twitter facebook instagram

Regbija Silovs no sapņiem neatsakās

08.Mar.2013 - Ieva Runge

Numurs: 
276
Regbija Silovs no sapņiem neatsakās

 

Mēneša beigās ar Latvijas izlases spēli Andorā sāksies mūsu regbija sezona. Bet Latvijas Regbija federācijas prezidents Juris Silovs uzskata, ka prioritāte numur viens ir bērni, un tas neliecina, ka viņš nerūpētos par valstsvienības meistarību.

Šī būs ceturtā sezona, kopš regbijs ieguvis olimpisko statusu — 2016. gada Riodežaneiro olimpisko spēļu programmā iekļauts regbijs 7. Sezonas priekšvakarā uz sarunu aicinājām Latvijas Regbija federācijas prezidentuJuri Silovu, kurš šajā amatā aizvadījis trīs gadus.

OLIMPISKAIS SEPTĪTNIEKS

— Vai kopš olimpiskā statusa iegūšanas Latvijas regbija dzīvē kaut kas ir mainījies?

— Kad pirms trim gadiem kļuvu par federācijas prezidentu, situācija bija daudz smagāka. Varbūt kolēģiem šķiet, ka turpat vien esam, bet krietni ir palielinājies sacensību apjoms. Piemēram, šogad mums ir plānoti 65 pasākumi, tas ir, Latvijas čempionāti, Eiropas čempionāti, dažādi turnīri. Dzīve ir kļuvusi labāka, bet tas nenozīmē, ka tā kļuvusi vieglāka.

— Kāda ir olimpiskās atlases sistēma? Mums laikam nav reālu izredžu pacīnīties par olimpisko ceļazīmi?

— Nekad nevar teikt nekad. Vilciena durvīm vajadzēja aizvērties jau pagājušajā gadā, bet joprojām atlases sistēma līdz galam nav skaidra. Tā ka durvis vēl ir vaļā, bet, ja nolaižamies uz zemes, tad šobrīd tajā vilcienā nevaram ielēkt — būsim godīgi, mēs varam izvirzīt skaļus lozungus, bet objektīvi šajā Riodežaneiro ciklā tas mums nav pa spēkam. Mēs vēl neesam tam gatavi.

Lai tiktu šajā apritē, pašā augšā, ir jāiegulda, pirmkārt, milzīgs darbs un, otrkārt, lieli līdzekļi. Mazs piemērs ir Nīderlandes sieviešu izlase, kas reāli pretendē uz dalību Rio spēlēs. Valsts šajā komandā iegulda apmēram vienu miljonu eiro gadā. Tās ir 20 profesionālas meitenes, kas nopietni gatavojas uz valsts rēķina. Precīzāk — uz valsts un augstskolu rēķina.

Mēs varbūt varam domāt par 2020. gadu. Varbūt kādam tā šķiet utopija, bet es esmu optimists un vienmēr atcerēšos 1993. gadu, kad tikām uz pasaules čempionātu regbijā 7. Tāpēc es no šā sapņa neatsakos. Tikai jāatzīmē vēl tāda nianse, ka pasaulē regbijs 7 un regbijs 15 ir divas dažādas komandas. Mēs, mazās valstis, izmantojam vienus un tos pašus resursus.

AMATIERU SPORTS

— Varbūt tad arī mēs varam sapulcēt 20 spēlētājus un tos kārtīgi uztrenēt?

— Ja tā primitīvi ņem, tad varbūt tiešām varētu savākt 20 večus un spēlēt tikai septītnieku. Bet medaļai ir arī otra puse — ko darīt ar pārējiem vīriem, kuri visus šos gadus ir cīnījušies pa dubļiem. Regbijam 7 ir tāda specifika, ka to nevar spēlēt visi. Lielais regbijs ir demokrātiskāks sporta veids, jo tur uz laukuma vieta atradīsies visiem — no mazā līdz lielajam kuilim. Tur katram ir savas funkcijas. Regbijā 7 ir nepieciešama atlase. Mums ir jādomā par visu regbija saimi, tāpēc šobrīd neteikšu, ka regbijs 7 ir lielāka prioritāte. Neviens to arī nesapratīs. Neizslēdzu iespēju, ka pēc kāda laika olimpiskajās spēlēs varētu parādīties klasiskais regbijs. Lielākajai daļai pasaules regbijs tomēr asociējas ar lielo regbiju.

