twitter facebook instagram

Olimpiskais sapnis 30 gadu realitātē

12.Feb.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
334
Olimpiskais sapnis 30 gadu realitātē

Latvija piedalījusies desmit ziemas olimpiskajās spēlēs, sākot ar pašām pirmajām — 1924. gadā Šamonī. Phjončhanā uz starta stāsimies vienpadsmito reizi, astoto — pēc neatkarības atgūšanas. Pirms 26 gadiem Albērvilā bijām zaļi jaunatnācēji, uz Dienvidkoreju Latvija dodas kā valsts, kuras atlēti kāpuši uz goda pjedestāla trijās iepriekšējās spēlēs pēc kārtas. Augusi ne tikai olimpiešu meistarība, mainījusies arī olimpiskā kustība, aktualizējot ārkārtīgi kritiskas problēmas. Atceroties mūsu aizvadītās septiņas spēles, par tām diskutē Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Goda prezidents Vilnis Baltiņš un LOK prezidents Aldons Vrubļevskis, kas tajās visās bijuši klāt.

“Atnācu uz Rīgu revolūciju taisīt…” par 30 gadus senu pagātni ar smaidu saka Latvijas Olimpiskās komitejas Goda prezidents Vilnis Baltiņš. Kļuvis par Rīgas Kinofonda direktoru, pasaules eksčempions smaiļošanā sāka meklēt cīņu biedrus LOK darbības atjaunošanai, kas 1988. gada rudenī izvērtās plašā tautas atbalstā, rezultējoties 19. novembra sporta sabiedrības konferencē. Tajā tika izveidota Latvijas Olimpiskā komiteja, par tās prezidentu ievēlot Vilni Baltiņu, bet par ģenerālsekretāru — juristu Aldonu Vrubļevski. Vēl smagāks darbs, cenšoties panākt LOK atkalatzīšanu Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā (SOK), tikai sākās.

Trīs gadus ilgās cīņas Rīgas, Maskavas un Lozannas kabinetos, kā arī uz barikādēm, sapulcēs, manifestācijās, konferenču zālēs un medijos beidzās 1991. gada augustā. “Nekas neiekrita rokās no zila gaisa, viss tika izcīnīts,” uzsver Aldons Vrubļevskis.

LOK bija pirmā Latvijas organizācija, kas atguva starptautisko atzīšanu. Tas notika 1991. gada 18. septembrī SOK Izpildkomitejas sēdē Berlīnē. Mirkli pēc tam — 12 stundas vēlāk — Ņujorkā Latviju uzņēma ANO. Jau pēc nepilniem pieciem mēnešiem notika reāla atgriešanās ziemas olimpiskajās spēlēs Albērvilā.

Latvijai vēl pat nebija savu identifikācijas dokumentu. LOK delegācijas locekļiem noorganizēja ASV vēstniecībā saglabāto trīsdesmito gadu Latvijas Republikas ārzemju pasu izsniegšanu. Olimpieši bija vieni no pirmajiem, kas, dodoties uz spēlēm, lidostā Rīga šķērsoja nule Latvijas jurisdikcijā pārņemto robežpunktu.

AR ATGRIEŠANOS, MŪSU VECIE UN JAUNIE DRAUGI!

Dainis Caune, LOK tālaika Izpildkomitejas un olimpiskās delegācijas loceklis: — Bobslejisti un kamaniņu braucēji pirmsolimpiskajā sezonā uz barikādēm sargājuši Latvijas Republikas jauno valdību, tāpat kā citu sporta veidu pārstāvji nopietnās starptautiskās sacensībās nemaz nebija piedalījušies. Pasaules kausa izcīņā, Eiropas un pasaules čempionātos Latvijai ar savu komandu startēt tad vēl nebija iespējams. Tā īsti gatavi Albērvilas spēlēm mēs vēl nebijām.

Aldons Vrubļevskis:— Mēs bijām gatavi gatavoties. Un arī piedalīties. Mums bija izveidota struktūra, kas jau darbojās.

Vilnis Baltiņš:— Tas, ka mums drīzumā būs iespēja atgriezties olimpiskajās spēlēs, kļuva skaidrs deviņdesmitā gada vasaras beigās, kad Samarančs pēc mūsu ļoti uzmācīgā spiediena nodibināja SOK komisiju Lietuvas, Latvijas un Igaunijas olimpisko komiteju patstāvības jautājuma pētīšanai.

Aldons Vrubļevskis:— Un uz tikšanos ar baltiešiem Samarančs neuzaicināja savu viceprezidentu Vitāliju Smirnovu no PSRS!

Vilnis Baltiņš:— Par to Smirnovs bija šausmīgi apvainojies. Iepriekšējās SOK nostāja bija — tā ir PSRS iekšējā lieta, jūs to tur Maskavā arī risiniet. Bet tagad Smirnovu pat nelaiž iekšā sapulcē, kur par šo problēmu runā! Tātad kaut kas notiek… Samarančs sāka saprast, ka var nonākt neērtā situācijā. ASV, Lielbritānija vēl citas valstis mūsu inkorporāciju PSRS nekad nav atzinušas, bet SOK nevar atbildēt uz vienkāršu jautājumu: kur palikušas trīsdesmito gadu Baltijas valstu olimpiskās komitejas? Nekādu dokumentu par to likvidēšanu vai iekļaušanos PSRS NOK nav. Tas arī bija mūsu galvenais arguments. Tātad SOK ļāvusi vienas valsts nacionālajai olimpiskajai komitejai uzurpēt citu valstu NOK tiesības!

Aldons Vrubļevskis:— Samarančs negribēja piedzīvot kaunu, ka valstu neatkarības atjaunošana tiek atzīta, bet SOK to vēl nav izdarījusi. Tieši, pučam sākoties, Tokijā risinājās SOK sesija…

Vilnis Baltiņš:— Smirnovs teicis, ka Vecais esot prātu zaudējis — pēkšņi telegrafējis uz SOK mītni Lozannā, lai gatavojot dokumentus Baltijas olimpisko komiteju darbības atjaunošanai un uzaicinājumus piedalīties ziemas olimpiskajās spēlēs Albērvilā!

Aldons Vrubļevskis:— Pretēji SOK noteikumiem, ka ielūgumi uz spēlēm jāizsūta ne vēlāk kā gadu pirmo to sākšanās.

— Un 1992. gada 8. februārī Latvija pēc 56 gadiem atkal iesoļoja olimpiskajā stadionā…

Vilnis Baltiņš:— Manā dzīvē augstākais emocionālais pārdzīvojums. Katarse pēc tik ilgas darbības revolucionārā situācijā. Albērvilas spēles nevar salīdzināt ne ar vienām no nākamajām. Tas bija kaut kas pilnīgi cits. Nevis pasākums, bet notikums.

