twitter facebook instagram

Pareizrakstība ledū

03.Dec.2009 - Portāla Administrators

Numurs: 
198/199
1-Dukuri-INTERVIJA-JBS_9382.jpg

Pērnā skeletona sezona
beidzās turpat, kur šī sākās - Pārksitijā, ASV. Februārī ne šajā trasē, ne
Leikplesidā, ne Vistlerā Martins Dukurs netika labāko skaitā, bet viņa vecākais
brālis Tomass tikai ar pūlēm iekļuva pirmajā divdesmitniekā. Tagad no abiem
Amerikas posmiem Martins atgriezās kā Pasaules kausa izcīņas līderis, Tomass -
ar astoto vietu kopvērtējumā. Arī oficiālajā treniņnometnē olimpiskajā Vistlerā
abu rezultāti bijuši labākā sešnieka robežās.

 

Kas mainījies šajos astoņos
mēnešos? Tas bija pats pirmais jautājums, ko Sports uzdeva brāļiem
Dukuriem, kā arī viņu trenerim un tēvam Dainim Dukuram.

 

Martins: - Tehnika, fiziskā
kondīcija, domāšana... Mēs mainījām praktiski visu.

Tomass: - Man no pērnās ziemas
palikušas tikai naglenes! Jaunas kamanas, jaunas slidas, jauna ķivere, pats
labāks. Viss jauns.

- Martins teica - mainījusies
domāšana. Kā to saprast?

Martins: - Profesionālais sports nav
tikai skriešana vai braukšana, daudz ar savu galvu jādomā. Mainījusies uztvere.
Es nebraucu pienākuma pēc. Cenšos izjust un pat izbaudīt braucienu.

Tomass: - Ja labi veicas, tas rada
arī citas izjūtas - prieku, kas motivē censties. Turklāt arī visas savu biznesu
darīšanas šogad esam nolikuši malā. Dzīvojam ar vienu mērķi, kas atrodas Vistlerā.

Dainis: - Beidzot mūsu attieksme ir
pilnīgi profesionāla. Februārī no Leikplesidas mēs atgriezāmies kā nopērti
suņi. Braucieni gan nemaz nebija tik slikti. Bet, pat ja nobraucām pa ideālām
trajektorijām, varējām cerēt tikai uz aptuveni desmito vietu. Katra kļūda mūs
meta vēl tālāk atpakaļ.

Apsēdāmies, izanalizējām
savas nepilnības, salikām visu pa punktiem un tūlīt nākamajā dienā pēc
izkāpšanas no lidmašīnas Siguldā no dāmu starta bez ieskrējiena sākām braukt pa
sešiem braucieniem dienā, katrā braucienā fiksējot dažādus parametrus, kurus
pēc tam analizējām. Testējām pozīciju kamanās, slidas, ķermeņa augstumu,
smaguma centra vietu... Šajos testos vēl piedalījās mūsu vācu treneris Matiass
Bīdermanis, trases treneris Ivo Pakalns un ledus meistars, kādreizējais
skeletonists Mareks Mezencevs. Viņi bieži vien pat nezināja, ar kurām
skeletona kamanām brauc.

Martins ar Tomasu pavasarī
katrs veica pa kādiem simt braucieniem. Visi smējās, ko mēs pēc sezonas
trakojam! Bet tas bija svētīgi. Ieguvām ļoti daudz informācijas. Ātri sapratām,
ka jāmaina sportista aerodinamika jeb, kā mēs sakām, gulēšanas stils. Atradām,
kas vainas slidām, ka jāmaina kamanu centrējums... Visās jomās kaut ko
atklājām. Likām zem kamanām mazu videokameru un pārsteigti ieraudzījām, kas īstenībā
notiek zem skeletona brauciena laikā. Izrādījās, ka tas brīžiem pa ledu gorās
un mokās, kas nemaz nav vēlami.

