Rīga ielūdz spēlēt

Olimpiskajā sporta centrā notika tradicionālās sporta spēles cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Latvijas un Igaunijas sportisti sacentās sēdvolejbolā, ratiņbasketbolā un peldēšanā.

Īpašu uzmanību izpelnījās atklāšanas ceremonija, kuru kuplināja olimpiskā čempiona Igora Vihrova un vicečempiona Jevgeņija Saproņenko vingrošanas skolas meitenes. Ar lielu uzmanību sportisti noklausījās mācītāja, bijušā Latvijas izlases riteņbraucēja Agra Sutras uzrunu. Lielāko interesi izraisīja mūsu sieviešu volejbola veterānu spēle, kuras Eiropā nesen izcīnīja trešo vietu. Bijušās Latvijas pieaugušo un junioru izlases dalībnieces, pirmo reizi spēlējot sēdvolejbolu (daudzās valstī to spēlē arī veseli cilvēki), bija spiestas atzīt sēdvolejbola izlases meiteņu pārākumu ar 2:3. Latvijas un Igaunijas komandu sacensība beidzās ar 3:2.

Peldēšanā izcēlās Inta Riekstiņa, Kārlis Grīnvalds, Mārtiņš Duka.

Basketbolisti sacentās Latvijas čempionāta A un B grupas spēlēs: Rīgas ASK r. b. k. - ISRK Cēsis 45:30, Sic Jūrmala - Kurzeme 4: 74, Knašie - ISRK Cēsis 44:27, Medņeva - ISK Kurzeme 16:54, Rīgas ASK r. b. k. - Knašie 49:32, Sic Jūrmala - Medņeva 4:41.

Ejam uz slīdvolejbolu

"Tas vairs nebija sēdvolejbols. Tas, ko rādīja ķīnietes, drīzāk bija slīdvolejbols, ar kuru pat varētu uzstāties cirkā. Fantastisks ātrums, piespēles, zibenīgas gremdes. Tas viss, sēžot uz grīdas. Mēs tikai vienā setā spējām tikt līdz 17 punktiem. Ķīnietes uzvarēja Atēnu paralimpiskajās spēlēs, un nav šaubu, ka Pekinā pārējās valstis cīnīsies tikai par sudrabu un bronzu. Arī mēs to darīsim."

Šie vārdi pieder Vitai Kotānei, kura pirms gadiem astoņpadsmit Latvijā sāka nodarbības ar cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ zaudējuši roku, kāju, vai pidzīvojuši citus negadījumus. Septembrī  Latvijas sēdvolejbola sieviešu izlase izcīnīja tiesības piedalīties Pekinas paralimpsiskajās spēlēs. Turpinot gatavošanos šim startam, mūsu komanda nupat atgriezās no Šanhajas, kur aizvadījām kopīgus treniņus un spēles ar ķīnietēm.

- Ko ieguvāt no tālā brauciena?

- Sapratu, ka sēdvolejbolu var spēlēt citādāk. Grūti noticēt, ka mēs pirms pieciem gadiem braucām uz Ķīnu rādīt, kā spēlē sēdvolejbolu. Sapratu, ko nozīmē atbalsts, kāds ir ķīnietēm. Viņas dzīvo speciālā centrā, kas veltīts invalīdu sportam, un trenējas divreiz dienā. Ar izlases komandu vienlaikus strādā četri treneri. Sportistēm nav sadzīves rūpju - par visu gādā valsts. Tiesa, arī mājās viņas tiek reizi trijos mēnešos. Šīs sāncenses mēs pašreiz uzvarēt nevaram. Domāju, ka neviens to nevar.

- Kas šo gadu mainījies Latvijas sēdvolejbolā?

- Daudz kas, bet princips palicis nemainīgs - visiem ir tiesības un vajadzības nodarboties ar sportu. Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām sports bieži vien ir vairāk vajadzīgs nekā veselajiem. Daudziem tas palīdzējis atgūts ticību dzīvei, ļauj uzturēties un sacensties sev līdzīgo vidū. Palēnām mainās arī to cilvēku attieksme, kuri var palīdzēt mūsu kustībai. Vairāk varam trenēties, braukt uz sacensībām. Sarunu biedram jābūt ļoti biezai ādai, lai mēs saņemtu atteikumu - sak, veselajiem nepietiek, kur nu vēl jūs. Saprotu, jo reizēm tiešām ir grūti izprast sporta nozīmi invalīdu dzīvē. Bez citu palīdzības mums neiztikt, jo te ir gan jaunās māmiņas, gan studentes, gan meitenes, kas nupat atradušas darbu. Ticu, ka nākotnē mums būs savs invalīdu sporta centrs, iespējams, arī internātskola. Tad varēsim runāt, ka mūsu sabiedrībai vienlīdz svarīgi ir visi tās locekļi.