Aldons Vrubļevskis:— Atklāšanas ceremonijā pie komandas tribīnēs pēkšņi ieradās Latvijas vēstniece Francijā Aina Nagobads-Ābola. Lai arī viņai nebija atbilstošas akreditācijas kartes, vēstniece cauri visai stingrajai kontroles un apsardzes sistēmai bija spējusi pie mums nokļūt. Mēs pēc tam vakarā vēl viņu smuki uz vilcienu pavadījām.

Vilnis Baltiņš:— Uz perona, ieraudzījuši Aldonu mūsu parādes garajā mētelī un hūtē, franču jaunieši sauca: “O, Al Capone!”

— Mēs tiešām izskatījāmies kā varen eleganti trīsdesmito gadu tēli!

Aldons Vrubļevskis:— Tāda jau bija modes mākslinieka Bruno Birmaņa ideja — kādi 1936. gadā no olimpiskajām spēlēm aizgājām, tādi atgriežamies.

Vilnis Baltiņš:— “Ar atgriešanos, mūsu vecie un jaunie draugi! Sveicam Latviju atkal kā valsti!” šo uzrunu, kas skanēja stadionā un ar televīziju pāri visai pasaulei atcerēšos visu mūžu.

— Esmu lepns, ka šo brīdi fiksēju ar fotoaparātu un pulksteni — Latvija atgriezās 8. februārī pulksten 17 un 38 minūtēs! Starp citu, visu parādes formu izgatavoja tikai vietējie Latvijas ražotāji. Hūtes — Rīgas filcs, zābakus — Sarkanais kvadrāts, jakas — Asote, mēteļus un uzvalkus šuva labākais Rīgas skroderis. Vairākas reizes bija jāiet uz piemērīšanu. Uz līgumreisam nofraktētās Aeroflot Tu-134 lidmašīnas bija uzlīmēta milzīga LOK emblēma.

Vilnis Baltiņš:— Ar to lidmašīnu Lionā, mēģinot nosēsties, briesmīgas miglas dēļ gandrīz avarējām. Pēdējā brīdī, raujot lidmašīnu atkal augšā, tās aste gandrīz skāra skrejceļu. Nolaidāmies citā valstī — Ženēvā.

Aldons Vrubļevskis:— Vislielākie nopelni tajā, ka Albērvilas spēlēs mums viss gāja gludi, bija mūsu olimpiskajam atašejam arhitektam Ansim Reinhardam no Lozannas, kura tēvs bijis mūsu Garmišas-Partenkirhenes komandas ārsts 1936. gadā.

Vilnis Baltiņš:— Viņš ar savu asprātīgo franču valodu spēja šarmēt jebkuru ierēdni.

— Sacensību arēnās mums nebija reāla priekšstata par spēku samēru. Biatlonistiem olimpiskās spēles vispār bija vienas no pirmajām sacensībām ārzemēs. Bet noskaņojums bija kareivīgs. Medaļām jābūt!

Aldons Vrubļevskis:— LOK Izpildkomitejas sēdēs, kas tolaik notika Rakstnieku savienības telpās Benjamiņu namā, Krišjāņa Barona ielā, vai katra federācija solīja, cik medaļu izcīnīs, lai tikai varētu pieteikt vairāk sportistu. Pirms vasaras spēlēm Barselonā gan tā solīšana bija daudz lielāka. Tad vēl nekādas kvalifikācijas normas neeksistēja. Mums kā jaunpienācējiem bija vienkārši iedalīts kaut kāds dalībnieku skaita limits. Beigās bijām sajūsmā par Maļuhina trīspadsmito vietu biatlona sprintā.

Vilnis Baltiņš:— Par lielāko varoni kļuva Jānis Hermanis, kas slēpošanā finišēja visos stilos un visās distancēs, 50 km ieskaitot. Vienkāršs jaunsaimnieks no Vietalvas. Tas precīzi atbilda mūsu emocionālajai situācijai.

— Un viņa treneris Arvīds Pīpkalējs mūs lidostā sagaidīja ar pašbrūvēta alus mucu!

Aldons Vrubļevskis:— Mūs pavadīja līdzjutēju simti, un arī sagaidītāju netrūka. Kaut gan pat vietu desmitniekā neatvedām.

Vilnis Baltiņš:— Tas toreiz nebija galvenais.

BĪSTAMS IEROCIS POLITIĶIEM

— Un, mainot spēļu rīkošanas ritmu, tūlīt pēc diviem gadiem nākamās — Lillehammerē. Manuprāt, vismājīgākās spēles — bez pārspīlējumiem, ar vienkāršību un sirsnību.

Aldons Vrubļevskis:— Visziemīgākās. Tur nevarēja kā Sočos ar T krekliem pastaigāties. Pat dienās neko daudz siltāks par mīnus 20 grādiem nebija.

Vilnis Baltiņš:— Raksturojot visas spēles, es izceltu Lillehammeri, Londonu un varbūt vēl Sidneju, kur varēja just, ka tas ir nozīmīgs notikums visai tautai, visiem apkārtējiem cilvēkiem, ka viņi izprot spēļu garu. Lillehammerē blakus 50 km distancei mežā līdzjutēji bija sabūvējuši teltis, kurās 30 grādu salā nakšņoja, lai tikai būtu klāt un varētu uzmundrināt savus olimpiešus.

— Phjončhanas spēļu Rīcības komiteja aicināja pieteikties žurnālistus, kas strādājuši vismaz sešās ziemas olimpiskajās spēlēs. Pārcilājot relikvijas, lai to apliecinātu, pamanīju, ka Lillehammeres spēles bijušas pēdējās, kurās akreditācijas karte iekārta metāla ķēdītē. Pēc tam sāka izmantot lentītes, jo tās taču var apdrukāt ar reklāmām!

Vilnis Baltiņš:— Turpmāk spēlēs atļaujot startēt profesionālajiem sportistiem, SOK sačakarēja visu olimpisko kustību, iekļaujoties lielajā biznesā.

Aldons Vrubļevskis:— Komercializācija bija sākusies jau agrāk. Ar 1984. gada Losandželosu, pēc kurām teica — pirmās spēles ar peļņu! Peļņa jau bija tikai dažiem.

Vilnis Baltiņš:— Tagad runā par dopinga izraisīto olimpiskās kustības krīzi. Muļķības. Dopings ir štrunts, tikai sekas īstajiem iemesliem — politikai un biznesam.