Izdarījām secinājumus, un tie
mainīja arī mūsu braukšanas filozofiju. Ar trasi nav jācīnās, skeletona kamanām
jāļauj tajā skriet.

- Vai skeletonā trasi bez
kļūdām vispār iespējams veikt?

Tomass: - Protams, ka to var
izdarīt. Vienkāršākās - Īglsā, Vintenbergā - pat diezgan viegli. Sarežģītākajās
jāsavāc zināms braucienu skaits, jāpasēž ilgāk, varbūt pat vairāki gadi.
Galvenais jau ir labi nobraukt abus sacensību braucienus. Bieži vien veiksmīgs
sanāk tikai viens. Turklāt olimpiskajās spēlēs trase jāveic četras reizes.

Dainis: - Skeletona kamanas no
visiem ledus trases aparātiem ir visgrūtāk vadāmas. Bobā pilots eleganti sēž
normālā pozā un redz visu. Kamaniņu sportā arī manāmi diezgan daudzi atskaites
punkti. Bet, kad es pirmo reizi nobraucu ar skeletonu, atzinos: „Veči, es jūs cienu!" Tu redzi
tikai baltu laukumu, pa kuru kā Vistlerā nesies ar 140 kilometriem stundā.
Vienīgo informāciju par trasi vari nolasīt no izjūtām, ko sniedz tavs ķermenis.

Tas līmenis ir sasniegts, ka
trasi lasām ar izjūtām, un tātad jābrauc atbrīvoti. Leikplesidā pēc mačiem
sacensību galvenais tiesnesis, amerikānis izteica ļoti patīkamu komplimentu: „Nū-ū, latvieši, jūsu
braukšanas stils ir vienkārši skaists!" Tagad, kad mēs braucam, citu valstu
treneri rauj ārā videokameras un filmē, tātad jūt, ka mēs ledū rakstām pareizās
līnijas.

- Tāpēc vīri skeletonā tik
ilgi turas, ka, iemācījušies braukt pa pareizām trajektorijām, viņi to dara ar
kaifu?!

Tomass: - Tieši tā.

Martins: - Tas pats attiecas uz
kamaniņu sportu un bobsleju, kur arī piloti ir ilgdzīvotāji. Faktiski sportista
mūžs ir par īsu, lai visu apgūtu pilnībā. Mūsu kompānijā vecākais ir japānis
Koši - 43 gadi. Velk ļoti ideālas trajektorijas. Izsmalcināts skeletonists, ar
kuru pērn mums šad tad nācās nopietni rēķināties.

- Vecās Turīnas un jaunās
Vistleras kamanas ārēji izskatās diezgan līdzīgas...

Martins: - Tās ir divas dažādas
lietas!

Tomass: - Slīdamība ir krietni
labāka. Līdz šai sezonai mēs braucām ar nedaudz uzlabotām Turīnas modeļa
kamanām.

- Uzlabojumi ir tikai
konstruktīvi vai arī lietoti jauni materiāli?

Martins: - Abējādi. Mainījām visu.

- Uz Ameriku aizvedāt pa
divām jaunām kamanām. Vai izvēle jau izdarīta un ir zināms, kuras ir īstās,
olimpiskās?

Tomass: - Jā. Tagad cenšamies tās
maksimāli piebraukt. Izlec pa tehniskai ķibelei, kuras tagad novērsīsim.

- Ko saka pats konstruktors?

Dainis: - Jaunu kamanu radīšana nav
tikai mans viena paša darbs. Vispirms ir ilgstoša izpēte, analīze. Idejas tiek
ģenerētas kopā ar braucējiem, pēc tam apspriesti un izmēģināti vairāki
varianti. Arī pati būvēšana nenotiek vienatnē.

