twitter facebook instagram

Pirmajā līnijā pie ledus

12.Feb.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
334
Pirmajā līnijā pie ledus

Phjončhanas olimpiskajās spēlēs šomēnes debitēs Starptautiskās Slidošanas apvienības (ISU) augstākās kategorijas tiesnese, LSPA profesore Agita Ābele. Latvijai tā ir trīskārša debija, jo arī daiļslidotājiem Denisam Vasiļjevam un Diānai Ņikitinai tās būs pirmās olimpiskās sacensības, turklāt viņi abi netieši ir izslidojuši ceļu Latvijas tiesnesei.

Kad savulaik trauma liedza pieckārtējai Latvijas čempionei daiļslidošanā Agitai Ābelei turpināt sporta gaitas, viņa ieguva izglītību toreizējā Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā un pamazām sāka trenēt jaunos sportistus. “Sacensībās ar starptautisko tiesnesi, Latvijas Lauksamniecības universitātes profesoru Ansi Zīvertu bieži runājām par daiļslidošanu, analizējām, diskutējām, un tieši viņš mani iedrošināja pašai vērtēt citus, kaut jaunībā parasti nemaz negribas uzņemties tādu atbildību. Tolaik bija tiesnešu trūkums, jo ne visi varēja izbrīvēt laiku tiesāšanai, katram bija savs darbs,” atceras Agita Ābele. Viņa daiļslidošanas sacensības Latvijā sāka tiesāt 1995. gadā un turpināja arī trenēt bērnus. “Zināšanu daudzums, skatījums uz vienu un to pašu lietu no trenera un no tiesneša pozīcijām tikai pilnveido cilvēku, palīdz atrast esenci, izvērtēt atšķirības.”

Tiklīdz savējiem sportā nepaveicas, bieži skatītāji, radinieki un treneri vainu saskata tiesnešos. ISU tiesnese Agita Ābele nosmejas, ka tā ir vienmēr: “Tiesneša darbs ir viens no nepatīkamākajiem, jo, ja sportistam kaut kas nesanāk, tad seko emocionālas frāzes, pirmkārt, vienmēr vainīgs ir tiesnesis, otrkārt, visi tiesneši esot uzpērkami... Bet tas nenozīmē, ka kāds slikti tiesātu. Ja tiesnesis ir rūpīgi, ar lielu izpratni strādājis un var argumentēt savu vērtējumu, tad nav jāņem vērā tas, ko domā apkārtējie — tāda ir cilvēka daba. Viens uztver, ka visi ir ļauni pret viņu, un tad viņš pret to cīnās, otrs, ka visi ir labi, un es vienkārši eju, bet trešais pieņem, ka esam dažādi un katram ir tiesības uz savu viedokli un skatījumu,” skaidro tiesnese, kura, būdama sociālo zinātņu maģistre psiholoģijā, savā darbā izmanto arī psiholoģes zināšanas. “Kāds vienmēr ir neapmierināts. Reiz pie manis pienāca divu Latvijas klubu treneri un sāka strīdu par diviem bērniem, kuri ir līdzīgi startējuši. Pārmeta, ka abiem esmu ielikusi par daudz. Teicu, lai paši izstrīdas savā starpā — viņi taču arī ir zinoši, tikai katrs ar savu skatu punktu! Trenera un tiesneša darbs ir pakalpojumu darbs — bērni un jaunieši maina dzīvesvietu, skolu, klubus un trenerus. Līdz ar to pasaule paplašinās, viss strauji mainās, un tiesnesim ir jābūt spējīgam sekot līdzi daudzām izmaiņām, slidošanā notiekošajam, jo vienlaikus mainās gan tiesāšanas sistēma, gan pieeja tiesāšanai.”

MOTIVĀCIJAI SPORTISTU SASNIEGUMI

Pēc tam, kad vismaz trīs sezonas tiesāts bērnu sacensību un nacionālajā līmenī, jebkurš daiļslidošanas arbitrs var doties tālāk, mēģinot kļūt par starptautisko tiesnesi. “Ilgi biju starptautiskā tiesneša statusā, kurš var braukt uz visām Grand Prix sacensībām un dažādu kausu izcīņām, bet ne uz kontinentu un pasaules čempionātiem,” stāsta Agita Ābele. “Agrāk man nebija motivācijas likt eksāmenus un iegūt augstāko ISU kategoriju, jo mūsu sportisti netika augstāk par divdesmitajām un trīsdesmitajām vietām. Līdz ar to nebija intereses un mūsu slidotājiem nevajadzēja tiesnešu atbalstu.

