Nepārspētais rīdzinieka Ginesa rekords

Vieni cenšas Ginesa rekordu grāmatā iekļūt, audzējot garus matus, citi mēģina minūtes laikā aprīt pēc iespējas vairāk varžu kājiņu, vēl citi gatavi darīt visekstrēmākās lietas. Arī Latvijas vārds minēts šajā grāmatā. Lai tā notiktu, papūlējies mūsu vingrotāju valstsvienības dalībnieks Vitālijs Šnikers.

Šogad viņš var svinēt piecu gadu jubileju, jo rekords joprojām nav pārspēts. Kāpēc gan lauzties svešā dārzā, ja iespējams rekordu labot sev tik pazīstamā jomā, kāda ir vingrošana. Tiesa gan, par to nav domāts dienām un naktīm, nav atņemtas ģimenei veltāmās stundas. Toreiz viss, varētu šķist, bija pavisam vienkārši. Tāpat kā vairāki Latvijas vingrotāji, arī Vitālijs startēja Ķelnes klubā Vācijas čempionātā. Kādā no treniņiem ieradās filmēšanas grupa, meklējot cilvēkus, kuri varētu piedalīties kastingā.

„Treneris Tomass Kolns pavaicāja, vai negribu pamēģināt labot Ginesa rekordu," atceras Vitālijs Šnikers. „Prasīju - par kādu tēmu. Vajagot izpildīt izpildīt manus iecienītos Tomasa apļus. Teicu - bez problēmām, veiksim, cik nepieciešams. Tiku galā ar 45. Tolaik spētu arī 60, varbūt arī vairāk. Kādreiz tiku galā pat ar 200, bet ne jau minūtes laikā. Rēķināju minūtē pieveikt 60 apļus, jo vienu, uzturot tempu, var paspēt sekundē."

Tomasa apļu griešanā rekords piederēja Valērija Beļeņķija audzēknim Rolandam Vakenhudam ar rezultātu 45 apļi. Svētku šovs notika Minhenē, bijušajā vagonrūpnīcas teritorijā, kur tagad ir kinostudija. Vingrotājiem tika dotas desmit minūtes, lai iesildītos. Zāles attālākajā galā tikmēr uzstājās mūziķu grupa, kuras fonā notika grandioza uguņošana. Taču nelaime tā, ka pulvera smarža palika.

Tā kā rekords piederēja Rolandam, pirmajam bija jāsāk Vitālijam: „Pēc divdesmit apļiem domāju, ka zaudēšu samaņu. Trūka gaisa. Sagriezu 48 apļus."

Nu pie vārda tika konkurents. Viņam neizdevās pārspēt rīdzinieku vingrotāja sasniegto. Un tā jau piecus gadus Ginesa rekordu grāmatā ierakstīts Vitālija Šnikera vārds.

„Rolands divas reizes pēc tam esot mēģinājis mani pārspēt," saka Vitālijs, „taču - neveiksmīgi. Nav nekādas nepieciešamības vairs domāt par rekordiem, ja man piederošais joprojām nav pārspēts. Pieļauju, ka to varētu izdarīt ķīniešu vingrotāji, gan jau vēl kāds. Katram ir savi mērķi un plāni, kas varbūt nesakrīt ar Ginesa rekordu grāmatas koncepciju."

Tikmēr Vitālijs Šnikers turpina darbu ar Latvijas vingrotāju izlases juniorēm, atkal dodas uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas auditorijām, lai pavasara pusē saņemtu augstskolas diplomu. Kad Vācijā nesen notika pasaules vingrošanas čempionāts, pēc komandu cīņas viņš teica, ka atguvis lielo sacensību izjūtas un atkal vēlas nopietni trenēties. Nebrīnīsimies, ja atkal, Latvijas izlasei nonākot bezcerīgā situācijā, talkā tiks aicināts Vitālijs. Sportiskās formas uzturēšanai kalpos starts Vācijas klubu čempionātā. Un Vitālijs ar vārdiem nekad nemētājas.

Māra JURŠEVICA