Noderīgāka — cita profesija

Latviešu treka riteņbraucēja Ulda Brēmaņa 1986. gadā pasaules meistarsacīkstēs Koloradospringsā sasniegtais PSRS rekords 1 km hītā (atklātajos velodromos) 1:03,431 noturējies līdz pat mūsdienām. Uldis meistarību briedinājis abos Rīgas trekos - Marsiņā un Senču silā -, arī Ventspilī. Liepājā gan ne, tur glauno veloceliņu, ko būvēja speciāli PSRS izlasei, lai labāk sagatavotos Minhenes olimpiskajām spēlēm, nesaudzīgi bija sagrauzis laika zobs. Nu jau ilgus gadus Latvijā vairs nav nevienas treka būves.

Dēli tēva pēdās
1977. gadā, kad Uldim palika 13 gadu, viņš devās uz Daugavas CRK (Centrālais riteņbraukšanas klubs), lai izmēģinātu spēkus treka riteņbraukšanā. Sagatavošanās grupā viņu pieņēma treneris Jānis Zvirbulis. Puisis bija ātrs. Kā radīts sprintam, vēl vairāk - kilometra hītam, jo attīstījās arī ātruma izturība. Bija vajadzīgi pieci gadi, lai izaugtu līdz Latvijas pieaugušo izlasei. Uldi 1982. gadā iesauca armijā. Dienēja CSKA, nokļuva sprinteru trenera Valerija Ņikiforova grupā kā viens no perspektīvākajiem jaunajiem trekistiem.

Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai abi Ulda dēli Dāvis un Ansis atkārtotu tēva sasniegto? Dāvim ir 16, Ansis par diviem gadiem jaunāks. Abi trenējas speciālista Jāņa Krišlauka vadībā. Tiesa, šosejā, jo vecā labā Marsiņa (bijušais Daugavas CRK treks) taču nav, palikusi vienīgi velosipēdu novietne, riteņbraukšanas inventāra remontdarbnīca un neliela svaru zāle. Tēvs dēlus neesot virzījis uz riteņbraukšanu, tā bijusi pašu izvēle.

Sporta politikas ēnā

Kad PSRS un tās satelītvalstis pieteica boikotu Losandželosas olimpiskajām spēlēm, Brēmanis PSRS izlasē vēl nebija iesaukts un nekādu spiedienu no Maskavas nejuta, ja neskaita dažus gadījumus, kad viņam nogrieza kādu ārzemju braucienu it kā nozaudētu dokumentu dēļ. Puisis, protams, pārdzīvoja, bet sašauts nejutās, jo dzīve lielajā sportā nebija pat lāga sākusies. Gadu vēlāk debija PSRS pieaugušo izlasē. Uldis, atceroties deviņdesmito gadu vidu, saka: „Maskava 1984. gadā sarīkoja alternatīvo forumu Losandželosas olimpiskajām spēlēm -Družba, bet es vēl biju par zaļu, lai kandidētu uz līdzdalību šajās sacensībās. Lielā sporta gaitās veiksmīgs man bija 1986. gads, kad izdevās uzvarēt Labas gribas spēlēs Maskavā un PSRS tautu spartakiādē. Gan Družbā, kur biju aculiecinieks, gan Labas gribas spēlēs viss bija krāšņi saposts. Krilatskas velodroma tribīnēs brīvu vietu nebija. Tikai kuluāros runāja, ka tribīnēs bijis daudz civildrēbēs tērpušos karavīru. Sportisti par to nebija informēti," saka Brēmanis. „Togad man izdevās divreiz labot PSRS rekordu - Labas gribas spēlēs Krilatskā kilometru nobraucu 1:03,566 un pasaules čempionātā Koloradospringsas atklātajā augstkalnu treka celiņā - 1:03,431. Šajā disciplīnā ierindojos piektajā vietā. Rudens pirmajā mēnesī Krilatskā pārliecinoši kļuvu par PSRS tautu spartakiādes čempionu, sudraba laureātu Vladimiru Sultanovu apsteidzot gandrīz par trim sekundes desmitdaļām. Starp citu, mēs ar Sultanovu savulaik kļuvām par PSRS čempioniem arī kilometra hīta pāru braucienā - disciplīnā, kas sacensību programmā tolaik tika iekļauta reti. Reizi pie PSRS čempiona zelta tiku arī klasiskajā kilometra hītā."

Uz Losandželosu Uldis neaizbrauca. Arī izredzes tikt uz Seulas olimpiskajām spēlēm nebija lielas. „Katrai valstij Seulā bija tiesības kilometrā pieteikt tikai vienu sportistu, bet uz vienīgo ceļazīmi kandidējām trīs - es, Aleksandrs Kiričenko un Konstantīns Hrabcovs. Uz Seulu aizbrauca un par olimpisko čempionu kļuva Kiričenko. Neapvainojos, jo Saša mūsu konkurencē bija stiprākais."

