twitter facebook instagram

Rāma provokācija pasaules čempionam

24.Mar.2011 - Portāla Administrators

Numurs: 
231
2-Dukurs-INTERVIJA-019.jpg

Vēl palicis tikai viens sudrabs, kas jāpārvērš zeltā. Visu pārējo skeletonā iespējamo olimpiskais vicečempions Martins Dukurs jau izdarījis. Divus gadus pēc kārtas viņš ieguvis Pasaules kausu, uzvarējis Eiropas čempionātos un šogad kļuvis arī par pasaules čempionu. Bet ledus trasē vēl nav nokusis. Tas ved gan uz nākotni un pa to var paslidināties arī pagātnē.

Pērn Martins Dukurs kļuva par pirmo latvieti, kurš olimpiskā sporta veidā izcīnījis Pasaules kausu. Šogad viņš ir pirmais, kurš, pārstāvot Latviju, olimpiskā ziemas sporta veidā kļuvis par pasaules čempionu.
— Tu tagad esi vēsturiska persona. Apzinies to?
— Nē-ē. Kad lielais sports man būs palicis tālā pagātnē, tad varbūt atcerēšos, kurš un kāds čempions esmu bijis, bet pagaidām tas nespēlē nekādu lomu. Es vairāk pievēršu uzmanību tam, vai esmu sasniedzis plānotos mērķus un kā man šajā ceļā gājis. Trasēs es vairāk koncentrējos nevis rezultātam, bet tendencēm. Rezultāts ir tikai punkts uz "i", tas tiek uzlikts, kad viss pārējais ir izdarīts. Svarīgi, lai labais rezultāts nebūtu sasniegts, tikai pateicoties dažādām sakritībām — laika apstākļiem, izlozei, veiksmei... Lai tas būtu pozitīvo tendenču izpausme.
— Ar tendencēm tu domā kamanu slīdamību, trajektorijas?
— Jā. Kā es tieku galā ar trasi, ar braukšanu, vai varu ar kādu piecpadsmito startu lejā jau tikt otrais. Tās es saucu par tendencēm, un tās man ir vissvarīgākās.
— Savu vispārējo fizisko sagatavotību arī raksturo ar tendencēm?
— Nē. Tur ir cits stāsts. Man patīk slēpties, līdz pēdējam brīdim nerādīt savu maksimālo potenciālu. Citi gluži otrādi — cenšas jau treniņos sevi psiholoģiski stimulēt, demonstrējot savu fizisko sagatavotību, startus skrien tāpat kā sacensībās. Es savukārt cenšos sevi bremzēt, bremzēt, bremzēt un tad, kad vajadzīgs — izšaut, pārsteigt. Man svarīgāk izjust trasi, apjaust tendenci, ka ātrumu iespējams vēl palielināt. Tad jau esmu diezgan drošs, ka ar maksimālu starta ieskrējienu rezultāts būs labs. Tomēr pirms starta solīt kādu konkrētu vietu man šķiet stulbi.
Fiziskā sagatavotība ir konkrēta lieta, un to vēl ir iespējams uzlabot. Jau pērn lielā apjoma darbu krietni atšķaidījām ar skeletonam specifiskiem elementiem. Ar spēku un ātrumu liekot kopā arī līdzsvaru, soļu garumu... Tiesa, arī kopumā jābūt labā fiziskā kondīcijā, lai spētu visu garo sezonu izvilkt. Citādi uz noguruma fona rodas kļūdas trasē. Ir sportisti, kas sezonu sāk spīdoši, bet pēc tam pieplok, jo vasarā nav ielikta pienācīga bāze. Šovasar atkal meklēsim jaunas nianses.
— Jūs visu laiku eksperimentējat! Ar sagatavošanos, būvējot arvien jaunas kamanas... Nav bail, ka nejauši paši nojauksiet kaut ko jau ļoti labi uzbūvētu? Patlaban šķiet viss ir ideāli, nevajadzētu neko mainīt!
