twitter facebook instagram

Pa savu ceļu

21.Jūl.2010 - Portāla Administrators

Numurs: 
215
5-Teniss-ATTĪSTIIBA-MLibietis.jpg

Tenisa apritē
Latvijā Valdi Lībieti zina un ciena, viņš ir šā sporta veida treneris un
galvenais organizators Cēsu pusē. Piedalījies daudzos starptautiskos semināros,
tulkojis un nodevis jaunāko informāciju citiem treneriem. Pedagogs pēc
izglītības, ar savu pieeju tenisam un treniņu procesam. Izaudzinājis divus
dēlus, jaunākais Miķelis šovasar Vimbldonas junioru turnīrā spēja iekļūt labāko
32 skaitā. Latvijas jaunajiem tenisistiem tas ir nebijis panākums.

 

 

Ar Valdi un Miķeli
Lībiešiem tiekamies netālu no Žagarkalna, tenisa centrā Cēsīs. Tas ir Valda
lolojums - savulaik nolaists līdz kliņķim, 1997. gadā privatizēts un
savests pienācīgā kārtībā. Ar trim māla laukumiem Cēsīm pagaidām pietiekot,
ziemā ar vienu slēgto halli Priekuļos gan esot par maz. Cēsīs ir viens no
labākajiem klubu tenisa centriem - regulāri notiek amatieru turnīri, ir sava
reitinga sistēma, cēsnieki piedalās Latvijas klubu čempionātā. Novārtā nav
atstāts arī bērnu un jaunatnes teniss. Vienubrīd abi Valda Lībieša dēli savās
vecuma grupās bija labākie Latvijā.

Vecākajam Matīsam
(21 gads) kalnu slēpošanā gūta trauma liedza tenisā augstvērtīgi attīstīties
tālāk. Tagad viņš vairāk ir sparingpartneris astoņpadsmitgadīgajam Miķelim.
Tiesa, Matīss šoruden pošas uz studijām ASV, kas nopelnītas, pateicoties
tenisam.

„Kamēr Miķelis
progresē, mēs ejam uz priekšu," pašreizējo situāciju raksturo Valdis Lībietis. „Meklējam līdzekļus un iespējas izsisties."

 

Miķelis un
Vimbldona

Miķelim Lībietim šogad
tika izvirzīts mērķis spēlēt visos četros Grand Slam junioru turnīros.
Lai to īstenotu, jābūt pietiekami augstu pasaules junioru reitingā. „Austrālijā Miķelis bija pirmais aiz svītras,
kura atdala tos, kuri uzreiz tiek pamatturnīrā," stāsta tēvs un treneris. „Kvalifikācijas turnīrā +40 oC,
jācīnās ar vietējiem, kas visi mājās gulējuši un labi paēduši... Izšķirošā
spēle gan bija pret japāni, kurš var skriet un skriet, turklāt tas jau todien
bija otrais mačs. Šķita, nav izredžu, bet Miķelis saņēmās, izsita to japāni ar
spēku, ar ātrumu. Pašam sāka tecēt asinis pa degunu, likām ledu uz galvas,
ledus vesti ap krūtīm, lai tajā karstumā temperatūru nodzītu."

Melburnā Miķelis
iekļuva pamatturnīrā, bet French Open gan gāja secen. Citi jau sen
spēlēja laukā māla laukumos un bija ar segumu apraduši.

Valdis Lībietis: „Kvalifikācijas turnīrā neiekļuvām, palikām
otrie aiz svītras. Vimbldonā paveicās, jo divi krievi nedabūja
Lielbritānijas vīzas."

Miķelis Lībietis: „Atmosfēra Vimbldonā daudz labāka nekā citos Grand
Slam
turnīros. Austrālijā juniorus tik daudzi neiet skatīties, Vimbldonā
visas sēdvietas bija aizņemtas. Kvalifikācijas turnīrs junioriem gan notiek
Rouhemptonā. Tādā kā pļavā. Spēles laukumi diezgan labi, bet treniņu korti -
drausmīgi.

Pirmais treniņš
bija traks, reizes četras vispār netrāpīju bumbai. Atlēciens pavisam citādāks,
bumbiņa noslīd. Servēt gan labi, ļoti bīstama pat otrā serve. Pirms tam biju
turnīrā Vācijā, kur arī spēlēja uz zāles, bet sākumā nebija piemērotu apavu,
slīdēja."

- Divas uzvaras
kvalifikācijā, pēdējā spēlē pret vācieti atvinnētas 7 mačbumbas! Pamatturnīrā
atspēlētas 5 mačbumbas pret peruāni, ceturto spēcīgāko junioru pasaulē. Kā tas
izdevās?

