadu — pirms 2016. gada sezonas tā tika pārdēvēti toreizējie pirmās līgas uzvarētāji Caramba/Dinamo.

Kluba vadība jau pērn izvirzīja visaugstākos mērķus, taču ilgi nevarēja atrast īsto treneri, kurš piepildītu cerības — trīs gadu laikā pie Riga FCvadības pults bijuši astoņi (!) galvenie treneri. Šogad rīdzinieki beidzot izvilka pilno lozi, vasarā uzaicinot agrāk Vācijas bundeslīgā strādājošo Ukrainas speciālistu Viktoru Skripņiku. Sezonas sākumā gan bija grūti noticēt, ka šis varētu būt Riga FCgads — čempionātu rīdzinieki sāka ar diviem zaudējumiem un tikai 13 punktiem pirmajās deviņās spēlēs, kas maksāja darbu komandas galvenajam trenerim Gocem Sedloskim. Vēl pirms Skripņika ierašanās Rīgas kluba sniegumu uz labu izmainīja vietējais treneris Mihails Koņevs, kura vadībā tika svinētas piecas uzvaras, bet bijušais BrēmenesWerdergalvenais treneris Skripņiks Latvijā tā arī neizjuta zaudējuma garšu, virslīgā uzvarot 11 no 14 spēlēs.

Rīdzinieku galvenais trumpis bija ļoti pārliecinošā spēle aizsardzībā — 28 spēlēs zaudēti tikai 16 vārti, turklāt četri no tiem tika ielaisti pēdējā kārtā jau pēc titula iegūšanas. Par Riga FCgalvenajiem varoņiem jāsauc vārtsargs Roberts Ozols, komandas kapteinis ukraiņu aizsargs Volodimirs Bajenko un serbu uzbrucējs Darko Lemajičs, kurš ar 15 gūtajiem vārtiem kļuva par čempionāta labāko snaiperi. Rīgas klubā spēlēja arī vairāki pieredzējuši Latvijas izlases futbolisti — aizsargs Vladislavs Gabovs, pussargi Oļegs Laizāns, Ivans Lukjanovs un Deniss Rakels, bet pēc čempionāta beigām valstsvienības kandidātu lokā tika iekļauti arī aizsargi Antons Kurakins un Antonijs Černomordijs, kā arī vārtsargs Ozols. Tāpat būtiski, ka sezonas laikā Riga FCrindās uzspēlēja arī 16 leģionāri.

Savukārt Latvijas kausu Riga FCizcīnīja, finālmačā pēcspēles 11 m sitienu sērijā uzvarot FK Ventspils(pamatlaikā un papildlaikā vārti netika gūti). Šovasar Latvijas galvaspilsētas klubs debitēja arī Eirokausos, kur Eiropas līgas kvalifikācijas pirmajā kārtā sīksti cīnījās ar titulētāko Bulgārijas klubu Sofijas CSKA— divu spēļu summā bija neizšķirts 1:1, bet rīdziniekiem nepaveicās vienpadsmitnieku sērijā.

Gada izvēle

Kaspars Gorkšs

Šis bija vēsturisks gads, jo beidzot Latvijas futbolā notika varas maiņa — pēc 22 gadu valdīšanas no Latvijas futbola federācijas prezidenta amata atvadījās Guntis Indriksons. Lai gan 2016. gadā Indriksons tika pārvēlēts LFF prezidenta amatā vēl uz četriem gadiem, tomēr bijušā Latvijas futbola superkluba Skonto izveidotājs nolēma nevadīt LFF visu termiņu, priekšlaikus atkāpjoties no amata. Uz atbrīvojušos amatu pieteicās trīs kandidāti — sporta darbonis Krišjānis Kļaviņš varbūt nebija nopietns pretendents, bet ilggadējais Latvijas valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs un mūsu telpu futbola dzīves vadītājs Vadims Ļašenko iesaistījās ļoti karstā priekšvēlēšanu cīņā. Tās kulminācija bija dienu pirms LFF kongresa Ļašenko sarīkotā futbola konference Rīgā, kur dalībniekiem bija piedāvāts apmaksāt ceļa izdevumus un nakšņošanu.

LFF kongresā piedalījās 110 biedri, tāpēc uzvarai bija nepieciešamas 56 balsis (50% +1 balss). Daudzi paredzēja, ka prezidenta ievēlēšanai nepietiks ar vienu kārtu, taču viss beidzās negaidīti ātri — jau pirmajā balsojumā Gorkšs ieguva tieši 56 balsis (Ļašenko saņēma 48 balsis, bet Kļaviņš — 4). Tiesa, tā kā šis bija ārkārtas kongress, tad Gorkšs prezidenta pienākumus pildīs tikai divus gadus, un 2020. gadā būs jaunas vēlēšanas. Līdz ar Gorkša ievēlēšanu mainījās arī LFF ģenerālsekretārs — mūžīgo federācijas otro numuruJāni Mežecki, kurš šajā amatā strādājis jau 25 gadus, aizstāja iepriekšējais LFF izpilddirektors Edgars Pukinsks.