- Un tomēr jūs nopietni gatavojaties paralimpiskajām spēlēm. Starp citu, vienīgā Latvijas komanda, kas jau izcīnījusi tiesības braukt uz Pekinu. Vai viss rit pēc plāna?

-    Daudz kas vēl ir līdz galam neatrisināts. Taču esmu pārliecināta, ka pagātne neatkārtosies, kad finansu trūkuma dēļ neaizbraucām uz paralimpiskajām spēlēm Atēnās. Janvārī piedalīsimies Eiropas labāko komandu turnīrā Nīderlandē, pēc tam  dosimies uz Somiju. Ceram spēcīgākās komandas uzaicināt uz Rīgu. Izlases sastāvs mums ir pārbaudīts un gatavs trenēties vēl nopietnāk. Izmantojot iespēju, vēlreiz gribu aicināt visus, kas varētu palīdzēt mūsu komandai. Varbūt jūsu paziņu vidū ir cilvēki, kuriem pietrūkst vien pāris uzmundrinājuma vārdu, lai iesaistītos sēdvolejbola kustībā. Bijušo volejbolistu vidū noteikti ir sportistes, kurām ir veselības problēmas, bet sportot vēl gribas. Atsaucieties! Mana e-pasta adrese: vitavolley@inbox.lv, vai vienkārši Draugos.lv - Vita Kotāne. Uz jebkuru jautājumu jums atbildēs Latvijas Paralimpiskajā komitejā, tel. 67311903. Spēlēsim tālāk, arī sēdus. Tas ir aizraujoši!

Dzīves laukumā

Latvijas sēdvolejbola izlasē, kas nesen spēlēja Ķīnā un turpinas gatavoties paralimpiskajām spēlēm Pekinā, startē arī Ināra Barkāne, Žanna Škutāne un Diāna Ivanova.

Ināra:

- Es biju ļoti aktīva meitene - studēju Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, vēlāk biju skolotāja, sportoju, dejoju. Likās, ka tā būs mūžīgi. Tad dramatiskā auto avārijā zaudēju kāju.  Pirmais mirklis bija baismīgs - viss, nekā vairs nav un nebūs. Pat dzīvot negribējās... Bet cerība bija stiprāka, un es meklēju visas iespējas atgriezties. Pirms divdesmit gadiem invalīdu sports tikko radās. Nodarbojos ar vieglatlētiku - šķēpa mešanu, lodes grūšanu, diska mešanu, arī ar loka šaušanu. Sekoja sēdvolejbols, un jutos kā agrāk. Sports man deva visu.  Pat ģimeni. Iepazinos ar labāko puisi pasaulē - viņš ir no Igaunijas. Dzīvojam Vīlandē, mums ir 11 gadus vecs dēliņš, un es divas reizes nedēļā braucu uz Rīgu (parasti ar autobusu, citreiz pati sēžos pie stūres savam auto), lai trenētos. Man te ir draugi, mēs daudz smejamies, jo dzīve ir tik skaista un interesanta.

Žanna:

- Es divu gadu vecumā degu - zaudēju roku. Īsti nevaru pateikt, kā ir dzīvot ar divām rokām. Varbūt tāpēc man bija vieglāk: jau bērnībā darīju visu - adīju, šuvu, mizoju kartupeļus. Par laimi, apkārtējie (es dzīvoju Elejā, un tur mani visi pazina) to uztvēra ar sapratni, un nekādu šausmināšanos neesmu dzirdējusi. Skolas gados darīju to pašu ko citi un nejutos citādāka. Ar volejbolu nodarbojos gadus četrpadsmit. Tas bija liktenis - gulēju slimnīcā, un kāda meitene mani uzaicināja aiziet uz sēdvolejbola treniņu. Iepatikās. Bez volejbola man būtu grūti iedomāties savu dzīvi - patīk būt domubiedru vidū, sacensties, arī braukt uz sacīkstēm. Strādāju Jelgavas gaļas kombinātā, kur mani ļoti atbalsta. Uz treniņiem braucu ar mašīnu, un no pāris stundām sporta zālē gūstu tik daudz labu emociju. Arī man ir bērniņš un vīrs.

Diāna:

- Man ir tikai astoņpadsmit gadu, kāju zaudēju četru gadu vecumā - pakļuvu zem vilciena. Volejbolā nokļuvu nejauši. Pirms diviem gadiem Žanna mani ieraudzīja protezēšanas centrā un vēlāk teica, ka esot sapratusi - tu esi mūsējā. Man atvērās jauna pasaule, jo skolā biju atbrīvota no sportošanas, un domāju, ka mana vieta ir sportisko aktivitāšu maliņā. Nevarēju pat iedomāties, ka mēs varam sacensties, spēlēt tik azartisku spēli, braukt uz sacensībām. Visi saka: mans raksturs mainījies, jo biju kautrīga, stāvēju it kā maliņā. Man tagad ir labi.

-    Trīs dažādas meitenes, trīs vienādi stāsti - par vietu dzīves laukumā.