Daudz esmu komentējusi daiļslidošanu televīzijā. Man bija fantastiska sadarbība ar Normundu Melderi, kas turpinās vēl tagad, un man patika darīt to pašu, ko dara tiesneši. Komfortablās telpās, bez pārmērīga stresa izglītojot skatītājus, man nebija iespējas tikt līdz tiesāšanai olimpiskajās spēlēs, jo tajās nepiedalījās mūsu sportisti.”

Lai kļūtu par olimpisko arbitru, vismaz trīs gadus jābūt ISU kategorijas tiesnesim, kurš tiesā pasaules un Eiropas čempionātos. “Kad Latvijā sāka parādīties sportisti, kuri nopietni varētu pretendēt uz augstākām vietām pasaulē un kad iesaistījos dažādās tiesnešu diskusijās par to, kāds vērtējums kuram ielikts, mani sāka no visām pusēm mudināt, ka man kā tiesnesei vajadzētu tiekties augstāk un atbalstīt mūsējos klātienē,” atceras Agita Ābele. “Tā 2013. gadā devos kārtot ISU kategorijas tiesnešu eksāmenu un tai pašā sezonā jau tiesāju pasaules un Eiropas čempionātos, ieskaitot Grand Prix finālu. Esmu arī starptautiskās tiesnešu brigādes vadītāja jeb vecākais tiesnesis (referi), bet man vēl ir, kur pakāpties, jo man vēl nav ISU Referi kategorijas. Tātad kā tiesnešu brigādes vadītāja pagaidām vēl nevaru būt Eiropas un pasaules čempionātos. Tikai šis cilvēks drīkst runāties ar tiesnešiem un medijiem. Tiesnešu brigādes vadītājs pats netiesā, bet ir tiesnešu organizators, kurš ierodas ledus arēnā kā tāds valsts kontrolieris. Seko, vai pareiza hronometrāža, kāds ledus un veic virkni citu funkciju.”

Nākamais nosacījums – lai kļūtu par olimpisko spēļu tiesnesi, nepieciešama ne tikai tiesneša kategorija, bet valstī ir jābūt attiecīga līmeņa sportistiem, kas piedalās olimpiskajās spēlēs. “Tā kā divi Latvijas sportisti ir kvalificējušies dalībai 2018. gada ziemas olimpiskajās spēlēs, tad Slidošanas federācija mani pieteica kā tiesnešu pārstāvi. Izlozes rezultāti noteica, ka es tiesāšu gan individuālos slidojumus vīriešiem un sievietēm, gan arī sieviešu un vīriešu komandu slidojumus. Komandā ietilpst vīriešu un sieviešu pāris un abi individuālie slidotāji,” skaidro Agita Ābele, bilstot, ka veiksmīgā izloze ļaus skatīt tuvplānā praktiski visus slidotājus.

GODĪGUMS PAVER IESPĒJAS

Kādas ir sarunāšanas iespējas, par ko tomēr nerimst runas? Agita Ābele saka, ka par tiesnešu ietekmēšanu runā un runās, bet tāda sarunāšana ir ļoti grūti izdarāma. Turklāt olimpiskajās spēlēs var tiesāt tikai tad, ja tiesnesis pēdējos gadus strādājis bez aizrādījumiem. Citādi var gadīties kā Baltkrievijas tiesnesim Aleksandram Goroždanovam, kuru tehniskā komiteja pirms mēneša atcēla no daiļslidošanas tiesāšanas starptautiskā līmenī.

“Pirms sacensībām uz ledus halli aizved 13 tiesnešus, bet tiesās tikai deviņi,” Agita Ābele skaidro procedūru. “45 minūtes pirms starta izlozē, kurš tiesās konkrēto disciplīnu. Tātad četri tiesneši paliek aiz borta, deviņi tiesā. Arī es šosezon tā paliku aiz borta Eiropas čempionāta sieviešu sacensību īsajā programmā.”

Kas notiktu, ja Latvijas tiesnesis mūsu slidotājiem ieliktu visaugstāko vērtējumu neatkarīgi no tā, kā viņi startētu? “Visticamāk, ka nākamajā sezonā es vairs netiesātu, jo būtu saņēmusi aizrādījumu par nacionālo ieinteresētību,” ir pārliecināta Agita Ābele. “Toties, kad sportists ir izcili izpildījis kādu elementu un tiesnesis var argumentēt, kāpēc liek labu atzīmi, tad tāda ir jāliek un nav jābaidās, ka tas ir savas valsts sportists.”

