twitter facebook

Pirmie starp līdzīgiem

22.Apr.2012 - Ieva Runge

Numurs: 
256/257
Pirmie starp līdzīgiem

Atmodas laikā LOK bija lokomotīve cerībām un darbiem ne tikai Latvijā, bet arī pārējās vēl neatkarību neatguvušajās Baltijas valstīs. Sen vairs nevienam nav jāskaidro, ko nozīmē abreviatūra LOK. Latvijas Olimpiskā komiteja savu 23. aprīlī svinamo deviņdesmitgadi sagaida kā organizācija, kuru starptautiskajā olimpiskajā kustībā min kā piemēru, no kura mācīties. Bet vēl pirms nepilna ceturtdaļgadsimta tā bija nevēlama kompānija, kas tikai traucēja Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) ierasto dzīvi. 1988. gadā par atjaunotās LOK prezidentu ievēlēja Vilni Baltiņu, 2004. gadā stafeti pārņēma Aldons Vrubļevskis.

Cik no šiem deviņdesmit gadiem LOK reāli darbojās? Par jaunajiem laikiem skaidrs — 20 gadi oficiāli, pirms tam četri puspagrīdē. Bet kurā brīdī LOK beidza pastāvēt jeb pārtrauca savu darbību pirmajā neatkarības periodā? 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas, kad tika arestēts LOK trešais prezidents, ko tajos laikos sauca par priekšsēdētāju, Marģers Skujenieks, kuru 1941. gadā čekisti nošāva Maskavā? Bet dzīvs bija ceturtais LOK priekšsēdētājs Alfreds Jēkabs Bērziņš, kuram 1940. gadā izdevās emigrēt uz Vācijuun kurš pēc kara ASV piedalījās LOK dibināšanā trimdā. Par Latvijas olimpiskajām tiesībām līdz pat 1948. gadam aktīvi iestājās mūsu pirmais prezidents un vienīgais SOK loceklis Jānis Dikmanis. Karu pārdzīvoja arī otrais prezidents Roberts Plūme, kurš vēlāk vadīja latviešu izceļotāju sporta dzīvi Kanādā.

Astoņdesmito gadu beigās, atjaunojot LOK darbību, ne Latvijā, ne SOK arhīvos netika atrasts neviens dokuments, kas liecinātu par 1922. gadā dibinātās LOK likvidāciju. Atjaunošanas konferencē secinājums bija pārsteidzoši vienkāršs — mums jāturpina LOK darbība! Galu galā nav būtiski — pēc 50 vai 40 gadu pārtraukuma.

Šodien LOK apspriežu zālē Elizabetes ielas 49. nama otrajā stāvā visu notiekošo no saviem portretiem pie sienas vēro pieci prezidenti. Sestais — Aldons Vrubļevskis — sēd pie garā, ieapaļā galda. Te reizēm viņam iepretim piesēžas arī piektais — LOK goda prezidents Vilnis Baltiņš. Pirmie četri ir fotogrāfijās un vēsturē: Jānis Dikmanis (LOK prezidents no 1922. līdz 1933. gadam), Roberts Plūme (1933.—1934.), Marģers Skujenieks (1934.—1938.) un Alfreds Jēkabs Bērziņš (1938.—1940.).

Mūsu saruna sākas par viņiem. „Šķiet, tajos laikos sabiedrisko organizāciju darbošanās nebija tik plaša un tik skaļa, jo publiskā telpa bija mazāka. To, ka 1922. gadā nodibināta LOK, latvieši uzzināja tikai no avīzēm. Arī par viņu gaitām olimpiskajās spēlēs vēstīja vienīgi prese, vēlāk arī radio,” ieskicējis laikmetu, Aldons Vrubļevskis uzsver tā politisko kolīziju dramatisko ietekmi. „Zināms, ka Skujenieks un Bērziņš bija Ulmaņa iecelti LOK prezidenti. Bet Dikmanis un Plūme, kas LOK vadīja līdz 1934. gada apvērsumam, šajos amatos tika ievēlēti un ļoti aktīvi darbojās. Viņi ielika labus pamatus, uz kuriem varējām balstīties, 1988. gadā atjaunojot LOK.

Visu viņu likteņi bija dramatiski, pat traģiski. Ieskaitot Jāni Daliņu, kurš pēc kara Austrālijā teica: „Es esmu uzvarējis visās cīņās, izņemot vienu. Cīņu par Latviju.” Jānis Dikmanis par Latvijas tiesībām SOK cīnījās līdz 1948. gadam. Lai arī viņš bija SOK loceklis, kurus tajā laikā ievēlēja uz mūžu, komiteja vēlāk sāka viņu ignorēt. Skaidrs, ka iemesls bija politisks.

