twitter facebook instagram

Par brīžiem, kad aizraujas elpa

20.Nov.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
332
Par brīžiem, kad aizraujas elpa

Mūsu saruna notiek jebkuras citas valsts bobsleja federācijas prezidentam droši vien nebūtiskas, bet Jānim Kolam ļoti nozīmīgās Reformācijas 500. gadadienā. Dzimtās Alūksnes baznīcā šim notikumam par godu viņš uzstādījis Martina Lutera krūšutēlu. Blakus ailē iecerētā vieta dižajam alūksnietim Johanam Ernstam Glikam pagaidām palikusi tukša, jo — izrādās — neviens nezina, kāds īsti Bībeles latviskotājs izskatījies, un viņa portreta meklēšana ārzemju arhīvos turpinās. Vai tas nozīmē, ka Jānim Kolam raksturīga brīvdomība un arī viņš savos darbos ir reformators?

“Dzīves vērtību nosaka nevis ieelpu un izelpu skaits, bet brīži, kad aizraujas elpa,” sēžoties pie intervijas galda, iepriekšējā vakarā kādā grāmatā atrastu atziņu citē Jānis Kols. Tā trāpīgi raksturojot viņa motivāciju dzīvē iet uz priekšu. “Reformācijai zināms tikai sākuma datums, beigu nav, process turpinās,” piebilst Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidents.

— Sākot pirmo prezidenta ziemu, 2006./07. gada sezonas sākumā teicāt: “Ceru, ka uz mani Ceplī teiktos vārdus, ka jauns unteroficieris nolaida plaukstošu uzņēmumu, nevarēs attiecināt.” Nu sākas prezidenta divpadsmitā ziema. Bobslejā vairs neesat ne jauns, ne unteroficieris...

— (Smejas.) Tad jau cerības esmu attaisnojis! Uzņēmums nav nolaists, bet, varam pat palielīties, pacelts nebijušos augstumos ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā. Ar Zinti (federācijas ģenerālsekretāru Zinti Ekmani) apkopojām, kas šajos divpadsmit gados jeb trijos olimpiskajos ciklos izdarīts: trīs olimpiskie sudrabi, seši pasaules čempionu zelti, desmit Eiropas čempionu zelti, divpadsmit reizes iegūti pasaules kausi. Kopumā olimpiskajos, pasaules un Eiropas mačos skeletonisti un bobslejisti uz pjedestāla kāpuši vairāk nekā 150 reižu! Fantastiski rezultāti! Turklāt, atrisinoties Krievijas dopinga sāgai, Martins Dukurs skeletonā un Oskara Melbārža bobsleja četrinieks var tikt pasludināti par olimpiskajiem čempioniem, bet Tomass Dukurs un Oskara divnieks saņemt bronzas medaļas. Tad būs jāraksta pielikums nesen izdotajai grāmatai par Latvijas bobsleja pirmajiem 36 gadiem, kas ir ļoti aizraujoša lasāmviela ziemas vakaros sezonas sākumā. Jebkurā gadījumā bobslejs un skeletons ir tik dinamiski sporta veidi, ka nekad nav iespējams pielikt punktu.

Tātad neesmu uzņēmumu nolaidis uz grunti... Protams, tas ir visu kopējs nopelns. Šo divpadsmit gadu laikā federācijā izdevies radīt sapņu komandu.

— Šī komanda ir federācijas valde vai sportisti?

— Primārā ir valde, tā veido vīziju, nosaka attīstību, pieņem lēmumus. Līdz 2006. gadam šos jautājumus galvenokārt risināja tikai viens cilvēks — Zintis Ekmanis. Visi pārējie esam nākuši klāt. No Turīnas spēļu laika bobslejistiem palikuši tikai Dreiškens un Dambis, notikusi gandrīz simtprocentīga paaudžu maiņa. Te arī ir tā komanda — spēcīgs administratīvais sastāvs, prasmīgs tehniskais personāls, ieskaitot, trenerus, mehāniķus, ārstus, un talantīgi, motivēti sportisti. Šāda komanda, uzkāpjot vienā virsotnē, no kuras paveras skats uz nākamo, tūlīt meklē ceļu uz to.

