twitter facebook instagram

Nesamierināmais

10.Mai.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
72
Hokejs-PC-Liideri.jpg
Māra Jurševica

Hokeja pasaulē neatradīsiet nevienu, kurš būtu gatavs samierināties ar otrā vārtsarga lomu. Pat tad, ja dzīve piespiedusi. Izņēmums nav arī rīdzinieks Edgars Masaļskis.

Var jau teikt: ko vairāk var vēlēties, ja startēts divās olimpiskajās spēlēs, sešos pasaules čempionātos, kuros pārkāpta piecdesmit maču robeža. Izmēģināta roka trīspadsmit klubos. Taču ikviens vārtu sargātājs reiz grib arī kļūt par valstsvienības pirmo numuru. Edgaram līdz šim tā īsti tas nebija izdevies.

Turklāt īpašu optimismu neviesa aizvadītā sezona. It kā cerīga likās spēlēšana Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Taču spēlējot Minskas Dinamo tika laukumā vienā mačā, Minskas Junostj rindās - trijos. Kad Edgars vairs nebija nepieciešams nevienai no šīm komandām, steigšus tika meklēts darbs citās zemēs. Izdevās parakstīt līgumu ar vācu Freiburg. Tiesa, šajā klubā izdevās pacīnīties sešpadsmit spēlēs, taču tas arī bija viss. Rīgā vēl nebija sācies pavasaris, kad Edgars jau bija mājās. Labi, ka izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks deva iespēju viņam trenēties kopā ar savu komandu Rīga 20. Taču kas gan ir treniņi, ja netverami zūd spēļu prakses. Tieši tādēļ skeptiķu runas nebija īpaši glaimojošas, redzot, ka valstsvienības treneris tomēr stūrgalvīgi neatsakās no Masaļska pakalpojumiem.

Plus punktus Edgars pelnīja, piedaloties izlases pārbaudes turnīros, arī pārbaudes spēlēs pirms pasaules čempionāta. Tomēr, jau dodoties uz Krieviju, nebija absolūtas pārliecības un ticības, ka nenāksies visu sacensību laiku aizvadīt uz bankas, vien no malas noskatoties, kā vārtus sargā kolēģis Sergejs Naumovs. Čempionātā iesākumā būris pamīšus tika uzticēts vienam un otram. Mūsu komandā arvien vairāk, arvien ilgāk vārtos stājās Edgars Masaļskis.

Cik gan nav bijušu stāstu par to, ka uzbrucēju un aizsargu kļūdas nereti paliek nepamanītas, toties, ja neprecīzi spēlē vārtsargs, tas nereti var izšķirt cīņas likteni. Kā nekā viņš ir pēdējais, kurš vēl var kaut ko glābt, ja kolēģiem kaut kas misējas. Edgars arī pieder pie tiem sportistiem, kurš vainu vispirms meklēs sevī un, iespējams, pēc tam varbūt citos. Viņam, tāpat kā ikvienam amata brālim, ja labi meklē, atrodami arī caursitami punkti vārtos. Taču valstsvienības treneri viņa spēli atzina par labu esam, ja reiz ļāva sargāt vārtus čempionāta 220 minūtes. Spēcīga aizmugure vieš lielāku paļāvību laukuma spēlētājiem. Par to liecina arī atzinība. Edgars Masaļskis Latvijas izlasē bija viens no trijiem labākajiem hokejistiem.

Spēlēt izslāpušais

Laurim Dārziņam pasaules čempionātā arī tika labākā spēlētāja tituls mūsu komandā. 22 gadu vecā uzbrucēja stāsts ir ļoti līdzīgs iepriekš aprakstītajam, ja runa ir par aizvadīto sezonu. Cipars 13 Laurim sanācis ļoti zīmīgs. Sācis sezonu Tamperes Ilves, viņš nospēlēja velna duci, un ar to viss bija beidzies. Treneri laukumā vairs nelaida, taču no komandas arī neatbrīvoja, lai varētu turpināt spēlēt citā klubā. Pēc ilgiem kreņķiem beidzot izdevās rast darbu klubā Vsetin, kas cīnījās Čehijas Ekstralīgā. Tur gan izdevās izjust vārtu gūšanas garšu, tomēr īpašu gandarījumu saraustītā sezona nesniedza.

Labi, ka laikus sekoja uzaicinājums uz izlasi, lai varētu izmēģināt un arī apliecināt spēkus valstsvienības rindās. Galvenajam trenerim Laura spēle nav sveša, jo viņš bija viens no tiem, kas veidoja Latvijas jauniešu un vēlāk arī junioru izlases kodolu. Tobrīd nez vai Lauris pat uzdrīkstējās iztēloties, ka tik drīz pienāks diena, un viņš kopā ar saviem vienaudžiem nu jau būs toņa noteicējs pieaugušo izlasē.

Jau pavasara treniņnometnē Rīgā pirms gaidāmā pasaules čempionāta pat aklais pamanītu, ka Lauris izslāpis pēc spēlēšanas. Mūsu sarunās viņš vienmēr uzsvēris, ka vislabāk spēle iet no rokas, ja vienā maiņā ir vienaudži. Un steigšus piebilda, ka kopēju valodu spējot atrast ar ikvienu kolēģi. To, protams, pamanīja arī izlases treneri, izveidojot uzbrukuma trijnieku, kur centrā bija Armands Bērziņš, malās Miķelis Rēdlihs un Lauris Dārziņš.