LOK nesen saņēma interesantu dāvanu — suvenīru, kas gatavots 1940. gada olimpiskajām spēlēm Helsinkos, kuras Otrā pasaules kara dēļ nenotika. Tas ir lakatiņš, kuru rotā olimpiskie apļi un Somijas krāsas, bet uz malām redzami iespējamo dalībvalstu karodziņi. Starp tiem ir Latvijas, bet nav Austrijas karoga, jo šo valsti Vācija jau bija anektējusi.”

Interviju sākam ar nākamo pagrieziena punktu LOK vēsturē 1988. gada rudenī.

ROBI, STŪRI, SISTĒMA

— Tu kļuvi par atjaunotās LOK pirmo ģenerālsekretāru. Izveidojās tandēms ar piekto prezidentu Vilni Baltiņu. Kā jūs atradāt viens otru?

— Pie Riteņbraukšanas federācijas prezidenta Ilmāra Janova Republikas Augstākās sporta meistarības skolā kopā ar Jāni Siliņu bijām ieradušies runāt par neatkarīgas BMX federācijas izveidi. Kabinetā ienāca arī Vilnis Baltiņš. Presē jau bija publicēts aicinājums atjaunot LOK. Izklāstīju savas domas, kā to vajadzētu darīt. Vilnis teica: „Nāc šurp!”

— Vērojot jūsu darbību, brīžiem šķita — Baltiņš traku ideju ģenerators, Vrubļevskis — realitātē balstītu to īstenošanas plānu izstrādātājs. Tas ir pareizs priekšstats?

— Gandrīz. Bet šāda sadarbība nebija iepriekš plānota. Tandēms izveidojās nejauši. Arī par LOK ģenerālsekretāru es kļuvu tikai tāpēc, ka savu kandidatūru pēkšņi atsauca Laimonis Visockis, kurš iepriekš daudz darīja, lai noorganizētu atjaunošanas konferenci. Bet pirmajā Ģenerālajā asamblejā 1988. gada 1. decembrī vairāki federāciju pārstāvji kategoriski iebilda pret viņa kandidatūru, un Visockis atteicās. Ģenerālo asambleju vadījām trijatā — Vilnis Baltiņš, Tālavs Jundzis un es. „Ko lai liek par ģenerālsekretāru?” Vilnis klusām dīdījās man blakus pie prezidija galda. „Ja neviena cita nav, liec mani,” atčukstēju. Viņš arī nevilcinoties manu kandidatūru izvirzīja, un LOK locekļi to atbalstīja.

Tajā laikā biju Rīgas rajona tiesas priekšsēdētājs — diezgan augstā amatā valsts dienestā, un LOK ģenerālsekretāra statuss nozīmēja, ka man var nākties no tā atteikties.

— LOK atjaunošanā vispār piedalījās daudz juristu!

— Sākumā darbojāmies mēs ar Tālavu Jundzi. Olimpiskā harta bija franču valodā, un es piesaistīju savu pasniedzēju — universitātes starptautisko tiesību speciālistu, franču valodas pratēju Aivaru Fogeli. Vēlāk no Vācijas atbrauca Egils Levits un stāstīja mums par Rietumu tiesisko sistēmu... Jā, diezgan daudz sanāca. Bet citādāk arī nevarēja, jo bija jālavierē starp mūsu vēlmēm un padomju likumiem. Citādi mūs pasludinātu par likumpārkāpējiem, un visa atjaunošana ar to arī beigtos. Izmantojām robus PSRS konstitūcijā. Viens ļāva pilsoņiem apvienoties sabiedriskās organizācijās, otrs, kas gan bija gluži formāli, — savienotajām republikām veikt starptautisko sadarbību.

— Mēs sākām runāt par tavu kopdarbu ar Vilni Baltiņu...

— Nevar teikt, ka dzīvojām kā cimds ar roku vai kā divas dūjas. Esam diezgan daudz strīdējušies. Reizēm, kad Vilnis kļuva nikns, teicu: „Es tikai gribu, lai tu savu viedokli paud iespējami pārliecinošāk un pamatotāk!” Nereti veidoju mākslīgu opozīciju, apstrīdēju viņa idejas, lai tās kļūtu noslīpētākas, izstrādātākas, citiem uztveramākas. Strīdējāmies itin bieži par to, ko un kā darīt. Bet kopumā ar Vilni strādāt bija diezgan viegli. Pirmkārt jau tāpēc, ka viņš neierobežoja savu padoto iniciatīvu, drīzāk to veicināja. Vilnis nedemonstrēja savu priekšniecību pār citiem, viņš bija ne tikai komandas veidotājs, bet arī komandas spēlētājs. Viņš bija, latīniski ir tāds teiciens, — primus inter pares — pirmais starp līdzīgiem. Nekad nav tā bijis — viņš prezidents, mēs pārējie — zemāki. To viņš man arī diezgan labi iemācījis.

