twitter facebook instagram

Ralliste virs latiņas lietū

24.Aug.2015 - Ieva Runge

Numurs: 
305
Ralliste virs latiņas lietū

Pasaules studentu vasaras sporta spēlēs jeb universiādē Latvijas augstlēcējas godalgas nebija guvušas 80 gadus. Ilgstošo tukšumu negaidīti aizpildīja Madara Onužāne, Dienvidkorejas pilsētā Kvandžu izcīnot sudraba medaļu.

GODĪGI PAR REZULTĀTU

Kad tiekamies, Madarai, skrienot no mašīnas, trāpījusi spēcīga lietusgāze. Nedaudz samērcēta, viņa atceras sacensības Kvandžu, kurās slapjums bijis neizbēgama parādība:Universiādē jau iesildoties sapratu, ka augsti rezultāti nebūs iespējami — lija lietus un pūta vējš. Bija arī skaidrs, ka sacensības neatcels, jo tāds ciklons neapstājas vismaz trīs dienas. Iesildoties pirmie lēcieni vispār nesanāca, tomēr izdevās saņemties. Sacensības sāku ar augstumu 1,70 m, ko ar pirmo lēcienu pārvarēju, 1,75 m arī ar pirmo mēģinājumu pārlēcu. Tad sāku manīt, ka kaut kas nav lāgā un citas meitenes arī lec švaki, labi, ja ar otro trešo reizi var paņemt tos pašus 1,75 metrus.

Kad latiņu uzlika uz 1,80 m, dzirdēju, ka trenere Laila Nagle teica: Viss! Jālec ar pirmo!” Tas arī izdevās. Pamazām pārējās meitenes sāka izkrist, un pavīdēja cerība. Tomēr 1,84 metru augstumu man neizdevās pievārēt. Aiz manis palika vēl sešas meitenes. Pēkšņi trenere iesaucās: Mums ir medaļa!” Medaļa?! Man tāda sevišķa prieka nebija — medaļa ir, bet rezultāta nav... Kāds pirms universiādes teicis, ka esmu kā melnais zirdziņš — nav zināms, kas no manis būs sagaidāms. Sagaidīja medaļu un sliktu rezultātu.Tomēr tajā situācijā nemitīgā lietus dēļ citādi nemaz nevarēja notikt, bija slidens, un latiņa tika pieturēta līdz pēdējam brīdim. Universiādes sportistu līmenis bija augsts, bet rezultāti zemi, jo meitenes nebija gatavas lēkt tādos apstākļos.”

Vaicāts par startēšanu lietū, Madaras Onužānes treneris Lauris Haritonovs teic, ka viņai patīkot lietus un Madara daudzreiz Latvijā lēkusi lietainā laikā. Iespējams, tāpēc augstlēkšanas sektorā jutusies drošāk nekā citas sportistes.

NE DĀVINĀTS, BET NOPELNĪTS

Madara ir pastarīte trīs bērnu ģimenē un pati uzskata sevi par palutinātu un pažēlotu, kamēr brālis un māsa gan pa reizei dabūjuši sukas. Tomēr ģimenes luteklīte bijusi kustīga jau skolas laikā, kopš 14 gadu vecuma sākusi trenēties vieglatlētikā Aizkraukles bērnu sporta skolā, darījusi visu, ko vajadzējis, pat soļojusi un startējusi barjerskriešanā, bet labāk padevusies augstlēkšana. Tolaik neprātoju kādreiz būt augstas klases sportiste,” atceras Madara. Mēģinājusi pat spēlēt basketbolu, bet ar šodienas pieredzi augstlēcēja ir pārliecināta, ka komandu sports viņai neder, jo patīk cīnīties vienai.

Pēc vidusskolas Madara Onužāne sāka studēt Latvijas Universitātē sporta pedagoģiju un veselības mācību. Viena no sporta pasniedzējām bija augstlēcēja Natālija Čakova, viņa mani ieveda savā vidē, un es kopā ar Natāliju sāku trenēties augstlēkšanā. Viņa man bija paraugs. Vēlāk arī iepazinos ar savu treneri Lauri Haritonovu.”