Jau pārbaudes mačos viņi katrā nākamajā cīņā darbojās arvien saskaņotāk, arvien pārliecinošāk. Čempionātā visbiežāk izrādījās, ka tieši šis trijnieks gandrīz kļuvis par triecienmaiņu, no kuras gaidīja brīnumus tad, kad šķita, puišu spēki jau uz izsīkuma robežas, jo laukumā pavadītās minūtes bija arvien vairāk un vairāk. Pa trijiem gūti pieci vārti un izdarītas piecas rezultatīvas piespēles. Laurim vienam 3+2! Daudzi treneri vēl un vēl reizi uzsver, ka Dārziņš ir viens no izcilākajiem domājošajiem jaunās paaudzes hokejistiem. Tas katram nav dots, taču Laura intelekts arī laukumā ir ātri vien pamanāms, kad viņš bieži nonāk uzbrukuma smailē un rada vislielākās problēmas konkurentu vārtsargiem.

Pirms četriem gadiem Lauri Dārziņu draftēja Nacionālās Hokeja līgas klubs Nešvilas Predators. Divus gadus viņš spēlēja viņpus okeānam Kelounas Rockets rindās. Pārliecinošā spēle pasaules čempionātā varētu būt labs tramplīns tālākam un augstākam lidojumam.

Par spīti

Labākais aizsargs Latvijas izlases rindās bija 33 gadu vecais Oļegs Sorokins. Viņa spēlētāja biogrāfija ir raiba kā dzeņa vēders. Paspējis cīnīties piecpadsmit komandās. Oļegs ir viena dzimšanas gada ar Kārli Skrastiņu, Rodrigo Laviņu un Igoru Bondarevu. Arī visi šie vīri cīnījušies Latvijas izlases rindās. Lasot šos uzvārdus, nav grūti iedomāties, kāda konkurence jāiztur, lai iekarotu savu vietu zem saules. Un kur tad vēl izcili šā amata pratēji gadu jaunāku vai gadu vecāku spēlētāju vidū...

Valstsvienības treneri Oļega spēli savulaik jau bija ievērojuši, tomēr bija visai piesardzīgi atvēlot viņam vietu komandā. Viņš uzticību vispirms iemantoja, kad pie galvenā trenera kuģa stūres bija Haralds Vasiļjevs. Tomēr visvairāk pie vārda aizsargs tika, kad izlasi vadīja zviedrs Kurts Lindstrēms. Toreiz, kā salika Oļegu pārī ar Rodrigo Laviņu, tā arī viņi kopā cīnījās ne vienu vien gadu.

Daudziem neizprotamas attiecības izveidojās, kad par galveno kļuva Leonīds Beresņevs. Viņš vienubrīd bija Oļega skolotājs jauniešu vecumā, arī vēlāk vairākkārt uzaicināja uz izlasi. Tomēr vienubrīd abu ceļu laikam pārskrēja melns kaķis, un Beresņevs vairs nesaskatīja Oļega vietu izlases zīmējumā. Pats sportists tobrīd kļuva ļoti uzmanīgs, arī izteicienos, žurnālistus lūdzot pagaidīt ar intervijām, kamēr nebūšot skaidra viņa nākotne. Skaidrības meklējumos pagāja viens pasaules čempionāts, arī olimpiskās spēles Turīnā, kur dalībnieku vidū nebija atrodams Sorokina uzvārds.

Ilgās karjeras laikā paspējis nodemonstrēt prasmi gan viņpus okeānam, gan Slovākijā, Krievijā, Latvijā, Somijā, Oļegs Sorokins aizvadītajā sezonā cīnījās vispirms Austrijas Linz, pēc tam Zviedrijas Sodertalje.

Viss nāk ar gaidīšanu, arī ar spītu. To pilnībā var teikt par Oļegu Sorokinu. Pēc sezonas beigām Zviedrijā arī viņš uzsāka treniņus kopā ar izlasi. Oļega spēle vienubrīd nebija tik pārliecinoša kā varbūt daudzi vēlētos. Nelabvēļi jau gudri sprieda, ja nu kurš palikšot mājās, tas noteikti būšot Sorokins.

Izlases treneri lēma citādāk. Atkal vienā pārī bija azartiskais, reizēm arī avantūriskais Oļegs Sorokins un ārēji varbūt flegmatiskais, taču acīgais un spēli labi lasošais Rodrigo Laviņš. Duets, kurš saprotas no pusvārdiem, citkārt pat klusējot. Pasaules čempionātā rīdzinieks vienubrīd bija pat piecu rezultatīvāko aizsargu vidū. Kad mūsu komanda beidza cīņas, Oļegs Sorokins ar septiņiem punktiem (21+5) vēl bija labāko divdesmitniekā. Tas vien liecina, ka izlases treneru izvēle bijusi pareiza.

Māra JURŠEVICA