twitter facebook

Pelnīt ar kājām, domāt ar galvu, just ar sirdi

19.Apr.2013 - Ieva Runge

Numurs: 
277
Pelnīt ar kājām, domāt ar galvu, just ar sirdi

 

Skrējēja Jeļena Prokopčuka 48 reizes kļuvusi par Latvijas čempioni, bet tie nav viņas lielākie sasniegumi. Viņa divas reizes uzvarējusi Ņujorkas maratonā, ko nereti pielīdzina pasaules čempionātam šajā disciplīnā. 2011. gada pavasarī Jeļenai Prokopčukai piedzima dēls, bet jau pēc četriem mēnešiem viņa izteicās, ka atsākusi trenēties ar 50—70 procentu atdevi. Nākamā gada aprīlī pēc četru gadu pārtraukuma Jeļena atkal devās maratona distancē, Londonā izcīnot desmito vietu un ar savu rezultātu 2.27:04 ievērojami pārspējot olimpiskās kvalifikācijas A normatīvu. Tomēr viņas mērķis nebija cīņa XXX olimpiādes spēlēs pašā vasaras viducī, jo, kā zināms, mūsu atlēte uzskata, ka nav piemērota startam karstos laikapstākļos. Likteņa ironija — dāmu sacensības maratonā risinājās visvēsākajā un vislietainākajā spēļu dienā, kad daudzas skrējējas pirms starta drebinājās, dvieļos satinušās. Varam tikai zīlēt, ko Jeļena iespētu šādā olimpiskajā maratonā. Novembrī Jokohamā Prokopčuka ar 2.26:55 finišēja ceturtā, bet šāgada martā Japānā izcīnīja vēl vienu ceturto vietu, Nagojā speciālā dāmu maratonā 42 195 m veicot vēl ātrāk — 2.25:46.

Šķiet, mūsu maratona līdere gatavojas vēl lielākiem ātrumiem un viņas Latvijas rekordam (2.22:56) vairs nav paredzams ilgs mūžs. Pirms došanās uz tradicionālo pavasara nometni PortugālēJeļena Prokopčuka atbildēja uz Sporta jautājumiem.

— Vai esi atgriezusies pilnībā?

— Vienā vārdā nevaru atbildēt. Uz savu atgriešanos varu paskatīties divējādi — ja aplūkoju no profesionālā sporta viedokļa, tad es sevi par pilnīgu profesionāli vairs neuzskatu un izcīnītās vietas mani pārāk neapmierina. Ja skatos no mātes viedokļa, tad sasniegumi ir brīnišķīgi.

Skaidri apzinos, ka vairs nevaru trenēties tā kā pirms bērniņa piedzimšanas. Tiesa, veiktās kilometrāžas daudz neatšķiras, taču vairs neatliek laika atslodzei, masāžām, rehabilitācijas procesam, ne vienmēr trenējos ar maksimālo atdevi, jo bērns, turklāt vēl tik maziņš, prasa savu. Esmu ļoti laimīga un dēla piedzimšanu uzskatu par savu lielāko sasniegumu.

Sen garām ir laiks, kad man viss bija pakļauts tikai sportam. Ja bērnam ir iesnas, tad saprotams, ka otrā rītā es nebūšu izgulējusies un manam rīta skrējienam vairs nebūs tās kvalitātes. Bet nevienu brīdi neko nenožēloju un cenšos pēc labākās sirdsapziņas apvienot mātes, sievas un sportistes pienākumus. Tieši tādā secībā.

Tiesa, mums palīdz vecmāmiņas, vīrs, taču mātes pienākumus es uztveru atbildīgi (tāpat kā visu dzīvi) un saprotu, ka māti bērnam neviens nevar aizstāt. Arī tagad uz treniņnometni Portugālē mēs (arī Aleksandrs — Jeļenas vīrs un treneris — aut.) dodamies trijatā, jo atstāt bērnu mājās uz tik ilgu laiku man liekas negodīgi.

— Kas lika atgriezties?

— Vispirms tas, ka man ļoti patīk skriet. Otrkārt, neuzskatu, ka visu esmu sasniegusi, kaut arī man rudenī būs jau 37 gadi. Diez vai atkal vinnēšu Ņujorkas maratonu, taču sasniegt labus rezultātus, varbūt labot Latvijas rekordu noteikti būtu pa spēkam. Tiesa, tad ir jāsakrīt visiem apstākļiem.

Man ļoti žēl, ka pagājušajā gadā viesuļvētras seku dēļ izjuka Ņujorkas maratons (šajā prestižākajā pasaules maratonā Jeļena uzvarējusi divas reizes — aut.), jo tam biju gatavojusies ļoti mērķtiecīgi un atbildīgi. Jau bijām nolaidušies Ņujorkas lidostā, kad uzzinājām šo vēsti. Jutos kā iztukšota.