Aviomodelists un Mārtiņa
Rubeņa partneris Edgars Koks datorā trijās dimensijās uzprojektēja aptecētāja
modeli, pēc tā Valmierā to uzlīmēja kompozītmateriālu eksperts Aivars Mukāns.
Tepat Siguldā metāla darbos ir trīs vīri ar zelta rokām - Didzis Čečiņš, Andris
Šmits un Jānis Lubāns. Patīkami, ka visus, ar kuriem sadarbojamies, interesē
iespējami augstvērtīgāks galarezultāts. Viņi dzīvo puišiem līdzi un piedalās ar
savām idejām. Tā ir komanda, kurā ir arī Rihards Kotāns, kas šogad gādā par
puišu fizisko sagatavotību. Un daudzi siguldieši, kam pilsētas vārds ir
augstāks par vietēju nozīmi. Siguldas būvmeistars, Auto Īle un
Herbsts
, Aqua -Brambis, Melnais kaķis... Vietējie uzņēmēji mūs
atbalsta, redzot mūsu godprātīgo attieksmi pret sportu, vēlmi, ja ko darīt, tad
simtprocentīgi.

- Kas vēl ir jūsu komandā?

Dainis: - Mēs paši esam skeletonā
pirmajā starptautiskajā komandā, kuru atbalsta Šveices būvmateriālu ražotājs SIKA
un kurā ir arī austrietis, jaunzēlandietis, holandietis un šveicietis Gregors
Štēli, kuram pateicoties, šis process aizsākās. Starp citu, Martins un Tomass
patlaban ir komandas līderi. Par to mums SIKA apmaksā trenera Matiasa
Bīdermaņa pakalpojumus. Sekmīgi sadarbojamies ar austrāliešiem, kam ir tikai
dāmu komanda. Kopīgi ar savām videokamerām varam noklāt visu trasi, un Matiass var
izdarīt ļoti vērtīgu analīzi.

- Ne jūs vienīgie maināties.
Vācietis Sandro Štīlike pērn Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā bija tikai
divpadsmitais, tagad pēc divām kārtām ir otrais. Turklāt būdams vēl tikai juniors!

Martins: - Jau pērnajā sezonā viņš
apliecināja progresa tendences.

Tomass: - Pagājušajā ziemā viņš bija
vājš startā. Tagad Štīlike to ir uzlabojis. Viņš bijis visai sakarīgs kamaniņu
braucējs. Starts gan joprojām ir pašvaks, bet viņš ir augumā dūšīgs, un ātrums
trases lejas daļā viņam ir viens no lielākajiem. Līdz trases pusei Štīlike
zaudē, bet pēc tam pamatīgi ķer klāt.

- Varbūt jūs treniņu nolūkos esat
braukuši arī ar kamanām vai bobu?

Martins: - Ar kamanām braucam.
Sezonas beigās pat savstarpējus mačus rīkojam. Un arī derīgus secinājumus no
šādas braukšanas varam izdarīt.

- Kurš no jums ir labāks
kamaniņu braucējs?

Tomass: - Pagājušajā ziemā Martins,
aizpērn laikam es. Baigi grūti ar kamanām veikt daudzmaz normālus braucienus.

- Pasaules skeletona spicē
jums tā kompānija ļoti dažāda. Vācietis Štīlike ir juniors, jūsu bijušais treneris
divu olimpisko bronzu laureāts šveicietis Gregors Štēli aizpērn atgriezās
sportā un tagad 41 gadu vecumā atkal ir pasaules čempions...

Martins: - Jā. Un vēl - viens resns,
otrs tievs, cits īss, cits garš... Pamatīgs mikslis.

Tomass: - Mainoties trasēm, nereti
mainās arī labāko desmitnieks. Nav tā, ka tas, kurš uzvar vienā posmā, par sevi
var būt drošs arī visos pārējos.

Martins: - No pirmā desmitnieka
jebkurš var aizšaut līdz uzvarai.

- Smagākam vīram it kā
vajadzētu būt priekšrocībām?

Tomass: - Teorētiski.