Treneris atklāj, ka sākumā Madaru vispār nav ievērojis, nav pat pamanījis augstlēkšanas sektorā tādu meiteni, jo rezultāti bijuši vāji. Toties tagad Laurim Haritonovam ir konkrēts vērtējums: Šai augstlēcējai ir maz talanta, bet viņa strādā — Madaras talants ir darbs. Viņa ir ļoti apzinīga, apbrīnojams darba rūķis. Man ir bijusi tikai viena vēl tikpat apzinīga augstlēcēja — tā ir Natālija Čakova. Abas agrāk kopā trenējās un ir labas draudzenes.” Par Dienvidkorejas medaļu trenerim ir īss sakāmais: Dievs viņai to sudrabu uzdāvināja, tātad bija pelnījusi.”

Savukārt Madara atgādina, ka noteikti jāpiemin tie cilvēki un firmas, kuri viņu atbalstījuši. Pirmais man noticēja un sāka atbalstīt Kaspars Bergmanis, kurš pārstāvēja Elvi, tagad Domo. Palīdz arī Einārs Gudriķis un viņa pārstāvētais ASICS, kā arī Fiziocentrs.”

TĒTIS UN PIRMAIS 1,80 m

Madara piebilst, ka viņai esot divi treneri: Lauris Haritonovs un tētis, kurš nekad nav apmierināts ar manu rezultātu. Tētim vienmēr vajag vairāk un vairāk. Lauris nedusmojas un nepārmet, ja neveicas, mums nav bijis strīdu par treniņiem, mēs labi saprotamies. Tētis atšķirībā no trenera ir ļoti stingrs un prasīgs. Pēc universiādes piezvanīju viņam, pastāstīju, ka medaļa, otrā vieta, bet tētis uzreiz dusmīgi: Kāpēc 1,84 metrus nepārlēci?”” Te gan Madara iesmejas un teic — tēvs tādā veidā panāk, ka viņa saspītējas un cenšas pierādīt, ka var kaut ko augstāku sasniegt.

Ceļš līdz cienījamiem rezultātiem bija lēns. Natālija Čakova lēca krietni pāri 1,80 m, bet Madara pie sevis prātoja, ka viņa nekad nevarēs pietuvoties tādam līmenim. Pirmo reizi tiekot pāri 1,70 m, viņai šķitis, ka sasniegts kaut kas ārkārtējs, ļoti liels augstums. Kurā brīdī īsti āķis iecirtās lūpā? Tas bija pavisam nejauši,” atceras augstlēcēja. Pirms trim gadiem notika sacensības Valgā, uz kurām braucām bez trenera. Tā kā bija mainīta sacensību programma, meiteņu startu augstlēkšanā nokavējām, bet man atļāva startēt pie puišiem, jo vajadzēja punktus. Bez iesildīšanās, sastresojusies pēkšņi es pirmo reizi pārlēcu 1,80 m. Tā kārtīgi pārlēcu sev pāri, ja ņem vērā, ka mans augums ir 1,74 m. Tas gan bija kaut kas negaidīts un sagādāja neizsakāmu prieku. Tad arī sapratu, ka gribu vairāk.”

RIEBJAS SKRIET

Pirmo nopietno panākumu Madara Onužāne guva pērn Martina Kutmana piemiņas sacensībās Tallinā, kad viņa pārlēca 1,85 m. Biju trešā. Pēc tam divas reizes uzlēcu 1,86 m. Augstāk neesmu tikusi, bet es negribu lēkāt tikai 1,86 m līmenī — es zinu, ko mēs ar treneri gribam, uz ko ejam,” stingri nosaka sportiste.

