Pēc visdzidrākās asaras

Pavisam tuvu 2008. gada Dakaras rallijreids. Vieni no dalībniekiem - tēvs un dēls Andris un Krists Feldmaņi, kuri startēs ar OSCar. Startēs, lai pierādītu, ka nav labāka dueta par tēva un dēla savienību. Startēs, lai sasniegtu finišu. Startēs, lai neslēptu īstākās asaras.

Liela pieredze sportā

Kā Sports jau rakstījis, Feldmaņi nav iesācēji autosportā. Pilotam Andrim Feldmanim ir gara pieredze visaugstākajā sportā, līdz ar to nav šaubu par ekipāžas fizisko un psiholoģisko gatavību Āfrikas pārbaudījumiem. Kas viņi ir? „Manas sporta gaitas ir garas. Līdz 1978. gadam nodarbojos ar peldēšanu, biju Latvijas izlasē, sporta meistara kandidāts, Latvijas čempions. Sāku startēt modernajā pieccīņā, arī tur panākumi. Esmu Latvijas čempions, sporta meistars, divkārtējs PSRS vicečempions. Vairākas godalgotās vietas PSRS Bruņoto spēku čempionātā. Tas viss līdz 1992. gadam. Biju kandidāts startam Barselonas olimpiskajās spēlēs, taču trīs mēnešus pirms braukšanas uz Spāniju apstājos. Bija piedāvājums darboties biznesā. Augustā bija jādodas uz Spāniju, jūnijā jāpieņem lēmums. Tobrīd likās, ka darbs dfzīvē būs vērtīgāks. Nākamos astoņus gadus turpināju darboties pieccīņā, taču nu jau kā Modernās pieccīņas federācijas prezidents, astoņus gadus biju Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis, četrus gadus esmu LOK viceprezidents. Šogad organizēju modernās pieccīņas Eiropas čempionātu Rīgā. Ļoti garš laiks sportā. Turklāt šogad, kā man paziņoja, esmu izpildījis Latvijas sporta meistara normu arī autosportā," skaidro Andris.

Dēlam vienkāršāk

Krists ir pieticīgāks: „Mans sporta gaitu saraksts ir niecīgs uz Andra fona. Bērnībā sāku spēlēt basketbolu, taču ne pārāk nopietni. Tas viss - lai būtu kāda nodarbošanās. Tēvs ir sportists, un viņam nepatīk, ja bērni sēž mājās un neko nedara. Sasniegtas pāris otrās vietas Rīgas domes kausā, taču grandiozāki panākumi nav gūti. Sports dzīvē vairāk ienāca ar autosportu, kad 2003. gadā tēvs pēkšņi paziņoja, ka man ir iegādāta mašīna un būs jāstartē sacīkstēs. Tobrīd viņš jau bija sācis autosportista karjeru kopā ar sporta aprindās zināmo Daini Bremzi. 2004. gadā veicu pilnu sezonu kluba 5x5 sacīkstēs. Sekoja pauze, jo devos mācīties uz Austrāliju. Kad atgriezos, tēvs teica, ka pa to laiku izdarīts tik daudz, lai varētu sisties uz Dakaru. Šā gada sezonu veicām kopā, braucot ar OSCar automašīnu. Man kā stūrmanim ir sudraba medaļa rallijreidos un bronza karuseļrallija čempionātā."

Kaut kas sev un dēlam

Tātad pie sapņiem par Rozā ezeru vainīgs ir vecākais no Feldmaņu ģimenes. „Par Dakaras projektu sāku domāt aptuveni pirms pusotra gada. Taču tas nevar tapt, ja nav finansējuma. Piecpadsmit gadu esmu pavadījis biznesā un jūtu, ka nevēlos to visu ieguldīt tikai māju, dzīvokļu un zemes gabalu pirkšanā. Kaut kas ir jāvelta sev, lai arī šajā gadījumā nauda neatgriežas. Autosportā visa nauda izkūp pa izpūtēju... Intensīvi meklēju, ar ko kopā braukt. Konsultējoties ar pieredzējušajiem sportistiem, sapratu, ka tas ir ļoti svarīgi, sevišķi izšķirošajos brīžos, kad izšķiras: braukt tālāk vai - ne. Atklāti sakot, pēc ilgām pārdomām neatradu labāku kandidatūru par Kristu. Viņam, lai arī neliela, tomēr ir pieredze kā stūrmanim un pilotam." Krists pārtrauc tēvu ar piebildi: „Galu galā viņš mani pazīst aptuveni divdesmit piecus gadus!" Andris turpina: „Varbūt naivi, taču pārraidēs par Dakaru esmu redzējis, kā pilots ar stūrmani nesaprot viens otru, viens saka vienu, otrs dara ko citu. Tad mašīna nogrimst, braucēji salamājas, stūrmanis izkāpj ārā un aiziet prom. Turpmākās trīs stundas tiek pavadītas, meklējot vienam otru. Draugi un paziņas ikdienā ir laba lieta, taču ekstremālos apstākļos šīs saites var zust. Mūsu situācijā ieraksti pasē un dzimšanas apliecībā ir skaidri, Kristam cits tēvs, cik zinu, arī nav uzradies. Tā ir ciešākā saite, kas starp cilvēkiem var būt, un tai ir jādarbojas. Mēs šā gada Marokas sacensībā konstatējām, ka varam izbļaustīties, viens otru nolamāt, taču saikne, kas ir starp mums, nav izdzēšama. Protams, pasi var sabojāt arī ar dzēšgumiju, bet tas nekad neko nemainīs."