Pasaules čempionāts regbijā gan notiek mēnesi, bet olimpiskās spēles — trīs nedēļas. Ja spēlē regbiju 7, tad vajadzētu palielināt kvotas. Ja šobrīd no 12 vietām Eiropai tiks atvēlētas tikai kādas četras, tad tur jau sanāk tikai Lielbritānija, Francija — kas gan šobrīd pret septītnieku izturas ļoti nenopietni —, Itālija, Portugāle vai Spānija. Skaidrs, ka ar šīm komandām sacensties neesam gatavi. Pie mums regbijs būtībā ir amatieru sporta veids.

— Vai varam sapņot par lielām uzvarām, kamēr regbijs pie mums būs tikai amatieru sports, jo pasaulē tas jau sen ir mainījies? Arī 1993. gadā pasaules čempionātā vēl spēlēja bijušie Jelgavas RAF regbisti, kuriem aiz muguras bija PSRS čempionātu pieredze.

— Objektīvi ir jāpiekrīt. 1993. gadā gan RAF laiki jau bija garām. 1990. gadā uzvarējām PSRS pirmajā līgā, mums vajadzēja spēlēt augstākajā līgā, bet vairs nesanāca. Tad bija ielikti pamati tiem, kas spēlēja 1993. gada pasaules čempionātā. Kopš tā laika mainās jau otrā paaudze. Neatkarīgi no tā, ka mēs bijām pusprofesionāļi, paaudze pati par sevi bija fiziski spēcīgāka. Domāju, ka jaunā paaudze kļuvusi vājāka, jo čipsi, kola, dators un viss pārējais dara savu. Regbijā redzam, ka nav viegli atvilināt bērnus uz nodarbībām. Protams, ir elitārie sporta veidi, kur vecāki cer, ka bērns kļūs par nākamo Ozoliņu vai Paharu. Te varbūt arī akmentiņš mūsu dārzā, jo, iespējams, trūkst reklāmas, bet tās atkal ir finanses. Mēs jau tos bērnus ņemam par velti — tikai nāciet un darbojieties. Bet nostrādā stereotips, ka regbijs ir nežēlīga spēle, kur baigi sit. Lai gan statistika apliecina, ka regbijs nepavisam nav no traumatiskākajiem sporta veidiem.

Daudzi jau nemaz nav redzējuši regbiju, bet te mēs atkal atduramies pret finansēm. Lai kaut ko rādītu, ir vajadzīga nauda. Nevaram atļauties samaksāt divus tūkstošu latu, ko prasa LTV 7, lai paradītu Latvijas izlases spēli. Tad jau par to pašu naudu varu aizlaist septītnieka izlasi uz kādiem ārzemju mačiem. Pozitīvi, ka pagājušajā gadā 15 Latvijas čempionāta spēles parādījām Sportacentra TV kanālā. Tomēr domāju, ka šodien situācija ar bērniem ir daudz labāka nekā tajā 1993. gadā, kas ir tāds atskaites punkts. Tajā laikā mūsu klubiem bērnu gandrīz vispār nebija, bet pēdējos gados bērni parādījušies vairākos klubos. Prioritāte Nr. 1 ir bērni. Ja nebūs bērnu, tad nebūs ne septītnieka, ne lielā regbija.

DŽENTLMEŅU PUSLAIKS

— Kas ir tas regbija šarms? Kāpēc jūs vecākiem ieteiktu sūtīt savu atvasi uz regbiju?