Gadu pirms Seulas Uldis PSRS izlasē vairs nebija pirmais numurs olimpiskajā kilometrā, tomēr kandidātos bija. Pēc Seulas viņš atgriezās CSKA pie Ņikiforova. Vēl tika papildināts Bruņoto spēku čempionātos iegūtais medaļu klāsts, klāt pieplusojot lielvalsts jauniešu un junioru meistarsacīkšu iegūto, iznāk vēl viena medaļu vitrīna, kurā gan pavisam sīka vieta ir Latvijas čempionātos iegūtajām, jo tolaik PSRS izlases dalībniekiem nebija laika piedalīties republiku meistarsacīkstēs.

Lielo pārmaiņu laiks

„Pēc riteņbraukšanā pavadītajiem 10 gadiem vairs nebija motivācijas palikt lielajā sportā, jo Latvijā jau  parādījās citi līderi - sprinteri Ainārs Ķiksis, Ingus Veips un Viesturs Bērziņš (pirmie divi brauca arī garo hītu). Man vajadzēja sakārtot savu dzīvi. 1991. gadā absolvēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, apprecējos ar basketbolisti Ivetu. Drīz piedzima pirmais dēls. Sāku strādāt par treneri ar jaunajiem BMX braucējiem. Taču alga bija par mazu, lai uzturētu ģimeni. Diplomu noliku malā un sāku pelnīt naudu celtniecībā, strādājot par krāvēju, par palīgstrādnieku. Iznāca diezgan labi."

Pēc sporta augstskolas koledža

„Lai uzturētu ģimeni, vajadzēja citu izglītību, tāpēc iestājos Celtniecības koledžā," secina riteņbraukšanas lielmeistars. „Pēc koledžas nokļuvu celtniecības iekārtu nomas firmā Ramirent un drīz vien uzkalpojos līdz tehniskā direktora amatam, kurā esmu joprojām. Atbildu par celtniecības iekārtu piedāvājumu klientiem. Esam zināmi daudzos Rīgas celtniecības objektos."

Žēl, ka tā notiek

Vaicāts par situāciju Latvijas riteņbraukšanā, Uldis Brēmanis pauž satraukumu: „Mani pārsteidz, ka Murjāņu angārā joprojām trun no Ķelnes atvestās treka konstrukcijas. Jo ilgāk tās tur glabāsies, jo mazāk izredžu, ka Murjāņos uzcels treku. Zūd ticība arī plāniem, ka Latvijā kādreiz būs starptautiskām prasībām atbilstošs treks."

Jābūt formā

Kādulaik Uldis Brēmanis savu kādreizējo šosejas riteni bija uzkāris vadzī, aizbildinoties ar aizņemtību darbā. Pērn Igo Japiņš aicināja viņu atgriezties vismaz amatieru apritē un piedalīties Vienības braucienā. Tā velnam tika iedots mazais pirkstiņš. Tagad Vienības braucienos un Rīgas velomaratonā piedalās visa Brēmaņu ģimene. Tas arī ir galvenais līdzeklis, kā ģimenes galva saglabā fizisko formu. Ar to pietiek.

Kadru medības

Kopš jaunībsdienām Ulda kaislība bijusi fotografēšana. Tolaik gana labs šķitis Zenit bildējamais. „Tā bija nopietna aizraušanās, mājās man bija bilžu palielinātājs, visa vajadzīgā fotoķīmija, cepu bildes vienu pēc otras - kopā ar draugiem, mačos. Tas bija ko vērts," atzīst Brēmanis. "Tā nav aizmirsta vēl šobaltdien. Tagad viss vienkāršāk. Paņem digitālo un bildē vesels. Man ir Panasonic, bet viss safotografētais ir diskos, neesmu paspējis sakārtot."

Gatis ĶĪSIS

Uldis Brēmanis

riteņbraucējs, trekists

Dzimis     1964. gada 24. martā Rīgā

Riteņbraukšanā     kopš 1977. gada

Pirmais klubs Daugavas CRK

Pirmais treneris    Jānis Zvirbulis

Pamatdisciplīna     1 km hīts

PSRS izlasē            1985.-1987.g.

Panākumi sportā   I Labas gribas spēļu čempions (Maskavā), pasaules meistarsacīkšu 5. vietas ieguvējs 1986. gadā, PSRS tautu spartakiādes čempions (1986.g.), divkārtējs PSRS čempions

Izglītība  Murjāņu sporta ģimnāzija, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, Celtniecības koledža

Ģimenes stāvoklis precējies, divi dēli

Vaļasprieki            fotografēšana, mūzikas ieraksti

Ieņemamais amats firmas Ramirent tehniskais direktors