— Par to esmu domājis. Bet mēs mācāmies no citu kļūdām. Kamaniņu braucēji pārtaisīja esošās kamanas. Mēs, būvējot kaut ko jaunu, veco neaiztiekam. Manas olimpiskās kamanas stāv tādas pašas kā pēc finiša Vistlerā, jebkurā mirklī varu tajās atgriezties. Nemaz tik radikāli neesam. Esmu atradis optimālu svaru, kurā labi jūtos un jau ilgstoši turos pie saviem 73—74 kg. Manas kamanas sver 39 kg, un kopā mēs labi saderam, kaut gan noteikumi atļauj katram būt kādu kilogramu smagākam — kamanu maksimālais svars ir 42 kg, kopējais nedrīkst pārsniegt 115 kg.
— Ko tu tagad darītu, ja nebūtu kļuvis par skeletonistu?
— Man būtu grūti kāda pakļautībā strādāt. Esmu pieradis diezgan daudz ko pats izlemt. Mums ar tēvu ir paveicies. Viņš neuzspiež, mēs ar brāli Tomasu paši izlemjam, cik daudz trenējamies, cik daudz laika veltām tehniskām lietām.
Visticamāk, — turpinātu uzņēmējdarbību. Bija jau iestrādes autotirdzniecībā, un tagad man droši vien būtu ļoti smagi laiki. Turklāt es nebrauktu ar Īles un Herbsta sponsorētu folksvāgenu.
Apzinos, ka sportista karjera ir īsa, tāpēc cenšos tajā darboties produktīvi.
— Nesāk apnikt? Sezona pēc sezonas pa gandrīz vienām un tām pašām trasēm...
— Gatavošanās Soltleiksitijas un Turīnas spēlēm bija pusprofesionāla, jo vienlaikus notika arī augstākās izglītības iegūšana. Pēc tam sākās ļoti profesionāls darbs, īpaši iepriekšējos divos gados. Nostrādājām godam, un arī rezultāts tika sasniegts.
Ja ir rezultāts, tad nav problēmu ar motivāciju. Brauc un baudi katru sacensību. Bet esmu domājis, kā būs, kad no virsotnes novelšos zemāk, kā tad es uzvedīšos, kā tam tikšu pāri. Cenšos sevi sagatavot tādam brīdim. Skaidrs, ka visu laiku virsotnē nenosēdēšu. Pašam būs interesanti, kā tad rīkošos. Viegli jau nu nebūs.
— Dainis Dukurs laikam ir izcils pedagogs. Divi dēli, abi ar augstāko izglītību, abi pasaules klases skeletonisti, vienam trūkst tikai olimpiskā čempiona titula, otram vēl ģimene, bet joprojām tēvs kā treneris jūs itin rāmi tur kopā!
— Tas patiešām ir interesanti. Nezinu, kur ir tā pamatatslēga. Viņš mani nopietni audzinājis gan kā tēvs, gan kā treneris, pedagogs. Mēs ar Tomasu gadiem ilgi trenējāmies un braucām bez vērā ņemamiem rezultātiem, bet tēvs pacietīgi gaidīja. It kā uzticējās mums, ka reiz tas rezultāts izsprāgs. Es pats esmu daudz nepacietīgāks, tagad jau pirmajā sezonā no jaunajiem gaidu rezultātu. Skaidrs, ka par agru. Tēva pacietība bija apbrīnojama, arī drosme mesties jaunā sporta veidā iekšā, investēt tajā, nezinot, vai no tā būs kaut mazākā jēga... Es to nedarītu.
— Tēvu un dēlu krīze jūsu attiecības nav bojājusi?
— Jau labu laiku dzīvojam atsevišķi. Galvenokārt tiekamies treniņos, Pasaules kausa izcīņas posmos tēvs ne vienmēr ir klāt... Turklāt viņš ļoti labi jūt to robežu, kad vecāki jau par daudz sāk maisīties savu pieaugušo bērnu dzīvē. Viņš spēj būt atturīgs, netraucēt. Tēvs iesaka, es analizēju. To vērtēju ļoti augstu. Viņš ļauj kļūdīties un pašam izdarīt secinājumus.
— Bieži tā gadās?
— Gadās. Bet arī tēvam nācies atzīt mūsu taisnību. Vēl nesen atcerējāmies, kā kamanu būvniecībā abi ar Tomasu tēvam pie katras auss suflējām savu ideju, bet viņš visai ilgi un tiepīgi to neņēma galvā. Pirms gadiem trim sajutu, ka viņš sāk ļoti uzmanīgi ieklausīties mūsu viedoklī. Mēs braucam, nolasām informāciju, nododam to tēvam, viņš to mēģina izmantot tehniski. Agrāk tēvs vairāk uzticējās savai pārliecībai, kas nebija īsti pareizi.