Faktiski Vilnis ļāva darīt to, kas katram tīk un iznāk. Pats vēroja procesu un menedžēja, lai tas attīstās vajadzīgajā virzienā. Ne tikai attiecībās ar mani un LOK darbu organizējot. Tā radās, piemēram, Olimpisko sacensību aģentūra. Vilnis atrada aizrautīgu cilvēku Juri Titovu un pateica: „Taisi Latvijas Jaunatnes olimpiādi! Tikai ievēro olimpiskās tradīcijas, pārējo dari, kā gribi!”

— Bet kur tam nauda?!

— Jā, naudu, viņš teica, no valsts neņemsim. Valsts nedos. Valstij nebūs. Taisījām likumus par nodokļu atvieglojumiem. Tie bija mūsu iniciēti — Kultūras fonda, Bērnu fonda un LOK ziedotāji varēja izmantot nodokļu atvieglojumus. Tagad tādus var izmantot visu sabiedriskā labuma organizāciju ziedotāji.

Tolaik, kad atvieglojumi bija tikai trim organizācijām, Vilnis teica: „Mēs visi esam ubagi, tikai mums ir izdevīgāks stūris, uz kura stāvēt.”

— Bija arī tik trakas idejas, par kurām vēlāk spriedāt — paldies dievam, ka nesākām to darīt?

— Drīzāk tādas bija citiem. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē pie mums vērsās puslegālas organizācijas, kas caur nodokļu atvieglojumiem piedāvāja atmazgāt naudu. Kategoriski atteicāmies. Jeļcina laikā Krievijas Olimpiskajai komitejai bija izsniegtas kvotas naftas tirdzniecībai. Pie tās durvīm pēc licencēm stāvēja rinda. Daži gribēja arī Latvijā šādu sistēmu ieviest.

PUSPATSTĀVĪBA UN PRETSTATĪJUMI

— Olimpiskās komitejas pamats ir sporta veidu federācijas. Viens no neredzamākajiem, bet būtiskākajiem LOK pirmajiem darbiem bija federāciju mudināšana patstāvīgai rīcībai.

— Tas turpinās līdz šai dienai. Īsteni patstāvīgas federācijas daudzos sporta veidos joprojām nav izveidojušās. Padomju laikā olimpisko sporta veidu federācijas lielākoties bija fikcija. Visu organizēja un finansēja valsts. Dažādā veidā — gan caur arodbiedrībām, gan armiju un iekšlietu sporta biedrību Dinamo, gan sporta komiteju un sporta izglītības sistēmu. Tā nebija pašorganizēta sporta interesentu kustība. Izņēmumi bija dažas neolimpisko sporta veidu federācijas. Piemēram, orientēšanās vai mūsu BMX, kuru astoņdesmito gadu otrajā pusē radīja ģimenes, kas bija ieinteresētas šī sporta veida iedibināšanā un attīstībā Latvijā, kas tāpēc apvienojās klubos. Šajā procesā nepiedalījās ne valsts, ne pašvaldības, ne citas organizācijas. Tikai konkrēti cilvēki. To bija iespējams izdarīt, un pat padomju likumi to atļāva. Tiesa gan, līdz astoņdesmito gadu beigām bez iespējām sadarboties ar starptautiskajām organizācijām.

Bija pilnīgi skaidrs, ka tā jāattīstās visām federācijām, ja tās grib būt vienlīdzīgas un pilnvērtīgas starptautisko federāciju dalībnieces. Pasaulē sporta sistēma ir būvēta ļoti vienkārši: sporta klubi, nacionālās federācijas, starptautiskās federācijas, kuras pārvalda konkrēto sporta veidu visā pasaulē.

Mūsu federācijām par tādām vajadzēja kļūt no tiem aizmetņiem, kas bija sporta komitejā, kur strādāja valsts algoti ierēdņi, kas katrs atbildēja par noteiktu sporta veidu skaitu. Šis darbs vēl nav beidzies. Ļoti daudzās federācijās neatkarība un patstāvība klibo. Vainojams gan finansiāls trūkums, gan nepietiekama organizatoriskā pieredze, gan vāja iniciatīva.