Nesen atradu kādu publikāciju latviešu valodā par 1936. gada olimpiskajām spēlēm Vācijā. Tajā jūsmots, kā šajās spēlēs izpaudies vācu varoņgars, kā sasisti amerikāņi un visi pārējie, cik labi organizētas spēles un sports Vācijā, šodienas vārdiem sakot, cik augstu nests Ādolfa Vācijas karogs pasaulē. Lai gan Staļins tolaik ar Hitleru bija uz vienu roku, boļševiku izpratnē olimpiskās spēles bija pretīga buržuāzijas izpausme, kas domāta tikai izredzētajiem. Bet karš beidzas, un Staļins paraksta ukazu, kurā pavēl izveidot PSRS olimpisko komiteju, Sovnarkomam izdalīt naudu un nodrošināt uzvaru olimpiskajās spēlēs!

Kāpēc tik krasa viedokļa maiņa? Politika ir tautas pārvaldīšana. Politikē grieķu valodā nozīmē — valsts vadīšanas māksla. Tātad jāietekmē cilvēku apziņa. Interese par sportu sēž cilvēku galvās, un ar to var manipulēt. Tāpēc sports vienmēr būs saistīts ar politiku. Savulaik PSRS un Austrumvācija, pielietojot dopingu un visādas citas blēdības, piemēram, slēpto profesionālismu, sportu izmantoja, lai mēģinātu apliecināt tā dēvētās sociālistiskās iekārtas pārākumu pār Rietumu pasauli. Tagad Ķīna tā cenšas rādīt savus muskuļus.

Mēs arī astoņdesmito gadu beigās bijām aktīvs politisks spēks, lai gan to skaļi nedeklarējām. Tas palīdzēja tautu vienot un cīnīties par vēl augstāku kopīgu mērķi nekā Olimpiskās komitejas atjaunošana. Visi gājām vienotā straumē.

Šajos laikos arī — reiz iecēla jaunu izglītības ministri, kas teica — es neko no sporta nesaprotu, atdosim to citai ministrijai. Viņas partijai tūlīt spuras bija gaisā — ko tu iedomājies?! Sportu atdot citam politiskam spēkam? Nekad neatdosim. Kā viņi visur pasaulē ar čempioniem grib zīmēties, fotografēties un citādi fīrēties! Bieži vien pat tie politiķi, kas sportam patiešām palīdzējuši, paliek maliņā.

Ar sportu var uz cilvēka smadzenēm iedarboties. Tāpēc tik ļoti attīstīts dopings. Totalitāros režīmos tā lietošana tika sekmēta valstiski. No PSRS izlases meta ārā, ja atteicies darīt, kā dakteris liek. Bet dzīve rit ar inerci. Daudziem tas ir mantojums domāšanā — bez dopinga jau uzvarēt nevar! Mums arī. Nodibinot Latvijas Olimpisko vienību, uzreiz strikti pateicām — nē, nekādā gadījumā! Bet cik bija gadījumu!? Arī tagad mūsu sportistus pieķer, viņi gan lielākoties vairs nav no LOV. Inerce joprojām turpinās.

Aldons Vrubļevskis:— Dopings, narkotikas… Viss aizliegtais būs mūžīgs. Bet tas nenozīmē, ka pret to nav jācīnās. Vankūverā, kas ir Āzijas kontrabandistu vārti uz Kanādu, runāju ar kādu pensionētu muitnieku. Uz jautājumu, cik gadījumu procentuāli viņi atklāja pirms 25 gadiem, muitnieks atbildēja — 40. Un, cik tagad? Arī 40 procentus. Kaut gan mainījušās tehnoloģijas un muitnieku iespējas, bet kontrabandisti arī tās izmanto. Tomēr cīņa turpinās, lai vismaz noturētu šo līmeni, un nelegālā sistēma būtiski negrautu legālo.

Pēc atkārtotām dopinga provju analīzēm, kā mainījušies Pekinas spēļu rezultāti, cik daudz medaļu jau atņemts! Uzlabojoties metodēm, tagad var atklāt to, ko toreiz varēja noslēpt. Tas arī ir arguments, lai atturētu no aizliegtām vielām.

Vilnis Baltiņš:— Kādas ir SOK attiecības ar starptautiskajām federācijām? Tikai vienas. Mēs jūs atzīstam un sūtīsim ielūgumu uz spēlēm. Viss. Tikai dzīvojiet pēc mūsu likumiem! Vai tagad Starptautiskā Bobsleja un skeletona, kā arī Slēpošanas federācija pēc tiem likumiem dzīvo? Nedzīvo.

Aldons Vrubļevskis:— Viņi saka — mēs dzīvojam, jo tiesas sprieduma vēl nav. Nevainības prezumpcija. Visi Osvalda komisijas lēmumi ir pārsūdzēti Starptautiskajā Sporta arbitrāžā, un tā tos vēl nav izskatījusi. Iespējams, ka līdz olimpiskajām spēlēm arī neizskatīs.

CIRKĀ, UZ PJEDESTĀLA, BĒRNOS…

— Nagano spēlēm jau varējām gatavoties pilnu olimpisko ciklu, un tajās arī reāli sākām apdraudēt goda pjedestālu.

Aldons Vrubļevskis:— Jau trīs gadus darbojās Latvijas Olimpiskā vienība. Dibināt šādu speciālu organizāciju, lai spētu cīnīties par medaļām olimpiskajās spēlēs, bija Viļņa un Žorža Tikmera ideja. Nagano labie rezultāti zināmā mērā bija šī darba pirmie augļi.

Jau sākot ar Lillehammeri, lai kļūtu par olimpieti, bija jāizpilda noteiktas kvalifikācijas normas. Vāju sportistu spēlēs vairs nebija, tās kļuva par tādām kā finālsacensībām pēc ilgstošas atlases. Tomēr ar īpašiem uzaicinājumiem tika gādāts, lai valstu pārstāvniecība nevis samazinātos, bet gan palielinātos. Iepriekšējās spēlēs bija pārstāvētas 66 valstis, Nagano to skaits pārsniedza jau 70, Turīnā — 80.

— Un mums Nagano bija sešas vietas labāko sešniekā! Biatlonisti pirmo reizi tā kārtīgi satracināja līdzjutējus, parādot, ka var cīnīties līdzīgi ar visiem līderiem.

Vilnis Baltiņš:— Ap to laiku biatlons vispār sāka kļūt par populārāko individuālo ziemas sporta veidu. Un Bricis stafetē Latviju izvirzīja vadībā! Bet vienmēr mums tas ceturtais strēlnieks kādus podus nogāž. Briča tagadējo māžošanos, cenšoties kvalificēties Phjončhanai, gan es nesaprotu.

Aldons Vrubļevskis:— Bobslejā arī paspīdēja medaļas — pēc pirmās dienas Prūša divnieks bija ceturtais, otrajā braucienā viņi finišēja trešie. Bet beigās sanāca piektā vieta.

Vilnis Baltiņš:— Likās jau, ka tūlīt, tūlīt nākamajās spēlēs tā pirmā ziemas medaļa būs rokā. Bet nekā! Nemācējām to uzrāvienu uzreiz tālāk pareizi attīstīt.