— Pirmkārt, tas ir džentlmeņu sporta veids. Tas varbūt šķiet absurdi, bet pirmsākumos regbijs bija bagātnieku sports, kur viņi gāja uz laukuma izlikt enerģiju un izlādēties. Tas arī parādās visās pārējās lietās. Regbijā ir slavenais trešais puslaiks, ko tagad jau visi zina. Tā ir nerakstītā etiķetes norma. Uz laukuma varam arī sadot viens otram pa seju, bet mēs to atstājam uz laukuma. Kad esam nomazgājušies, noslaucījuši brūces, tad pie alus kausa to visu pārrunājam. Parasti pēc tam lielākie kaušļi ir lielākie draugi. Šīs saiknes paliek uz visu dzīvi. Tā ir tā regbija etiķete, kas varbūt citos sporta veidos nav.

Treškārt, regbijs puišiem un tagad jau — jāsaka — arī meitenēm audzina raksturu, viņiem parādās cīņasgriba. Mūsdienās nevajag aizmirst arī to, ka šis puisis tad varēs par sevi pastāvēt uz ielas, jo dzīvē gadās visādas ekstrēmas situācijas. Tāpēc ieteiktu mammām atvest savus mazos un apskatīties, kāda pie mums ir atmosfēra. Varbūt no tā puikas arī neiznāks liels sportists, bet viņš izaugs par vīrieti.

— Vai viens no veidiem, kā iesaistīt bērnus regbijā, varētu būt pieskārienu regbijs, kur nav spēka spēles — lai apturētu pretinieku, pietiek tikai tam pieskarties?

— Tas ir pozitīvi, ka bērni tādā veidā iepazīstas ar regbiju. Jo vairāk bērnu tiek iesaistīts, jo labāk. Es gan pārsvarā esmu tag-regbija cienītājs. Tas ir tāds regbija paveids, kur spēlētājiem pie formas ir piespraustas lentītes, kas jānorauj. Manuprāt, tas ir tuvāk lielajam regbijam, jo var vairāk izpausties, kaut ko viltīgāku izdomāt uz laukuma. Ukrainā šo regbija paveidu spēlē skolās. Diemžēl mums nav kadru, kas varētu ar to nodarboties.

Latvijā regbijā ir reģistrēti vairāk nekā 20 klubi, bet būtībā parasti jau ir tā, ka tas cilvēks, kas vada klubu, dara visu — viņš ir gan prezidents, gan menedžeris, gan treneris. Viss vienā personā. Ja vēl tajā klubā ir bērni, tad viņš vēl arī ar tiem ņemas. Tas ir pilnīgs amatierisms. Ar skaudību skatos uz lietuviešiem, kur regbijs ir sporta veids Nr. 3. Basketbols ir basketbols, tad ir futbols, bet trešais — regbijs. To viņi ir panākuši ar sporta skolām, jo Lietuvā ir ļoti plašs sporta skolu tīkls, kur treneri saņem labas algas. Ja nosauktu tos ciparus, ko viņi oficiāli no valsts saņem algās, tad baidos, ka mūsu sporta skolu skolotāji mainītu pavalstniecību un brauktu strādāt uz turieni. Tāpēc arī tagad Lietuvas izlase ir labāka par mūsējo. Manā laikā braucām uz Lietuvu pēc uzvarām, bet tagad ir otrādi — viņi zina, ka mūs vinnēs, jo ir objektīvi spēcīgāki. Tas ir tikai tāpēc, ka viņiem ir vairāk sakārtota šī bērnu un jaunatnes sporta skolu sistēma. Tā ka atkal nonākam pie tā, ka pamats visam ir bērni. Un ne tikai regbijā, bet arī jebkurā sporta veidā un jebkurā dzīves jomā. Krieviem ir tāds teiciens: deņgi nado davatj talantam, a bezdarnostji sami probjutsa (nauda ir jādod talantiem, bet neapdāvinātie paši izsitīsies). Diemžēl daudzus bērnus vecāki nevar palaist uz sporta nodarbībām, jo tas tomēr prasa kādu naudu. Tāpēc varbūt daudzus talantīgus bērnus vienkārši neatrodam.