Tikai nedaudzas Latvijas federācijas aktīvi darbojas starptautiskajās federācijās. Bet tas ir ļoti svarīgi. Tiesa, vajadzīgi cilvēki, kas to gribētu un spētu darīt, nepieciešamas ambīcijas. Gods un slava kamaniņniekiem, gandrīz katrā starptautiskās federācijas komisijā ir kāds no Latvijas. Un Sigulda gadiem ir vislielāko starptautisko sacensību apritē. Domāju, ka arī tas palīdzēja mums iepriekšējās divās spēlēs izcīnīt olimpiskās medaļas.

Dainis Dukurs darbojas Bobsleja un skeletona federācijas tehniskajā komisijā. Hokejā regulāri dzirdam par Kirova Lipmana starptautiskajām aktivitātēm, Guntis Indriksons ik pa brīdim uz Latviju atved Platinī, un pašvaldību teritorijās tiek veidoti futbola laukumi ar mākslīgo segumu, ko dāvinājusi starptautiskā federācija. Protams, ir grūti iekļūt tādu federāciju vadībā, kuru sporta veids ir ļoti izplatīts un konkurence milzīga. Ir vēl citas Latvijas federācijas, kas atzīstami darbojas starptautiskā līmenī, bet mans mērķis nav nosaukt tās visas, tikai iezīmēt problēmu. Latvijā ir 34 olimpisko sporta veidu federācijas, ne vairāk par pusi no tām ir īsteni patstāvīgas un neatkarīgas. Dažas neolimpiskās ir pārākas, jo tās ir rūdītākas, tām vienmēr par visu bijis jācīnās pašām. Bet olimpiskie sporta veidi tika pieradināti sūkt no Maskavas pupa. Daži joprojām nav noorientējušies mūsdienu apstākļos.

— Kā vērtē Komandu sporta spēļu asociācijas nodibināšanu?

— Jebkura apvienošanās un runāšana vienā balsī vairāku vārdā ir skaļāka un dzirdamāka. Tas ir pozitīvi. No otras puses, pirmās asociācijas darbības mazliet sašķēla olimpiskos sporta veidus, atstājot aiz borta kērlingu un regbiju. Kas, manuprāt, nav ne taisnīgi, ne pareizi. Jau Ģenerālajā asamblejā atgādināju, ka no LOK viedokļa visas olimpisko sporta veidu federācijas ir vienlīdzīgas. Mēs nedrīkstam tās šķirot sekmīgajās un nesekmīgajās, labajās un sliktajās.

— Tajā pašā laikā visi lielākie sasniegumi ne tikai olimpiskajās spēlēs, bet arī pasaules un Eiropas čempionātos gūti individuālajos sporta veidos!

— Bet nav noliedzams, ka komandu sporta spēles, pat tās, kurās mums nav augstu starptautisku sasniegumu, veic daudz lielāku sabiedrības sociālo un integrācijas funkciju nekā daudzi individuālie sporta veidi, ar kuriem nereti nodarbojas tikai daži simti vai pat desmiti, bet kuri var lepoties ar spožām medaļām.

Individuālos un komandu sporta veidus nav jēgas ne pretstatīt, ne salīdzināt. Tas nav produktīvi. Tie jāvērtē pēc ieguldījuma sabiedrības kopējā virzībā un attīstībā. Gan sociālo jautājumu risināšanā, gan valsts vārda nešanā pasaulē. Tam visam ir nozīme.

PAR KO LAMĀ UN GODĀ

— Pēdējā laika skaļākais skandāls — Latvijas Valsts mežu ziedojuma sadale, pēc kuras krietnas summas saņēma divi profesionālā basketbola klubi.

— Neapmierinātību izraisīja sadales mehānisms, kura pamatā bija iepriekš LOK un Zemkopības ministrijas parakstītais memorands. Tas noteica, ka 75 procenti ziedojuma jānovirza sporta spēlēm, 25 procenti individuāliem sporta veidiem un citām olimpiskajām programmām. Tas ieviesa milzīgu disbalansu. Šāgada memorands sporta spēlēm paredz ne vairāk par 50 procentiem. Jautājums tikai, kāds būs ziedojuma apjoms un vai tas vispār būs. To mēs zināsim tikai augustā vai septembrī.

— No atsevišķu valsts ierēdņu puses joprojām jūtama nepatika pret olimpiskajiem centriem.

— Varbūt tāpēc, ka mēs darījām viņu darbu (Smejas). Līdz deviņdesmito gadu vidum valstī netika uzbūvēts neviens jauns sporta objekts. Valsts īpašumā esošās bāzes, kuru tāpat bija nepietiekami, neglābjami novecoja un bruka kopā. Daudzviet sporta attīstība draudēja apstāties vispār.