Aldons Vrubļevskis:— Infrastruktūra biatlonā tika labi attīstīta. Bāzes Priekuļos, Alūksnē, Madonā, Pļaviņās… Pēc Nagano spēlēm vairāki biatlona centri tika stiprināti ar naudu. Bet aizmirsa par cilvēkiem. Par jauniem sportistiem, par jaunu treneru piesaisti. Šajā ziņā LOK neko nevar palīdzēt, vienīgi SOK Solidaritātes programmas ietvaros aizsūtīt zinībās pilnīgoties kādu treneri. Tas ir federācijas darbs.

Vilnis Baltiņš:— Pārāk auklējāmies ar vadošajiem sportistiem, nemanot, ka apkārt veidojas tukšums.

— Tagad jau notiek tieši tas pats!

Aldons Vrubļevskis:— Nagano pirmo reizi braucām mašīnās, kas bija aprīkotas ar GPS iekārtām.

Vilnis Baltiņš:— Un nekādi nevarēja atrast vajadzīgo vietu! (Abi smejas.)

Aldons Vrubļevskis:— Tās bija pēdējās spēles, kurās dažādi ierobežojumi drošības dēļ vēl bija cilvēciski.

Vilnis Baltiņš:— Kubertēnam un viņa domubiedriem aizpagājušā gadsimta beigās galvenais bija cirku nodalīt no sporta. Tagad esam atpakaļ cirkā. Olimpiskās spēles vēl daļēji, bet sports kopumā un cilvēku uztvere par to ir atgriezusies cirkā. Sports ir ļoti plašs jēdziens. Bet pirmajam sastaptajam cilvēkam uz ielas sports asociējas ar to, ko viņš redz televīzijā. Manā skatījumā sports ir vienkāršots dzīves modelis, kurā ir viss, ieskaitot arī cirku. Bet šis cirks, pateicoties tiem, kas ar reklāmām televīzijā grib pelnīt milzīgu naudu, ir iesūcis sevī lielu daļu sporta, padarot šo jēdzienu galīgi greizu.

Spilgtākais piemērs — profesionālā boksa čempiona Meivezera mačs pret MMA (cīņa bez noteikumiem) čempionu Makgregoru pērnvasar Lasvegasā. Milzīga reklāmas un PR kampaņa, kurā svarīga arī abu pretendentu publiska plātīšanās un apsaukāšanās. Nemitīgas likmes un prognozes. Galvenais, cik kurš nopelnījis iepriekš un cik nopelnīs tagad? Ienākumi 500 miljoni, 100 miljoni uzvarētājam! Šovs visīstākais, bet to sauc par gadsimta cīņu. Kāds tam sakars ar sportu? Latvijā jau tagad notiek līdzīgi.

Tas ietekmē attieksmi. Gribat, lai es trenējos, maksājiet! Vai arī — es trenējos tāpēc, lai tiktu starp tiem, kas pelna miljonus. Bet tur ir vieta tikai 0,01 procentam. Kas notiek ar pārējiem, kuri, cerot uz to sporta miljonu, nav sagatavojušies ikdienas dzīvei? Veidojas vīlušos cilvēku paaudze.

— Ko LOK šai lietā darījis?

Vilnis Baltiņš:— Kopā ar pašvaldībām veicis un joprojām veic Olimpiskajai komitejai nespecifisku funkciju, dibinot olimpiskos centrus, sporta infrastruktūras attīstīšanu Latvijā. Un otra lieta — tautas sporta spēles. Vispirms jaunatnes olimpiādes, pēc tam arī lielajiem savi sporta dziesmu svētki. Un kas tajos atklāšanas parādē soļo? Pašvaldību komandas ar visu vadību priekšgalā. Tas maina attieksmi.

Aldons Vrubļevskis:— Lūk, cik daudz naudas šogad no valsts budžeta atvēlēts sporta infrastruktūrai. Daliņa stadionam un manēžai Valmierā — 3 miljoni 200 tūkstoši, tenisa centra Lielupe rekonstrukcijas pabeigšanai — 4 miljoni 933 000, Ventspils olimpiskā centra attīstībai — pusotrs miljons, tikpat — slēgto tenisa kortu būvniecībai Liepājā, daudzfunkcionālas halles celtniecībai Jēkabpilī — nepilni divi miljoni, Smeceres sila bāzes attīstībai Madonā — pusmiljons, vēl citu pašvaldību projektiem gandrīz seši miljoni, ko valdība sadalīs atsevišķi. Pieskaitot nacionālajām sporta bāzēm atvēlētos līdzekļus, pavisam kopā vairāk nekā 19 miljoni.

Dibinot olimpiskos centrus, mēs pašvaldībām pierādījām šādu objektu nepieciešamību. Iekustinājām akmeni, devām tam inerci. Pašvaldības jau bez tiešas mūsu līdzdalības turpina to darīt, saskata vajadzību savās teritorijās attīstīt sporta infrastruktūru. Protams, šajā procesā aktīvi iesaistās pašvaldību pārstāvji valdībā un Saeimā. Tas nav slikti, bet es naudu dalītu citādāk. Palielinātu līdzekļus ne tikai būvēm, bet arī cilvēkiem. Augstu sasniegumu sportu, sporta veidu federācijas, komandu sporta spēļu izlases valsts atbalsta iepriekšējā gada līmenī, bet sporta būvēm nemitīgi liek klāt.

Vilnis Baltiņš: — Daļēji tā ir. Pie naudas tiek tie, kam ir spēks.

Aldons Vrubļevskis:— Naudu dala politiski, ne vienmēr pēc būtības.

— Nu ja — skatāmies, kas ir valdošajā koalīcijā, un saprotams, ka nauda tiek Liepājai, Valmierai, Ventspilij, Jūrmalai, Jēkabpilij, Madonai…

Aldons Vrubļevskis:— Bet Daugavpils tur nav, Rēzeknes un Rīgas arī nav. Kāpēc?

— Tāpēc, ka tur Saskaņa!

Vilnis Baltiņš:— Tā vienmēr bijusi problēma — taisnīgi sadalīt naudu visiem. Tagad vismaz dod tiem, kas ir gatavi ņemt un darīt. Iedotu miljonus Rīgai stadionam, nezinu, kur tie paliktu.

Bet kopumā līdzekļu piešķiršana sporta infrastruktūrai ir ieguldījums nācijā, tautā. Tā ir cilvēkam patīkamas vides un iespēju radīšana. Viņš nebrauks prom laimi meklēt citās zemēs. Tā arī ir viena saite, kas notur.

