PIRMAIS TRENERIS

Daini Lodiņu zina vai katrs ugālietis, bet visā Latvijā viņu pazīst kā izcilu vieglatlētikas treneri.

- Mūsu saruna risinās, jauno mācību gadu sākot, bet, ja es nosaukšu vismaz pāris uzvārdu, kurus zina katrs vieglatlētikas pazinējs, vairāk būs jārunā par tavu otro profesiju - par trenera darbu. Tātad: lodes grūdējs Jānis Bojārs (sporta gaitu sākumā - Pugačovs), sprintere Vineta Plūksna-Ikauniece, daudzcīņnieks Sandis Prūsis (vēlāk izcils bobslejists). Tagad - Žolnerovičs, Poluškina...
- Tā liekas pirmajā mirklī, bet sākums (ar maziem izņēmumiem) viņiem jau bija skolā. Cik tad Ugālē to ļaužu? Katrs mans audzēknis ir noskatīts skolā, līdz uzaicinu trenēties un tad jau skatos: iznāks vieglatlēts vai - ne. Viens darbs papildina otru.

- Kas bija vispirms - skola vai trenera darbs?

- Pats pa druskai ņēmos ar vieglatlētiku (neesmu gan bijis augstas klases sportists, bet šo to varēju, piemēram, šķēpu metu 62 metrus), kad sāku trenēt Kuldīgas jauniešus. Biju jaunais un sapratu, ka tik ātri par vadošu treneri man netikt. Nāca piedāvājums strādāt Ugālē. Piekritu, jo tur biju vienīgais treneris. Darbs skolā bija kā piedeva. Reizēm tas prasīja vairāk enerģijas nekā trenēšana. Kaut vai klases audzināšana.

- Bērni neklausīja?

- Cik tad daudz es biju vecāks? Turklāt nekad neesmu bijis paipuisītis. Skolēniem redzēju cauri un daudz ko... piedevu. Laikam tas darbojās, jo uz galvas neviens nekāpa.

- Esi vērojis un mācījis jauniešus četrus gadu desmitus. Kā toreiz bija ar to zāli - tiešām zaļāka?

- Gaidi, kad pensionārs piemiegs acis un stāstīs: kad mēs augām? Zaļķu zāli neesmu novērojis. Ar katru gadu dzīve mainās. Tāpat arī mainās jauniešu dzīves uztvere. Agrāk nebija ne televizoru, ne datoru, ne spēļu zāļu. Mums, skolotājiem bija vieglāk. Arī trenēties bērnus piedabūt bija daudz vieglāk. Ko tad citu darīsi? Tagad ar vieglatlētiku, pats zini, kā ir. Tā nav populārākais sporta veids. Pārāk daudz prasa no tevis. Ja basketbolā vai kādā citā sporta spēlē puslīdz kaut ko proti, vari izbraukt uz komandas rēķina - redz, vinnējām to un to. Kaut gan pats nemaz laukumā lāga netiki.

Līdzīgi ir ar modes sporta veidiem - BMX, snovbordu un citiem. Viss spīd un laistās, mirgo slavenu firmu vārdi. Daudzi arī tur trenējas pa īstam, taču citiem tas ir tikai labs tusiņš. Bet grib saukties par sportistu. Vieglatlētikā tā nevar - cik aizlēci, cik sekundēs noskrēji, viss kā uz delnas.

-Treniņu grupas rudeņos tomēr vari savākt?

- Varu. Bijušie audzēkņi sūta savus bērnus, draugi, kuriem veicas, aicina draugus. Labi, ka tagad neprasa lielo audzēkņu skaitu. Nekad neesmu bijis uzpūstas masveidības piekritējs. Neaizkavēju bērnus, kuri negrib pa īstam trenēties. Saprotu, ja kaut kas neveicas, bet ja negrib... tad dari ko citu.

- Daudzi pamet sportu?

- To rāda dažādu vecumu grupu sacīkstes. Visjaunāko ir atliku likām, vidējo jau mazāk, bet vecākajā grupā pat reizēm fināla astoņnieks nesanāk. Junioriem jau pavisam retas rindas.

- Tas ir neizbēgami?

- Dabiskā atlase. Ja reiz vairākus gadus mēģina un nekas prātīgs neizdodas, jāmet miers. Cita lieta - vai tiešām esi centies no sirds. Turklāt nav mazsvarīga arī materiālā puse, kas mūsdienās daudziem liek teikt ardievas sportam, jo vieglatlētika nav svētdienas sports. Ja netrenējies piecas sešas reizes nedēļā, neko vērtīgu sasniegt nevari. Skaidrs, ka divdesmit gados, ja neesi izlasē, kāda jēga mocīties. Ne autiņu nopirksi, ne ar draugiem saviesīgā saietā pasēdēsi.

- Ko darīt?

-Jātrenējas skolas gados, un tad jau redzēs, kuram ir vērts turpināt, kuram - ne. Sāpīgāk ir, kad aiziet talantīgs sportists. Man bija tāds puisis, kurš brīnumaini viegli skrēja 800 metrus. Viegls solis no dabas dots. Tie, kurus viņš kādreiz apskrēja, tagad jau startē nopietnos mačos. Manējais, kad sastapās ar pirmajiem pretiniekiem Latvijas mačos, saprata, ka ar talantu vien cauri netiks. Negribēja no sirds trenēties, un es nekad nevienu neesmu centies pielauzt ar varu. Tagad viņš klimst pa Ugāli. Pārmest nevaru, pats izvēlējies savu ceļu. Man viens mazdēls ir kā radīts augstlēkšanai, i augums, i federe, bet ne - skrituļo...

