twitter facebook instagram

Ritvars, kas var!

25.Dec.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
333
Ritvars, kas var!

Svarcēlājs Ritvars Suharevs cīnās ne tikai ar kilogramiem, bet arī ar pretinieku gadiem. Lai gan pašam ir vien astoņpadsmit, oktobrī Albānijā viņš kļuva par Eiropas U-20 čempionu. Turklāt divās iepriekšējās sezonās divdesmitgadnieku konkurencē Ritvars izcīnīja Eiropas sudrabu. Pirms tam kļuva par kontinenta čempionu U-17 un U-15 grupā, protams, startējot pie vecākiem puišiem.

“Ja teiktu, ka uz Albāniju braucu tikai pēc zelta, es nedaudz mānītos, jo nepavisam nebiju ideālā formā, taču treneris mani iedrošināja, teica, ka jāsaņemas un viss būs labi,” sarunu ar Sportu Ritvars Suharevs sāk pieticīgā tonī. “Personīgos rezultātus gan nesasniedzu, taču pirmajai vietai pietika. Esmu priecīgs par zeltu, ne tik daudz — par rezultātiem.”

— Esi jau pieradis pie medaļām!?

— Kāpēc tad es trenējos? Par Eiropas medaļām prieks vairs nav tik liels, jo tagad mērķi ir augstāki. Pasaules čempionātā man tik labi negāja, jo paliku vien ceturtais, trešajai vietai zaudēju vienu kilogramu... Nākamgad gribu pacīnīties par zeltu.

Vairāk apmierināts esmu ar astoto vietu Eiropā pieaugušo konkurencē, taču arī tur varēja būt labāk. Šogad jau drīkstēju startēt arī pieaugušo pasaules čempionātā, kurā Rebeka Koha izcīnīja bronzas medaļu, bet treneris mani piebremzēja un teica, ka šāgada mērķi ir izpildīti un par pieaugušo pasauli domāsim nākamgad.

— Kad dzīvoji Dobelē un tikko sāki iet skolā, daudz ko zināji par svarcelšanu?

— Jā, mēs, puikas, visu zinājām par Viktoru Ščerbatihu, par viņa uzvarām. Puikas lauzās, lai tiktu uz svarcelšanas treniņiem. Es arī sapņoju viņu ieraudzīt, jo Viktoru biju redzējis tikai avīzēs. Mans brālis Raivis, kas ir trīs gadus vecāks par mani, sāka trenēties svarcelšanā (viņš gan ātri aizgāja no svarcelšanas, kaut gan viņam talants bija lielāks) un paņēma mani līdzi uz svarcēlāju treniņu... peldēšanā. Tur es pirmo reizi redzēju Viktoru, citus īstos svarcēlājus — uh, kādi milzīgi! Tad man bija vien astoņi gadi.

Treneris Jurijs Andruškevičs (Ščerbatiha trenera Eduarda Andruškeviča brālis) mani ievēroja un uzaicināja uz treniņiem. Sākumā stieni mums nemaz nedeva, visādi vingrinājumi, spēles, bija jautri ar draugiem. Man tas nelikās ļoti nopietni, taču — kad sākām strādāt ar svariem un kaut ko jau sapratu par paceltajiem kilogramiem, situācija mainījās. Kad nokavēju kādu treniņu, Viktors bija dusmīgs un teica, ka tā nevar, ja gribu pēc pāris gadiem kļūt par čempionu. Atceros, ka viņš un treneris Eduards brauca pie manis uz mājām, lai novērstu manu treniņu kavēšanu. Toreiz vēl nedomāju, ka svarcelšana kļūs par manu dzīves aizrautību un reizē darbu.

— Kad nonāci pie šādas atziņas?

— Kad parādījās pirmie rezultāti, sāku apjaust, ka viss, ko tu dari treniņos, ikdienā, vēlāk ietekmē tavus rezultātus. Jo vairāk dari, jo vairāk iespēju paveras. Mums treniņos viss ir ļoti stingri, un nav svarīgi, vai esi čempions vai tikko sāc. Iespējams, ka man palīdz tas, ka pēc rakstura esmu tāds, kas, kaut ko darot, visu grib izdarīt līdz galam un no sirds.

Spēks, ar ko daudziem saistās svarcelšana, vēl neko nenozīmēs, kāds tur puišelim spēks... Ļoti svarīgs ir ātrums, tehnika, eksplozija. Spēku jau var uztrenēt viegli, bet pareizi likt to lietā ir daudz grūtāk.