Aldons Vrubļevskis:— Interesants fakts — iedzīvotāju skaits samazinās, skolas taisa ciet, skolēnu paliek mazāk, bet bērnu skaits sporta skolās palielinās! Ja nebūtu šīs mūsdienīgās infrastruktūras, tā nenotiktu.

PUIŠI, JŪS NO KĀDAS VALSTS?

— Bet atgriežamies pie hronoloģijas! Soltleiksitija — pēc 1936. gada Garmišā-Partenkirhenē Latvija olimpiskajās spēles atkal spēlē hokeju! Turklāt gandrīz iekļūst labāko astoņniekā, paliekot devītajā vietā.

Vilnis Baltiņš:— Soltleiksitija… Pirmām kārtām jau salšana un nervozēšana veselu dienu, lai tiktu pie akreditācijas un dzīvošanas. Pilnīgs bardaks, vai ne?

Aldons Vrubļevskis:— Man gāja labi, tikai bagāža neatnāca. (Smejas.)

Vilnis Baltiņš:— Ne jau man vienam, visai komandai bija problēmas. Vienīgās spēles, no kuru atklāšanas ceremonijas, sagaidījuši Latvijas delegāciju, aizmukām prom.

— Kāpēc?

Aldons Vrubļevskis:— Tāpēc, ka uz atklāšanas ceremoniju tika gaidīts ASV prezidents Bušs, visiem stadionā bija jāierodas divas stundas agrāk un desmit grādu salā jāsēž saliekamās tribīnēs uz metāla soliem. Tas bija smags pārbaudījums, vējš arī vēl pūta.

Vilnis Baltiņš:— Es vispirms aizbraucu uz Floridu pie Sanda Ozoliņa, jo nebija vēl galīgi skaidrs, vai Phanters kluba vadība viņu uz olimpisko turnīru atlaidīs. Tad es redzēju šo skaisto hokeju no sētas puses burtiskā nozīmē. Spēle beigusies, gaidu Sandi kaut kādā mitrā, smirdīgā apakšzemes betona bunkurā. Tumšs, neko nevar redzēt, sētnieki krāmē konteinerus, gar balstiem slaistās aizdomīgi tipi. Viņš tika ārā tikai īsi pirms pusnakts. Nodomāju — es nu gan par profesionālu hokejistu negribētu būt.

Soltleiksitijā Sandis ieradās tieši no NHL kārtējās spēles ar visām slapjajām drēbēm somā. Knapi ar taksi uz lidostu paspējis. Vienu spēli nospēlēja un tūlīt prom atpakaļ. Vairāk viņu no šances neatlaida. Bet Soltleiksitijas Grīnstrītā mums bija lielisks Latviešu nams un visideālākais atašejs, kāds vien mums bijis — Pēteris Staks. Viņš noorganizēja, ka Jūtas štata televīzijā katru vakaru bija pārraides par Latviju. Beigās visi vietējie spēlēs juta līdzi amerikāņiem un latviešiem. Ozoliņu pēc spēles arī tur aizvedām. Viņš priecīgs, kopā ar normāliem cilvēkiem, nevis kā NHL — stallī —, bet lidmašīna negaida, un Sandis maina biļeti vēl vienu reisu uz priekšu...

Kaut gan būtībā tās bija visgrūtākās spēles — neorganizētība, pārspīlēti drošības pasākumi, Prūša dopinga lieta. Lai gan pateicoties Aldonam kā profesionālam juristam, viņš olimpiskajā ciematā varēja atgriezties un spēlēs piedalīties, daži man vairs negribēja roku spiest.

— Turīna — ziemas sporta vēsturē pirmā olimpiskā medaļa Latvijai — bronza, kuru kamaniņu sportā izcīnīja Mārtiņš Rubenis.

Vilnis Baltiņš:— Skaista apbalvošana pilsētas centrā, prieks bija. Aldons lēkāja kā tāds jauns puisīt’s.

Aldons Vrubļevskis:— Paveicās, ka šīs sacensības skatījās arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un ministre Ina Druviete. Tūlīt varējām Mārtiņu apsveikt, tas bija tik emocionāli. Pirmo reizi tā īsti novērtēju olimpiskās apbalvošanas ceremonijas centrējumu uz atlētiem. Olimpiešiem medaļu pasniedz uz balta fona, un viņi izceļas kā majestātiski varoņi. Nav citās sacensībās ierastā reklāmu raibuma.

Vilnis Baltiņš:— Es jau tad biju brīvs, vairs tikai LOK goda prezidents. Man nāk pretī lepni amerikāņu tūristi, visiem mugurās jakas ar uzrakstiem USA, galvās strīpainās cepures ar zvaigznēm un vēl rokās Amerikas karodziņi, bet es viņiem prasu: “Puiši, jūs no kādas valsts?” (Smejas.)

Aldons Vrubļevskis:— Jā, tās manas pirmās prezidenta spēles. Bija vairāk pienākumu. Arī tāpēc, ka spēles atkal notika Eiropā un uz tām no Latvijas atbrauca gan vairāk tūristu, gan oficiālo amatpersonu. Šķiet, tās ir vienīgās spēles, kuras apmeklēja gan Valsts prezidente, gan premjers, gan izglītības un zinātnes ministre.

Vilnis Baltiņš:— Oficiālie viesi — es nerunāju par konkrēti šīm spēlēm — bieži rada lielas problēmas. Spēlēs mūsu resursi ir ļoti ierobežoti, to knapi pietiek komandas darbības nodrošināšanai. Bet augstie viesi, kas tur ierodas pilnīgi pelnīti, savu biroju darbiniekus līdzi paņemt nevar. Nu mums jācenšas viņu prasības apmierināt. Turklāt tas bieži vien nav iespējams ne fiziski, ne oficiāli.

Aldons Vrubļevskis:— Olimpiskajās spēlēs viss, ne tikai sacensības, notiek pēc stingra reglamenta, kuru pat ASV Olimpiskās komitejas prezidents mainīt nevar.

— Soltleiksitijā startēja tāds Tomass Dukurs, kurš skeletonā no 26 sportistiem izcīnīja 21. vietu. Ko jūs par to toreiz domājāt?

Aldons Vrubļevskis:— Es biju gandarīts, ka Dainim Dukuram izdevies savu ideju īstenot. Viņš jau tos puikas Siguldas trasē palaida ar galvu pa priekšu un pierādīja, ka tā iespējams aizbraukt līdz olimpiskajām spēlēm.

— Vankūverā uzreiz divi olimpiskie sudrabi!

Aldons Vrubļevskis:— Mazliet pat negaidīti. Vispirms brāļi Šici izcīna olimpiskās sudraba medaļas kamaniņu sportā, pēc tam Martins Dukurs pirmajā braucienā kļūst par līderi. Bet nākamajos trijos savu pārsvaru pakāpeniski zaudē līdz pēdējā virāžā pazaudē pavisam.

