twitter facebook instagram

Piedzīvojumu meklētāja tēmē uz Everestu

14.Jūn.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
76
Dzivesveids-AAbola-1.jpg

Latvijas visu laiku labākā orientieriste Alīda Ābola pēdējo reizi par valsts čempioni elites klasē kļuva 40 gadu vecumā. Kad palika piecdesmit, Alīda turpināja krāt medaļas savā vecuma grupā, taču orientēšanās sportu pamazām sāka atspiest malā divas viņas jaunās aizraušanās - piedzīvojumu sacensības un kalni. Šīs aizraušanās itin drīz no vaļasprieka pārtapa nopietnās nodarbībās.

Kad Nacionālo Bruņoto spēku sporta kluba instruktorei Alīdai Ābolai ieminējos, ka cilvēks, kas visu mūžu skrējis pa meža takām un purviem, pa akmeņainām stigām un smiltājiem, no orientēšanās sporta gūsta labprātīgi nav atsvabināms. Alīda mani pārsteidza: „Pēdējos trīs gados mana dzīves uztvere ir mainījusies. Tagad vairs droši nevaru apgalvot, ka orientēšanās sportā palikšu līdz kapa malai. Ja es būtu turīgāka, iegādātos visu nepieciešamo aprīkojumu un prom uz kalniem. Daļa nepieciešamā inventāra man jau ir."

Pamati Aglonā, izaugsme Rīgā

Alīdas vecāki ir spēcīgi cilvēki, smagajos lauku darbos guvuši pieredzi un rūdījumu. Alīdai šis spēks gēnos no tēva un mātes. Cita starpā Alīdas māmiņa joprojām uzskrien orientēšanās mačos.

„Aglonas vidusskolā strādāja lielisks pedagogs - Juris Cakuls, kurš mums palīdzēja apgūt daudzu sporta veidu pamatus. Fizkultūras stundas viņa vadībā bija mans mīļākais mācību priekšmets," atceras Alīda Ābola. „Biju daudzpusīga sportiste. Labi padevās skriešana, slēpošana, nodarbojos ar mākslas vingrošanu, spēlēju rokasbumbu. Vidējo izglītību jau pabeidzu Rīgā, bet iestāties LVFKI vieglatlētikas specialitātē ar pirmo piegājienu neizdevās. Nākamais jau bija sekmīgs - iekļuvu slēpotājos. Ar orientēšanās sportu sāku nodarboties tikai nepilnu 18 gadu vecumā, VEF sporta klubā pie Jāņa Kažemaka. Jau pēc dažu mēnešu treniņiem mani iekļāva Latvijas jauniešu izlases sastāvā  un Vissavienības arodbiedrību čempionātā Sverdlovskā izcīnīju zelta medaļu. Tas notika 1972. gadā un bija mans pirmais panākums lielajā sportā. Trīs gadus vēlāk mani paņēma krievos, jo Baltijas Kara apgabalam bija vajadzīgas medaļas lielajā sportā. Darīju ko varēju. PSRS Bruņoto spēku čempionātos  iekrāju trīs zelta un 17 pārējā kaluma godalgu. Gan individuālajās distancēs, gan stafetēs."

Mežacūku un aļņu tramdītāja

Kāpēc tapāt par orientieristi? „Man ļoti patika vide, kurā nokļuvu. Daudz draugu, lieliski treneri, īsta pleca sajūta," skaidro Alīda. „Man kā lauku meitēnam patīk daba, īpaši mežs. Nebija bail mežā pat naktī. Bijuši gan daži pārdzīvojumi sacensību laikā. Reiz uzskrēju mežacūku midzenim, sivēni krūmos pamuka uz visām pusēm. Šķiet, ka cūku māte nebija mājās, jo tad gan dabūtu trūkties. Tik ātri mūžā vēl nebiju skrējusi, lai gan drīz atskārtu, ka neviens pakaļ nedzenas. Citureiz gadījies sastapt aļņu māti ar alnēnu. Bija dzirdēts, ka tas esot bīstami, taču staltpāris laikam saprata, ka man sliktu nodomu nebija. Tomēr strauji kāpināju skrējiena tempu, un droši vien veicu savu otru ātrāko skrējienu mūžā."

Alīdai patīk sēņot, arī ogot. Skrienot sacensībās, garām aizzib tik daudz sēņu, ka pēc finiša rodoties vēlme tās salasīt, taču, atgriežoties tajā vietā, izrādās, ka nemaz tik daudz šo meža velšu nav. Alīdai nepatīk sēnes tīrīt, taču, ja kāds pagatavojis kārtīgu mērci, tad ēdot pilnām mutēm. Tomēr orientēšanās sports nav nekāda sēņošanas spartakiāde un sacensību laikā galvā pavisam citas domas - kā distanci veikt ātrāk un precīzāk.