Piebilst Krists: „Mums emocijas paliek mašīnā. Izkāpjot ārā, varam ar vēsu prātu apspriest, kur katrs pieļāvis kļūdas. Zinām, ka rīt atkal jābrauc un nevar būt citu scenāriju."

„Runājot par stūrmaņa darbu, ekipāžas projekta lielākais finansējums parasti nāk no pilota. Kāpēc man maksāt par kādu, ja es varu maksāt par savu dēlu? Zinu, ka šī lieta viņam patīk, gūtā pieredze var lieti noderēt turpmākajā dzīvē."
Mērķi

Ja tomēr emocijas nepaliek mašīnā, vai nav tā, ka aizvainojums ir krietni dziļāks, ja to izsaka savējais, viens no vistuvākajiem, nevis paziņa vai kolēģis? „Dzīvē esmu iemācījies nejaukt lietas. Kad izkāpju no mašīnas, nedrīkstu jauno situāciju sajaukt ar visiem 25 gadiem, kas mums ir bijuši ar Kristu. Ja emocijas tiek sajauktas, visa dzīve saiet ķīselī. Arī darbā esmu strīdējies, ar kolēģiem atšķīrušies viedokļi, taču tāpat ir skaidrs, ka kādam ir jāspēj pieņemt un paziņot situācijas galīgais lēmums. Mēs nebraucam, lai uzvarētu Šlesēru un cīnītos ar Peteranselu. Uzdevums ir finišēt. Mums ir labs potenciāls, lai sasniegtu savām spējām cienīgu rezultātu. Rallijreids jāveic ar godu, lai, atbraucot mājās, kāds uzsistu pa pleca un teiktu: „Malači!". Tas būs lielākais gandarījums."

Sprādziens Marokā

Sarunas laikā kļūst skaidrs, ka emocijas ir abu sportistu liela dzīves sastāvdaļa. Liekas, viņi nav vēsā aprēķina cilvēki, kuriem ir tikai skaitļi, ienākumi, izdevumi. Andra Feldmaņa panākumi biznesā, protams, norāda, ka arī to viņi spēj, taču emocijas diktē attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem. „Es esmu asāks un skarbāks nekā Andris," saka Krists. „Viņam ir lielāka dzīves pieredze, viņš ir nobriedušāks. Arī sacīkstēs viņš parasti visu noklausās, ko es klaigāju, nopūšas un saka: „Braucam tālāk!" Tad man dusmas jau ir pārgājušas..." Pievienojas Andris: „Arī es jaunībā biju ļoti ass, acumirklī uzsprāgu, un no tā ne vienmēr ir labums. Protams, nepieciešama arī asa reakcija, taču bieži tas traucē. Tagad dzīves ceļš ir vairāk noiets, un es labāk saprotu, kad var sprāgt, bet kad to labāk nevajag. Esmu mācījies no sievas tēva, izcila cilvēka. Viņš teica: „Ja redzi, ka pār tevi nāk mēsli, ierauj galvu dziļāk kā bruņurupucis. Tie pārlidos pāri un tevi neaizķers." Ne tāpēc, ka tā atrisināsies problēma. Tāpēc, ka pasaudzēsi sevi un pasaudzēsi situāciju. Arī Marokā mums bija gadījums. Ceļi akmeņaini, atliek kļūdīties par pieciem centimetriem, un esi uz akmeņiem. Visa Marokas brauciena laikā, kas ir trešdaļa Dakaras rallijreida, vienreiz, protams, trāpīju akmeņos. Divdesmit kilometru pirms rallijreida finiša. Un tad... Kas tik nāca pār manu galvu, ko tik es dabūju noklausīties - viss iespējamais vārdu krājums! Jutu, ka ar mašīnu viss kārtībā, nekas nav noticis un turpinām braukt. Taču blakus sēdeklis turpināja rībēt!" Krists taisnojas: „Tā bija pēdējā diena, divdesmit kilometri pirms finiša. Visu sacīksti nebijām mainījuši nevienu riepu. Ja viņš būtu pārsitis riteni, viņš pats to varētu mainīt!"