Vilnis Baltiņš:— Atklāšanas dienā šīm spēlēm savu zīmogu uzspieda jaunā gruzīnu kamaniņu braucēja bojāeja treniņbraucienā.

— Kopumā tomēr spēles bija labi organizētas, cilvēku attieksme sirsnīga.

Aldons Vrubļevskis:— Pirmo reizi ziemas spēles notika pilsētā, kur dārzos zied puķes.

— Tā bija kā gatavošanās Sočiem!

50 MILJARDI PASAULES MĀNĪŠANAI

Vilnis Baltiņš:— Starp citu, krievi Vankūverā startēja neiedomājami slikti. Pēc izcīnīto medaļu skaita viņi pat desmitniekā netika, tikai trīs zelti. Izskatījās, ka sports viņiem galīgi iet lejā. Bet nākamās spēles Krievijā! Domāju, kas tad nu tur būs?

— Un bija arī! Trīspadsmit zelta medaļas, kopā — 33 un pārliecinoša uzvara neoficiālajā valstu vērtējumā. Pēc tam, kad cits pēc cita dīvaini pēkšņi sāka apmirt augsti Krievijas sporta funkcionāri, antidopinga laboratorijas vadītājs Rodčenkovs aizbēga uz ASV un uzspridzināja dopinga atombumbu. Tagad Krievijai 13 medaļas atņemtas. Pareizāk sakot, pieprasīts tās atdot atpakaļ.

Vilnis Baltiņš:— Spēles Sočos, un tas, kas notika pēc tam, ir viens no bēdīgākajiem notikumiem manā dzīvē. Organizatoriski likās — vislabākās spēles. Viss notiek precīzi kā plānots, ne mazākās aizķeršanās, sporta bāzes lieliskas. Esmu visu mūžu pa Krieviju braukājis, bet Sočos nebija sajūta, ka esi Krievijā. Kaut kas mākslīgi radīts tur bija.

Bet es lielā sajūsmā, ņemamies pa Latviešu namu, taisām družbu ar visām olimpiskajām komitejām, forši, īsta olimpiskā gaisotne! Un tūlīt pēc tam — viss sagāžas… Iebrūk Ukrainā, kuras maidanam sekojot, es naktis negulēju. Visa tauta auro: Krim naš! Ārprāts. Kā tas var būt?! Es, vecais buks, esmu apčakarēts!

Aldons Vrubļevskis:— Ne tikai tu vien, tagad izrādās, ka visa pasaule ir apčakarēta. Iztērējot 50 miljardus dolāru un dažām personām kļūstot par miljardieriem.

Vilnis Baltiņš:— Kad redzi, kāda milzīga nauda iztērēta, lai tevi apčakarētu, sāc saprast, cik lielu politisku ievirzi šai lietai piešķir visi puķini, hitleri un staļini. Atņem savai tautai naudu, lai pasauli apmānītu. Šausmas!

— Esmu bijis Maskavas spēlēs un joprojām atceros tās tukšās ielas, to dīvaino gaisotni. Tā teikt, — te uz brīdi ienākuši sliktie Rietumi, un mums nākas tos pieciest, turklāt vēl izlikties laipniem… Sočos jutos līdzīgi, jo īpaši brīvdabas sporta veidos Krasnaja Poļanā, kas izskatījās pēc butaforiski uzbūvētas pilsētiņas.

Aldons Vrubļevskis:— Mums atmosfēru uzlaboja lieliskais Latviešu nams. Tur valdīja tikai un vienīgi pozitīva gaisotne. Katru vakaru uzstājās dažādi mūsu mākslinieki, viesojās visi mūsu medaļnieki, kas arī tur jutās ļoti labi.

Rezultātu ziņā tās mums ir labākās ziemas spēles. Iespējams, ka kļūs vēl labākas.

— Kā tad ir? Martins Dukurs un Oskara Melbārža četrinieks tagad ir olimpiskie čempioni, kamaniņu braucēju stafetes komanda — vicečempioni, Tomass Dukurs, kā arī Oskars Melbārdis/Daumants Dreiškens — bronzas laureāti?

Aldons Vrubļevskis:— Manās acīs ir, bet medaļas vēl nav iedotas.

— Kad tas notiks?

Aldons Vrubļevskis:— Tad, kad tiks pieņemti pēdējie starptautiskās Sporta arbitrāžas tiesas lēmumi.

— Tu taču esi tur tiesnesis!

Aldons Vrubļevskis:— Bet es neizskatu šīs lietas. Domāju, ka līdz olimpiskajām spēlēm arī neizskatīs, jo pastāv zināmas šaubas par pierādījumu pietiekamību. Bet tie sportisti, kurus SOK diskvalificējusi, olimpiskajās spēlēs piedalīties nedrīkstēs.

Vilnis Baltiņš:— Bet, ņemot vērā, ka Aldons reiz jau ir izcīnījis diskvalificētam sportistam tiesības atgriezties olimpiskajā ciematā un piedalīties olimpiskajās spēlēs, pret ko neko nevarēja iebilst ne SOK, ne rīcība komiteja, arī šajās lietās viss kas var gadīties. Daudz ko noteiks advokāta talants.

Aldons Vrubļevskis:— Diezin vai var atcelt SOK lēmumu par medaļu atņemšanu, bet par diskvalifikāciju var.

— Vai Starptautiskajā olimpiskajā komitejā nav izveidojusies krīzes situācija? Trīs lielākās ziemas sporta veidu federācijas — Slēpošanas, Biatlona, Bobsleja un skeletona — iestājas pret SOK lēmumiem un no spēlēm diskvalificētajiem sportistiem ļauj piedalīties Pasaules kausa izcīņā un citās sacensībās!

Aldons Vrubļevskis:— Nē. Federācijas nav pret SOK lēmumiem, tās iet tiesisko ceļu. SOK var diskvalificēt tikai no sava pasākuma — olimpiskajām spēlēm. Runāju ar starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas prezidentu Ivo Feriāni, kurš atzina, ka, iekams arbitrāžas tiesa nav pieņēmusi gala lēmumu, viņš neko iesākt nevar. Ja federācija sportistus diskvalificēs tagad, bet arbitrāža viņus atzīs par nevainīgiem, tad federācijai tiks piestādīti tādi rēķini, kādus tā nekad nespēs atmaksāt. “Man vieglāk saņemt pārmetumus no sabiedrības un žurnālistiem, ka esam neizlēmīgi, nekā riskēt pieļaut kļūdas,” atzina Feriāni.