— Bet šāds virsotņu alpīnisms lielajā sportā bez naudas nav iespējams, un jebkurai federācijai finansiālais jautājums ir pats būtiskākais. Un toreiz, stājoties šajā amatā, solījāt darīt visu, lai sponsoru finansējums būtu tikpat liels kā valsts. Turklāt atzināt, ka valsts, kā par brīnumu, pieņēmusi šo izaicinājumu, veicot uzrāvienu, un ka federācijai nopietni jāsaspringst!

— Jā, valsts izaicinājumu pieņēma un godam izturēja. Varu tikai teikt paldies valstij, Olimpiskajai komitejai. Beidzot līdzekļi tiek piešķirti atbilstoši rezultātiem, ne pēc deguniem, blatiem, ambīcijām vai prasītāju balss skaļuma. Ir kritēriji, ja tos izpildām, ir arī nauda. Valsts šos spēles nosacījumus pilda ļoti korekti un godīgi.

— Un jums saspringums turpinās, jo no sponsoriem jāpiesaista arvien vairāk līdzekļu!

— Jā, federācijas budžets palielinājies, bet proporcija saglabājusies abām pusēm vienādi augoša. Sponsoru līdzekļi joprojām veido aptuveni 40 procentus no budžeta.

— Valsts jums sagatavojusi dāvanu — izmaiņas uzņēmumu ienākumu nodokļu atlaidēs ziedojumiem sabiedriskā labuma organizācijām...

— (Smagi nopūšas.) Nu jā... Tā ir bumba ar laika degli. Sekas redzēsim tūlīt pēc Phjončhanas, sākoties nākamajam olimpiskajam ciklam. Tās skars ne jau tikai bobsleju un skeletonu vien. Iespējams, vēl skarbāk citas federācijas, kuras darbojas, galvenokārt pateicoties sponsoru atbalstam. Ja atvieglojumi nodokļu sistēmā tiks samazināti, tad atrast motivāciju, lai piesaistītu uzņēmumu līdzekļus, būs daudzkārt grūtāk. Jau tagad vairāki mūsu sponsori naudu izvelk tieši no sava maciņa, nevis no nodokļa. Ja būs vēl skarbāk, nezinu, kādam fanātiķim jābūt, lai turpinātu atbalstīt sportu. Tāpēc visu cieņu tiem sponsoriem, kuri mums ir un — ceru — būs arī turpmāk. Ir arī citi, pat bagātāki atbalstītāji, bet no paša sākuma un visuzticamākie ir Arčers, Binders, RECK un Abora. Cepuri nost viņu priekšā!

— Ko darīt, lai atbalsta apjoms nesamazinātos?

— Jāskatās plašāk, jāmeklē atbalstītāji arī ārzemēs. Pieredze mums jau ir — šveiciešu Sika vairākus gadus atbalstīja skeletonistus, Zintis Ekmanis bobslejam savulaik piesaistīja Šveices kompāniju Fuchs AG. Aiznākamās ziemas olimpiskās spēles pēc četrarpus gadiem notiek Ķīnā — valstī ar pasaulē otru lielāko ekonomiku, kurai to vajag arī reklamēt un prezentēt starptautiskajos tirgos. Sports ir viena no jomām, kurā to vislabāk izdarīt, un sevišķi labi tam noder līderi. Gribas cerēt, ka šī ir niša, kurā atbalstu var atrast ne tikai Latvijas, bet arī Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija. Sarunas ar prezidentu Ivo Feriani liecina, ka arī viņš raugās šajā virzienā.

— Tās ir tikai cerības vai arī jau uzsākta konkrēta rīcība?

— Esam jau veikuši pamatīgu darbu. Nodibinājuši kontaktus gan ar Ķīnas Bobsleja un skeletona federāciju, gan Ķīnas uzņēmējiem, organizējuši tikšanās Ķīnas vēstniecībā, prezentējuši savas iespējas, parakstījuši nodomu protokolus. Pēc mūsu iniciatīvas aktivizēts Latvijas un Ķīnas valdību sadarbības līgums kultūras un izglītības jomā, kas ietver arī sportu. Sākusies kustība, kas varbūt izraisīs pat lavīnu. Tā ir viena iespēja, kur ņemt līdzekļus, bet ne vienīgā.

Šīs sezonas ievada preses konferencē no federācijas puses skanēja kaut kas nedzirdēts: paldies valdībai — naudas pietiek! Mūsu tehniskās vajadzības apmierinātas gandrīz par 100 procentiem...