Vēl svarīgs ir dienas režīms, pareiza pārtika, tam jāseko ļoti stingri. To mums sevišķi aizrāda Viktors, nedod, Dievs, ēst snikerus vai dzert kokakolu!

Vasarā, kad nav jāiet skolā, mums 7.50 ir rīta rosme, tad desmitos pirmais treniņš, pēc kura noteikti trīs stundas jāatpūšas, jāguļ. Nedrīkst nekur apkārt staigāt, tikties ar draugiem. Tad vakara treniņš, vakariņas, pēc tam vēl viegls vakara treniņš, un tad treneris liek mācīties. Ar mācībām mums ir ļoti stingri, treneris visam seko, un sliktas atzīmes nedrīkst būt. Tas nav viegli, jo slodze ir pamatīga, pēc tādas neko citu darīt negribas. Treneris man reizē ir arī kā tētis, kā draugs, un bez viņa es nebūtu nekas. Vismaz svarcelšanā.

— Kur jūs Ventspilī dzīvojat?

— Mēs dzīvojam kopmītnēs, kas nav tālu no treniņu vietas. Apstākļi mums ir ļoti labi. Starp citu, Rebeka Koha, kas pati ir ventspilniece, arī dzīvo kopmītnēs. Treniņu nometņu laikā vecāki brauc tikties ar viņu, nevis Rebeka iet uz mājām. Desmitos vakarā mums ņem nost arī mobilos telefonus... 22.30 jāizslēdz gaisma un jāguļ. Tāds ir mūsu režīms.

— Vai jaunam puisim tas neliekas apgrūtinoši? Kur paliek draugi, tusiņi?

— Sākumā likās grūti, kam tas viss tev vajadzīgs?! Jaunība paies, un neko nebūsi izbaudījis... Bet tad tu padomā un saproti, kāpēc tas viss ir jādara. Ja gribi ko nopietnu sasniegt, citādi nevar.

Kad atslodzes laikā esi brīvāks, tad nemaz īsti nezini, ko darīt, jo viss, kas ārpus sporta, liekas neinteresants. Arī tad, kad aizbraucu uz Dobeli, uz mājām, ātrāk gribas atpakaļ uz Ventspili, kur viss ir pierasts, pazīstams. Jau sesto gadu dzīvoju Ventspilī un domāju, ka labāki apstākļi mums nemaz nevar būt.

— Treneris arī dzīvo kopmītnēs?

— Trenerim ir dzīvoklis tieši blakus kopmītnēm, viņš visu laiku ir mums blakus. Viņam ir vislielākā loma mūsu rezultātos. Domāju, ka Eduards ir viens no pasaulē labākajiem svarcelšanas treneriem, viņš mums ziedo visu, tāpēc nekad pat nemēģinu viņu pievilt. Ļoti daudz palīdz arī Viktors, kas svarcelšanu pazīst caurcaurēm.

— Vai ar treneri reizēm domas neatšķiras, piemēram, par kādu vingrinājumu, sākuma svaru sacensībās?

— Nē, treneri es nekad neapšaubu, jo viņš noteikti visu zina daudz labāk. Reizēm es varu pateikt, ko jūtu, darot to vai šito, bet nekad nemēģinu iebilst, jo citādi nevar — neticēsi trenerim, tad neko arī nesasniegsi. Vai es to gribu?...

— Svarcelšana no malas liekas diezgan monotona nodarbe, it sevišķi treniņi. Reizēm neapnīk?

— Nē, mums ir sava pasaule, kas nepavisam nav apnicīga. It sevišķi tad, kad sāc saprast, kas jādara, lai rezultāti augtu.

Katrs jauns rekords liek sniegties pēc jauniem rezultātiem. Tā ir nepārtraukta dzīšanās pēc katra kilograma. Tāpat ir svarīgi izrēķināt tā, lai tev katrs no sešiem mēģinājumiem būtu veiksmīgs. Reizēm tā ir ļoti gudra taktiska spēle, kurā es vienmēr cenšos klausīt treneri. Reiz pasaules čempionātā otrajā veidā — grūšanā — es ietiepos un pirmo mēģinājumu sāku ar pārāk lielu svaru. Bija labi gājis raušanā, un jutos baigi stiprs un pārliecināts. Nekā — sanāca čiks un dabūju nullīti. Treneris bija ļoti dusmīgs, un es tādus eksperimentus vairs netaisu. Treneris vienmēr saka — pirmajam mēģinājumam jābūt pārliecības nostiprināšanai. Nav svarīgi, ar cik tu sāc, svarīgi ir — ar cik tu beidz. Zelta likums.