Varbūt ne visi zina, ka daiļslidošanas tiesnešiem nemaksā algu. Viņiem tiek segti uzturēšanās un ceļa izdevumi un izmaksāta dienas nauda dažādiem papildizdevumiem. “Tiesneši ir profesionāļi, kas veic zināmā mērā labdarību un bauda mākslu,” skaidro Agita Ābele. “Turklāt tiesneši atrodas pirmajā līnijā pie ledus, un sportisti faktiski viņiem velta slidojumu. Ja izpildījums ir perfekts, tad viennozīmīgi tas ir liels māksliniecisks baudījums. Ar savu lielo tiesneša pieredzi varu mierīgi baudīt slidojumu un vienlaikus automātiski redzēt visu, kam jādod vērtējums. Ir viegli tiesāt, ja sportists nepieļauj daudz kļūdu, bet ir daudz grūtāk, ja elementu virknējumi ir ar daudzām kļūdām. Pēc katra slidojuma tiek dotas divas minūtes, kurās tiesneši var pārbaudīt monitorā kāda elementa atkārtojumu, ja nav pārliecināti par savu vērtējumu. Tas ir pamatīgs darbs. Skatītāji TV ekrānos parasti tajā laikā redz atkārtojumus, sportistu smaidus un sveicienus.”

DENISA VASIĻJEVA IZVĒLES PROGRAMMA TIESNEŠA ACĪM

Latvijas daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs aizpagājušajā sezonā startēja kā Alekseja Urmanova audzēknis, šogad jau viņu trenē šveicietis Stefans Lambjēls. Sportistam agrāk bija pašam raksturīgs mākslinieciskais stils, bet tagad diezgan daudz kustību aizgūts no Lambjēla. Deniss uz ledus kļuvis mazliet vīrišķīgāks — jaunajiem sportistiem gadi iet uz priekšu, un šogad jau viņš parāda nevis juniora, bet vīrieša cienīgu slidojumu.

Analizējot janvārī Maskavā aizvadīto Eiropas čempionātu, kurā Deniss izcīnīja ceturto vietu, manuprāt, izvēles programmu Deniss varēja slidot bez čatrapgriezienu lēciena, bet treneris un sportists bija to iekļāvuši programmā un noteikti, ka viņiem bija pamatots iemesls to darīt. Daudziem šajās sacensībās bija jāpierāda sevi, bet redzējām, ka pat sportisti, kuri treniņos stabili izpilda četrapgriezienu lēcienus, sacensībās krita.

Vai tā vietā var izpildīt trīsapgriezienu lēcienu? Jā, bet tad tehnisko punktu skaits var būt zemāks. Ja izpilda skaisti un tīri trīsapgriezienu lēcienu, tad tiesnesis piešķir bonusus +1, +2 vai +3. Ja saņemts + 3, tad šāds vērtējums ir tuvs pareizi izpildīta četrapgrieziena vērtībai. Viens ir četrapgriezienu lēcienā zaudēt līdzsvaru un pieskarties ledum, pavisam kas cits — nokrist. Kritiena gadījumā paiet dažas sekundes, kamēr sportists pieceļas un uzņem vajadzīgo tempu. Tas nozīmē, ka tiesnesis automātiski interpretācijas un izpildījuma daļai nevar likt izvērtēto punktu skaitu. Maskavas sacensībās Deniss, gatavojoties četrapgriezienu lēcienam, veica astoņus pārskrējiena soļus pāri laukumam ātruma uzņemšanai bez roku kustībām un stāvēja slīdējumā, veicot sagatavošanos, turklāt gandrīz četras sekundes zaudēja kritiena dēļ. Turpretī trīsapgriezienu lēcienā parasti iegāja skaisti ar oriģinālām kustībām un roku akcentiem.

Vai es ieteiktu četrapgriezienu lēcienu mēģināt olimpiskajās spēlēs? Mans viedoklis — ja četrapgriezienu lēciens nav stabils treniņos, tad pamēģināšana būtu atliekama uz mazāk nozīmīgām sacensībām, taču lēmums ir sportistu un treneru ziņā. Trenerim ir jāvērtē, vai četrkāršo lēcienu treniņos sportists izpilda vienu reizi no desmit vai astoņas no desmit. Ja jautātu man, tad uzskatu, ka nevajadzētu iekļaut programmā elementu, kura izpilde ir tik liela loterija, turklāt šis lēciens paņem daudz enerģijas un var ietekmēt visu pārējo programmas elementu izpildi. Es tikai izsaku savu vērtējumu no malas, kurā es nevaru būt kategoriska. Ja vērtētājs sāk ar frāzi: “Ja es būtu tavā vietā,” tad jāsaka, “piedod, tu neesi manā vietā, tev ir tikai cits skatījums, ar savu pieredzi un zināšanām.” Katram pašam jāmēģina tikt galā ar savu dzīvi, nedodot kategoriskus padomus citiem. Mēs visi mākam iet, bet nezin kāpēc daži ejot klūp uz līdzenas vietas, krīt un pat salauž kāju. Tas nenozīmē, ka cilvēks nemāk iet.