- Nedomāju par
rezultātu, bet spēlēju. Viena mačene pret vācieti faktiski jau bija
zaudēta - viņš servēja, es atsitu, bet pats nokritu. Tomēr tiku ātri augšā un
atsitu nākamo bumbu, kuru pretinieks izsita ārā. Pēc šīs neveiksmes viņš vairs
īsti nespēja koncentrēties. Pret peruāni gan visas mačenes bija, man
servējot, bet pēdējais sets vien ilga kādas divas stundas (beidzās
15:13). Starp citu, nezinu - kāpēc, bet Vimbldonā zāle ir lēnāka nekā
kvalifikācijas laukumos.

- Tu tenisu
spēlē kopš piecu gadu vecuma. Diezin vai var teikt, ka panākumu līkne visu
laiku kāpusi augšup?

- Desmit
vienpadsmit gadu vecumā ļoti labi sanāca, Eiropā praktiski visus vinnēju. Aptuveni
14 gadu vecumā ar Artūru Kazijevu bijām desmitniekā Eiropā, bet tad pēkšņi viss
aizgāja uz leju. Nevarēju paspēlēt, uz treniņiem negāju, uznāca tāds kā
stulbums, par laimi, kaut kā atguvos.

Daudz ir tādu
periodu, kuros neveicas - trenējies, trenējies un nekā, bet tad pēkšņi pienāk
brīdis, kad viss aiziet! Tā bija pērnziem, Latvijas pieaugušo čempionātā -
pirms tam drausmīgi negāja, pat pirmajā kārtā mocījos. Pusfinālā toties ļoti
labā spēlē uzvarēju Jāni Skroderi, fināls pret Adrianu Žgunu arī nebija slikts,
bet man bija par daudz emociju.

- Kas tuvākajā
laikā jāpilnveido treniņos?

- Jāuzlabo sitiens
no labās puses, tā, lai varu kārtīgi notriekt bumbu. Kaut kā bailes sist mača
laikā, uztraukums. Serve paliek galvenais ierocis, spēle pie tīkla. Ja līdz tam
tieku, tad labi, bet pretinieks jau nelaiž pie tīkla. Vimbldonā pret peruāni
bija grūti, viņš labi apveda.

 

Izglītot sevi un
citus

Valdis Lībietis
atzīst, ka jaunākajam dēlam laukumā jākļūst nosvērtākam. „ „Pagaidām
Miķelim ir problēmas ar emocijām. Palūdzu Līgai Dekmeijerei, lai pavēro mačus -
viņa teica to pašu. Par daudz adrenalīna."

- Nav viegli -
faktiski no provinces un bez lielas naudas braukāt apkārt pa turnīriem?

- Junioru līmenī,
kamēr spēlē, tevi uzņem līdz zaudējumam. Future jau par visu jāmaksā
pašam. Mums nav liekas naudas, un junioru līmenis bieži vien ir līdzīgs Future,
visiem labākajiem ir profesionāļu ATP punkti. Paēst iedod, var dubultspēlēs
tālu tikt un ieekonomēt uzturēšanās naudu uz ITF rēķina. Mēs attīstāmies lēnāk
nekā daudzi rietumnieki, kas trenējušies labās akadēmijās.

Mēs vēl īsti neesam
gatavi profesionālam režīmam. Vienkārši jāstrādā pie tehnikas, psiholoģijas,
motivācijas. Bumba ir apaļa.

- Vai pietiek ar
vienu treneri ?

- Ir jābūt
individuālam trenerim, tas skaidrs. Ir cilvēki, kas labāk māk strādāt ar
bērniem, un ir tādi - kas ar pieaugušajiem. Pirmskola, pamatskola, vidusskola -
katram skolotājam cita metodika. Ja pārtrūkst individuālās saites, rodas
problēmas, labāk iet tālāk, to bērnu nepamest. Atkal cita problēma - pārējie
jāpamet, jāiet tālāk kopā ar to vienu, jāziedo viss, jābūt apritē, tur vairs
nav grupu tenisa. Braukšana, psiholoģija, biļešu pasūtīšana, naudas meklēšana,
pieteikšanās sacensībām, veselību problēmas, masieris, fiziskā sagatavotība...
Pašam arī jāattīstās, bērnu treneris to nevar vairs izdarīt.

- Kas pašam bija
pirms tenisa?

- Cēsīs visa sporta
skola tika izieta - šahs, vieglatlētika, biatlons, slēpošana, futbols,
basketbols... Vairāk veidu nebija. Galvenais jau bija slēpošana un biatlons,
biju rajona izlasē. Tenisu sāku spēlēt, kad, būdams Latvijas Universitātes
students, aizbraucu apmaiņas programmā uz Gruziju, tas bija aptuveni 19 gadu
vecumā. Sākās privatizācija, nopirku Cēsu tenisa laukumus, viss bija aizaudzis,
jāmaina segums. Aizgāju no skolotāja darba, nevarēju to ar tenisa interesēm
savienot. Puikas auga, gribējās kaut ko mainīt, iemācīt viņiem spēlēt pēc
iespējas labāk.