Pirmās bezdelīgas atlidoja no Ventspils un Daugavpils, kur bija diezgan aktīva rūpniecība un kur vietējie uzņēmēji kopā ar pašvaldībām nāca klajā ar iniciatīvu — uzņēmumi, izmantojot LOK atvieglojumus, ziedo naudu ar noteikumu, ka tā atgriežas atpakaļ konkrētajā pašvaldībā sporta infrastruktūras uzlabošanai. Lai arī olimpiskā centra daudzfunkcionālo sporta kompleksu Daugavpilī uzbūvēja nesen, pēc šādas sistēmas daugavpilieši savas bāzes sāka uzlabot paši pirmie, pirmos līdzekļus ieguldot stadiona rekonstrukcijā un spīdveja attīstībā.

Daugavpilī un Ventspilī ir augstskolas. Tādas ir arī citās pilsētās, kur rūpniecība attīstās. Tad ejam pa šo ceļu tālāk — meklējam sabiedrotos to pašvaldībās un uzņēmumos un veidojam sporta objektus arī citur. Lai jauniešiem nav jābrauc prom no dzimtajām vietām. Lai viņi turpat mājās var studēt, sportot, dzīvot pilnvērtīgāk. Pēc privatizācijas, šķiet, uzņēmēji vairāk sāka domāt par sevi un nebija gatavi tik ļoti dalīties ar peļņu. Turklāt nodokļu atvieglojumi ziedotājiem tika attiecināti uz visām, ne tikai trim sabiedriskā labuma organizācijām. Lai turpinātu šo programmu, tika ieviesta valsts galvojumu sistēma, kura nu jau arī būs pārdzīvojusi savu laiku. Bet pa šiem vairāk nekā desmit gadiem visas studentu pilsētas, izņemot Rēzekni, ir tikušas pie modernām, daudzfunkcionālām sporta bāzēm — Liepāja, Jelgava, Ventspils, Rīga, Valmiera un Daugavpils.

— Un nevarētu teikt, ka tās stāvētu tukšas.

— Sezonā vidēji dienā olimpiskajiem centriem Latvijā ir gandrīz 20 000 apmeklētāju. Aptuveni trešdaļa no tiem dodas uz olimpisko centruRīga (tas arī ir vislielākais) un Rīgā — gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju.

— Un Rīga ir vienīgais olimpiskais centrs, kurā nepiedalās pašvaldība!

— Un valsts. Visos pārējos kontrolpaketes turētāja ir pašvaldība. Rīgā jau bija līdzīga ideja. Bet valsts pirms celtniecības sākuma no projekta izstājās, pasludinot to par nelietderīgu un krāpniecisku afēru. Einars Fogelis tolaik bija valsts Sporta pārvaldes vadītājs un dabūja sniegt paskaidrojumu, kāpēc Repšes Ministru kabineta sēdē atļāvies nosēsties blakus Baltiņam. Tik nevēlama persona bija LOK prezidents!

— Pēc tam uz mūsu olimpiskajiem centriem pieredzes apmaiņā brauca Ķīnas sporta vadītāju delegācija!

— Viņi brauca pētīt sistēmu, kā tik mazā valstī iespējams izaudzināt tik daudz sportistus, kas gūst augstus sasniegumus individuālajos sporta veidos. Viņi bija parēķinājuši, ka olimpiskajās spēlēs Latvija pēc izcīnīto medaļu skaita uz iedzīvotāju daudzumu ir pirmajā trijniekā. Ķīnieši brīnījās, kā var tik efektīvi strādāt.

— Citi brīnās, ka pie mums regulāri un jau sen notiek tādi kompleksi pasākumi kā jaunatnes olimpiādes.

— Gluži vienīgie Eiropā neesam, bet pārāk daudz tādu valstu arī nav.

— Tas attaisnojas?

— Noteikti. Vispirms izglītojošā aspektā, jauniešiem gūstot reālu priekšstatu par olimpiskām sacensībām. Olimpiādes veicina lokālpatriotismu, dod iespēju komunicēt ar citu sporta veidu un citu pašvaldību pārstāvjiem.

— Jūlija sākumā Liepājā tiks atklāta trešā lielā Latvijas olimpiāde...

— Pēc novadu reformas vasarā tā būs pirmā. Ziemas olimpiāde apliecināja, ka reformas dēļ dalībnieku skaits nesamazinās, bet komandu, protams, ir vairāk. Pērnvasar Jūrmalā jaunatnes olimpiādē, kas arī risinās olimpiskajos sporta veidos, piedalījās 70 pašvaldību komandas. Domāju, ka Liepājā būs vairāk. Tikai no nedaudzām saņemts atteikums, ka tās nepiedalīsies.