Gada atkāpšanās

Aleksandrs Starkovs

Kad martā Latvijas valstsvienība pārbaudes spēlē ar 0:1 zaudēja Gibraltārā, LFF valde izšķīrās par izlases galvenā trenera Aleksandra Starkova atlaišanu no amata. Starkovam tas bija jau trešais darba periods pie Latvijas izlases stūres (2017. gada pavasarī Starkovs valstsvienības galvenā trenera postenī nomainīja Marianu Paharu), taču šoreiz mūsu nopelniem bagātākais treneris piedzīvoja neveiksmi, nostrādājot tikai vienu gadu. Zīmīgi, ka pērn ar Starkovu tika noslēgts līgums uz trim gadiem, bet pēc atlaišanas viņš nepiekrita abpusējai vienošanās ar LFF, tāpēc federācijai nācās izmaksāt pilnu kompensāciju.

Šoreiz Starkova vadībā Latvijas izlase 11 mačos svinēja tikai vienu uzvaru pār Andoru (4:0), divreiz spēlēja neizšķirti ar Fēru salām (0:0 un 1:1) un piedzīvoja astoņus zaudējumus. Jādomā, ka ceturto reizi Aleksandrs Petrovičs uz valsts galveno komandu vairs netiks aicināts, tā ka var teikt, ka ar Starkova atlaišanu mūsu futbolā ir beigusies vesela ēra — kopumā trijos piegājienos Starkovs Latvijas izlasi vadīja 10 gadus, viņa vadībā Latvijas izlase aizvadījusi 116 spēles, bet vēl septiņus gadus viņš pildījis galvenā trenera asistenta pienākumus. Protams, neatkarīgi no pēdējām neveiksmēm Starkova vārds mūsu futbola vēsturē uz visiem laikiem paliks ierakstīts ar zelta burtiem par Euro 2004brīnumu.

Starkova vietā pie Latvijas izlases stūres stājās somu treneris Miksu Pātelainens, taču viņa karjera mūsu valstī izvērtās pavisam īsa — bijušais Somijas izlases treneris Latvijā nostrādāja tikai pusgadu. Atjaunotās neatkarības laikā Pātelainens bija septītais valstsvienības galvenais treneris (un trešais ārzemnieks), taču no šiem treneriem šajā amatā noturējās visīsāko laiku. Te gan jāpiebilst, ka pirmās republikas laikā Latvijas izlasē ārzemju treneri mainījās teju katru gadu — visu laiku vēsturē Pātelainens bija jau devītais valstsvienības galvenais treneris no ārzemēm.

Miksu savā rēķinā var ierakstīt ar Latvijas izlasi izcīnīto Baltijas kausu, taču gada galvenajās sacensībās — UEFA Nāciju līgā — mūsu valstsvienība soma vadībā izgāzās, vājākajā Eiropas izlašu līmenī sešos mačos netiekot pie nevienas uzvaras (pa diviem neizšķirtiem pret Kazahstānu un Andoru, kā arī divi zaudējumi Gruzijai).

Gada tiesnesis

Andris Treimanis

Oktobra sākumā kuldīdznieks Andris Treimanis kļuva par pirmo Latvijas futbola tiesnesi, kurš vadījis Eiropas Čempionu līgas grupu turnīra maču, Francijā tiesājot Lionas Olympiquecīņu pret Ukrainas čempionvienību Doņeckas Šahtar (spēles rezultāts 2:2). Interesanti, ka šis mačs notika pie tukšām tribīnēm, jo Lionas klubs bija sodīts par līdzjutēju nekārtībām iepriekšējās sezonas Eirokausu spēlē. Pēc pāris nedēļām Treimaņa brigādei tika uzticēta vēl vienas Čempionu līgas spēles tiesāšana Šveices pilsētā Bernē, kur vietējais klubs Young Boyssacentās ar spāņu Valencia(1:1). Iepriekš Treimaņa brigāde vairākkārt bija vadījusi Eiropas līgas grupu turnīra spēles, kā arī pasaules čempionāta atlases spēles. Treimaņa asistenti uz sānu līnijas ir Haralds Gudermanis un Aleksejs Spasjoņņikovs. Pašreiz starptautiskajā apritē mums ir vēl divas FIFA kategorijas brigādes — Aleksandra Golubeva un Aleksandra Anufrijeva.

