Nejaukt ar Dievu

- Cik audzēkņu tevi sauc par treneri?
- Ja būsim punktuāli, - neviens. Mani visi sauc par Juri, varbūt savā starpā viņi lieto vārdu treneris.
- Dažiem tu varētu būt pat vectēvs. Vai tas neliekas... nu, drusku savādi?
- Nedomāju, jo es vienmēr esmu centies, lai mani audzēkņi treniņos un sacensībās justos kā daļa no ģimenes, tāpēc neko neparastu šajā uzrunā es nesaskatu.
- Cik sportistu tagad trenējas tavā ģimenē?
- Lai es saņemtu savu trenera algu, man vajag divpadsmit audzēkņu, bet trenējas ... ap sešdesmit.

- Par to netiek maksāts?

- Nē, bet, ja bērns grib trenēties, es taču viņu prom nedzīšu. Viņiem nekas nav arī jāmaksā - sporto vien.

- Kā atrod audzēkņus? Staigā pa skolām?

- Nekad pa skolām neesmu staigājis, neesmu nevienu arī meklējis. Viņi paši mani atrod. Iesaka mani bijušie audzēkņi, draugi. Ventspils jau nav tik liela, un par iespējām trenēties visi zina.

- Daudz ir tādu, kuri grib kļūt par vieglatlētiem?

-Daudz, bet vai vienmēr atnāk piemērotākie... Negribu sūdzēties, bet lielu daļu nosmeļ basketbols. Skaidrs, ka tas ir populārāks sporta veids, bet man žēl bērnu, kuri no agras bērnības tiek diezgan vienveidīgi trenēti, un pusaudžu gados viņu stāja visai sabojāta. Agrā specializācija nav tas labākais arī bērna psihei. Žēl, ka daudzi sportu pāragri pamet.

- Vieglatlētikā ir citādāk?

- Lielāka daudzveidība. Savus bērnus es vispirms trenēju daudzcīņā, un tikai tad pamazām atklājas katra piemērotība kādai disciplīnai. Domāju, tā es viņus arī netraumēju, jo vienā veidā viens ir stiprāks, citā - otrs. Skriešana, lēkšana, mešana ir dabiskākās cilvēku kustības. Kad sākas lielais sports, rodas dažādas tehniskas nianses, kas neizskatās vairs tik dabiskas.

-Pēti katra audzēkņa anatomiskās īpatnības, meklē katra piemērotību konkrētai disciplīnai?

- Nē, pēdas nemēru, audzēkņa vecāku augumus nepētu. Nav jau balets un nav arī kādreizējā VDR sportistu atlase, kur atrada piemērotus īpatņus, kurus plānveidīgi zāļoja. Nav brīnums, ka daudzus toreizējos rekordus vēl tagad nevar pārspēt. Protams, pret dabu neko neizdarīsi, un agri vai vēlu katrs pievēršas sev piemērotākai disciplīnai. Vieglatlētika ir pietiekami daudzpusīga, lai katram būtu iespēja trenēties.

- Arī tavs jaunākais varonis - Eiropas jaunatnes olimpiādes uzvarētājs šķēpa mešanā Edgars Rūtiņš neizskatās tipisks šķēpraidis. 1,90 m auguma un 100 kg svara viņam nav...

- Toties ir daudz kas cits - ātrums, vieglums, pietiekami daudz spēka un, galvenais, vēlme trenēties un to rīku mest. Domā viegli uzvarēt 40 grādu karstumā, kā bija Belgradā? Tur vajag raksturu! Es gan augstāk vērtēju viņa bronzas medaļu pasaules jaunatnes čempionātā, jo tur tiešām startēja visi labākie. Edgars varēs sasniegt daudz. Puisim ir tikai septiņpadsmit gadu, un viņš vēl aug, ja tie centimetri kādam liekas tik svarīgi.

- Par tiem gadiem - daudzi jaunatnes mačos startē lieliski, bet vēlāk kaut kur pazūd?

- Tas ir dabiski, jaunatnes sacensības notiek katru gadu, bet, nonākot pieaugušo kārtā, vieni un tie paši sportisti sacenšas daudzus gadus. Uzvar un paliek labākie.

- Kā atradi un augstlēkšanai pievērsi savu pašreiz labāko sportistu Normundu Pūpolu?

-Nedalu savējos labākajos un sliktākajos. Īsti jau nevar zināt, kurā mirklī katrs atvērsies. Normunds pie manis atnāca septiņpadsmit gadu vecumā, kad citi jau lec pāri diviem metriem. Zini, cik bija viņa pirmais rezultāts? Tas nav joks - 1,45 metri... Būtu skarbais atlases princips, nāktos teikt visu gaišu". Un nebūtu mums puiša, kurš lec 2,28 metrus un domā par olimpiskajām spēlēm.

-Normunds arī nav tipiskākais augstlēcējs...