ĀRZEMJU SKOLA

— Pasaules čempionāts regbijā popularitātes ziņā pēc TV reitingiem pasaulē ir trešais aiz olimpiskajām spēlēm un pasaules čempionāta futbolā. Zināms, ka futbolā nacionālās federācijas saņem nopietnas ikgadējās dotācijas no starptautiskās federācijas. Vai regbijā tā nav?

— Mums arī palīdz, bet tie apmēri ir daudz mazāki, to nevar salīdzināt. Starptautiskā Futbola federācija tomēr ir komerciālāka, viņiem tas dotāciju mehānisms ir nostādīts. Regbijs profesionāls kļuva tikai deviņdesmitajos gados. Tāpēc arī pirmais pasaules čempionāts notika tikai 1987. gadā, jo līdz tam tika uzskatīts, ka regbijs ir amatieru sporta veids. Mums izlasēm kaut ko kompensē, bet tā ir tikai daļa no izmaksām. Mūs arī ietekmē, ar kādiem panākumiem notiek pasaules čempionāti, cik lieli ir biznesa ieguvumi. Pagājušais pasaules čempionāts Jaunzēlandē bija ļoti tālu, turklāt iekrita arī krīzes laikā, tāpēc apmeklētība nebija tik liela kā 2007. gadā Francijā, kad ieņēmumi pēc visiem rādītājiem tiešām bija fantastiski. Tad arī atbalsts mums bija nedaudz labāks. 2015. gadā pasaules čempionāts būs Anglijā.

Regbijā ir gradācija — ir lielvalstis, vidējais slānis, mazās valstis. Lai kaut ko jūtami uzlabotu, mums ir jāceļas augšā reitingā. Pārdzīvoju, ka nokritām vienu grupu zemāk (pagājušajā gadā Latvijas izlase klasiskajā regbijā izkrita no Eiropas Nāciju kausa 2A divīzijas uz 2B grupu — K. G.). Gribētos, lai viss iet uz augšu, bet diemžēl nesanāk tūliņ un uzreiz. Kaut kur paši vien esam vainīgi, jo vienu paaudzi uz vecajiem lauriem esam kaut kā palaiduši garām. It kā visu laiku tajā grupā bijām, viss notika, bet kādā brīdī vecie vīri aizgāja prom, viņu vietu ieņēma puiši, kas nebija gatavi uzreiz viņus aizstāt. Arī Latvijas čempionāts vienubrīd nebija tik labs, tāpēc citi spēlēja Lietuvā. Tagad mums izveidojusies konkurence starp četriem vadošajiem klubiem, viens otru var apspēlēt. Pagājušajā gadā tas bija patīkams pārsteigums.

Šogad Latvijā atkal notiks Eiropas B divīzijas čempionāts regbijā 7 vīriešiem. Nebijām to plānojuši, bet pagājušajā gadā Latvijā viesojās Starptautiskās Regbija federācijas (FIRA) prezidents Žans Klods Bakē, kurš, viesojoties Upesciema stadionā, teica, ka te ir jārīko Eiropas čempionāts. Teicu, ka mums vēl ir jāparēķina, vai varam to atļauties, bet viņš uzreiz solīja noņemt dažus maksājumus un no laukuma vidus zvanīja uz Franciju, lai pateiktu, ka čempionāts būs Latvijā. Šāda turnīra izmaksas ir 40—50 tūkstoši.

— Pagājušajā rudenī par Latvijas izlases treneri pirmo reizi tika iecelts ārzemju speciālists — krievu treneris Sergejs Lisko. Uz ko tagad varam cerēt?

