twitter facebook instagram

Normunda Sējēja izvēle

05.Apr.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
66
Seejeejs-IMG_3903.jpg
  Māra Jurševica

Vēl nesen hokeja aizsargs Normunds Sējējs kļuva par Latvijas čempionu komandas Rīga 2000 rindās. Šopavasar pirmo reizi viņš saņēma zeltu kā galvenais treneris. Normunda komandai Rīga 2000 tas bija jau piektais tituls.

Desmit sekundes izvēlei

- Pērn, kad galvenais treneris Juliuss Šuplers teica, ka atgriežas dzimtajā Slovākijā un nu tev laiks ieņemt viņa vietu, attrauci, ka vēl par agru. Lai būtu par galveno, daudz jāmācās, un pagaidām esi asistents...

- Kad viņš brauca projām, tā īsti nebija skaidrs, kas notiks turpmāk. Rīgā 2000 biju arī sporta menedžeris. Visu vasaru vācu komandu spēlēšanai Baltkrievijā, slēdzu līgumus ar spēlētājiem. Priekšroku devu latviešu hokejistiem. Tomēr starts Baltkrievijā neiznāca. Ļāvām spēlētājiem iet, kur vēlas, meklēt jaunas darba vietas, vairākiem palīdzēju noslēgt labus līgumus. Tad sāku komplektēt citu komandu, jo bija palikušas tikai divas maiņas. Bija skaidrs, ka, spēlējot Latvijā, Šuplera nebūs. Viņam piedāvāja izlases trenera darbu, turklāt tik augstas kvalifikācijas speciālists klubam bija par dārgu, ja spēlēšana sanāca vienīgi mūsu valstī.

- Vai pieļāvi domu, ka varētu atkal atgriezties laukumā?

- Noteikti ne. Runāju ar kluba prezidentu Viesturu Koziolu, un viņš jautāja: "Esi ar mieru ņemt komandu?" Tas bija kā ar bomi pa galvu. Desmit sekunžu laikā bija jāizlemj. Atbilde bija . Pēc tam mājās nebija miera, domāju, ko iesākšu. Lēnā garā radās plāni - Šuplers man daudz ko bija parādījis, un viss pamazām sāka notikt.

- Kādi bija tavi galvenie uzdevumi?

- Man bija divi galvenie uzdevumi: tikt Kontinentālā kausa izcīņas nākamajā kārtā un uzvarēt  Latvijas čempionātā. Skaidroju, ka cīnīsimies, cik spēsim, taču visi bija sasapņojušies, ka viss ies, kā smērēts. Aizmirsa, ka komanda nav tāda, kā sākumā iecerēts. Bija palikuši tikai divi trīs hokejisti, kuri bija izgājuši cauri baltkrievu čempionāta sietam, pārējie bija no fārmkluba vai tie, kuri galvenajā komandā izgāja laukumā trešajā vai ceturtajā maiņā. Pēkšņi viņi bija nonākuši vienībā, kurā jākļūst par līderiem. Ne morāli, ne fiziski puiši nebija tam gatavi.

Pavasara saliedētība

- Kurā brīdī komanda beidzot bija viens vesels?

- To nemanīju, kamēr nesākām izslēgšanas spēles. Iepriekš gāja kā pa viļņiem. Sākās sapulces, runāšanas, spēlētājiem bija pretenzijas pret mani un kluba vadību, mums - pret hokejistiem. Es gan nešķiroju - mēs un spēlētāji. Ja zaudējam, visi esam par to atbildīgi - es nepratu izskaidrot, ko gribu, spēlētāji nesaprata un nepareizi darbojās. Zaudējām visi.

-Treniņos daudz runā, daudz rādi?

- Cenšos daudz nerunāt. Ja nepieciešams, mēģinu kādam šo to parādīt. Varbūt par daudz runāju pirmsspēles sapulcēs. Gribēju ļoti daudz kam pievērst uzmanību. Puiši jau sāka smiet, ka katra sapulce pa divdesmit minūtēm. Piekritu, tas tiešām par daudz. Dusmas gan bija par to, ka visas sapulces vienmēr gandrīz vienādas, jo katru reizi vajadzēja runāt par vienu un to pašu. Teicu: gada laikā lāci var iemācīt braukt ar riteni, bet jūs nevarat iemācīties trīs svarīgas lietas.

- Ko no viņiem prasīji?

- Aizsargiem, ja ir problēmas, ripa obligāti spēcīgi jāizmet no zonas pa tālo apmali. Treniņā ir tādi metieni, ka apmales lūzt, kad ir spēle, nevar trīs metrus ripu uz priekšu pamest. Otrs - nedrīkst pelnīt muļķīgus noraidījumu uzbrukuma zonā. Par to sūdzas visi treneri. Un trešais - savu vārtu priekšā jāskatās uz konkurentu brīvajiem spēlētājiem, nevis uz ripu.

