twitter facebook instagram

Rekordi un platie, rāmie rīti

06.Jūn.2013 - Ieva Runge

Numurs: 
279
Rekordi un platie, rāmie rīti

Uzskatu, ka jau 16 gadus neesmu sportā,” saka šāgada Eiropas čempione 24 stundu rogainingā, trīskārtēja olimpiete soļošanā Anita Liepiņa. Es tikai šad tad uzvelku treniņtērpu un aizeju mežā pastaigāties.” Šāds apgalvojums vairāk nekā pārsteidz. Pavasarī kopā ar Valteru Kaminski izcīnītais Eiropas zelts rogainingā (orientēšanās sacensības sarežģītā apvidū, 24 stundu laikā cenšoties atrast iespējami vairāk kontrolpunktu) nav ne sensācija, ne nejaušība. Anita šajā sporta veidā pat divreiz kļuvusi par pasaules čempioni (2002., 2006. g.), divas reizes izcīnījusi bronzas medaļas (2004., 2010. g.), bet Eiropas zeltu skaits viņai jau jūk — kādi pieci vai seši.

 

Pirmos septiņus gadus rogainingā Anita Liepiņa jaukto komandu konkurencē startēja kopā ar Guntaru Manku un Raimondu Lapiņu, tagad viņas partneris (komandā jābūt diviem līdz pieciem sportistiem) ir Valters Kaminskis. „Es dzīvoju uz veciem taukiem,” brūnganīgās acis smaidā nozibina elegantā tumšmate, beigu beigās atzīstoties, ka kustēšanās tomēr sanākot. Visbiežāk viņa dodoties pārgājienos, arī regulāri piedaloties dažādās izturības sacensībās — orientēšanās sportā, rogaingā, dažkārt pat triatlonā, skrienot pusmaratonus un maratonus.

Bet pazīstama Anita Liepiņa kļuva kā soļotāja, kura deviņdesmito gadu otrajā pusē laboja vienu Latvijas rekordu pēc otra. Divi no tiem (3 000 un 10 000 m distancēs) nav pārspēti joprojām. 1996. gada olimpiskajās spēlēs Atlantā Anita 10 km soļojumā izcīnīja 22. vietu. 2000. gadā Sidnejā, kad viņas vīrs Modris Liepiņš 50 km finišēja devītais, bet Aigars Fadejevs kļuva par olimpisko vicečempionu, kurzemniece 20 km ieguva 37. vietu, 2004. gadā Atēnās finišēja ar 45. rezultātu.

Visu laiku Anita arī strādājusi. Latvijas Universitātē iegūstot mākslas pedagoga specialitāti, vispirms par mājturības skolotāju, vēlāk pievērsusies floristikai. Tikai vienu — 1997. gadu — viņa, iekļūstot Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV), varējusi pilnībā veltīt sportam. Tad arī gūts spilgtākais sasniegums — pasaules čempionātā 10 km soļojumā izcīnīta astotā vieta. Šo laiku ņemsim kā atskaites punktu situācijai Toreiz.

DZIMUSI

1967. gada 17. novembrī Talsos.

STATUSS

Toreiz: Brīvmāksliniece, kas apzinīgi trenējas.

Tagad: Floriste, Tukuma pilsētas Kultūras nama māksliniece noformētāja, vispārējās fiziskās sagatavotības trenere bērniem Tukuma hokeja klubā.

AUGUMS, SVARS

Toreiz: 164 cm. Svars sacensību laikā — 55 kg, starp sacensībām — līdz 60 kg.

Tagad: 59 — 60 kg, nekādu lielāku svārstību nav.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: Divi mani Latvijas rekordi stadionos vēl nav laboti. 3000 m — 12:27,0 un 10 000 m — 44:07,88. Arī 100 km par manām 10 stundām un 23 minūtēm neviena ātrāk nav nosoļojusi. Bet tas jau ir jauno laiku rekords, sasniegts 2003. gadā.

Tagad: Tagad nedaru neko, kas būtu salīdzināms. Katrā ziņā tagad nevaru tik ātri paskriet, cik ātri kādreiz soļoju. Maratonu varu noskriet tikai trijās stundās un sešās minūtēs. Mans sapnis 50 gados to izdarīt apaļās trijās stundās.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: 1990. gadā apprecējos ar soļotāju Modri Liepiņu, 1991. gadā piedzima Kristīne.

Tagad: Mans ģimenes stāvoklis nav mainījies.

INVENTĀRS

Toreiz: Tie laiki bija briesmīgi. Sporta veikali jau bija, bet tajos nopirkt apavus soļošanai nevarēja. Esmu olimpiskajās spēlēs startējusi kurpēs ar izgrieztiem purngaliem, lai nespiež pirkstgalus. Soļošanā izmanto tās pašas maratonistu kurpes ar viszemāko zoli. Tagad tādām pilni veikali un ielas.