Augstlēkšana ir tāda vieglatlētikas disciplīna, ko nelabprāt izvēlas, jo daudzi uzskata, ka vieglāk ir kaut ko mest, skriet, lēkt tālumā. Kas Madaru saista augstlēkšanā? Man tas vienmēr ir licies graciozs un skaists sporta veids,” skaidro Madara. Augstlēcējam jādabū kājās un pēdā atspere, jābūt lokanībai. Nezinu, cik lokana esmu vingrotāju izpratnē, bet tiltiņā nolaisties no stāvus pozīcijas varu. Atliekšanās vingrojumus veicu treniņos uz vingrošanas buka, lai gurni paceltos, lai mugura izliektos. Bet attiecībā uz citām vieglatlētikas disciplīnām vienmēr esmu teikusi, ka neskriešu, jo man riebjas skriet. Protams, treniņu procesā krosiņi jāskrien, bet citādi man skriešana nepatīk.

Pirmajā studiju gadā Latvijas Universiādē komandas interesēs vajadzēja startēt 4x400 m stafetē. Atstāju kājās tās pašas augstlēkšanas naglenes, pirmos 200 metrus jutos tā nekas, pēdējos 100 metros man likās, ka kājas no svina un skriešana ir visbriesmīgākais, kas dzīvē var būt! Augstlēkšanā vajag tikai nedaudz ieskrieties un lēkt.” Treneris Lauris Haritonovs apstiprina, ka Madarai padodas tikai augstlēkšana, jo vairākkārt mēģinātas arī citas vieglatlētikas disciplīnas. Varētu domāt, ka viņa ir piemērota tāllēkšanai, bet nesanāk — Madara var labi ja piecus metrus aizlēkt.

KŪCIŅAS UN AUKLE

Augstlēcēja, neskatoties uz slaido smalko augumu, bilst, ka nereti jūtoties maza un resna, jo daudzas augstlēcējas ir garākas par viņu — vismaz 1,80 m. Kad tuvojas sacensības, es strikti ievēroju diētu, bet, ja man nākamajā dienā jālec, tad vispār neēdu vakariņas. Agrāk es tā nepievērsu uzmanību ēšanai, bet tagad saprotu, ka katrs grams, pat apēstā šokolādīte var padarīt smagāku. Manu vakariņu neēšanu nākas pieciest arī manai otrajai pusītei. Gatis mēģina man pielāgoties un kompānijas pēc arī vakariņās neko neēd. Man patīk kūkas cept, bet es tās nedrīkstu ēst. Varbūt tā kūciņa tik ļoti netraucē, bet galvā man tas nostrādā, ka no kūkas esmu kilogramu smagāka un palēkt nevarēšu. Tomēr esmu saldummīle.”

Madara vienmēr paralēli studijām un treniņiem strādājusi divās darbavietās. Viņas darba diena sākas pusdeviņos, vadot sporta stundas Rīgas Tirdzniecības profesionālajā vidusskolā, pa vidu ir sporta stundas mazajiem privātā bērnudārzā, mācības augstskolā un vakarā treniņš. Treneris Lauris Haritonovs saka, cik viņš atceroties, Madara vienmēr strādājusi divos darbos. Vienu gadu esot auklējusi aktieru Ilzes Ķuzules un Artūra Skrastiņa dvīņus. Viņai bija smags režīms, ņemot vērā, ka aktieri pārrodas mājās ap pusnakti, pat vienos naktī.”

Kādu sportiste, vadīdama sporta stundas, redz jauno paaudzi? Man nav tas labākais skatījums,” Madara iesāk it kā taisnodamās. Nesaprotu, kas tagad notiek, jo jauniešus nekas neinteresē, viņus grūti piesaistīt kustībām, sportam. Skolēns prasa: Kam man tas vajadzīgs?” Skaidroju, skaidroju. Kad viņi tiek līdz 4. kursam, ir jau pastrādājuši praksē un sāk just savas līkās muguras un vārgās kājas, tad sāk domāt. Savukārt mazie bērnudārznieki ir tik atvērti, viņi skatās, mutītes pavēruši, gaida un ir gatavi visu darīt — tas man ir dvēseles darbs.”

RALLIJS, BOKSS UN TAUTAS DEJAS

Kas vēl patīk Madarai? Augstlēcēja atklāj: Esmu asu izjūtu cienītāja. Divas reizes esmu lēkusi ar gumiju no Gaujas tilta Siguldā. Divus gadus piedalos sieviešu rallijā, protams, esmu pie stūres.