Paļauties uz sevi

- Sezonas vidū tavs asistents Igors Smirnovs kļuva par Latgales galveno treneri. Vai jebkurā situācijā paļaujies pats uz sevi?

- Dzīve mani izmācījusi uzticēties tikai ģimenei. Pēdējās divas sezonas, kad spēlēju ārzemēs, biju viens, jo ģimene dažādu iemeslu dēļ bija Latvijā. Pieradu, ka ar visu jātiek galā pašam.

- Vai reizēm nepietrūka Šuplera padoma?

- Ar Šupleru bieži sazvanījāmies, daudz ko pārrunājām. Viņš piedāvāja variantus, bet man bija jāizvēlas un jāpieņem lēmums. Spēles starplaikos reizēm tiešām pietrūka kompetenta cilvēka padoma. Ne jau vienmēr paša viedoklis ir pareizākais.

Par paškritiku un zvaigžņu slimību

- Vai pēc čempionāta esi kādā spēlētājā vīlies?

- Pēc izcīnītas kaujas kulakus vairs nevicina. Tomēr vairāki spēlētāji mani neapmierināja. Sākumā viņi rādīja pavisam citu sniegumu. Varbūt tādēļ, ka iepriekšējā sezonā bija cīnījušies Baltkrievijā, bet tagad sanāca spēlēt Latvijā, nespējot piespiest sevi maksimāli cīnīties. Vairāki apgalvoja, ka ir psiholoģiski grūti. Piekrītu, nav viegli nolaisties no augstāka līmeņa uz zemāku. Taču ar to jācīnās. Lai nu kā, esam uzvarējuši. Tas ir galvenais.

- Kā spēlētāji uztver kritiku?

- Katrs citādāk. Viens reāli novērtē padarīto, atzīst kļūdas, cits domā, ka treneris vienkārši muld.

- Tavā komandā bija vairāki hokejisti, kuri šosezon pēc spēlēšanas ārzemju klubā atgriezās Rīgā.

- Janvāra vidū bija pēdējais papildpieteikuma termiņš. Ja runājam par Armandu Bērziņu, stāsts ir īss. Labi pazīstu Vsetinas kluba galveno treneri Alekseju Jaškinu. Savulaik spēlēju Litvinovā, viņš - Vsetinā. Piecpadsmit gadu pēc kārtas viņi bija čempioni. Abi bijām aizsargi. Kad cīnījāmies finālā viens pret otru, mūs atzina par finālsērijas labākajiem spēlētājiem. Toreiz zaudējām Vsetinai, jo viņiem bija puse izlases hokejistu - Patera, Dopita, vārtos Čehmaneks. Fantastiska komanda. Ar Jaškinu bija vienošanās: aizsūtījām turp Galviņu, sarunāju arī Bērziņu. Šosezon treneris zināja, ka izcili panākumi nebūs. Sarunājām, ja būs iespēja, abi latvieši atgriezīsies mūsu komandā un palīdzēs izslēgšanas cīņās.

- Kāda būs viņu nākamā sezona?

- Armands Bērziņš jau parakstījis līgumu ar Vsetinu, viņš spēlēs Čehijas augstākajā līgā. Klubam patika, viņam patika, Armands atzina, ka tur hokejs ir citādāks. Gads Čehijā viņam nāks par labu. Guntim Galviņam nākamajā sezonā vēl ir līgums ar Rīgu 2000. Ļāvām viņam Vsetinā uzspēlēt, lai labāk sagatavotos spēlēm mūsu klubā un izlasē.

- Droši vien jau gudro par komandas jaunajām aprisēm.

- Visiem ir līgumi līdz 30. aprīlim, trešdaļai - arī nākamajai sezonai. Aprīlī runāsim ar hokejistiem, kurus gribam paturēt, uzklausīsim viņu vēlmes un nodomus. Varbūt kāds vairs negrib spēlēt. Vēl kāds, iespējams, grib strādāt policijā. Mums ir viens spēlētājs, kurš jau vairākas nedēļas staigā policista formā.

- Cik gan bieži nav bijis tā, ka spēlētāji brauc uz vienu, otru, trešo klubu, taču agri vai vēlu atgriežas mājās.