— Mēs jau sen tādu atbalstu bijām pelnījuši. Dažām citām, jo sevišķi tehnisko sporta veidu federācijām, tiek piešķirtas milzīgas naudas summas motokrosu un ralliju rīkošanai. Tas, protams, nav slikti, tomēr manās acīs tie vairāk ir hobija sporta veidi. Beidzot kaut kāda paritāte ievērota un atbilstoši līdzekļi iedoti arī olimpiskajam sporta veidam, kas sevi starptautiski apliecinājis. Šī valsts nauda netiek tērēta ne sportistu, ne administratoru algām, ne treneru prēmijām. Tā visa līdz pēdējam centam saskaņā ar valsts iepirkuma procedūru iztērēta, lai iegādātos pasaulē labāko tehniku.

— Tie ir divi austriešu Walner četrinieki un viens divnieks — prototipi pašreizējā pasaules čempiona Vācijas pilota Frančesko Frīdriha kamanām...

— Paralēli turpinās sadarbība ar Eurotech, uz kuru vienu brīdi likām ļoti lielas cerības. Bet, redzot viņu ieguldījumus un fanātisko tieksmi bobsleja kamanu būvē atrast kaut ko absolūti jaunu, man ir pārliecība, ka tuvākajā laikā tas arī izdosies. Tie jaunie modeļi, kurus rudenī testējām Lillehammerē, vēl bija mazliet par jēliem, lai tos dažu mēnešu laikā varētu paspēt novest līdz olimpiskajai kondīcijai.

— Kāpēc nerunājat par sadarbību ar mūsu pašu Bobsleja tehnisko centru (BTC)?

— Ko tur runāt — mēs viņu kamanas lietojam. Divi mūsu piloti — Oskars Ķibermanis un Uģis Žaļims — joprojām brauc ar BTC divniekiem. BTC kamanas ir vienas no pieprasītākajām pasaules tirgū. Cepuri nost šī kolektīva priekšā! Bet, ja visaugstākā mērķa sasniegšanai ir iespējams izvēlēties labāko no vislabākā, tad tas jādara.

— Pirms vienpadsmit gadiem spriedāt, ka grūtākās būs Vankūveras spēles. Tā arī bija?

— Tā droši vien runāju pieredzes trūkuma dēļ. Jo katras nākamās spēles ir grūtas. Soči jau ne ar ko nebija vieglāki. Par Phjončhanu var teikt to pašu. Katrās spēlēs ir citi izaicinājumi un citi nezināmie. Vankūveras trase Vistlerā mūs gaidīja ar milzīgiem ātrumiem un relatīvi nedrošu trasi. Soči ar dažādām mahinācijām, Phjončhanā arī nav skaidrs, kāda izskatīsies trase spēļu laikā. Diemžēl rīkotāji līdz pēdējam brīdim cenšas saglabāt kādu trumpi savās rokās un nepatīkamu pārsteigumu konkurentiem.

— Izvēloties Phjončhanu par spēļu vietu, likās, ka beidzot viss būs objektīvi, jo tolaik viņiem pašiem tikpat kā nebija ne skeletonistu, ne bobslejistu. Bet tagad viņi abos šajos sporta veidos ir visnopietnākie konkurenti uz medaļām!

— Iespēja rīkot spēles viņiem deva arī spēcīgu motivāciju attīstīt šos sporta veidus. Bet motivācija un aizrautība ir daudz svarīgāka par naudu un labiem sakariem. Ja darbam neatdod sirdi un dvēseli, rezultāta nebūs.

— Kā federācija savējos iedvesmo aizrautībai?

— Katram vīrietim dzīvē ir trīs kritēriji: kas tu esi, ko tu dari un cik vari nopelnīt. Mūsu situāciju ļoti izteiksmīgi raksturo ģenerālsekretāra Zinta Ekmaņa teiciens: “Bobslejā jūs bagāti nekļūsiet, bet slaveni gan!” Šo slavu jāprot izmantot, meklējot atbildi uz trešo jautājumu. Kaut gan pēdējos gados arī par naudu sportistiem būtu grēks žēloties.

— Tātad varam būt droši, ka pēc gaidāmajiem panākumiem Sandi Prūsi neviens nepārpirks?

— Šādi priekšlikumi ir tikai loģiski. Sandis ir izveidojis Latvijas bobsleja augstākos sasniegumus. Lai arī mums ir vīri, kas sekmīgi strādājuši vai strādā ar ārzemju izlasēm — Jānis Ķipurs, Jānis Skrastiņš, Gatis Gūts, tagad Jānis Miņins, tas būtu smagi, ja Sandis dotos prom.