— Kādi ir argumenti, lai nepiedalītos?

— Ka nav sporta skolas, nav sporta bāzes, nav tradīciju, nav sportistu... Dažādi.

— Pieminēji sporta skolas. Karsts kartupelis daudzās sarunās.

— No padomju laikiem kompleksās sporta skolas palika tur, kur bija rajonu centri. Tā bija sistēma — rajona bērnu un jaunatnes sporta skolas, kurās ar nelieliem izņēmumiem tika kultivēti olimpiskie sporta veidi. Daudzās vietās sporta skolas turpina sekmīgi darboties. Piemēram, Limbažos ezers bija, ir un būs, jaunieši tur airēja un airēs. Bet viss ir atkarīgs no cilvēka. Daugavpilī Stropu ezers arī ir joprojām, bet airēšanas, kas kādreiz tur bija ļoti populāra, vairs nav.

— Latvijā ar deviņpadsmit gadu starpību viesojušies divi SOK prezidenti. Kādi bija viņu iespaidi?

— Huans Antonio Samarančs ieradās 1992. gada agrā pavasarī, un kā jau dienvidu cilvēkam viņam nepārtraukti sala. Domāju, ka priekšstatu par Latvijas sporta sistēmu viņš neguva. Mēs arī neko vēl nebijām izdarījuši. Nupat mums tukšā bija beigušās ziemas spēles Albērvilā, Barselonai, kurā izcīnījām trīs medaļas, vēl tikai gatavojāmies. Viņš apbraukāja visas trīs Baltijas valstis, tā vairāk bija tāda protokola vizīte. Tikšanās ar Augstākās Padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, tikšanās ar olimpisko spēļu laureātiem Sporta muzejā, vakariņas ar premjeru Ivaru Godmani Rīdzenē, kur SOK prezidents uz 40 minūtēm iestrēga liftā. Braucot uz lidostu, marķīzs vēl pārjautāja: „Es taču drosmīgi uzvedos tajā liftā?!”

— Un pērn Žaks Roge...

— Viņš atbrauca pavisam citā laikā, ar citu skatījumu. Starp citu, Roge Rīgā bija arī 1992. gadā. Kā Eiropas Olimpisko komiteju asociācijas (EOKA) prezidents viņš pavadīja Samaranču. Toreiz man tieši ar viņu un EOKA ģenerālsekretāru Peskanti visvairāk nācās komunicēt. Viņi ir tie cilvēki, kas iedibināja Eiropas Jaunatnes olimpiāžu sistēmu. Mums bija daudz, par ko runāt.

Pērn februārī Latvijā Roge jau ieradās ar pavisam konkrētu priekšstatu gan par mūsu sasniegumiem, gan par to, ko mēs darām. Mēs regulāri apmainījāmies ar informāciju. Arī, kļuvis par SOK prezidentu, viņš nezaudēja interesi par Eiropas lietām. Tā bija pavisam cita veida vizīte, kurā bija jūtama reāla ieinteresētība mūsu darbībā. Atvadoties Žaks Roge atzina, ka LOK var kalpot par paraugu daudzām nacionālajām olimpiskajām komitejām, kā jāstrādā, veicinot olimpisko kustību savā valstī.

Tas nav tikai sports, ar ko mēs nodarbojamies. Tā ir izglītība, tā ir jaunatne, tā ir tautas veselība, tā ir olimpiskās kustības popularizēšana, tā ir cīņa pret dopingu... Faktiski ļoti daudz kas ārpus augsto sasniegumu sporta.

KRĪZE POLITIKĀ, EKONOMIKĀ, SPORTĀ...

— Tieši tavā prezidentūras laikā valsti skāra vissmagākā ekonomiskā krīze. Līdz tam viss gāja uz augšu.

— Tā iešana gan bija rāvienveidīga. Bija iegājies, ka plānoja vairāk pasākumu, nekā budžets varētu aptvert, jo rēķinājās, ka rudenī būs budžeta grozījumi un tad jau naudu dabūs vēl. Faktiski visi valstī dzīvoja diezgan bezbēdīgi.

Kad 2006. gadā apstiprināja Nacionālo sporta attīstības programmu, šī sistēma beidzās. Un paldies dievam! Gada sākumā bija zināmi visi sportam pieejamie finanšu resursi. Nākamajos trijos gados šie līdzekļi pakāpeniski palielinājās. Bija iespējams plānot pasākumus un programmas, zinot, cik tam būs naudas.

