twitter facebook instagram

No policijas uz skolu

23.Dec.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
345
No policijas uz skolu

Uz pedagoga darbu var raudzīties dažādi. Salas vidusskolas sporta skolotājs, Gada sporta skolotājs 2018nominants Pēteris Krastiņš savu profesiju redz kā izaicinājumu pierādīt sev, ka var, un parādīt skolēniem, ka sportā apgūstamās prasmes vajadzīgas, ne tikai lai nopelnītu atzīmi, bet arī lai dzīvotu kvalitatīvu mūžu pēc skolas absolvēšanas. Taču ilgtermiņā pozitīvs rezultāts sasniedzams vien tad, ja vienā komandā ar skolotāju ir gatavi spēlēt arī bērna vecāki.

Liktenīgā sastieptā potīte

Ceļš līdz sporta skolotāja amatam Krastiņam nav bijis īss. Pēc Mālpils tehnikuma apsolvēšanas viņš vēlējies mācīties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, taču īsi pirms iestājeksāmeniem izmežģījis potīti, tādēļ mēģinājums iestāties izpalicis. Tālāk sekojis dienests armijā, pēc kura nācis piedāvājums strādāt Iekšlietu ministrijā, kuram Krastiņš piekritis. Paralēli darbam Valsts policijā uzsāktas arī studijas Latvijas Policijas akadēmijā. Pēc akadēmijas Krastiņš iestājies Daugavpils Universitātē (DU). Pedagoģijas studijas sācis saistībā ar darbu policijā — Krastiņš iepriekš strādājis Nepilngadīgo lietu inspekcijā.

DU absolvēšana sakritusi ar reformām Valsts policijā un laiku, kad divi Salas vidusskolas sporta skolotāji devušies pensijā. Radušās vakances. Tā 2009. gadā Krastiņš kļuvis par sporta skolotāju Salas vidusskolā. Pirms tam, strādājot policijā un studējot pedagoģiju DU, Krastiņš sācis strādāt arī pirmsskolas izglītības iestādē Ābelīte, kur viņš bērniem joprojām vada sporta nodarbības un koriģējošo vingrošanu. Par secinājumu, ka policista un bērnudārza pedagoga darba apvienošana ir stipri interesanta, Krastiņš tikai pasmejas. “Tā bija, tā bija,” viņš piebilst.

Runāt skolēniem saprotamā valodā

Vadot stundas dažāda vecuma izglītojamajiem, Krastiņš mēģina ar bērniem sarunāties viņiem saprotamā valodā. “Mēģinu meklēt lietas, kas viņus interesē, stāstīt par to, kāpēc viņiem būtu jādara un jāmācās tas, kas viņiem nešķiet interesanti,” stāsta Krastiņš. Skolotājs norāda, ka jauniešiem sporta stundās jo īpaši netīk attīstīt fiziskās īpašības, piemēram, lecot ar lecamauklu vai atspiežoties. “Vienmuļi vingrinājumi ir darbs, kas vienkārši ir jāizdara. Te esi viens pret vienu ar sevi, no kā arī atkarīgs rezultāts,” saka Krastiņš. Tāpēc skolotājam ir svarīgi motivēt bērnus, stāstot, kāpēc tas ir jādara un kā tas noderēs turpmākajā dzīvē.

“Ja viņiem to stāsta katru stundu, attieksme mainās. Vidusskolas posmā skolēniem skaidroju, ka vairums no mums līdz pēdējai skolas dienai nezina, kur vedīs tālākais dzīves ceļš. Nonākot pie vēlmes strādāt policijā, robežsardzē, citās drošības vai tiesībsargājošajās institūcijās, var izrādīties, ka tam nav nepieciešamās fiziskās sagatavotības, kas aizlaista skolas laikos. Tas puišiem liek aizdomāties. Meitenēm mēģinu stāstīt par to, kā tas var iespaidot viņu turpmāko dzīvi, ja viņas vēlēsies ģimeni, liekot saprast, ka, piemēram, no sportošanas atkarīga viņu fiziskā veselība. Arī vienai otrai meitenei tas liek aizdomāties,” atklāj skolotājs.