- Caur tavām rokām gājuši izcili sportisti, kas vēlāk kļuvuši par starptautiska mēroga zvaigznēm. Ko tu viņiem devi?

-Laimējies, ka dzīve man reizēm ielikusi rokās tādus jauniešus, kuriem uz pieres rakstīts, ka tas ir lietas koks. Jānis (Bojārs) pat - jau mazajās klasītēs viņš bija tāds pats kā savos zieda laikos (tikai miniatūrā) - būdīgs, neatlaidīgs, par visu varu gribēja uzvarēt. Žēl, bet ar Jāni man neiznāca pārāk ilgi strādāt. Viņš mācījās tā saucamajā grūti audzināmo skolā, kas bija izvietota Telču pilī. Sporta zāle bija izveidota no divām zālēm ar arku pa vidu. Lode lidoja aizvien tālāk, un vajadzēja rēķināt pareizo trajektoriju. Reiz Jānis tā sevi iedvesmoja, ka sasita dārgāko, kas visumā nolaistajā pilī bija, - podiņu krāsna sašķīda druskās. Pienāca laiks braukt uz Murjāņu sporta internātskolu. Bet līdz kādiem metriem 16 - 17 es viņu aizvilku. Vēlāk viņš dabūja medaļas gan PSRS, gan Eiropā. Un Jāņa Latvijas rekords stāv kā iemūrēts.

- Jau gadu desmitus nav pārspējama vēl viena tava audzēkne -sprintere Vineta Ikauniece, dzimusi Plūksna...

- Vinetai bija talants. Gudra, noteikta, ļoti labi zināja, ko var un grib sasniegt. Ar viņu bija viegli un patīkami strādāt. Vinetu es trenēju līdz vidusskolas beigām. Uz Rīgu viņa aizgāja ar 11,4 sekundēm 100 metros. Tagad jau sen Latvijā nav nevienas sportistes, kurta spētu vismaz tuvoties tādam rezultātam. Man Ugālē pagaidām arī nav.

- Runājot par tituliem, olimpiskā medaļa ir vienam tavam audzēknim - Sandim Prūsim, tiesa, bobslejā.

- Sandis bija darba rūķis. Darīja visu, desmitcīņu ieskaitot. Kad parādījās bobslejs, Sandis, manuprāt, darīja pareizi, aizejot no vieglatlētikas, jo tieši bobā viņš varēja likt lietā vispusību. Par Sandi prieks, jo arī tagad, būdams valsts izlases treneris, viņš var izmantot rakstura labākās īpašības.

- Tagad trenē Latvijas ātrāko 3000 metru šķēršļu skrējēju - Valēriju Žolneroviču un valsts čempioni vidusdistancēs Innu Poluškinu. Redzi viņiem daudzsološu nākotni?

- Valērijs ir vietējais un ļoti centīgs puisis. Ja šosezon nebūtu pāris veselības problēmu, viņa rezultāts būtu krietni augstāks. Neesmu pareģis, bet ir visas iespējas nākam gad cīnīties par olimpisko kvalifikācijas normu.

Inna pie manis atnāca nesen (agrāk viņu trenēja Leonīds Strekalovskis), jo draudzējas ar Valēriju. Pēc panākumiem jaunatnes mačos viņa pāris sezonas ne ar ko neizcēlās. Šogad rezultāti aug, un ceru Innu pierunāt izmēģināt spēkus sev jaunā disciplīnā - trīs kilometru šķēršļos. Man liekas, ka var izdoties. Viņai vienīgi bail no barjeru augstuma un ūdens peļķes.

- Jūtu, ka katram audzēknim vari atrast labākos vārdus. Nemaz neesi stingrs?

- Kas ir stingrība? Noteiktība - varbūt. Treneris nav despots, kas var piespiest darīt to, ko cits nemaz negrib. Varbūt kādreiz tā varēja, bet tagad visi zina savas tiesības (ar pienākumiem gan tā paknapāk), un vajadzīga savstarpēja saprašanās.

- Vai pa šiem gadu desmitiem dubultā slodze nav kļuvusi par smagu?

-Tieši otrādi. Skolā mums ir otra sporta skolotāja, un līdz ar to mana slodze kļuvusi mazāka. Vairāk laika varu veltīt trenera darbam. Bērni, mazbērni arī izauguši. Kas nekait pensionāram. Trenē tik.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Redz, tā tu skrēji. Treneris Dainis Lodiņš un viņa audzēknis Konstantīns Savčuks vēro fotoattēlus no Eiropas kausa izcīņas

Daiņa Lodiņa 42. septembris

Dainis Lodiņš

sporta skolotājs un vieglatlētikas treneris Ugālē

Dzimis 1944. gada 26. janvārī Tukuma rajonā

Izglītība Sabiles vidusskola, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts

Nodarbošanās skolotājs un treneris kopš 1966. gada

Ģimenes stāvoklis precējies, četri bērni, pieci mazbērni