Ļoti labus vārdus varu teikt par Denisa soļu virknējumiem, kur viņš interesanti darbojas ar augumu, un kompozīcijas izveidi. Ar savu plastiskumu un slidošanas tehniku šis sportists ir cienīgs iesaistīties medaļu izcīņā. Denisam jāturpina savā stilā, programmas komponentēs viņš ir plastisks un lielisks. Ja būs tehniski strukturēts, pārdomāts un pietiekami labs izpildījums, tad varēsim baudīt labu slidojumu. Tomēr jāatceras, ka Eiropas čempionāts, par kuru runājam, notiek bez spēcīgākajiem Japānas, Kanādas un ASV sportistiem, kas ir nopietni konkurenti Latvijas slidotājam.

Eiropas čempionātā ļoti saspringti cīnījās Krievijas sportisti, jo zināja, ka tikai divi brauks uz Koreju. Tas veicināja arī vairākas kļūdas. Kaut gan visur var atrast kādas kļūdiņas, pat Denisa skaistajā trīsapgriezienu lēcienā, kuru noslēdzot viņš uz mirkli pieskaras ledum ar otru kāju, jo lēciens ir ne līdz galam izgriezts, un vismaz -1 ir jāliek. Ja es to kā tiesnesis nepamanu, tad esmu paziņojusi, ka neko nesaprotu, un varu saņemt no tehniskās komitejas aizrādījumu par kļūdu. Atkārtotā gadījumā — arī beigt tiesneša darbību.

Piruešu izpildījumā jābūt labam ātrumam, ātri jānostabilizē rotācijas centrs, tiesnesis vērtē, cik oriģināla ir pozīcija un citus nosacījumus. Ja skatāmies Denisa slidojumu Eiropas čempionātā, tad redzam, ka vienai piruetei nav izdevies noturēt centrējumu, jo viņš aizvirpuļo uz sāniem. Savukārt nākamā piruete ir lieliska, par kuru var likt augstāko vērtējumu. Tātad ir pilnveidojama arī prasme izpildīt mazāk veiksmīgo pirueti.

DIĀNAI ŅIKITINAI NEPIECIEŠAMĀ ATSLĒDZIŅA

Sacensībās visu izšķir nevis tas, kāds esi treniņos, bet tas, ko parādi konkrētajā brīdī, kad ir svarīga psiholoģiskā sagatavotība labam rezultātam. Pārmērīgā atbildības izjūta, pārmērīgs centīgums un sacensību nozīmīgums Eiropas čempionātā Diānai patraucēja. Tātad ir jāpiestrādā, lai uz ledus būtu rutīnas darbības un jāattīsta prasmes pārvarēt stresu. Trenerim Lambjēlam tas veiksmīgi izdodas ar Denisu, bet Diānas sagatavošanai, iespējams, jāatrod cita atslēdziņa. Jo nav pareiza vai nepareiza slēdzene, bet jāskatās, kura atslēdziņa, kurai slēdzenei der.

Diānai šosezon izveidojies lielisks augums, viņa ir gan slaidāka, gan vairāk nobriedusi. Slidojums ir elegants, un sportiste izpilda trīsapgriezienu lēcienus. Viņai nesanāk tik labi, kad ļoti cenšas. Tiroles kausa izcīņā Diāna arī programmas otrajā daļā veica skaistu divarpus apgriezienu akseli un trīsapgriezienu tulupu, par ko viennozīmīgi ir liekami tiesnešu plusi, un tas nozīmē, ka fiziskā forma Diānai ir tik laba, ka to var izpildīt. Latvijas čempionātā viņa noslidoja vēl labāk un atraisītāk nekā Tiroles kausā.

 

Agita ĀBELE

ISU augstākās kategorijas tiesnese, LSPA profesore

Dzimusi: 1964. gadā Rīgā

Izglītība: Rīgas 6. vidusskola, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts, Latvijas Universitāte

Zinātniskie grādi: pedagoģijas zinātņu doktore, sociālo zinātņu maģistre psiholoģijā (Dr. paed., Mg. psych.)

Darba gaitas: BJSS trenere, LU docente, no 1999. gada Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docente, no 2003. gada — profesore, Latvijas Zinātnes padomes eksperte sporta zinātnē

Sabiedriskais darbs: Latvijas Augstskolu sporta savienības prezidente, Starptautiskās Augstskolu sporta federācijas (FISU) Izglītības komitejas biedre, ISU augstākās kategorijas tiesnese daiļslidošanā

Ģimenes stāvoklis: precējusies, divi dēli

Vaļasprieki: mūzika, kustības, daba un dārzs

Autori: 
Iveta Daine