Martins: - Pēc noteikumiem kamanām un
braucējam kopā jāsver 115 kg. Ja šī summa tiek pārsniegta sava svara dēļ, respektīvi,
ja braucējs sver vairāk par 82 kg, tad kamanas nedrīkst būt smagākas par 33 kg.
Es sveru nedaudz vairāk par 70 kg un kamanu masu palielinu mazliet virs 40 kg,
lai būtu iespējami tuvāk tiem 115 kilogramiem.

- Tātad tu brauc ar vienām no
smagākajām kamanām?

Martins: - Jā. Bet kamanu maksimālais
svars ir ierobežots - līdz 43 kg.

Tomass: - Mana summa ir 118 kilogrami.
Kamanu svars ir minimālais, pats varu būt tik smags, cik vien gribu. Mana svaru
attiecība ir 85 plus 33 kg.

Liels svars ir nosacīta
priekšrocība, aerodinamiski tu kļūsti par kluci ar lielāku gaisa pretestību.

- Olimpisko sezonu visi
sākuši ar jaunām kamanām?

Martins: - Nē. Mums ir jaunas, Amerikas
posmos vēl vācieši un kanādieši kaut ko mainīja un testēja. Amerikāņi arī kaut
ko jaunu sākuši būvēt.

- Kāda ir olimpiskās sezonas
Vistleras trase?

Martins: - Ātra, smaga, fiziski grūti
izbraucama, jo jāpārvar lieli centrbēdzes spēki.

Tomass: - Tajā sarežģīti veikt
ideālu, skaistu braucienu.

Martins: - Lai uzvarētu, varbūt
pietiks ar četrām ceturtajām vietām. Pērn Vistlerā kanādietis Džefs Peins
pirmajā braucienā bija ātrākais, otrajā - vienpadsmitais, bet vienalga
kopvērtējumā palika trešais.

- Bet viņa tautietis
Montgomerijs, kas uzvarēja, finišēja otrais un pirmais...

Martins: - Neapšaubāmi, kanādiešiem
Vistlerā būs priekšrocības.

Tomass: - Savukārt Štēli izcīnīja
otro vietu ar trešo un piekto rezultātu. Šogad Vistlerā nedaudz pamainīti
profili, trase kļuvusi mazliet vieglāka. Ko tur īsti spēj kanādieši, nemaz
nezinām, jo viņi oficiālajā treniņnometnē nepiedalījās.

- Cik braucienu šoruden
veicāt olimpiskajā trasē?

Martins: - Nedaudz virs divdesmit. Pa
diviem braucieniem dienā. Vairāk diez ko negribas. Braukšana tur nozīmē lielu
fizisko piepūli. Otrajā nedēļā jau iestājās pamatīgs nogurums. Turklāt mēs pat
īpaši startus neskrējām, koncentrējāmies tikai uz braukšanu, kas Vistlerā paņem
daudz spēka.

- Ja salīdzina pirmos
braucienus ar pēdējiem...

Martins: - Šo to atkodām.

Tomass: - Sākumā daudzi brauca pabriesmīgi,
bet beigās jau visi sablīvējās pie galvgaļa.

- Kas notiek ar Pasaules
kausa īpašnieku krievu Aleksandru Tretjakovu, kurš pagaidām kopvērtējumā ir
tūlīt aiz Tomasa - devītais?

Martins: - Varbūt vēl nav iebraucies.
Pārksitijā pēc starta varēja manīt, ka fiziskā kondīcija vēl nav atgūta.

- Jums pirms olimpiskā starta
vēl priekšā seši PK posmi, praktiski visas Eiropas trases. Tās no jūsu smadzeņu
cietajiem diskiem neizdzēsīs Vistleras trases braukšanas izjūtas?

Tomass: - Nē, viss ātri
pārprogrammējas.

Martins: - Un atjaunojas. Turklāt
Eiropas trases mums ir tuvākas, pazīstamākas. Trajektorijas zināmas, vienīgi
izpildījums var pieklibot.