Alīda nav skaitījusi 35 orientēšanās sporta gados noskrieto kilometrāžu un atrastos kontrolpunktus, viņa nav skaitījusi arī Latvijas čempionātos izcīnītās medaļas dažādās vecuma nominācijās, Siguldas mājā nav arī relikviju vitrīnas. Taču visā pagaidām vēl nesistematizētajā kolekcijā ir arī tādas godalgas, kuras nevar aizmirst. 1989. gadā, pēdējoreiz startējot PSRS izlases sastāvā, Zviedrijā Alīdai zelts un bronza, bet trīs gadus vēlāk, jau pārstāvot atjaunotās Latvijas krāsas, Ziemeļvalstu čempionātā Norvēģijā sudraba godalga pavēles distancē. Ābola ir trīskārtēja pasaules veterānu čempione un šogad cer titulu skaitu palielināt. Nule Latvijas čempionātā Jēkabpilī zelta un sudraba medaļas sprintā un garajā distancē, pārstāvot Siguldas klubu A2 (tāds ir nosaukums Veclaicenes šosejai).  

 Vainīgs bija poļu suns

Nevarētu teikt, ka Alīdai orientēšanās sportā palika garlaicīgi, taču, tuvojoties 50. dzimšanas dienai, viņa atskārta, ka tā būtu īstā robežšķirtne, lai sāktu dzīvē kaut ko jaunu. Pirms gadiem pieciem saldenieks Guntars Mankus aicināja Alīdu uz kādu interesantu nodarbi - piedzīvojum sacensību treniņu - būšot jābrauc ar riteni, jāskrien, jārāpjas pa virvi pāri kādam Lilastes ezera līcītim. Kopumā treniņš ilga kādas astoņas stundas, taču Alīda par visu bija sajūsmā. Sacensībās slodzes jau bija krietni lielākas - no 56 stundām līdz divarpus diennaktīm. Darbs ar kājām, skrienot un braucot ar velosipēdu, laivošana, peldēšana, skrituļošana, pat jāšana. Visam pamatā tomēr orientēšanās garā distance. Piedzīvojumu sacensībās startē jauktās četru cilvēku komandas, kur visi veic kopīgu darbu. „Te valda visīstākā pleca sajūta. Ja tev grūti, citi palīdzēs, un otrādi," jūsmo Alīda. „Pagaidām mans vienīgais ārzemju starts šopavasar bija Polijā, kur piecās diennaktīs veicām 450 kilometru. Man šī debija nebija veiksmīga, jo nobraucienā ar riteni man ceļu aizšķērsoja kāds krancis. Kritu un uz ceļa akmeņiem guvu daudz sāpīgu savainojumu, kuru sekas jūtamas vēl šodien. Trīs nedēļas pavadīju slimnīcā. Šogad piedzīvojumu pietiks vismaz līdz rudenim, jo jūlijā Somijā gribu izcīnīt ceturto pasaules veterānu čempiones titulu orientēšanās sportā."

Kalnu vilinājums

„Kalni mani sāka vilināt jau sen, kad vēl biju PSRS izlases dalībniece," turpina Ābola. „Tad pakāpelēju pa Ararata zemākajām klintīm, Monblānu biju gatava apēst ar acīm. Vēlāk gandrīz izdevās sasniegt tā virsotni, taču 4360 metru augstumā sniega vētras dēļ kāpienu pārtraucām. Tas nekas, tuvākajā laikā uzkāpšu vēl augstāk, bet tas nebūs Monblāns. Varbūt Everests? Neviens taču man neliedz pasapņot. Kalnos kāpšanas iemaņas apguvu alpīnisma kursos pie Kristapa Liepiņa. Vispirms bija teorija, pēc tam treniņi Siguldas nogāzeš, kāpšana Aldara tornī. Pirmie īstie kalni bija Šamonī, pēc tam pakāpelēju pa Sardīnijas klintīm. Tā arī saķēru kalnu slimību šī vārda labākajā nozīmē. Tā ir neārstējama. Manas lielās meitas reiz teica, māmiņ, tu joprojām nebeidz mūs pārsteigt. Tas ir gan kompliments, gan neliela deva kritikas, jo man nebija laika viņas audzināt. Jau esmu vecmāmiņa un lepojos ar trīsgadīgo mazmeitiņu, drīz būs otra, bet varbūt puika. Būs jāatdod seni parādi, tāpēc rūpīgāk audzināšu mazbērnus."

Gatis ĶĪSIS

Alīda Ābola

Dzimusi         1954. gada 29. novembrī Aglonā

Orientēšanās sportā          kopš 1972. gada

Pirmais treneris      Juris Cakuls

Izglītība         Rīgas 25. vidusskola un LVFKI

Ģimenes stāvoklis precējusies, divas meitas un dēls

Profesija       Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku sporta kluba instruktore

Dzīvo Siguldā, sacensībās pārstāv klubu A2

Lielākie panākumi  trīskārtēja pasaules veterānu čempione, PSRS Bruņoto spēku meistarsacīkstēs trīs zelta un 17 pārējā kaluma medaļas, sociālistisko valstu sacensību Draudzība daudzkārtēja uzvarētāja un laureāte, pasaules čempione PSRS izlases sastāvā 1989. gadā, Ziemeļvalstu vicečempione (1992.g.)

Vaļasprieks  piedzīvojumu sacensības un kalni