— Kas viņā ir tas īpašais?

— Tas, ka viņš ir Sandis. Un no Kurzemes. Mums tagad kurzemnieki uzmetušies par ģenerāļiem, kas komandē vidzemniekus un latgaļus.

— Izņemot skeletonu...

— Lai arī esam vienā federācijā, mums ir viens jumts, tas ir blakus dzīvoklis.

— 2006. gadā, kad kļuvāt par prezidentu, jūsu organizāciju visi sauca par bobsleja federāciju, skeletonu tikai piedomājot klāt. Tagad skeletons federācijas nosaukumā jāmin gandrīz vai pirmais!

— Pēc rezultātiem viennozīmīgi. Bet, ja ņem vērā popularitāti, tad bobslejs, kas tomēr piesaista plašāku skatītāju auditoriju, nemaz tik daudz nezaudē. Nav svarīgi, kurš ir pirmais vai otrais, galvenais, ka abos divos sporta veidos mēs esam tik spēcīgi, lai ar mums rēķinātos jebkurš konkurents cīņās par visaugstākajām uzvarām.

Vēl pat pirms viena olimpiskā cikla bija bažas, vai skeletons Latvijā nav tikai viena Dukuru ģimene un vai līdz ar brāļu sporta gaitu beigām tas arī nepazudīs no skatuves, bet tagad, atkal sakot paldies tai pašai Dukuru ģimenei, radīta pienācīga maiņa gan vīriešu, gan sieviešu skeletonā. Un esam droši, ka skeletons dzīvos.

— Pēc Vankūveras spēlēm par pilotu dumpjiem vai tamlīdzīgām domstarpībām nekas vairs nav dzirdēts. Esat ieviesis prezidentālu pārvaldi?

— (Smejas.) Esi vadītājs aizmugurē un ļauj citiem justies kā priekšgalā. Tas vadītājam ir pats būtiskākais — nemaisīties lietās, kurās citi ir daudz profesionālāki, bet izšķirošos brīžos prast pieņemt pareizus lēmumus. Toreizējais gadījums mums visiem bija ļoti pamācošs. Mikroklimats komandā ir ļoti labs. Cik vien labs tas var būt starp vīriem, kam ir ambīcijas kļūt par pasaules zvaigznēm. Bet konkurence ir veselīga, un tas ir galvenais.

— Paipuisīši par čempioniem nekļūst...

— Starp citu, visbiežāk, bet tas nenozīmē, ka regulāri, sankcijas vērstas pret vispieredzējušāko — Daumantu Dreiškenu, kurš, manuprāt, komandā ir morālā klimata noteicējs, un Daumants galvenā trenera sodus pieņēmis klusējot, bez komentāriem. Tādam jābūt līderim. Viņš spēj savas kļūdas atzīt.

— Kā zināms, slidas visiem jāizgatavo no viena materiāla, bet dažās valstīs speciālisti prot tās apstrādāt, lai slīdamību uzlabotu. Vai arī mēs kaut ko darām šajā ziņā?

— Ir sadarbība ar Rīgas Tehnisko universitāti, panākts valsts naudas piešķīrums šādu iespēju izpētei, kas noderētu ne tikai bobslejam, bet arī, piemēram, metāla jumtu kvalitātes uzlabošanai. Tiek mēģināts pašiem atrast formulu, un ejam arī pa otro ceļu — komandai piesaistīts slieču sagatavošanas eksperts no Šveices, kas iepriekš strādāja ar korejiešiem. Viņam ar iepriekšējiem darba devējiem radās domstarpības, un mēs tās pratām izmantot.

— Esat lieli meistari konfliktu izmantošanā! Pie Valnera kamanām arī laikam tādā veidā tikāt?

— Taisnība. Bet mēs konfliktus neradām, tikai izmantojam citu konfliktu sekas. Nevienam nav iemesla uzmest lūpu, ka esam pret kādu necienīgi izturējušies. Vācieši ne jau mūsu dēļ atteicās no Valnera unsavagalvenā trenera Langena pakalpojumiem. Viņa pazīstamais sauciens — Jawohl! — vairs neliecina par vāciešu uzvaru. Langens tagad strādā ar Šveices izlasi, un vāciešiem, iespējams, to vēl nāksies nožēlot.