Bet tad 2008. gada beigās nāca pirmie divi cirtieni. Divu gadu laikā sporta budžets tika samazināts par 67 procentiem. Tagad tas ir trīs reizes mazāks nekā 2008. gadā. Šis process ne tikai lika sašaurināt darbību, samazināt algas, paaugstināt prasības, meklēt jaunas iespējas, bet sporta sabiedrībā iesēja arī šķelšanās sēklu. Sākās salīdzināšanās: sporta spēles — individuālie veidi, ar panākumiem — bez panākumiem, masveidīgie — specifiskie un tamlīdzīgi. Naudas badā katrs santīms ir svarīgs. Ja vēl sistēmā parādās netaisnīgums, tas izsauc ļoti asu reakciju.

Nācies atteikties no vairākiem lieliem projektiem un programmām. Bet tas ir ieguvums tikai īstermiņā. Pēdējo divu gadu procesu sekas redzēsim 2018. un 2020. gada spēlēs, kad mūsu komandas veidols būs citāds nekā patlaban.

— Kādā ziņā?

— Pēc šiem griezieniem sporta skolu audzēkņu skaits samazinājies divkārtīgi. Iedzīvotāju skaits arī samazinās. Skaidrs, ka augstas klases sportistu nebūs tik daudz kā līdz šim.

— LOK vadībai jau kopš atjaunošanas gadiem bijusi opozīcija. Tas norūdīja darbībai krīzes situācijā?

— Vienmēr jābūt gataviem atbildēt par savu darbību. Tā ļauj atrast pareizākos risinājumus un labākos ceļus.Bet darbība ilgstošā krīzes situācijā nedod daudz pozitīva attīstībai. Nav viegli būt pa vidu starp visiem, kam ņem nost naudu, turpinot meklēt veidu, kā izdzīvot un pareizāk apsaimniekot pieejamos līdzekļus, lai sasniegtu rezultātu.

— Finanšu krīze valstī it kā beigusies. Bet sportā ne?

— Arī valstī de facto tā nav beigusies. 2012. gada budžets ir vēl stingrāks nekā iepriekšējais. Nav īstas pārliecības, ka arī 2013. gadā tas žņaugs tiks mazliet atbrīvots. Turklāt tad būs jāsāk atdot starptautiskie aizdevumi. Nedomāju, ka krīze pēc būtības ir beigusies.

— Tātad arī nākamgad sportam vairāk naudas nebūs?

— Daudz vairāk nebūs. Pieļauju, ka dažus akūti nepieciešamos projektus izdosies sākt īstenot, piesaistot papildu valsts budžeta līdzekļus, ja ekonomiskā situācija tik tiešām uzlabosies. Vispirms es domāju par Siguldas bobsleja un kamaniņu trases atjaunošanu. Pretējā gadījumā nav jēgas tērēt līdzekļus tās uzturēšanai.

— Lēmums par tās atjaunošanu taču jau pieņemts!

— Tādu lēmumu pieņēmusi Nacionālā sporta padome. Bet tam ir tikai ieteikuma raksturs. Valdībā vēl nav pieņemts lēmums pat par projektēšanu.

Mežaparka bāzes rekonstrukcijas projekts izstrādāts. Vajadzētu sākt to realizēt un atjaunot Olimpiskās vienības Sporta medicīnas un zinātnes laboratoriju, kā arī pārējos objektus. Vai valstij piederošais Daugavas stadions... Ir jāpieņem lēmums, ko ar to darīt. Lēmuma nepieņemšana ir pats sliktākais.

— Vai varam runāt par politisko krīzi sportā?

— Nē, es tā nedomāju. Valsts pārvaldē ir nesakārtotība un neskaidrība. Nepietiekama uzmanība sportam kā nozarei. Izglītības un zinātnes ministrijai acīmredzot problēmu ir tik daudz, ka sports nekādi nevar kļūt par vienu no tās darbības prioritātēm. Tas mūs uztrauc, jo nepārtraukti tiek mazināta sporta nozares vieta un loma valsts pārvaldes struktūrā. Mūsuprāt, tas nav pareizi un taisnīgi.

— Ja patiesi tiktu nodibināta sporta ministrija un tu kļūtu par ministru, kādi būtu pirmie darbi?

— Veikt valstij piederošo sporta bāzu inventarizāciju. Pašvaldības lielākoties savējās uztur labi un pat vēl būvē jaunas. Valsts bāzes ir vissliktākajā stāvoklī. Pēc inventarizācijas pieņemt lēmumu, ko ar tām darīt.