- Pērnajā sezonā Martins pēc
trešā posma kļuva par PK līderi, bet beigās palika sestais. Kāpēc? Kas notika?

Martins: - Ja zinātu, tad nezaudētu.
Tas ir sports. Tāpēc arī šobrīd nekādus dižos kopvērtējuma plānus nekaļu.
Vienkārši koncentrējos, lai katrā trasē veiktu iespējami labākus braucienus. Tad
arī kopvērtējumā nopelnīšu to, kas pienākas.

- Jums sacensībās labāk patīk
bēgt vai ķert?

Martins: - Labāk patiktu ķert. Kaut
gan nebēdājos, ka esmu Pasaules kausa izcīņas līderis. Šī situācija mani
norūda, tā ir interesanta.

Tomass: - Man noteikti patīkamāk ir
ķert. Tad nav jāklausās - kā pērn Martinam - kāpēc tu esi tikai trešais,
nevis pirmais? Kļūme ar neuzvilkto kapuci pirmajā posmā iegrieza, un tagad man
ir jāķer. Nu jau no divpadsmitās vietas pārcēlos uz astoto, jāmēģina tikt vēl
augstāk.

- Kurš vēl bez jums abiem 19.
februārī Vistlerā stāvēs uz pjedestāla?

Martins: - (Smejas.) Dalīta
trešā vieta būs vācietim un kanādietim.

Tomass: - Vācieši Vistlerā
izskatījās labi. Štīlike un Rommels laboja trases rekordus. Štēli noteikti
saņemsies...

Martins: - Uz olimpiskajām spēlēm
neviens nebrauks padoties.

Dainis CAUNE

 

Martins Dukurs

skeletonists

Dzimis: 1984. gada 31. martā
Siguldā

Augums, svars: 180 cm, 73 kg

Izglītība: Siguldas Valsts ģimnāzija,
LU Ekonomikas un vadības fakultāte (bakalaurs)

Sportā: no septiņu gadu vecuma.
Pirmais sporta veids - volejbols, pirmais treneris - Jānis Turauskis, trenējies
arī vieglatlētikā (400 m), kopš 1998. gada skeletonā, treneris - Dainis Dukurs

Lielākie sasniegumi: vairākkārtējs Latvijas
jauniešu čempions volejbolā un pludmales volejbolā, skeletonā: olimpiskajās
spēlēs -7. vieta (2006. g.), pasaules čempionātos - 5. v. (2008. g.), 6.
v. (2007. g.), Eiropas čempionātos - 4. v. (2005. un 2007. g.), Pasaules kausa
izcīņas kopvērtējumā - 5. v. (2008. g.), 6. v. (2009. g.)

Ģimenes stāvoklis: ir draudzene

Aizraušanās: hokeja spēlēšana vasarā

 

Tomass Dukurs

skeletonists

Dzimis: 1981. gada, 2. jūlijā Siguldā

Augums, svars: 187 cm, 85 kg

Izglītība: Rīgas 1. Valsts ģimnāzija, Banku Augstskola (bakalaurs finanšu
specializācijā)

Sportā: no septiņu gadu vecuma.
Pirmais sporta veids - volejbols, pirmais treneris - Jānis Turauskis, kopš
1998. gada skeletonā, treneris - Dainis Dukurs

Lielākie sasniegumi: vairākkārtējs Latvijas
jauniešu čempions volejbolā un pludmales volejbolā, skeletonā: olimpiskajās
spēlēs 21. v. (2002. g.), pasaules čempionātos 11. v. (2008. g.), Pasaules
kausa izcīņas kopvērtējumā 9. v. (2007. g.), Eiropas čempionātos - 3. v. (2007.
g.)

Ģimenes stāvoklis precējies, sieva Karīna,
dēls Darels (6 gadi)

Aizraušanās hokeja spēlēšana vasarā