— Pār Krievijas sportu krīt ļoti melna dopinga ēna, bet tās ietekme IBSF arvien ir ļoti liela. Gazprom joprojām ir federācijas ģenerālsponsors...

— Viens no diviem. Turklāt Gazprom finansējums nav ļoti milzīgs, tikai nedaudz vairāk par vienu miljonu eiro, un mūsu prezidents Ivo Feriani izsakās, ka nākamajā olimpiskajā ciklā viņus varētu nomainīt. Iespējams, kāda Ķīnas kompānija. Tomēr krievu iespaids IBSF joprojām ir ļoti jūtams. Lai gan jau pagājuši gandrīz divi gadi kopš bēguļo Krievijā aizdomās par krāpšanu turētais uzņēmējs Georgijs Bedžamovs, viņš joprojām skaitās starptautiskās federācijas viceprezidents komunikācijas jautājumos. Aizdomās par dopinga lietošanu tiek turēts arī divkārtējais Soču olimpisko spēļu čempions Aleksandrs Zubkovs, kas tagad Bedžamovu nomainījis Krievijas bobsleja federācijas prezidenta amatā. Uz jautājumu, kā viņš vērtē šo situāciju, Zubkovs atcērt: “Būs rezultāts, tad runāsim!”

— Par ko vēl bija runa IBSF kārtējā kongresā?

— Atkal tika cilāts mūžīgais jautājums — kas īsti notiks ar sieviešu bobsleju?

— Tas taču jau ir olimpisko spēļu programmā!

— Par maz, par maz... Starptautiskā olimpiskā komiteja arī kļuvusi par ciparu un procentu organizāciju, kas jau sāk noteikt, ar cik procentiem attiecīgajā sporta veidā jābūt pārstāvētām sievietēm. Tas nekas, ka bobslejs viņas neinteresē!

— Tad vīriešiem drīz būs jāstartē mākslas vingrošanā...

— ...un sinhronajā peldēšanā! Tas ir ne tikai smieklīgi, bet arī skumīgi. Šādu nostāju izmanto tās nacionālās federācijas, kurām nav labu panākumu vīriešu bobslejā. Tie paši beļģi, kuru dāmas trenē mūsu Jānis Skrastiņš, pārmet Latvijai, ka mēs viņus nostādot nevienlīdzīgā situācijā. Jo mēs visu naudu ieguldot vīriešu komandas sagatavošanā, bet viņiem nākoties dalīties ar sievietēm. Tāpēc starptautiskā apritē vajadzētu ieviest tādu kārtību — ja gribi startēt ar divām vīriešu ekipāžām, jāsagatavo arī viena sieviešu, ja ar trim, tad divas. Uz manām iebildēm, ka nevaram rīkoties pret sieviešu gribu un ar varu viņas dzīt uz bobsleju, ka mums viņu ir mazāk par miljonu un pat sievišķajiem sporta veidiem nepietiek, ka vispār grūti atrast sievietes, kas grib izskatīties pēc vīriešiem, saņēmu atbildi: “Kola kungs, visa Eiropa dzīvo 21. gadsimtā, jūs tur Latvijā esat aizķērušies deviņpadsmitajā!”

— Šī beļģu ideja gūst atbalstu?

— Jā, no Ganas, Nigērijas, Venecuēlas, kas, šo jautājumu cilājot, cer uz SOK atbalstu.

— Dāmu bobslejs Latvijā jau ir bijis!

— Vienmēr esam uzsvēruši, ja būs sportistes ar atbilstošu fizisko sagatavotību, kam actiņas degs un spulgos par bobsleju, atbalstīsim. Meklēsim papildu līdzekļus, kamanu, slieču, treneru mums pietiek. Bet nav jau gribētāju.

— Toties parabobslejā gan mūsējie regulāri gūst godalgas pasaules mačos!

— Eiropas un pasaules čempions ir Arturs Klots, regulāri panākumus Pasaules kausa izcīņas posmos gūst Alvils Brants, kas iepriekšējā gadā bija pasaules vicečempions. Bet par to vispirms jāpateicas izcilam organizatoram Kristapam Kotānam, kas kopā ar savu mātiVitu Kotāni radīja pateicīgu vidi šīs disciplīnas attīstībai. Kristaps šajā jomā sekmīgi darbojas arī starptautiskajā federācijā.

— Viņš IBSF nav vienīgais latvietis?