- Latvijā biji
viens no pirmajiem, kurš sāka apmeklēt starptautiskos treneru seminārus...

- Tajā laikā mūsu
labākie treneri nezināja valodas. ITF rīkoja kursus, nebija, kas atvestu šo
informāciju mājās. Es biju beidzis filologus un zināju angļu valodu, tā nonācu
semināros faktiski visos kontinentos. Bez tajos gūtajām zināšanām man nebūtu ne
mazāko iespēju. Tur iemācījos pamatus - kas notiek, kā veidojas tenisists...

- Kas ir īpašs
tenisā, ja jau tā aizrāvies?

- Visā tenisa
vēsturē ir kaut kāda pozitīva aura. Tas ir kā ieraudzīt jūru - iedvesmo tās
plašums. Tas nav tikai ūdens kā tāds - ūdens ir arī peļķē. Kad ieraugi tenisa
kortu - izjūti plašumu, un tikai divi cilvēki cīnās uz tā milzīgā laukuma, kur
iespējams simtiem dažādu variāciju. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas visu mūžu
spēlējuši volejbolu un ir šā sporta veida patrioti. Pat viņi atzīst, ka nav
labākas spēles par tenisu. Tiem cilvēkiem, kas spēlē tenisu, ir kāda īpaša
smadzeņu rieva.

- Kas ir pats
svarīgākais, trenējot jauniešus?

- Esmu tulkojis ITF
brošūras, un tajās viss jau uzrakstīts. Kas jādara,

lai uzvarētu?
Jāzina, kā kļūt par labākajiem vecākiem tenisā. Jāsaprot, ka bērns ir
vērtīgākais, nevis savu nerealizēto sapņu piepildīšana. Jāizprot, jāpalīdz.
Bieži šķiet, ka vecāki spēlē vairāk nekā viņu bērns laukumā, dzen ar pipku,
bļaustās.

Neesmu baigais
izdzinējs, esmu pielaidīgs, man svarīgi ir morāles principi. Pretinieku
nedrīkst ne apvainot, ne pazemot. Nekad neesmu teicis - ej tagad kortā un
obligāti uzvari, kaut vai pēc vilku likumiem. Mans moto: esi labāks, nekā biji
vakar! Šāda attieksme arī kalpo motivācijai.

- Kas nav
pareizi Latvijas jauno tenisistu attīstības procesā ?

- Treneri nepievērš
pienācīgu uzmanību minitenisam. Vīpsnā - mazs laukums, kādas tur mīkstās
bumbas, mums tagad taču būs lielais turnīrs! Igauņi ļoti daudz par to domā,
mazi bērni taču pazūd tajā milzīgajā laukumā. Esmu redzējis video, kā maziņā Žistīne
Enēna trenējās un pēc serves septiņu gadu vecumā jau skrien pie tīkla. Lielajā
laukumā šajā vecumā tas nav iespējams! Tāpēc jau ir mazie laukumi, lai iznāktu
izspēlēt pilnu spēles gammu, laukums ir īsāks un šaurāks. Būtībā teniss ir
spēle. Nav tā, ka tev ir iedots kāds rīks un tas ir jāaizmet vistālāk vai arī
ātrāk jānoskrien. Tā ir spēle.

- Jāspēlē pēc
iespējas ilgāk jauniešu konkurencē vai jāmēģina ātrāk tikt profesionālajā
tenisā?

- Jauniešiem ir
vienreizēja iespēja tikt četros lielajos Grand Slam turnīros kopā ar
slavenībām, būt blakus. Kad vispār tur kāds atkal tiks? Ja esi vienreiz tur
bijis, tev tas paliek galvā, tu pēc tā tiecies. Nevajag tā steigties iet
profesionāļos, ja nu vienīgi tad, ja ir ļoti liels talants. Nevar visu uzreiz.
Izglītību arī nevar palaist garām, bet to mēs nenokavēsim, jāmēģina vēl
pastrādāt tenisā.

 

Vēl viena valoda

- Jūti, ka,
pateicoties Ernestam Gulbim un Anastasijai Sevastovai, Latvijā tenisa
popularitāte aug?

- Galvenā ietekme
ir uz bērniem, tas ir ļoti svarīgi. Uzvelc Latvijas kreklu, un ārzemēs tenisa
zinātājiem uzreiz rodas asociācijas - nav tukšums aiz tā vārda, Gulbis,
Sevastova... Labi, ka mums Latvijā ir Gulbis, kas spēlē radošu tenisu. Tas
ienesa svaigumu, tā nav vienkārša sišana pa bumbu. Pat Federers tagad sāk likt čopus,
dažādo spēli. Var strīdēties, ko tas dod punktu izteiksmē, bet vizuāli tas ir
skaisti - cilvēki ievelk elpu, kas nu būs tālāk... Endijs Marejs skatījās
Vimbldonā Miķeļa spēli ar peruāni un teica: „Another Latvian kid making lot of drop shots "* Tie saīsinātie sitieni jau kļuvuši par tādu
kā Ernesta firmas zīmi.