Vilnis Baltiņš:— Bet man ir cits skats. Kad atver Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas mājaslapu, tajā uzreiz priekšā lieliem burtiem ģenerālsponsors — Gazprom

— Ir viedoklis, ka no īstenā olimpisma spēles saglabājušas vien ceremonijas un atribūtiku…

Vilnis Baltiņš:— Var jau teikt, ka olimpiskās spēles izbeigsies. Antīkajā pasaulē pēc divpadsmit gadsimtiem arī tās pārtrauca…

Aldons Vrubļevskis:— Pārtrauca politiski. Ar rīkojumu. Vara pārtrauca!

Vilnis Baltiņš:— Jā, tāpēc olimpiskajām komitejām jābūt neatkarīgām. Manā skatījumā — olimpiskā kustība iekļaujas labā cīņā ar ļauno. Tāpēc arī reliģijas tiek veidotas, jo vajag sabalansēt to, kas smadzenēs notiek. Ļoti simbolisks tēls ir kentaurs — pa pusei cilvēks, pa pusei dzīvnieks. Šī zemapziņas vēlme iznīcināt, karus rīkot ir tik briesmīga un arvien turpinās. Nemitīgi jāliek tai kaut kas pretī. Labā spēku stiprina arī olimpiskā kustība, kuras būtība ir daudz senāka par antīkajām olimpiskajām spēlēm. Vēl aizvēsturiskākos mākslas darbos atainots, kā var uzvarēt cīņā nenogalinot. Atlēts lec pāri vērša ragiem, uzvar to, bet nenodur — kā tagad vēršu cīņās. Šo olimpiskās kustības ideju par labākas pasaules veidošanu neviens vairs neizceļ. Bet tā vēl ir dzīva. To var just spēļu atklāšanas parādēs, kur pulcējas visas pasaules jaunieši, kur savu tautu kopā ar citām redzi draudzībā.

— Ko mēs gaidām no Phjončhanas?

Aldons Vrubļevskis:— Veiksmi. Jo spēka un varēšanas pietiek.

OLIMPISKĀS SPĒLES SIGULDĀ!?

— Cik reāla ir iespēja, ka 2026. gada ziemas spēles risināsies arī Siguldas Kamaniņu un bobsleja trasē? Lai gan pēdējā laikā spēlēs vienmēr bijusi liela braukāšana, parasti no zemieņu pilsētām, kur notiek viss, kas saistīts ar slidošanu, 30—100 km uz kalniem, bet šoreiz jau jārēķinās ar lielu lidošanu. 600—700 km no Stokholmas uz ziemeļiem — līdz Orei un, iespējams, Estersundai pie kalnu un distanču slēpotājiem, biatlonistiem, tad gandrīz tikpat tālu uz dienvidaustrumiem — līdz Siguldai!

Aldons Vrubļevskis:— Divi trīs atsevišķi olimpiskie ciemati sen nav nekāds retums.

— Bet ziemas spēlēs tos nekad nav šķīruši tūkstoš kilometri!

Aldons Vrubļevskis: — Nekad nebija bijis arī tā, ka vienā SOK Ģenerālajā asamblejā nosaka uzreiz divu spēļu rīkotājus — 2024. un 2028. gadā. Nekad antidopinga laboratorijā nebija bijusi arī peļu ala, pa kuru mainīt urīna paraugus. Katra lieta notiek pirmo reizi. Ja ir uzstādījums rīkot pēc iespējas lētāk, nebūvēt neko lieku, tad šis ir risinājums. Zviedriem taču bija ideja būvēt bobsleja trasi pašā Stokholmā, blakus Globe arēnai, bet tā valstī, kurā nav ne sava bobsleja, ne skeletona, ne kamaniņu sporta, tika noraidīta.

Eiropā uz šo spēļu rīkošanu vēl kandidē Sjona Šveicē, no kuras līdz bobsleja trasei Sanktmoricā arī ir 400 kilometri. Turklāt referendumā jādabū sava kantona iedzīvotāju atbalsts. Starp citu, 2006. gada spēļu trase Čezānā ir nojaukta. Tajā pusē vēl ir Albērvilas spēļu trase Laplaņā. Visur attālumi mērāmi vairākos simtos kilometru.

Starptautiskā Olimpiskā komiteja tai pilsētai, kura iegūs tiesības rīkot spēles, piešķirs 965 miljonus dolāru.

Vilnis Baltiņš:— Drīz neviens vairs negribēs spēles rīkot…

Aldons Vrubļevskis:— Eiropā jau tagad negrib. Tirole nobalsoja pret, Bavārija tāpat, norvēģi nobalsoja pret. Cilvēki ir izlepuši, negrib sarežģījumus. Aziāti cīnās. Manuprāt, 2022. gada spēles vajadzēja piešķirt Almati Kazahstānā, kur 30 km rādiusā ir visas bāzes. Tagad no Pekinas 400 km būs jābrauc ar ātrvilcienu. Bet — kā Vilnis saka — tas privātais kantoris SOK tā nobalso.

 

P. S.1. februārī Sporta arbitrāžas tiesa (CAS) paziņoja, ka 28 Krievijas sportistu, ieskaitot skeletonistu Aleksandru Tretjakovu, sūdzības apmierinātas. “Vienlaicīgi CAS ģenerālsekretārs atzina, ka spriedums nepasaka, ka šie sportisti nav vainīgi dopinga noteikumu pārkāpšanā, tikai iesniegtie pierādījumi tiesnešiem nešķita pietiekami, lai sodītu,” komentē Aldons Vrubļevskis. “Savukārt SOK paziņoja, ka CAS spriedums nenozīmē, ka šiem sportistiem automātiski pienākas ielūgumi piedalīties olimpiskajās spēlēs Phjončhanā. SOK gatavojas pārsūdzēt CAS spriedumu Šveices Federālajā tribunālā. Iespējams, ka pēdējās, augstākās tiesu instances lēmums nebūs ātrāk par maiju.”

 

ALBĒRVILA, 1992. gads

Latvijas komandā

24 sportisti 6 sporta veidos

Karognesējs— Jānis Ķipurs

Labākie rezultāti

Biatlonā: 13. Oļegs Maļuhins — 10 km

Bobslejā: 14. Sandis Prūsis/Juris Tone/Ivars Bērzups/Adris Plūksna

Daiļslidošanā: 20. Alma Lepina, Konstantīns Kostins (abi individuāli)

Distanču slēpošanā: 66. Jānis Hermanis — 50 km (F)

Frīstailā: 34. Normunds Aplociņš — mogulā

Kamaniņu sportā: 11. Anna Orlova, Aivars Polis/Roberts Suharevs

 

LILLEHAMMERE, 1994. gads

Latvijas komandā

29 sportisti 6 sporta veidos

Karognesējs— Zintis Ekmanis

Labākie rezultāti

Ātrslidošanā: 25. Ilonda Lūse — 3000 m

Biatlonā: 19. Gundars Upenieks — 20 km

Biatlonā dāmām: 28. Ieva Cederštrēma-Volfa — 7,5 km

Bobslejā: 10. Zintis Ekmanis/Aldis Intlers

Daiļslidošanā: 8. Jeļena Berežnaja/Oļegs Šļahovs

Distanču slēpošanā: 61. Jānis Hermanis — 50 km (C)