Krastiņš ir pārliecināts, ka skolotājs nav tas, kurš skolēnus sodīs par to, ka viņi nemāk vai nezina kaut ko. Ir jāpanāk, lai skolēns varētu brīvi veidot kontaktu ar pedagogu un nebaidītos no tā. Tas ir svarīgākais, kas skolotājam jāpanāk darbā ar jauniešiem, uzskata skolotājs.

Jāklauvē pie vecāku sirdsapziņas

Tā kā sporta skolotājs ar skolēniem tiekas divas līdz trīs reizes nedēļā pa 40 minūtēm, ar to ir par maz, lai bērnus pārliecinātu par sporta nozīmi. “Skolā saskaramies ar problēmu, ka bērni arvien biežāk nenāk uz sporta stundām, aizbildinoties ar ārsta zīmēm, kurās noteikts ilgstošs atbrīvojums no sporta. Šajā situācijā varam klauvēt tikai pie vecāku sirdsapziņas,” uzsver Krastiņš. Skolotājs skaidro, ka ārsta zīme visbiežāk ir saistīta ar atbrīvojumu no kādas konkrētas slodzes, savukārt nenākšana uz sportu esošās veselības likstas tikai saasinās.

“Vecāki aizmirst, ka viņu bērni ikdienā tik un tā pārvietojas, cilā smagas mugursomas, faktiski darot visu to pašu, kas viņam būtu jādara sportā. Taču sporta stundā, zinot skolēna problēmu, skolotājs var ieteikt konkrētus vingrojumus un sekot, lai tie tiktu pareizi izpildīti. Vecākiem tas ir jāsaprot un jāmotivē savi bērni,” norāda pieredzējušais pedagogs.

Krastiņš atzīst, ka skolotājiem pašu spēkiem nav iespējas izskaust šo problēmu — tā ir krietni dziļāka un plašāka. Viņam ir zināmi gadījumi, kad vecāki bieži vien, nesaņēmuši prasīto atbrīvojumu no kāda ģimenes ārsta, aiziet pie cita daktera, kurš zīmi izraksta. Skolotājs ir pārliecināts, ka pret to jācīnās kopīgiem spēkiem.

Vīrieši līdz skolām nenonāk

Gada sporta skolotājatitulam Krastiņš nominēts kopā ar divām citām skolotājām. Šī situācija ir kā miniatūra, kas ieskicē vispārējo situāciju Latvijas izglītībassistēmā — nav balansa starp abiem dzimumiem un vairums pedagogu ir sievietes.

Krastiņš atminas, ka DU kursā situācija bijusi pretēja — studējušas tikai trīs sievietes, bet pārējie bijuši vīrieši. Uz vispārizglītojošajām skolām aizgājuši tikai divi, ieskaitot Krastiņu. Pārējie vīrieši atraduši darbu vietās, kur ar sportu iespējams nodarboties intensīvāk — sporta skolās, sporta klubos un citur. “Vīrieši it kā paliek sportā, bet viņi aiziet strādāt ar tiem, kuri ir motivēti un tendēti uz rezultātu. Lai strādātu par skolotāju, jābūt aicinājumam,” apgalvo Krastiņš, atzīstot, ka viņam patīk darboties tieši ar bērniem. Šo darbu viņš uztver kā izaicinājumu un pārbaudījumu. Viņš uzsver, ka skolotājam ir jāspēj rādīt piemēru skolēniem, tostarp parādot paša prasītos vingrojumus. Nedrīkst būt situācija, kad uz skolēna jautājumu — skolotāj, bet vai jūs pats to varat?— atbilde būtu — nē.