Tagad: Rogainingam lietoju drēbes bez vīlītēm, lai nekas nespiež un neberž, kā arī speciāli piedzīvojumu sacīkstēm izgatavotas Salomon kurpes. Tās ir cieši noslēgtas, lai nekas nebirst iekšā, un nav pārāk smagas. Tām ir pastingra zole ar visai izteiktu protektoru. Galvenais pareizās zeķītes uzvilkt. Kad reiz īsto pāri atrodu, to taupu trīs četrus gadus. Nekādus pulsometrus nelietoju. Man nav tendences skriet ātrāk, nekā varu. Agrāk, kad tik prātīga nebiju, šo ierīci izmantoju. 24 stundu sacensībās nav vēlams, lai pulss pārsniegtu 145 sitienus minūtē.

Pulkstenis gan man vienmēr ir uz rokas, lai zinātu, cikos jāatgriežas finišā. Kompass uz viena pirkstiņa, atzīmēšanās ierīce kontrolpunktos idents — uz otra, kartīte rokā, somiņa mugurā, tajā ūdens maisiņš ar caurulītēm, lai var padzerties, īpašas ceremonijas netaisot. Parasti vairāk par litru līdzi neņemu, jo distancē ir strauti, upes, ezeri vai dīķi, no kuriem papildināties. Lielākoties organizatori trasē iekārto arī oficiālas ūdens ņemšanas vietas. Ūdenī iemetu kādu nieku sporta dzēriena pulvera, kuru mans vēders īpaši necieš. Reizēm eju ar visparastāko zaptsūdeni. Vēsā laikā atsevišķā pudelītē ņemu līdzi savu mīļāko dzērienu — šķidru auzu tumi, diemžēl karstumā tā distancē var sarūgt. Pēdējais modes kliedziens ir čia sēklas — tās aplejot ar ūdeni, veidojas tumīgs, patīkams dzēriens.

MĒRĶI

Toreiz: Pēc iespējas ātrāk nosoļot savus kilometrus. Minūtes un sekundes bija ārkārtīgi svarīgas. Tajā laikā visi rekordi bija mani, un pati tos arī nemitīgi un pakāpeniski uzlaboju. Būtībā 1997. gads bija briesmīgs. Iepriekš man nevienam ne par ko nebija jāatskaitās, un rezultāti nāca diezgan viegli bez īpaši nopietnas trenēšanās. Tagad biju iekļauta LOV sastāvā, man bija piešķirti zināmi līdzekļi, un bargais onkulis kratīja ar pirkstu — tagad tev jātrenējas tā, lai tu attaisnotu šo finansējumu, sasniedzot vēl augstākus rezultātus! Man arī pašai gribējās tikt vēl augstāk par astoto vietu pasaulē, jā, sapņoju pat par pjedestālu. Apzinīga būdama, es arī trenējos tā, kā vēl nekad, un... pārtrenējos. Rezultāti kļuva arvien sliktāki, un arī veselība bija pagalam.

Tagad: Es gribu sportot. Gribu skriet maratonus. Es zinu, ka man ir tikai viena kāja, bet es gribu. Savest kārtībā veselību, braukāt pa pasauli un skriet maratonus, arī tādus kā apkārt Monblānam un citas ultragarās distances. Tas ir mans lielākais sapnis, vēl paspēt izbaudīt šos piedzīvojumus.

Kāpēc viena kāja? 1999. gadā treniņā uz ceļa mani no mugurpuses notrieca mašīna. Tika bojāti labās puses sēžas muskuļi un kājas augšdaļas saites. Es pierādīju, ka varu arī ar vienu kāju skriet un soļot, piedaloties vēl divās olimpiādēs. 2006. gadā saites sarāvu vēlreiz. Tā es visu laiku skrienu ar vienu kāju. Krēslā nosēdēt ilgāk par pusstundu man grūti, lidot lidmašīnā — elles mocības. Braucot no Tukuma uz Rīgu, vilcienā labprātāk stāvu kājās. Smejos, ka dzīvoju ar cirvi mugurā.

VĒRTĪBAS

Toreiz un Tagad: Harmoniska, sakārtota, lēni plūstoša dzīve. Man patīk visu darīt prātīgi un ar baudu. Tāpēc manas ir garās distances. Man nepatīk klasiskā orientēšanās, kur viss notiek zibenīgi.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz: Kad strādāju skolā, kurā netrūka problēmu, lai sekmīgi novadītu stundu, man noteikti pirms tam no rīta vajadzēja aiziet uz treniņu. Tajā sakārtojās nervi, kļuvu rāma, mierīga, un visa darbdiena pagāja gludi.

Tagad: Lai radoši varētu pastrādāt, man obligāti jāiet uz mežu skriet.

LIELĀKĀ KĻŪDA

Toreiz: Kad sportoju, neviens treneris man nebija pateicis, ka pirms sacensībām jāatpūšas, izskaidrojis, cik svarīgs ir atjaunošanās process. To es uzzināju tikai tad, kad pati klausījos lekcijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā. Pirms tam man stāstīja — ja tu trenēsies 24 stundas diennaktī, būsi čempione. Es arī centos. Ja pirmajā treniņā distanci noteiktajā laikā neizdevās veikt, mēģināju to izdarīt otrajā. Ja arī tad kāda sekunde pietrūka, gāju uz trešo treniņu. Ja mani kāds saprātīgs cilvēks laikus būtu apstādinājis, rezultāti būtu pavisam citi. 1998. gadā pēc savas vienīgās profesionālās sportošanas sezonas, es aizgāju strādāt uz floristikas veikalu.