Atgriezāmies mājās un pēc laiciņa izlēmām doties uz Japānu. Varbūt tas bija muļķīgi, jo, mētājoties pa trim laika joslām, Jokohamā, protams, neko dižu sasniegt necerēju, tāpēc biju priecīga arī par ceturto vietu, pat līdz trešajai pietrūka pavisam maz. Daži mani paziņas no sportistu vidus bija ļoti pārsteigti, jo, atklāti sakot, viņi nedomāja, ka pēc tādiem pārlidojumiem noskriešu distanci līdz galam.

Japānā parasti nav viegli skriet. Martā Nagojā tas bija īsts pārbaudījums, jo japāņi, baidoties no zemestrīcēm, ielu segumu veido pavisam citādu, nekā ierasts — tur ir ļoti daudz betona, kas ir daudz cietāks par asfaltu. Pat izturīgās afrikānietes cita pēc citas izstājās no distances, jo kājas vairs neturēja. Pēc finiša puse izmantoja ratiņus un nestuves.

Arī man nebija viegli. Kādus kilometrus 12—15 pirms finiša pat iedomājos — Dieviņ manu, kāpēc es šeit esmu un skrienu, man ir tik grūti... Kad finišēju, tad viss aizmirstas, vienīgi sāpošās kājas ilgi par sevi atgādināja.

— Vai bieži uzmācas domas: kāpēc es skrienu?

— Gadās. Turklāt reizi pa reizei tā bijis visu manu sportisko mūžu. Cik reižu neesmu gribējusi beigt savu skrējējas karjeru, bet vienmēr atturējusi doma, ka nedrīkstu palaist garām to, ko Dievs man devis. Turklāt no dabas ierīkots tā, ka sievietes atmiņa par dažām lietām ir īsa un visas grūtības ātri aizmirstas. Kā, piemēram, dzemdības (man gan bija vieglas), kad daudzām liekas — nekad vairs, bet pēc laiciņa jau atkal gaidībās. Es arī gribētu vēlreiz to piedzīvot...

— Vai starp jūsu līmeņa skrējējām ir daudz māmiņu?

— Daudz nav, taču izņēmums neesmu. Slavenā angļu skrējēja pasaules rekordiste (2.15:25) Pola Redklifa aizpērn atgriezās pēc otrā bērniņa piedzimšanas, viņai šogad būs jau 39 gadi. Pērn tikai traumas dēļ viņa nestartēja olimpiskajās spēlēs Londonā. Cik zinu, tad pēc pēdas operācijas viņa atkal nopietni gatavojas startiem.

Tiesa, pieredzei, pareizai domāšanai, prasmei racionāli izmantot savu spēku grūti sacensties ar divdesmitgadnieču uzbrukumu. Sevišķi tas attiecas uz afrikāņu skrējējām, kurām neeksistē nekādi iepriekš pieņemti nosacījumi. Viņu ir tik daudz, un visām ir dabas dots spēks un izturība. Viņas tikai skrien, par taktiku īpaši nedomājot. Ja neizdodas vienai, tad paveiksies citai. Tur rezerves ir neizsmeļamas.

— Starp baltajām skrējējām, pavasarim sākoties, esi otra ātrākā pasaulē. Vai gaišajai rasei vispār ir cerības?

— Protams, ka ir, un tas vairākkārt ir pierādījies, taču mums ir grūti cīnīties ar tik lielu pārspēku. Turklāt melno skrējēju skaits nepārtraukti aug, pirms mana pārtraukuma viņu noteikti bija mazāk. Tagad Nagojā startēja pat sešas kenijietes, viņām vieglāk vienai otru pavilkt, nekā man cīnīties vienatnē.

Pasaules čempionātos, olimpiskajās spēlēs sportistu skaits no vienas valsts nedrīkst pārsniegt trīs, bet komercmačos šādi likumi neeksistē, jo tur galvenais ir augsti rezultāti, neatkarīgi no nacionālās piederības. Iespējams, ka daudzveidības trūkums atņem sacensībām skatāmību un intrigu, taču visu nosaka organizatori.

— Vai pēc bērniņa piedzimšanas tavā skriešanas manierē, taktikā kas mainījies?

— Fiziskajā ziņā nekas būtisks, jo mans skrējiens notiek pēc stingri sastādīta plāna, un tu vari sasniegt tikai to, kam esi tajā brīdī gatavs.

Morāli es savā ziņā jūtos vieglāk, jo man vairs nav tāda uzstādījuma — tas man dzīvē ir galvenais, jānoskrien, citādi viss būs velti utt. Reizēm uzskatu, ka tā ir mana kaprīze, man tas patīk, tāpēc no bērna brīvajā laikā es atkal skrienu. Trasē gan šīs domas cenšos nolikt malā, jo sports tomēr diktē savus noteikumus. Cīnos, cik varu, pārdzīvoju par tām pašām ceturtajām vietām un nākamreiz gribas noskriet labāk.

Viss, ko sasniedzu tagad, man (arī paziņām maratonistiem) liekas kā mazs brīnums. Ceru, kad Viktors paaugsies, būs vieglāk ar viņu sadzīvē un es varēšu sasniegt ko vairāk. Cerības es nezaudēju.

— Lielu maratonu uzvarētāji saņem visai labas naudas summas. Vai tas arī lika atgriezties sportā?