— Cepuri nost mūsu treneriem, kas par paldies brīvajā laikā strādāja ar izlasi, bet jebkurā vietā pienāk brīdis, kad tomēr kaut ko nepieciešams mainīt, lai būtu jauns grūdiens. Lisko ir jauns un domājošs treneris, kurš grib kaut ko sasniegt. Viņam ir arī pietiekami liela pieredze, kuras mūsu večiem nav. Lisko tomēr ir bijis Krievijas U-20 izlases treneris. Var redzēt, ka viņam ir arī vēlme strādāt, jo treniņos viņš ir noskrējies vairāk par spēlētājiem. Tagad ir pirmā reize, kad es redzu, ka vīri tiešām nāk uz treniņiem strādāt, nevis patusēties vai ar domu, ka esmu gandrīz vai neaizvietojams. Tagad tas ir mainījies — veči nāk, strādā un ņem pretī to, ko viņiem dod. Komandai ir parādījies kaut kāds rokraksts, spēlētāji pilda trenera norādījumus, viņi uz laukuma zina, ko dara, nevis vienkārši spēlē, kā sanāks.

Jāsaprot, ka izlases trenerim nav jāiedod fiziskais, ne arī praktiskās iemaņas, trenerim ir jāiedod tikai taktiskais risinājums. Diemžēl pie mums vēl dažs labs ir jāmāca, jo daudzi vēl nav gatavi. Tāpēc trenerim sanāk pārāk daudz laika ziedot visādām mazām niansēm, ko viņam nevajadzētu darīt. Es uzskatu, ka šis treneris ir gatavs strādāt un no savas puses izliks ārā 150 procentus. Ja mūsu spēlētāji to uztvers, tad rezultāts būs. Uzskatu, ka process ir ievirzīts pareizajā virzienā, parādījušies arī daudzi jauni spēlētāji, kuri tiešām ir labi, bet viņiem ir vajadzīga pieredze un pārliecība, jo viena lieta ir spēlēt Latvijā, bet pavisam cita —  iziet spēlēt ar rūdītiem vilkiem.

Regbijā parasti saka — paiet trīs gadi, kamēr sāc saprast, ko tu uz tā laukuma dari. Pēc savas pieredzes spriežot, varu parakstīties zem šiem vārdiem, jo es arī atnācu uz regbiju liels, fiziski spēcīgs, bet jau spēles 15. minūtē mani varēja nest no laukuma nost, jo es biju dumjš — skrēju visur, kur vajag un nevajag, nesaprotot to vienu īstenību: dari to, ko treneris tev ir teicis, un tā bumba pati pie tevis atnāks. Regbijā ir ļoti daudz jādomā, jāspēlē ar galvu, jo lēmumi jāpieņem ļoti ātri un risinājumiem bieži vien jābūt nestandarta. Prieks, ka tagad mums ir vēl viens profesionāls spēlētājs — Krievijā spēlē arī Nauris Bērziņš (jau ilgāku laiku Krievijā spēlē Uldis Saulīte un Jurijs Baranovs — K. G.).

MEKLĒJAM LĪDERUS

Varbūt tas arī ir risinājums, ka jaunie spēlētāji meklē iespējas veidot karjeru ārzemēs?