— Fonā paliek māte...
— Jā, viņa paliek apdalīta, nepieminēta, kaut gan ir visa sportā. Viņa pat man grafikus rēķinājusi, tulko citu valstu sportistu intervijas, ir mūsu sporta kluba grāmatvede. Ja māte neakceptētu tēva idejas, neticētu tai lietai, tad jau nekas nenotiktu. Iedomājies, visi trīs vīrieši braukā pa sacensībām ārzemēs! Viņai pa to naudu varbūt arī gribētos kādā ceļojumā aizbraukt... Bet nevienu brīdī neesmu dzirdējis pārmetumus. Cepuri nost!
— Un vecākais brālis?
— Viņš var ģenerēt labas idejas, bet nav tik labs to izpildītājs. Tas savukārt padodas man, esmu neatlaidīgāks. Tā mēs viens otru papildinām. Ja Tomasam rodas kāds funktieris, tad viņš to mēģina noargumentēt. Es esmu gatavs taisīt tūlīt un dabā pārbaudīt, vai tas funkcionē. Viņam pirms rīcības nepieciešama analīze.
— Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventa analītiskā domāšana!
— Varbūt. Es pirms sacensībām nejaucu galvu ar treniņbraucienos sasniegtajiem rezultātiem atsevišķos trases posmos. Viņam patīk to visu cītīgi studēt.
— Kā Tomasam pietrūkst, ka viņš tikai reizi sezonā tiek tev blakus uz goda pjedestāla? Par daudz domā?
— Kādreiz tā ir. Šosezon viņu varbūt psiholoģiski ietekmēja tas, ka es braucu ar citu kamanu, un tā uzreiz aizgāja. Viņš savējai varbūt vairs tā neticēja. Bet citreiz Tomass man zaudē tikai tik, cik startā. Šajā sportā ir trīs komponenti — starta ieskrējiens, braukšana un tehnika. Domāju, ka pēdējā laikā viņu mazliet pieviļ starts.
— To visvieglāk uzlabot?
— Viennozīmīgi tā nevar apgalvot. Tikpat labi tehnikā izmaini kādu niansi un pēkšņi kļūsti ļoti ātrs — kamanas atbilst tavam augumam, braukšanas stilam, viegli vadās, viss sakrīt, un tu pīpēdams zīmē ideālas trajektorijas.
— Ko tu gribēsi uzvarēt, kad nebūsi skeletonists?
— Sportiskais gars jau nepazudīs, tikai pārliksies citā plāksnē. Gan jau tiks izvirzīti mērķi un kalti plāni, kā tos sasniegt.
— Vai izglītībai ir liela nozīme tavā pasaules čempiona titulā?
— Tā ir daļa no uzvaras. Izglītība attīsta loģisko domāšanu, palīdz adekvāti rīkoties un uzvesties. Es te nemaz nerunāju par nepieciešamību zināt svešvalodas. Kad studēju, mācības bija grūti apvienot ar treniņiem skeletonā. Gribējās vienu vai otru mest malā. Bet, kā tu iesāktu darbu pametīsi pusceļā? Jāpabeidz. Ar skeletonu ir tāpat.
— Daudzi uzskata — kamēr jauni, sportos! Mācīsies pēc tam.
— Var arī tā. Bet mums ģimenē bija šāds uzstādījums — vispirms mācības. Nenožēloju. Citādi trīsdesmit gados būtu jāsāk domāt ar ģimeni, kā naudu pelnīt, vēl jābraukā un jāmācās.
Tagad bakalaura grāds man ir. Ja vajadzēs zināšanas atsvaidzināt, pamācīšos maģistrantūrā. Jāskatās, kā dzīve iegrozīsies. Sportā nevienu mirkli nedrīksti būt šausmīgi pašpārliecināts un atslābinājies, uzskatot, ka viss ir kārtībā. Viena trauma — un tu vairs sportā neesi nekas. Skaidri zinu, tiklīdz nebūs rezultāta, nebūs arī popularitātes, sponsoru un visa pārējā. Viss iet roku rokā. Mūžīgi virsotnē nebūšu. Varu tikai censties šo laiku paildzināt.
— Provocēšu tevi tālāk — pasaules čempions un kultūra...