Tālāk no lielā sporta

Kad Andris un Krists dosies uz tuksnešu cīņām, mājās paliks divas dāmas. „Mums ir tradicionāla latviešu ģimene - vecāki un divi bērni. Kristam ir trīspadsmit gadu veca māsa," saka Andris. Krists piebilst: „Nav izcila sportiste, toties viņai ir gudra galva, tēvā atsitusies!" Andris stāsta, ka nemaz nemudinot bērnus uz lielākajiem sporta mērķiem: „Esmu izgājis nopietnā sporta laikus, PSRS sporta līmeni. Nespiežu viņiem iet manās pēdās. Meita uzspēlē tenisu, abi bērni prot peldēt, kas obligāti jāmāk katram, viņa vēl dejo. Taču, atceroties savas gaitas, tomēr nemudinu bērnus iet sportā pa īstam."

Bīstamība jākontrolē

Dakara ir viens no skarbākajiem motoru sporta pasākumiem. To diemžēl pierāda arī milzīgā traģēdiju statistika. Ja Dakara 2008. gadā svinēs 30. jubileju, bojā gājušo vidēji sanāk gandrīz divi uz katru sacīksti. Vai autosports ir bīstams? „Mašīnā jūtos salīdzinoši droši," saka Krists. „Mūsu treneris Pēteris Neikšāns saka: labāk septiņi kūleņi nekā viens koks. Bet mums ne viens, ne otrs nav trāpījies." Andris turpina: „Man liekas, ka bīstamāk ir braukt Latvijā pa ielu nekā autosportā. Protams, nelaimes gadījumi notiek. Taču daudz atkarīgs no tā, cik ļoti esi apsaldējis galvu.  Ir sportisti, kuriem gāzes pedālim ir divi stāvokļi - atlaists un nospiests līdz grīdai. Tad autosports ir bīstams. Rallijreida priekšrocība ir fakts, ka ne visu izšķir ātrums."

Āfrikā ir tuksnesis un kāpas, kuras Latvijā neviens nekad nav mācējis izbraukt, nedodoties uz Āfriku. Feldmaņi startēja Marokas rallijreidā un guva priekšstatu, cik un vai kāpas ir tik sarežģītas: „Kāpas ir sarežģītas, jo pa tuksnesi jābrauc daudzi desmiti kilometru, bet apstāties nedrīkst. Mašīna var arī nogrimt. Svarīga ir navigācija, pa kuru pusi kāpai braukt, jo nekad nav iespējams zināt, kas ir kāpas otrā pusē. Katra smaile jāveic ar domu, ka aiz tās var būt bezdibenis. Ja to nerespektē, problēmas garantētas!"

Par asarām un cilvēkiem

Dakara ir leģenda, kas pacēlusi septītajās debesīs tās veiksminiekus un salauzusi tos, kuriem neveicas. Pēc kā uz Āfriku dodas Feldmaņi? „Man nebija iespēja doties uz olimpiskajām spēlēm. Šis pasākums būs mana Olimpiāde. Šobrīd jūtos kā olimpieši pirms olimpiskajām spēlēm - galva darbojas tikai vienai virzienā, pārējais ir tikai kaut kur blakus. Televīzijā esam vērojuši, kā vīri raud. Tā ir prieka vai bēdu asara, - nav svarīgi. Taču ir skaidrs, ka tā ir tīrākā, dzidrākā, no cilvēka dziļākās iekšienes nākusi. Tās asaras ir pa īstam. Mēs arī tās vēlamies. Ceram, ka būs laimes asaras," saka Andris. „Pirms došanās prom gribu pateikties tiem, kuri snieguši atbalstu mūsu gatavošanās procesā. Viņi labi zina, kuri tie ir, un labi zina, ka vienīgais, ko varu dot pretī, ir mūsu Paldies!. Viņu palīdzība nāk no sirds, un ir patīkami, ka cilvēki jūt līdzi, vēl veiksmi un sola turēt īkšķus! Tas aizkustina un pierāda, ka neesi viens šajā pasaulē."

Viesturs SAUKĀNS