—  Viennozīmīgi, bet pie mums jau aģenti nedarbojas. Mums pieejamākā profesionālā līga ir Krievijā, bet Francijā vai Anglijā ir grūti kaut kur iekļūt, tie lauciņi jau ir sadalīti. Tā ka nemaz tik daudz variantu nepaliek. Ja gribi spēlēt Anglijā, tad tur mums arī ir tīri amatieru varianti, kad strādā un spēlē. Tādā veidā varbūt var sasniegt augstāku līmeni nekā Latvijā, bet tas nebūs tāds līmenis kā Baranovam vai Saulītem. Viņi profesionāli ar to nodarbojas, tad arī rodas pārliecība. Arī izlasē, ja viņi abi ir uz laukuma, spēle pilnībā mainās. Tas neietekmētu spēlēs ar Gruziju vai Krieviju, bet mūsu grupā tie divi cilvēki var daudz ko izšķirt. Latvijas izlasē ir problēma, ka nav līdera — ir labi veči, bet nav cilvēka, kas uzvelk komandu. Nav vairs Vilmāra Sokolova vai Kristapa Andersona, kuri agrāk varēja uzņemties šo lomu. Šad tad ir jāizveido kāda konflikta situācija, komanda ir jāsapurina, varbūt kādam tiešām ir jāiedod pa seju, lai komanda saņemtos. Kad komanda nolaiž spārnus, tad varbūt tāda maza klopīte atkal liek sasparoties. Patlaban mums nav tāda līdera, kurš komandu saliedētu vienam kopīgam rautam. Mēs presē lasījām, ka hokejā Kaspars Daugaviņš uzaicina Dinamo komandu pasēdēt, bet lielākā daļa neatnāk. Tas nav labi, un to mēs redzam arī uz laukuma. Manā laikā pēc spēles uzvaru vai zaudējumu pie alus kausa atzīmējām, un tas komandu saliedēja. Tās bija tādas tradīcijas, kas vērstas uz to, lai komanda būtu kopā. Tā jau veidojas komandas gars.

— Kā vērtējat Latvijas čempionāta attīstību? Daudzos sporta veidos tiek veidotas starpvalstu līgas. Vai mums nav tādu plānu, jo īpaši ņemot vērā, ka Latvijas klubi jau ir spēlējuši Lietuvas čempionātā?

— Latvijas čempionāts noteikti progresē. Varbūt meistarība nav tik augsta, kā mēs vēlētos, bet tā aug. Jo vairāk būs saspringtu spēļu, jo ātrāk spēlētāji progresēs. Varbūt kāds pasmīnēs, bet teikšu, ka septītniekā mums Latvijas čempionāts organizatoriskajā ziņā ir Eiropas čempionāta posma līmenī. Lielajā regbijā ar lietuviešiem runājam, lai varētu izveidot Baltijas čempionātu, kur spēles notiktu divās līgās. Pirmajā līgā spēlētu pa četrām Lietuvas un Latvijas komandām, bet otrajā līgā klāt nāktu arī igauņi. Tādā gadījumā mūsu komandu savstarpējās spēles nāktu arī Latvijas čempionāta ieskaitē. Tad vairāk savstarpēji tiktos līdzvērtīgākas komandas, nebūtu lielu sagrāvju, kā arī mūsu klubiem vēl klāt nāktu četras nopietnas spēles. Mēs gan esam pret Lietuvas—Latvijas atklāto čempionātu, jo tad sanāktu, ka Latvijas čempioni būtu lietuvieši, jo pagaidām viņi ir stiprāki.

— Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs regbiju spēlēs arī dāmas. Vai regbijs ir piemērots daiļajam dzimumam?

— Vismaz regbijā 7 noteikti izpaužas sievišķīgā grācija, tur ir svarīgs ātrums un veiklība. Godīgi sakot, mūsu sievietēm ir pat lielākas cerības tikt uz olimpiskajām spēlēm, jo tur ir mazāka konkurence.

 

Juris SILOVS

Latvijas Regbija federācijas prezidents

Dzimis: 1965. gada 26. oktobrī Rīgā

Izglītība: Rīgas 19. PPTCV, Sociālo tehnoloģiju augstskola, LU Nekustamā īpašuma vērtēšanas skola

Sportā: no 1991. līdz 2000. gadam spēlējis Latvijas regbija izlasē, Jelgavas RAF spēlējis PSRS čempionātā, vairākkārtējs Latvijas čempions un kausa ieguvējs RK Miesnieki rindās

Darba gaitas: 10. Saeimas deputāts no Saskaņas Centra saraksta, bijušais Garkalnes novada domes priekšsēdētājs, tagad pašvaldības uzņēmuma Rīgas namu pārvaldnieks Kurzemes iecirkņa vadītājs

Ģimenes stāvoklis: precējies, dzīvesbiedre Jeļena, trīs bērni – meitas Lilita un Elizabete, dēls Edgars

Autori: 
Kristiāns Girvičs