Pēdējā laikā nopietnāk pievēršos psiholoģiska rakstura literatūrai, sevis izzināšanai, kas ļoti noder brīžos, kad zūd pārliecība par sevi. Es pēc dabas neesmu tāda: Ai, es neko nevaru, man nekas neizdodas.” Kad kaut kas neizdodas, analizēju, kas man jādara, lai sevi dabūtu augšā. Esmu arī fiziski sevi cēlusi laukā no psiholoģiskas bedres. Kad jutos tajā iekritusi un bija riebums, ka nevaru lēkt tā, kā vajag, gāju apgūt boksu. Ivo Erdmanis man iemācīja boksa pamatus, un domāju, ka tajā laikā es izdauzīju kaut ko no sevis laukā, atkal atsperoties. Pēc rakstura esmu impulsīva. Vienā brīdī varu kliegt, otrā — savākties, bet es neuzsprāgšu un neraudāšu augstlēkšanas sektorā. Nemēdzu nekad mest augstlēkšanas latiņu vai spārdīt kaut ko. Mājās gan varu uzsprāgt vai pat pāris dienas paraudāt, kad ir kāds pārdzīvojums.”

Cits atspēriens augstlēcējai ir uz skatuves. Septiņus gadus Madara dejojusi tautas deju kolektīvā Kodoliņš. Pirms manas pirmās Pasaules studentu universiādes Kazaņā piedalījos Dziesmu un deju svētkos. To gadu pirms dziesmu svētkiem biju intensīvāk dejojusi, un varbūt tas ietekmēja arī manu rezultātu, jo dejojot pēdiņa visu laiku strādā. Tagad esmu pārtraukusi dejošanu laika trūkuma dēļ.”

Ko tālāk? Madara teic, ka jāpabeidz augstskola, jo atlicis tikai uzrakstīt maģistra darbu. Kas attiecas uz augstlēkšanu — jātrenējas un jāskatās olimpisko spēļu virzienā. Jā, man ir konkurentes, bet viņas netraucē — man jāizdara savs darbs un jāsasniedz rezultāts. Viss atkarīgs no manis pašas.”

 

Madara ONUŽĀNE

Augstlēcēja, LU studente, sporta skolotāja

Dzimusi: 1989. gada 6. jūlijā Jaunjelgavā

Augums: 174 cm

Izglītība: Jaunjelgavas vidusskola, Latvijas Universitāte — sporta un veselības mācības skolotāja (2012. g.), pašlaik studē maģistrantūrā izglītības vadību

Darbs: sporta skolotāja Rīgas Tirdzniecības profesionālajā vidusskolā un privātajā pirmsskolas izglītības iestādē Gustiņš

Lielākie sasniegumi sportā: 2014. gada Latvijas ziemas čempione (1,86 m), 2. vieta 2015. gada Pasaules studentu sporta spēlēs (1,80 m), personīgais rekords — 1,86 m (2014. g.), 2015. gada Latvijas čempione (1,80 m)

Treneris: Lauris Haritonovs

Ģimenes stāvoklis: ir draugs, basketbola tiesnesis Gatis Saliņš

Vaļasprieki: autorallijs, literatūra

 

88 GADOS 34 MEDAĻAS

 

Vieglatlēti studenti uz savām pirmajām pasaules meistarsacīkstēm pulcējās jau 1923. gadā Parīzē.