Izaicinājums ir augt un attīstīties līdzi mācāmajām klasēm. “Nevar tā — atnākt uz darbu un it kā pa jokam kaut ko padarīt. Ja atnāc nesagatavojies, skolēnu attieksme ir tieši tāda pati.”

Sports ir pilnvērtīgs mācību priekšmets!

“Reizēm gadās sastapt tādus vecākus, kuri nāk un prasa, kāpēc viņu bērnam sportā nav deviņi vai desmit. Tad es atbildu ar pretjautājumu: “Kādas bērnam ir sekmes latviešu valodā, matemātikā?” “Tur ir normāli — septiņnieki un astoņnieki,” viņi atbild. “Kāpēc vecāki neiet pie minēto priekšmetu skolotājiem un neprasa teicamus un izcilus vērtējumus? Vai sports nav mācību priekšmets, kurā skolēns apgūst arī prasmes, zināšanas un iemaņas? Vai tas, ka sporta stundā ir mazāk teorētiskās vielas, to padara par mazāk nopietnu mācību priekšmetu?” retoriski vaicā pedagogs.

Atgriežoties pie vecāku lomas bērnu izglītības procesā, Krastiņš uzsver, ka mammai vai tētim būtu jāiesaistās ne tikai brīdī, kad skolēnam ir grūti izrēķināt matemātikas uzdevumu vai salikt komatus dažādos teikumos. Krastiņam nav skaidrs, kāpēc vecāki neiesaistās arī tajos brīžos, kad bērnam jāpalīdz ar fizisko attīstību — vismaz izejot regulārā kopīgā pastaigā. “Sports ir tāds pats mācību priekšmets, kas jāmācās,” uzsver Krastiņš, norādot, ka fiziskās veselības pamatā ir fiziskās aktivitātes, kas vispirms norisinās ģimenē.

“Es kā skolotājs varu stāstīt, rādīt, mācīt, bet bērna vietā to neizdarīšu. Vecāku pienākums ir iesaistīties šajā darbā, rādot pozitīvu piemēru. Pateikt bērnam — ej pastaigājies! —, pašiem paliekot sēdēt dīvānā, nav diez cik motivējoši,” secinājis skolotājs.

Krastiņš uzsver, ka, nesaņemot atbalstu no vecākiem, bērns nesaprot, kas ir pareizi — klausīt skolotāju, kurš stāsta, ka vienu stundu dienā papildus sporta stundām ir jākustas, vai skatīties uz vecākiem, kuri sēž krēslā un skatās televizoru.

Alga par prieku

Krastiņš ir nodarbināts vairākās vietās, taču nevienā no tām nestrādā pilnu slodzi. “Lauku skolās reāli nesanāk iespēja savākt pietiekamu stundu skaitu,” norāda Krastiņš. Uz to, ka jāstrādā vairākās izglītības iestādēs, Krastiņš skatās kā uz ieguvumu: “Man ir iespēja bērnu attīstībai sekot ilgtermiņā vairāku gadu garumā”. Tādu iespēju dod darbs bērnudārzā Ābelīte, Salas vidusskolā un sporta skolā. Vēl tiek vadītas nodarbības orientēšanās sportā un vingrošanas nodarbības ar koriģējošās vingrošanas elementiem pieaugušajiem.

“Darba pilnas rokas, bet tā ir lieta, kas patīk. Ja vēl par to saņemu algu, tad — kas var būt labāks?” retoriski vaicā skolotājs.

 

teris Krastiņš

Sporta skolotājs

Dzimis: 1971. gada 6. septembrī

Izglītība: Latvijas Policijas akadēmija, Daugavpils Universitāte — sporta pedagoģija ar sporta skolotāja kvalifikāciju

Vaļasprieki: distanču slēpošana, orientēšanās, kross

Ģimenes stāvoklis: precējies, divu bērnu tēvs

Autori: 
Anastasija Tetarenko