Distanču slēpošanā dāmām: 48. Ineta Kravale — 30 km (C)

Kamaniņu sportā: 11. Aivis Švāns/Roberts Suharevs

Kamaniņu sportā dāmām: 9. Anna Orlova

 

NAGANO, 1998. gads

Latvijas komandā

31 sportists 6 sporta veidos

Karognesējs— Sandis Prūsis

Labākie rezultāti

Ātrslidošanā: 28. Ilonda Lūse — 3000 m

Biatlonā: 5. Ilmārs Bricis 20 km, 5. Jēkabs Nākums — 10 km

Biatlonā dāmām: 25. Ieva Cederštrēma-Volfa — 15 km

Bobslejā: 5. Sandis Prūsis/Jānis Elsiņš

Distanču slēpošanā: 60. Roberts Raimo — 50 km (F)

Distanču slēpošanā dāmām: 53. Andžela Brice — 15 km (F)

Kalnu slēpošanā: 34. Ivars Ciaguns — milzu slalomā

Kalnu slēpošanā dāmām: 31. Ilze Ābola — milzu slalomā

Kamaniņu sportā: 13. Roberts Suharevs/Dairis Leksis

Kamaniņu sportā dāmām: 13. Anna Orlova

 

SOLTLEIKSITIJA, 2002. gads

Latvijas komandā

52 sportisti 8 sporta veidos

Karognesējs— Harijs Vītoliņš

Labākie rezultāti

Ātrslidošanā: 35. Ilonda Lūse — 1500 m

Biatlonā: 30. Oļegs Maļuhins — 12,5 km

Biatlonā dāmām: 58. Andžela Brice — 7,5 km

Bobslejā: 7. Sandis Prūsis/Mārcis Rullis/Jānis Silarājs/Jānis Ozols

Distanču slēpošanā: 49. Juris Ģērmanis — 15 km (C)

Hokejā: 9. Latvija

Kalnu slēpošanā: 25. Ivars Ciaguns — slalomā

Kamaniņu sportā: 10. Ivars Deinis/Sandris Bērziņš

Kamaniņu sportā dāmām: 9. Anna Orlova

Skeletonā: 21. Tomass Dukurs

 

TURĪNA, 2006. gads

Latvijas komandā

58 sportisti 8 sporta veidos

Karognesējs— Artūrs Irbe

Labākie rezultāti

Biatlonā: 4. Ilmārs Bricis — 12,5 km

Biatlonā dāmām: 10. Madara Līduma — 15 km

Bobslejā: 6. Jānis Miņins/Daumants Dreiškens

Distanču slēpošanā: 50. Oļegs Maļuhins — sprintā (F)

Hokejā: 12. Latvija

Kalnu slēpošanā: 46. Renārs Doršs — nobraucienā

Kamaniņu sportā: 3. Mārtiņš Rubenis (pirmā medaļa Latvijai ziemas olimpiskajās spēlēs)

Kamaniņu sportā dāmām: 7. Anna Orlova

Skeletonā: 7. Martins Dukurs

Šorttrekā: 23. Evita Krievāne — 1000 m, 1500 m

 

VANKŪVERA, 2010. gads

Latvijas komandā

58 sportisti 9 sporta veidos

Karognesējs— Martins Dukurs

Labākie rezultāti

Ātrslidošanā: 20. Haralds Silovs — 5000 m

Biatlonā: 14. Ilmārs Bricis — 10 km

Biatlonā dāmām: 38. Madara Līduma — 10 km iedzīšanā

Bobslejā: 8. Edgars Maskalāns/Daumants Dreiškens

Distanču slēpošanā: 54. Jānis Paipals — 2x15 km duatlonā

Distanču slēpošanā dāmām: 70. Anete Brice — 10 km (F)

Hokejā: 12. Latvija

Kalnu slēpošanā: 37. Kristaps Zvejnieks — slalomā

Kalnu slēpošanā dāmām: 49. Liene Fimbauere — slalomā

Kamaniņu sportā: 2. Andris Šics/Juris Šics

Kamaniņu sportā dāmām: 9. Maija Tīruma

Skeletonā: 2. Martins Dukurs

Šorttrekā: 10. Haralds Silovs — 1500 m

 

SOČI, 2014. gads

Latvijas komandā

58 sportisti 9 sporta veidos

Karognesējs— Sandis Ozoliņš

Labākie rezultāti

Ātrslidošanā: 14. Haralds Silovs — 1500 m

Biatlonā: 9. Andrejs Rastorgujevs — 12,5 km

Biatlonā dāmām: 70. Žanna Juškāne — 7,5 km

Bobslejā: 1. Oskars Melbārdis/Daumants Dreiškens/Arvis Vilkaste/Jānis Strenga

Distanču slēpošanā: 57. Arvis Liepiņš — 50 km (F)

Distanču slēpošanā dāmām: 59. Inga Dauškāne — sprintā (F)

Hokejā: 8. Latvija

Kalnu slēpošanā: 27. Mārtiņš Onskulis — slalomā

Kalnu slēpošanā dāmām: 30. Lelde Gasūna — slalomā

Kamaniņu sportā: 3. Elīza Tīruma, Mārtiņš Rubenis, Andris Šics/Juris Šics

Kamaniņu sportā dāmām: 12. Elīza Tīruma

Skeletonā: 2. Martins Dukurs

Skeletonā dāmām: 13. Lelde Priedulēna

Šorttrekā: 15. Roberto Puķītis — 1500 m

 

PHJONČHANA, 2018. gads

Latvijas komandā

35 sportisti 9 sporta veidos

Karognesējs

Līderu mērķi

Ātrslidošanā: 1.—10. vieta

Biatlonā: 1.—10. vieta

Biatlonā dāmām: 1.—20. vieta

Bobslejā: 1.—10. vieta

Daiļslidošanā: 7.—16. vieta

Daiļslidošanā sievietēm: 10.—16. vieta

Distanču slēpošanā: 30.—60. vieta

Distanču slēpošanā dāmām:  iekļūt 75 %

Kalnu slēpošanā: Top 20 slalomā, milzu slalomā, kombinācijā

Kalnu slēpošanā dāmām: Top 20 slalomā

Kamaniņu sportā: 1.—6. vieta

Kamaniņu sportā dāmām: 1.—8. vieta

Skeletonā: 1.—10. vieta

Skeletonā dāmām: 1.—12. vieta

Šorttrekā: 1.—16. vieta

Autori: 
Dainis Caune