 

Pirmais Latvijas vieglatlēts, kurš piedalījās šajā forumā 1927. gadā Romā, bija Latvijas tālaika rekordists lodes grūšanā Hugo Vītols. Debija bija veiksmīga — sudraba medaļa ar rezultātu 13,70 m. Sudraba medaļa arī Jānim Dimzam 1930. gadā Darmštatē — pieccīņā, ar jaunu Latvijas rekordu — 3764,377 punkti. Sestajās meistarsacīkstēs 1933. gadā Turīnā bronzas godalgas Latvijas sprinterēm Ernai Eltermanei, Alisei un Alīdai Gailītēm, kā arī Violetai Eversai — 4x100 m stafetē. 1935. gadā Budapeštā Alisei Gailītei bronzas medaļa augstlēkšanā — 1,45 m. Pēdējās pirmskara meistarsacīkšu medaļas — sudrabu 1939. gadā Monako burtiski pāris dienas pirms Otrā pasaules kara sākuma izcīnīja Ralfs Balodis 1500 m (4:06,5) un Arnolds Bērziņš pieccīņā (31 262 p.), kā arī Valdis Pormanis, Arnolds Feldhūns, Georgs Ālers un Arnolds Bērziņš 4x100 m stafetē — 43,7.

 

1957. gadā Parīzē par pasaules studentu vicečempioni šķēpmešanā kļuva arī Inese Jaunzeme (52,12 m).

 

Kopš 1959. gada notiek Pasaules studentu sporta spēles jeb universiāde, ne vairs atsevišķi pasaules studentu čempionāti. Latvijas vieglatlēti, startējot PSRS komandā, 1963. gadā Portualegri izcīnīja trīs zelta un vienu sudraba medaļu. Zelts — šķēpmetējam Jānim Lūsim (79,77 m) un Renātei Lācei (100 m — 12,0 un 4x100 m), kā arī sudrabs 200 m — 24,6. 1965. gadā Budapeštā Renāte Lāce vēlreiz kļuva par čempioni 4x100 metros.

 

VII Universiādē Maskavā 1973. gadā Jurim Silovam zelts 100 m (10,37) un sudrabs 4x100 m, bet Jānim Zirnim zelts šķēpa mešanā (80,08 m). 1975. gadā Romā Juris Silovs kļuva par čempionu 4x100 m stafetē, bet Inta Kļimoviča par vicečempioni 400 m (52,25). 1977. gadā Sofijā Juris Silovs trešo reizi kļuva par Universiādes čempionu — 4x100 metros.

 

1979. gadā Mehiko Anita Stukāne uzvarēja ar jaunu Latvijas rekordu tāllēkšanā — 6,80 m. Divas uzvaras guvis olimpiskais čempions Dainis Kūla šķēpa mešanā — 1981. gadā Bukarestē (89,52 m) un 1983. gadā Edmontonā (87,80 m). Pēdējo godalgu, startējot PSRS studentu izlasē, 1987. gadā Zagrebā izcīnīja trīssoļlēcējs Māris Bružiks — bronza (16,90 m).

 

Pirmās divas zelta medaļas neatkarīgās Latvijas laikā Ērikam Ragam — atkal šķēpa mešanā: 1999. gadā Palmā, Maljorkas salā, — 83,78 m (Latvijas rekords) un 2001. gadā Pekinā — 82,72 m.

 

Arī nākamās medaļas izcīnīja šķēpmetēji: 2005. gadā Izmirā zelts Aināram Kovalam (80,67 m), 2007. gadā Bangkokā zelts Vadimam Vasiļevskim (83,92 m) un bronza Aināram Kovalam (82,23 m), kā arī sudrabs Mārim Urtānam lodes grūšanā (19,38 m). Pēc diviem gadiem Belgradā arī Ainārs Kovals kļuva par čempionu (81,58 m).

2013. gadā Kazaņā par vicečempioni septiņcīņā kļuva Laura Ikauniece (6321 p.). Savukārt šogad Kvandžu divas sudraba medaļas augstlēcējai Madarai Onužānei (1,80 m) un šķēpa metējai Līnai Mūzei (60,26 m), bet bronza — šķēpraidim Zigismundam Sirmajam (79,37 m).

 

Kopš 1927. gada, piedaloties 29 pasaules studentu čempionātos un universiādēs, tikai septiņās sacensībās mūsējie palikuši bez godalgām. Kopā izcīnītas 34 medaļas — 16 zelta, 12 sudraba un 6 bronzas.

Statistiku apkopojis Andris STAĢIS

Autori: 
Iveta Daine