Pēc iespējas vairāk uzticēties profesionāļiem, deleģēt sporta pārvaldīšanu sabiedriskajām organizācijām — federācijām, kuras ir visieinteresētākās sava sporta veida attīstībā. Tas būtu atbilstoši arī Sporta likumam. Uzticēties sporta veidu federācijām. Tas, manuprāt, šobrīd ir vissvarīgākais. Ierēdņi nedrīkst, neieklausoties speciālistos, pieņemt lēmumus, kas ietekmē sporta veidu attīstību.

Valsts pārvaldei laiku pa laikam rodas tieksme sistēmu maksimāli centralizēt, sākot strādāt ar attieksmi — mēs, valsts, zinām labāk nekā jūs, tauta. Tad jāparāda, ka tauta zina labāk, kas tai vajadzīgs un kā to sasniegt. Jebkurš no mums ir tikpat daudz valsts kā ikviens ministrijas ierēdnis.

— 24 gadi LOK. Tavs lielākais gandarījuma brīdis?

— Latvijas komandas iznākšana Albērvilas stadionā, 1992. gada februārī atgriežoties olimpiskajās spēlēs, un Māra Štromberga olimpiskais zelts Pekinā.

— Ir izskanējusi ideja par olimpiskajām spēlēm Baltijā...

— Tādas ir iespējamas. Bet ne tuvāko sešpadsmit gadu laikā. Ņemot vērā mūsdienu komunikācijas, tehnoloģiju un infrastruktūras attīstību, Latvija, Lietuva un Igaunija kopā varētu sarīkot ļoti labas olimpiskās spēles. Sporta pasākumu norises kļūst multinacionālas. Eiropas čempionāts futbolā notiks Polijā un Ukrainā, hokeja pasaules čempionāts — Stokholmā un Helsinkos, Eiropas Jaunatnes olimpiādi Lihtenšteina rīkos kopā ar Austriju...

Par spēlēm Baltijā runājām vēl ar Samaranču, un viņš pieļāva šādu iespēju kaut kad tālākā nākotnē. Atēnu spēļu rīkošana 2004. gadā pierādīja, ka vienai nelielai valstij ar šādu milzu pasākumu ir ļoti grūti tikt galā.

Galu galā viss sākas ar sapni. Pirms 24 gadiem Vilnis teica, ka mēs sākam programmu simts gadiem. Pat ja neizdosies LOK atjaunot, mazbērni vismaz atcerēsies, ka esam gribējuši to darīt, ka Latvija varētu piedalīties olimpiskajās spēlēs ar savu komandu. Ja mēs to neatgādināsim, tad pēc simts gadiem visi jau būs aizmirsuši, ka pirms kara tā bija. Pagāja četri gadi, un mēs jau bijām olimpiskajās spēlēs.

 

Aldons Jānis VRUBĻEVSKIS

LOK prezidents, zvērināts advokāts

Dzimis: 1957. gada 2. jūnijā Zaļenieku pagastā

Izglītība: Smiltenes 2. astoņgadīgā skola, Smiltenes vidusskola, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte (1980. gadā)

Sportā: kopš 14 gadu vecuma trenējies riteņbraukšanā, pirmais treneris Jānis Siliņš

Lielākie sasniegumi: Latvijas augstskolu čempions riteņbraukšanā šosejā, Rīgas čempions riteņbraukšanā trekā

Darba gaitas: Latvijas Tiesu ekspertīžu un kriminoloģijas Zinātniskās pētniecības laboratorijas zinātniskais līdzstrādnieks (1980.—1981.), Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja palīgs (1981.—1984.), Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona Tautas tiesas tiesnesis (1984.—1987.), Rīgas rajona Tautas tiesas priekšsēdētājs (1987.—1989.), LOK ģenerālsekretārs (1989.—2004.), kopš 2004. gada 9. oktobra LOK prezidents

Sabiedriskā darbība: Latvijas Juristu biedrības revidents (1988.—2000.), Latvijas BMX federācijas prezidents (1988.—2005.), Latvijas Riteņbraukšanas federācijas viceprezidents (2001.—2004.)

Starptautiskā pieredze: Eiropas Olimpisko komiteju asociācijas Juridiskās komisijas loceklis (1994.—1998.), kopš 1995. gada Starptautiskās Sporta arbitrāžas tiesas arbitrs, kopš 2005. gada Eiropas Olimpisko komiteju asociācijas Olimpisko spēļu sagatavošanas komisijas loceklis

Ģimenes stāvoklis: precējies, izaudzinājis divus dēlus, ir mazdēls

Vaļasprieki: riteņbraukšana, peldēšana, mūzika

Autori: 
Dainis Caune