- Daudziem jaunākās paaudzes hokejistiem ir lielummānija. Viņi domā, ka ir zvaigznes un visi menedžeri skries pakaļ un piedāvās milzu līgumus. Cenšos pārliecināt, ka sākumā jāsamierinās ar mazāku līgumu un jāpierāda sava meistarība. Pēc tam piedāvās piecreiz, desmitreiz lielāku līgumu. Vienpadsmit gadu esmu spēlējis ārzemēs. Zinu: ja esi ārzemnieks, - turi muti un rukā melnu muti. Ārzemēs treneriem, menedžeriem un klubu vadībai vienmēr būs taisnība. Tu esi leģionārs, tevi izmantos pēc maksimālas programmas.

- Daudz kas atkarīgs no sportista rakstura.

- Taisnība. Vēl tad, kad pats spēlēju, kluba vadība vēroja, kāds ir spēlētājs, kā viņš iejūtas, saprotas ar citiem. Ja čaļi iet iedzert aliņu, bet kāds ieraujas sevī un tup viens kaktā, viņi paņems sliktāku spēlētāju, taču tādu, kurš labi iejūtas kolektīvā. Tas ir svarīgi.

Par kolektīva tapšanu

- Izveidot labu kolektīvu ir vairāku gadu darbs. Arī citās komandās parasti kodols paliek nemainīgs. Vispirms tas ir kapteinis, pāris vecāko spēlētāju, kuri apvieno komandu un palīdz trenerim. Paiet laiks, kamēr izvirzās līderi, kuriem pārējie uzticas, kuriem klausa. Manā praksē arī bijis, ka ne visi un vienmēr uzklausa treneri, bet ja runā kapteinis, viņā ieklausās, un viss notiek. Cieņa, varbūt arī fiziskas bailes, ka var dabūt pa aci, neieklausoties un neņemot vērā kolēģus. Vīriešu kolektīvā tas ir normāli, ja, teiksim, kāds jaunais nepārtraukti sprēgā un ar vārdiem vairs nesaprot... Komandas biedri tiek galā paši.

- Rīgā 2000 kapteinis Artis Ābols ir ievēlēts vai iecelts?

- Divus gadus biju pēdējais komandas vēlētais kapteinis. Kad beidzu karjeru sezonas vidū, gudrojām ar Šupleru, kurš varētu būt kapteinis. Nozīmējām Aigaru Ciprusu, taču viņš bija pārāks kluss un mierīgs šim amatam. Ābolam bija ļoti laba sezona, iecēlām viņu par kapteini. Izdevās, komanda ap viņu vairāk saliedējās. Tā viņš amatā palika arī šogad. Artis ir pieredzējušākais. Tomēr esmu pārliecināts, ka kapteinis jāizvēl komandai. Tam jābūt cilvēkam, kuru kolēģi ciena un kuru klausa.

Tik atšķirīgais hokejs

- Hokejs stipri atšķiras, kad pats biji laukumā un kad esi aiz apmales?

- Atšķiras gan. Laukumā dari vienu, bet, no malas skatoties, nereti nesaprotu, kādēļ kāds spēlētājs rīkojas tā un nevis citādāk. No malas redzams viss, laukumā situācijas strauji mainās, reizēm nav iespējams laikus reaģēt. Spēlētājiem parasti ir divi, ļoti labiem hokejistiem - trīs vai četri varianti, kā konkrētā brīdī rīkoties. Tagad redzu arī to, kāda taktika ir konkurentiem, kuram spēlētājam uz kuru pusi ērti pagriezties, uz kuru - ne, no kuras puses var uzmest, no kuras - ne, kādas ir katra stiprākās īpašības. Ir tik daudz nianšu, kuras tikai ar laiku pamanāmas.

- Latvijas valstsvienība sākusi gatavoties pasaules čempionātam. Kandidātu vidū ir arī vairāki tavas komandas spēlētāji.

- Kandidātu sarakstu nekur neesmu redzējis. Izlases treneriem nevienu spēlētāju neesmu ieteicis. Taču zinu, ka manējie tur ir. Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš redzējuši valsts čempionāta spēles, vērojuši kandidātu sniegumu. Viņiem pašiem savas vadlīnijas, kurās nevienam nav jāiejaucas.

- Pieļauj iespēju, ka pienāks diena un izlases kreklus uzvilks dvīņu brāļi Nils un Nauris Sējēji?

- Dēliem ir seši gadi. Dažkārt domāju, vai gribu viņiem novēlēt to, kam pats esmu gājis cauri. Puikas iet uz nodarbībām pie Ulda Opita. Tur viņiem savs tusiņš, savas lietas. Vairāki treneri teikuši, lai dēlus vedu pie viņiem. Negribu puikām atņemt bērnību. Vēl ir laiks izvēlēties.

Māra JURŠEVICA