— Gatis Gūts no IBSF puses pārrauga Eiropas kausa izcīņas rīkošanu, apliecinot, ka vecajiem, pieredzējušajiem organizatoriem izaugusi spēcīga jaunā maiņa. Materiālu komisijā darbojas Dainis Dukurs un Sandis Prūsis

— Normunds Kotāns, kas bija trases šefs Sočos, tagad to pašu dara Korejā!

— Un cer uz līdzīgiem pienākumiem arī aiznākamajās — Pekinas — spēlēs, jo apliecinājis sevi kā spilgtu un apzinīgu personību, kas jau uzkrājusi arī unikālu pieredzi.

— PirmajāsJaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs pazaudējām medaļu, bet atradām Ķibermani. Otrajās — nepiedalījāmies. Kā būs ar trešajām?

— Uzskatu, ka bobslejs ir elitārs sporta veids, kas domāts īstiem večiem. Ziemas Pirmā formula. Vecuma cenza samazināšana tajā ir nepareiza. Bija astoņpadsmit gadu, tagad ar vecāku piekrišanu jau ir sešpadsmit. Fiziski tāds jaunietis bobslejam varētu būt arī gatavs, bet savā galvā viņš vēl neaptver šī sporta veida patieso bīstamību, riskus, ko uzņemas pats un par tiem puišiem sev aizmugurē.

— Kopš Pasaules kausa izcīņā piedzīvots precedents, sacensības divnieku un četrinieku ekipāžām rīkojot atsevišķi, reālāka kļuvusi šādu sacensību rīkošanas iespēja Siguldā.

— Jau vairākus gadus uz to mērķtiecīgi ejam. Divus gadus pēc kārtas Siguldā bija Eiropas kausa izcīņas posmi divniekiem un skeletonā. No skatītājiem, tiesnešiem, sportistiem tika saņemtas vislabākās atsauksmes. Šī sezona no loģistikas viedokļa mums nebija labvēlīga. Tagad izskatās, ka nākamā PK pirmais posms varētu risināties Siguldā, kas mums būtu ļoti izdevīgi. Tad daudzi te ierastos arī uz rudens ledus treniņiem.

— Sigulda tagad visā bobsleja pasaulē kļuvusi unikāla. Ir vēl kāda vieta, kur gandrīz blakus trasei un mākslīgā ledus starta estakādei atrodas daudzfunkcionāls sporta centrs, peldbaseins?

— Es tādu nezinu.

— Pēc jūsu federācijas statūtiem — uz cik termiņiem prezidentu var ievēlēt atkārtoti?

— Tas nav reglamentēts. Kaut gan, kandidējot LOK prezidenta vēlēšanās, esmu izteicies, ka šo laiku vajadzētu ierobežot līdz trim termiņiem. Pirmajā — tu mācies, otrajā — strādā, trešajā — gatavo maiņu. Ar neaizvietojamiem cilvēkiem ir pilni kapi. Nākamgad mans trešais termiņš beidzas.

— Pēc divarpus gadiem atkal būs LOK prezidenta vēlēšanas!

— Pilnīgi droši — man garām. Iepriekšējā reizē bija tāda apstākļu sakritība, ka biju gatavs šādu izaicinājumu uzņemties. Turklāt pirms sešiem gadiem es biju tuvāk piecdesmit, tagad — tuvāk sešdesmit. Tas arī kaut ko nozīmē! Aksakalu principu — jo vecāks, jo gudrāks — sportā nebūtu īsti labi piekopt.

 

Jānis KOLS

Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidents, uzņēmējs

Dzimis: 1959. gada 20. februārī Alūksnē

Izglītība: Alūksnes 1. vidusskola, Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas fakultāte

Sportā: no astoņu gadu vecuma trenējies ātrslidošanā (treneris Juris Cukurs), pēc tam vieglatlētikā (treneris Ilgvars Vaskis); Latvijas jauniešu izlases dalībnieks daudzcīņās

Darba gaitas: no 1982. gada galvenā inženiera vietnieks Rīgas Elektromontāžas uzņēmumā (REMUS), no 1988. gada valsts uzņēmums LATESA filiāles vadītājs Vācijā, no 1992. gada kompānijas LEC valdes priekšsēdētājs, īpašnieks, no 2007. gada valdes priekšsēdētājs vairākās daudznozaru kompānijās

Ģimenes stāvoklis: precējies, trīs bērni, trīs mazbērni

Hobiji: viss, izņemot medības

Autori: 
Dainis Caune