Tajā pašā laikā ne tik labos toņos šosezon par tiesāšanu runāja Latvijas virslīgā, kur vairāki klubi bija neapmierināti ar arbitru darbu. Piemēram, kad septembrī vieni no čempionāta titula pretendentiem RFS ar 0:1 zaudēja Liepājā, rīdzinieki bija tik sašutuši par tiesneša Vitālija Spasjoņņikova uz mājinieku vārtiem nenozīmēto pendeli, ka sociālajos tīklos nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka tiesnešu līmenis Latvijā ir katastrofāli zems. Tāpat skandālu izraisīja Riga FCuzvara 2:1 pār FK Metta/LU, kur arbitrs Ivars Caune par labu nākamajiem čempioniem piešķīra apšaubāmu 11 m soda sitienu. Pēc šī mača malā nepalika arī Jūrmalas Spartaks, sociālajos tīklos pieprasot aizliegt Caunem tiesāt virslīgas spēles. Ne velti trīs svarīgas čempionāta spēles (divus Riga FCpret FK Ventspilsmačus, kā arī izšķirošo RFS un Riga FCderbiju) tika uzaicināti tiesāt ārzemju arbitri no Lietuvas un Īrijas. Tas gan tāpat netraucēja visās šajās spēlēs uzvarēt jaunajiem Latvijas čempioniem.

Gada atvadas

Kristaps Grebis un Jurijs Žigajevs

Šāgada Latvijas čempionāta pēdējā kārtā savu pēdējo profesionālā futbolista spēli aizvadīja Liepājas futbola leģenda — 37 gadus vecais uzbrucējs Kristaps Grebis, kurš Latvijas virslīgā kluba Liepājas metalurgssastāvā debitēja vēl 2000. gadā. Grebis kopā ar aizsargu Oskaru Kļavu, kurš jau pērn beidza spēlētāja karjeru, bija vienīgie divi Liepājas futbolisti, kuri Liepājai palīdzēja izcīnīt tās visus trīs atjaunotās valsts čempionu titulus (2005. un 2009. g. — Liepājas metalurga, bet 2015. g. — FK Liepājasastāvā). Turklāt vēl vienu reizi Kristaps tika pie Latvijas zelta medaļām, spēlējot FK Ventspilsrindās (2007. g.). Ar 133 gūtajiem vārtiem Grebis ir visu laiku piektais rezultatīvākais Latvijas virslīgas spēlētājs. Neapšaubāmi labāko sezonu Kristaps aizvadīja 2009. gadā, kad Liepājas metalurgauzbrucējs ar 30 gūtajiem vārtiem ne tikai kļuva par čempionāta labāko snaiperi (tas ir visu laiku trešais labākais sezonas rādītājs), bet arī tika atzīts par Latvijas čempionāta vērtīgāko spēlētāju. Karjeras laikā Grebis īsu brīdi vēl spēlējis Anglijas un Vācijas zemākajās līgās, kā arī Azerbaidžānā. 2008. g. Grebis arī debitēja Latvijas valstsvienībā, kopumā izlasē aizvadot 13 spēles un gūstot divus vārtus (2009. g. Grebis izcēlās ar uzvaras vārtiem pasaules čempionāta atlases spēlē ar Moldovu — 3:2).

Tāpat šogad vēl sezonas laikā 32 gadu vecumā par futbolista karjeras beigšanu paziņoja cits bijušais valstsvienības un nopelniem bagātais virslīgas futbolists Jurijs Žigajevs, kurš šosezon spēlēja Jūrmalas Spartakā. Karjeras sākumā Žigajevs kļuva pazīstams ar sniegumu FK Rīgasastāvā (2002.—2008. g.), bet savus labākos gadus Ilūkstes futbola audzēknis aizvadīja FK Ventspilsrindās, kur ar pārtraukumu nospēlēja deviņas sezonas, trīs reizes kļūstot par Latvijas čempionu (2008., 2013. un 2014. g.). Turklāt 2010. un 2013. gadā Žigajevs tika atzīts par Latvijas čempionāta labāko spēlētāju. Pāris sezonas Žiga izmēģināja spēkus arī Polijas augstākajā līgā — Lodzas klubā Widzew, bet šogad viņš pārcēlās uz Jūrmalas komandu. 2007. gadā Žigajevs debitēja Latvijas valstsvienībā, deviņu gadu laikā aizvadot 35 spēles un gūstot divus vārtus. Uz atvadām rudenī Žigajevs vēl aizvadīja vienu simbolisku spēli savā bērnības pilsētā Ilūkstē, palīdzot Sēlijas SS/Ilūkstes NSS komandai Latvijas čempionāta otrajā līgā nospēlēt neizšķirti — 2:2 — ar Daugavpils LDZ Cargo/DFA.

Šogad oficiālu atvadu maču aizvadīja arī bijušais Latvijas valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs, kurš tēva Jura Gorkša izveidotā kluba Audasastāvā nospēlēja puslaiku Latvijas čempionāta pirmās līgas mačā pret BFC Daugavpils/Progress(0:6). Tieši Audā Gorkšs pirms 16 gadiem debitēja Latvijas virslīgā, bet par tagadējā LFF prezidenta karjeras kulmināciju kļuva Anglijas premjerlīgā aizvadītais pusgads 2012./13. g. sezonā. Tiesa, patiesībā Kaspars futbolista karjeru beidza jau pērn, bet šogad tika sarīkota svinīga atvadīšanās.

Autori: 
Kristiāns Girvičs