— Mani reizēm aicina uz skolām, un es bērnus nemaz tik ļoti nemudinu tikai uz sportu. Drīzāk saku — dariet vienalga ko, bet dariet — dziediet, dejojiet, zīmējiet, skrieniet! Mums dzīvē vajadzīgs viss — gan sports, gan teātris, gan opera, gan literatūra. Pats esmu trīs gadus korī dziedājis, deju kolektīvā dejojis un no tā kļuvis tikai bagātāks, ieguvis vēl kādu pieredzi. Esmu pat tik nemoderns, ka lasu grāmatas.
— Kā tad internets un IT tehnoloģijas?
— Internets ir lielisks informācijas līdzeklis. Gandrīz visa sazināšanās ar saviem treneriem Šveicē un Vācijā notiek ar Skype palīdzību. Tagad ciparu tehnoloģijās jau esmu ievilkts tā, ka pašmācības ceļā apgūstu projektēšanas programmu, ar kuras palīdzību zīmēju slidas.
— Martins Dukurs un politika?
— Es piedalos vēlēšanās. Ja jau pārstāvu savu valsti sportā, man ir svarīgi arī, kādi spēki to vada. Pats sevi kaut kad nākotnē politikā labākajā gadījumā es varu iedomāties pašvaldības līmenī. Siguldiešu vārdā iespējams es varētu izpausties.
— Pasaules čempions un izklaide?
— Tai sanāk arvien mazāk laika. Bet pēc sezonas draugu kompānijā nevairos samērīgi atslābināties. Aiziet uz kādu klubu, uzspēlēt boulingu, doties pamakšķerēt vai pa Amatu ar laivām pabraukt, kas gan ir diezgan dulla lieta. Pērnpavasar kopā ar Tomasu vienu puisi nācās glābt. Viņa hidrotērps bija piegāzies pilns ar ūdeni un trijatā knapi viņu dabūjām no straumes ārā. Tas tiešām bija bīstami. Bet kādu izaicinājumu dzīvē jau vajag...
— Braukšana pa Amatas palu ūdeņiem ir bīstamāka par skeletonu?
— Noteikti. Skeletonā esmu iemācījies visus procesus kontrolēt. Amatā visu kontrolē stihija. Ja tu tās likumus neizproti, tad upe palos var būt ļoti bīstama.
— Tavs vaļasprieks gan esot hokejs vasarā...
— Jā, jau biju uz dīķa, paslidoju. Siguldas komanda tagad ir aizņemta savos play-off. Pēc tiem viņiem pievienošos, un sāksim domāt par treniņiem Ogres vai LSPA ledus hallēs. Slidas un nūja man bija līdzi arī pēdējā tūrē Šveicē, bet šoreiz tam neatlika laika. Florbolisti arī šodien jau mani meklēja.
— Jums skeletonā tagad pīppauze?
— Nē, īstā pīppauze būs aprīlī. Visu martu mēs vēl turpinām trenēties trasē. Tā ir vislabākā sajūta. Visi jau beiguši, aizbraukuši projām, bet mēs vēl strādājam. Rodas gluži vai dubultazarts kaut ko atrast, kamēr citi atpūšas.
Dainis CAUNE

Martins DUKURS
Skeletonists
Dzimis: 1984. gada 31. martā Siguldā
Augums, svars: 180 cm, 73 kg
Izglītība: Siguldas Valsts ģimnāzija, LU Ekonomikas un vadības fakultāte (bakalaurs)
Sportā: no septiņu gadu vecuma. Pirmais sporta veids — volejbols, pirmais treneris — Jānis Turauskis, trenējies arī vieglatlētikā (400 m), kopš 1998. gada skeletonā, treneris — Dainis Dukurs
Lielākie sasniegumi: vairākkārtējs Latvijas jauniešu čempions volejbolā un pludmales volejbolā, skeletonā: olimpiskajās spēlēs — 2. vieta (2010.), 7. vieta (2006.); pasaules čempionātos — 1. vieta (2011.), 5. vieta (2008.), 6. vieta (2007.), Eiropas čempionātos — 1. vieta (2011. un 2010.), 4. vieta (2005. un 2007.), Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā — 1. vieta (2010. un 2011.), 5. vieta (2008.), 6. vieta (2009.)
Ģimenes stāvoklis: ir draudzene
Aizraušanās: hokeja spēlēšana vasarā