- Neteikšu viss. Augstumā pašreiz ir it kā viena tehnika - flops, bet tehnika garajiem un īsajiem atšķiras. Normunds ar saviem 1,88 metriem ir tā kā pa vidu, un cenšamies atrast to piemērotāko. Rezerves ir visur - ātrumā, spēkā, bet visvairāk ir jāuzteic puiša bezbailība. Viņam nav bailes no augstuma. Domāju, ka tiks labots Latvijas rekords (2,30) un sasniegti vēl lielāki augstumi.

- Vai bijis jāšķiras no audzēkņa rakstura nesaderības dēļ ?

- Nav jau laulība. (Smejas). Nē, tādu gadījumu neatceros. Ar kādu, protams, vieglāk, ar kādu grūtāk. Bet visu var izrunāt, atrast kopsaucēju. Mēs labi saprotamies, paliekam draugi arī pēc sporta gaitu beigām. Kopīgi svinam svētkus, braucam makšķerēt.

Vienmēr priecājos, ka maniem bijušajiem audzēkņiem klājas labi. Gandrīz visi beiguši augstskolu, daudziem ir savs bizness.

- Kā veidojās attiecības ar vienu no mūsu labākajām šķēpa metējām Sintu Ozoliņu, kura tomēr tevi pameta un aizgāja pie Valentīnas Eidukas?

- Sapratām, ka tā būs labāk abiem. Ar mūsu princesīti man nebija viegli. Sintai likās, ka var mest šķēpu bez fiziskajiem treniņiem. Nevarēju es viņu piespiest. Eiduka gan visu nolika pa vietām. Man liekas, ka meitenēm ar lielo sportu nemaz nevajag aizrauties, bet to jau īsti nedrīkst teikt. Es vislabāk strādātu ar bērniem. Ir liels gandarījums, ka vari no ķipara izveidot sportistu. Tomēr jāstrādā arī ar lielajiem.

- Kāds tev ir dienas grafiks?

- Visai vienkāršs. Trijos sāku ar mazajiem, tad nāk vidējie, vakarā - lielie. Tā visus šos gadus. Brīva diena ir tikai svētdiena, bet nosacīti, jo tad bieži vien ir sacensības.

- Ko par to visu saka sieva ?

- Es vēlu apprecējos, un Edīte (viņa nav sportiste) zināja, kas viņu sagaida. Meitai arī varētu veltīt vairāk laika. Nav jau viegli - pēdējos gados jūtu, ka nedrīkst strādāt bez atpūtas. Ir jābūt atvaļinājumam.

- Tev ir pāri piecdesmit, vai domā jau par pensiju?

-Tur nav, ko domāt. Kamēr man darbs sagādā prieku, kamēr manējie gūst uzvaras, aug par labiem un sportiskiem cilvēkiem, par finišu nedomāju. Paskaties, cik gadu ir Vasiļevska trenerei Eidukai (pāri septiņdesmit.-Aut.) - pēc viņas jālīdzinās!

Protams, ja treneru vidū augtu konkurenti, pati dzīve pieņemtu lēmumus.

-Jauno treneru nav daudz.

- Maigi teikts, - jaunos var saskaitīt uz pirkstiem. Vieglatlētika nav prestižākais sporta veids, nav arī modes lieta kā, piemēram, hokejs. Iespējams, materiālā sistēma nav pārdomāta, bet es nekad neesmu strādājis naudas dēļ. Kā autoatslēdznieks es noteikti pelnītu vairāk.

- Kur tad ir pievilkšanas magnēts?

- Patīk veidot cilvēkus (nejaukt ar Dievu), ļoti daudz esmu mācījies no sava trenera Māra Grīvas. Brīžiem jūtos tā kā parādā -  tik daudz savulaik no viņa saņēmu, un tagad tas jātdod citiem bērniem. Otru elpu ieguvu, kad piecdesmit gados izmācījos par psihologu. Nevar salīdzināt zināšanas, kas man bija sākumā, un tās, ko ieguvu studējot.

Protams, dzīve tāpat kā agrāk uzdod daudz jautājumu, taču es zinu, kur jāmeklē atbildes. Tās ir mūsu vidū, nevajag gaidīt brīnumus.

Juris Petrovičs,

Ventspils sporta skolas Spars vieglatlētikas treneris

Dzimis    1953. gada 17. decembrī Ventspilī

Mācījies Ventspils vakara vidusskolā, Ventspils 20. arodskolā (autoatslēdznieks),

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (psiholoģijas skolotājs)

Trenera darbā      kopš 1978. gada

Labākie sasniegumi sportā              augstumā - 2,07 m, trīssolī - 14,64 m, desmitcīņā - virs 6300 punktiem

Ģimenes stāvoklis              precējies - sieva Edīte, meita Judīte (12 gadi), audžudēls Raimonds (30 gadi)