- Daudzi
jaunieši tomēr līdz galam neiztur...

- Izšķir pubertātes
vecuma pārvarēšana, pēc tam jauno cilvēku vairs nevar no malas daudz ietekmēt.
Vai nu turpina strādāt, vai arī sāk baudīt dzīvi! Ernestu Nikijs Piličs šajā
pārejas periodā spēja noturēt, neļāva izšķīst. Tas pats attiecas uz Novāku
Džokoviču. Piličam ir 50-60 audzēkņu, bet visi nav un arī nebūs izcili
tenisisti. Daudz kas atkarīgs no paša jaunieša personības.

Tenisu es uzskatu
par vēl vienu valodu, rodas kontakti. Laukumā esi kopā ar pretinieku, bet tā
nav tikai sacensība, tās ir sarunas arī pēc tam. Ilgu laiku kontaktā, pat ja
nerunā, tikai spēlē divas stundas, iepazīst otru kā raibu suni. Bezvārdu
iepazīšanās, cilvēki paliek atmiņā. Nav tā - bijām kopā, paskrējām un viss.

- Teniss ir
dārgs sporta veids. Interesentu Cēsīs netrūkst?

- Nav tā, ka
cilvēki nenāk. Nāk motivēti, iegulda veselībā. Kādreiz tā bija tāda kā modes
lieta, izrādīšanās. Es varu samaksāt, tu nevari! Pie manis var Cēsīs
dubultspēli spēlēt par 10 latiem mēnesī. Lai teniss būtu dzīvs, jābūt klubu
sistēmai, savam reitingam, turnīriem. Reāli Cēsīs tenisā mēs esam kādi 50
cilvēki. Svarīgi, lai būtu arī sievietes, labi sieviešu treneri. Bez manis jau
tikai vēl viens puisis te trenē, tas vairāk ir sezonas darbs, laukā tikai kādi
četri mēneši gadā sanāk.

Tenisā, ja laba
spēles tehnika, vari jebkuru sportistu vinnēt, lai kāds viņš nebūtu skrējējs.
Ja tev ir labs sitiens, laba tehnika, viss iespējams. Tenisā cilvēki var sevi
piepildīt - labu servi iemācās, attīsta koordināciju, kaut gan varbūt lineārā
sportā nevarētu neko, jo nav attiecīgo fizisko dotumu un ātruma. Pie manis arī
nāk veči ar lieliem vēderiem, viens tāds ir trešais reitingā. Ja ieraudzīsi,
šķiet, viņš neko nevar, bet spēlē labi. Ja skrējēji, hokejisti iemācās, tad
ideāli. Jāmācās kādi divi gadi vismaz, jāspēlē 2-3 reizes nedēļā. Bez trenera
sākumā nekādi neiztikt, daudzi ir mēģinājuši, bet tehnika palikusi novārtā, spēlē
ar vienu roku, elkoni, nesaprot, kā tas sitiens veidojas.

- Mazā zemē
grūti atrast talantus...

- Protams, liela
nācija var radīt vairāk talantu, lielāku ģēniju: krieviem Čaikovskis, angļiem -
Šekspīrs. Tomēr teniss nav tāda fīča kā Šekspīrs. Tiklīdz pavērās
robežas, te sāka notikt Eiropas jauniešu turnīri, radās pavisam citas iespējas.
Mums ir perfekts reģions - atbrauc krievi, ukraiņi, baltkrievi. Nav motivētāku
nāciju par Austrumeiropas tautām. Ja tam visam iziet cauri, ir iespējas. Tu esi
lietaskoks, te nav nekāds snobu nostūris, kur visu nosaka tikai nauda.

*Vēl viens Latvijas
pusaudzis lieto daudz saīsināto sitienu! (angļu val.)

Māris RĪMENIS,

LTV Sports

 

Valdis LĪBIETIS

Cēsu tenisa biedrības valdes priekšsēdētājs,
treneris

Dzimis: 1960. gada 21. martā Cēsīs

Izglītība: LU Filoloģijas fakultāte, strādājis par
latviešu valodas skolotāju.

Absolvējis
Starptautiskās tenisa federācijas (ITF) dažāda līmeņa treneru kursus

Sportā: Cēsu sporta skolā trenējies distanču
slēpošanā, biatlonā, šahā, vieglatlētikā, basketbolā

Tenisā: kopš astoņdesmito gadu beigām

Ģimene: divu dēlu tēvs