Tagad: Šogad vēl lielu kļūdu nav bijis. Bet iepriekš... 2010. gada pasaules čempionāts rogaingā, Jaunzēlande, ļoti skaista daba, rit sacensību 22. stunda, izrēķinām, ka tūlīt būs vēl viens kontrolpunkts jāpaņem un tad jau jāpošas uz finiša pusi. Esam uz ārkārtīgi skaistas kalnu kores, skrienas viegli, burvīgs skats visapkārt, iedzenam, panākam un apdzenam konkurentus, bet īstajā brīdī nepagriežam galvu uz pareizo pusi. Aizskrienam punktam garām, vienkārši aizmirstam par viņu. Pēc 22 stundām ne tas vien gadās. Mēs būtu kļuvuši par pasaules čempioniem ne tikai savā četrdesmitgadnieku grupā, bet arī absolūtajā vērtējumā. Dabūjām tikai bronzas medaļas. Vēl tagad, ieraugot šo sacensību karti, gribas saplēst to gabalos.

PIEDZĪVOJUMS

Toreiz: 1997. gada pasaules čempionātā Atēnās man likās, ka tā neesmu es, kas soļo, ka tā ir kāda cita. Man nemaz nebija jāmokās, kājas visu darīja pašas, un aiznesa mani līdz astotajai vietai. Iepriekš 10 km distancē notika divi kvalifikācijas soļojumi, no katra tikai labākās 13 kvalificējās pamatsacensībām. Ejam visas bariņā, palicis pēdējais aplis, tūlīt jāsākas to 13 vietu sadalei. Jūtu, esmu tuvu jaunam Latvijas rekordam, vajadzētu tikai vēl mazliet pielikt. Man blakus olimpiskā čempione Nikolajeva no Krievijas. Kautrīgi prasu: „Ko tu darīsi?” — „Skatīšos, ko citas darīs,” viņa atbild. Bet es jūtu, ka droši varu iet ātrāk, ka, ja vēl vilcināšos, rekords izpaliks, un gandrīz vai kaunīgi novelku: „Piedodiet, meitenes, man jāiet ātrāk...” Tā tas rekords 44:07 stāv joprojām. Tas tika sasniegts ar tādu vieglumu, ka joprojām šo soļojumu atceros, kā ļoti patīkamu piedzīvojumu.

Tagad: Katrs rogainings ir gan mokas, gan piedzīvojums, sevišķi patīkams, ja, sagaidot rezultātus, ieraugu, ka esam citiem tālu priekšā.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Soļošanā nekādi brīnumi nenotiek. Cik esi gatavs, tik arī ir. Tikai bērnībā sapņoju — rīt iziešu uz starta un būšu pirmā! Tā nenotiek. Orientēšanās sportā, rogainingā veiksmei lielāka nozīme — labi ņemas punkti, labi skrienas, nav noberztas kājas... viss labi izdodas.

Tagad: Orientēšanās sportā, īpaši īsajās distancēs, tu skrien, karte ātri un viegli lasās, pirmie punkti labi ņemas... Tiklīdz sāc priecāties, ka tev šodien gan veicas, tā tūlīt klāt ir kļūda. Veiksmei vienkārši klusu jāpasaka paldies.

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Kad 1995. gadā pavērās iespēja piedalīties olimpiskajās spēlēs, strādāju skolā par mājturības skolotāju un vajadzēja sākt nopietni sportot. Man jau bija 28 gadi, un pirms tam es vienkārši kustējos — slēpoju, orientējos un skrēju. Togad cēlos piecos no rīta un gāju uz treniņu, lai deviņos būtu darbā. Pēc stundām — vakara treniņš... Tā tas laiks pagāja. Vienā miega badā. Tiklīdz apsēdos, tā aizmigu. Briesmīgi.

1997. gadā celties varēju vēlāk, bet tādēļ nekļuva vieglāk. Katru dienu rīta treniņā 22—25 km, vairāk nekā divu stundu darbs. Bet galvenais treniņš vēl bija priekšā — 10—15 km ātruma darbs. Gatavojoties startam 10 000 m distancē, mēnesī nosoļoju 1000 km.

Tagad: Man patīk platie, rāmie rīti, kas sākas pusastoņos. No deviņiem līdz pieciem esmu darbā, pēc tam eju vadīt vingrošanu, no kuras mājās atgriežos pēc astoņiem vakarā.

VAĻASPRIEKI

Toreiz: Rokdarbi. Adīju, veidoju gobelēnus — lielus, mazus.

Tagad: Pārgājieni. Ja man ir brīva svētdiena, aizbraucu līdz jūrai un vienkārši eju gandrīz gar pašu ūdeni, kur cietāka smilts, un ejot lasu grāmatu. Tur kājas neķeras un burti nelēkā. Tā lasīdama, varu noiet sešas septiņas stundas. Tad man sāk gribēties ēst.

Autori: 
Dainis Caune