— Ko tad es dzīvē esmu darījusi? Tikai skrējusi. Materiālajā ziņā uzvaras, augstas vietas un balvas par tām manai ģimenei ir ļoti svarīgas. Agrāk par to tā nedomāju, taču pēc bērniņa piedzimšanas visu apsvēru un sapratu, ka būtībā esmu bezdarbniece. Ja man ar savu skriešanu, kas man joprojām sagādā prieku, ir iespēja nopelnīt, tad kāpēc to neizmantot?

Mēs joprojām dzīvojam no tā, ko pirms Viktora atnākšanas es nopelnīju Ņujorkā, Bostonā, daudzās citās sacensībās. Saprotu, ka nevarēšu skriet bezgalīgi un par tālāko jādomā, bet pagaidām es dzīvei nopelnu ar savām kājām.

— Maratonu var skriet divas, varbūt trīs reizes gadā. Vai domā skriet arī pusmaratonus?

— Jā, tieši tagad es gatavojos pusmaratonam, taču pēc maratona nav viegli atgūties. Skriešu arī vairākus 10 kilometru skrējienus. Vasarā gan gatavošos rudens maratonam, jo vairāk par diviem maratoniem gadā neesmu skrējusi.

— Tas būs Ņujorkā?

— Tas vēl nav skaidrs. Laiks rādīs.

— Stadionā arī iegriezīsies?

— Nezinu, ar Sašu par to vēl neesam runājuši. Gribētos jau, bet es arī saprotu, ka manos gados ir jābūt stipri mērķtiecīgākai, jāprot pareizi sadalīt spēkus, jo tie tik ātri vairs neatjaunojas kā jaunībā.

— Vai par pasaules čempionātu šogad Maskavā esi iedomājusies?

— Maratonu vasaras vidū Maskavā noteikti neskriešu, jo man piemērotie laikapstākļi ir ar daudz zemāku temperatūru. Vai varētu skriet 10 000 metrus? Nezinu. Pirmkārt, man nav izpildīts vajadzīgais normatīvs. Pagaidām nesaku ne , ne . Vadīšos pēc sajūtām.

— Vai jūs pašreiz saņemat kādu valsts atbalstu?

— Nē, jo labi saprotu, ka valsts pienākums nav atbalstīt sportistus, kuri cīnās kaut prestižās, bet tomēr komercsacensībās. Viss notiek par mūsu pašu naudu, kuru ar labiem startiem jācenšas atgūt un arī nopelnīt.

Savā ziņā jūtos brīva, jo man nevienam nav jāatskaitās.

— Cik ilgi redzi sevi sportā?

— Cik ilgi es jutīšos gandarīta par to, ko daru, cik ilgi izbaudīšu skriešanas prieku. Vai tas būs trīs gadi, varbūt vairāk, es šobrīd nezinu.

Pašreiz jūtu, ka man spēka, vēlēšanās, arī fiziskās iespējas vēl ir pietiekami. Piemēram, agrāk ne reizi nevarēju pievilkties pie stieņa, bet tagad es to varu izdarīt 20 reizes. Tas gan man ne sevišķi patīk, bet es to varu! Tas man dod pārliecību par savām spējām.

Reizēm savu skriešanu salīdzinu ar kāršu spēlēšanu, kaut kādām citām atkarībām, no kurām tik grūti tikt vaļā.

Skriešana joprojām ir mana dzīve, mana izvēle. Šobrīd es neredzu jēgu tam pielikt punktu.

 

Jeļena PROKOPČUKA (dzimusi Čelnova)

Vieglatlēte

Dzimusi:1976. gada 21. septembrī Rīgā

Izglītība: Rīgas 96. vidusskolas, LSPA

Augums, svars:168 cm, 51 kg

Sportā:trenēties sākusi 12 gadu vecumā, maratonu skrien no 26 gadu vecuma

Lielākie sasniegumi: divreiz uzvarējusi Ņujorkas maratonā (2005. un 2006. gadā), startējusi trijās olimpiskajās spēlēs — 1996. gadā Atlantā (13. vieta 5000 m), 2000. gadā Sidnejā (9. vieta — 5000 m, 19. vieta — 10 000 m), 2004. gadā Atēnās (7. vieta – 10 000 m), 3.vieta pasaules pusmaratona čempionātā 2002. gadā Briselē, 6. vieta 10 000 m Eiropas čempionātā 2006. gadā Gēteborgā; 48 reizes kļuvusi par Latvijas čempioni, seškārtēja Latvijas rekordiste

Labākie rezultāti:1500 m — 4:12,36, 3000 m — 8:42,86, 5000 m — 14:47,71, 10 000 m — 30:38,78, 10 km — 31:33, pusmaratonā — 1.08:07, maratonā — 2.22:56

Treneris: pirmais treneris Leonīds Strekalovskis, pašreiz Aleksandrs Prokopčuks

Ģimenes stāvoklis:precējusies, vīrs Aleksandrs Prokopčuks, dēls Viktors (2 gadi)

Vaļasprieki: izšūšana, adīšana

Autori: 
Juris Bērziņš Soms