— Tu vēl audz un veidojies. Vai domā par nākamo svara kategoriju?

— Garumā vairs neaugu — pie 1,70 m laikam turēšos. Tāpat gribu palikt 77 kg kategorijā, jo ar manu augumu startēt pie 85 kg smagajiem nebūtu īsti prātīgi — cik garš, tik plats.

— Vai svara dzīšana sagādā problēmas?

— Par problēmām es tās nesauktu. Sportā, kur viss notiek svara kategorijās, tas ir tikai normāli, ka pirms svēršanās tu ievēro diētu (nekādi saldumi, kečupi, majonēzes), centies maksimāli nesāpīgi nodzīt svaru līdz vajadzīgajiem kilogramiem. Reizēm man jānodzen pieci kilogrami, un tas nemaz nav tik grūti. Pirts, speciālas termojostas sviedrēšanai... ar visu var tikt galā. Kategoriski aizliegts lietot ķīmiskas vielas svara nodzīšanai. Tas tiek pielīdzināts dopingam.

— Svarcelšana saistās ar dopinga lietošanu, daudzu valstu sportisti tiek diskvalificēti. Ir bijušas aizdomas par kādu konkurentu netīrajiem darījumiem?

— Tas nav mans pienākums kādu ķert vai apsūdzēt. Jā, dažreiz liekas, ka izskatās aizdomīgi, bet tāpēc ir dopinga kontrole, kas mūsu sporta veidā ir ļoti stingra. No malas grūti pateikt, jo vāji sportisti dopingu nelieto, un tad nepateiksi, vai viņš ir ļoti spēcīgs vai kaut kas neatļauts viņam palīdz. Reizēm ir žēl, ka patiesi talantīgus un slavenus sportistus noņem no sektora, jo viņu panākumi iedvesmojuši daudzus. Tā pirms Rio diskvalificēja slavenu kazahu — divkārtēju olimpisko čempionu, kas tomēr bija iedvesmojis tik daudzus pievērsties svarcelšanai, bija atzīts un godāts. Tad es nesaprotu, vai ir vērts tik smagi un neatlaidīgi trenēties, lai riskētu un izmantotu neatļautus paņēmienus. Es pat aptiekā bez konsultācijas neko nepērku, lai muļķības dēļ neiekristu un visu sasniegto neaizlaistu vējā. Ja mēs tik daudz varam sasniegt godīgā cīņā, kāpēc nelietīgi mānīties? Nekad neesmu domājis par kaut kādiem palīglīdzekļiem.

— Ko teiksi par Rebekas Kohas izcilo sasniegumu?

— Rebeka man ir laba draudzene — kopā esam tik daudz paveikuši. Man liels prieks, ka viņa tikusi tik augstu. Tas ir pelnīti, jo viņa ir ļoti mērķtiecīga, visu pakļauj sportam. Viņa morāli ir ļoti spēcīga. Televīzijas pārraidēs no pasaules čempionātā es redzēju, cik ļoti viņa koncentrējusies, cik apņēmīgi dodas uz paaugstinājumu. Viņa ir arī skaista meitene. Pēc Rebekas panākumiem Ventspils meitenes arvien vairāk nāk pieteikties svarcelšanā, un domāju, ka zudīs uzskats, ka svarcelšana nav meiteņu padarīšana.

— Vai savu dzīvi esi sadalījis pa posmiem — jauniešu, junioru, pieaugušo gadi?

— Es tā nedalu, jo visam jānotiek pakāpeniski, kaut gan man visu laiku jāstartē pie gados vecākiem sportistiem. Tas varbūt nav slikti, jo ātrāk iepazīstu tos, ar kuriem tikšos pieaugušo sacensībās. Visu laiku gribas ātrāk būt pieaugušam un sacensties visstiprāko konkurencē.

Šobrīd nedomāju, cik ilgi startēšu, domāju, ka sportošu tik ilgi, cik varēšu, kamēr vien augšu meistarībā.

— Tavs mērķis ir startēt jau 2020. gada olimpiskajās spēlēs Tokijā?

— Protams, visciešākais mērķis. Tas nebūs viegli, jo saprotu, ka Latvija kā komanda ceļazīmi neiegūs, jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem un individuāli jāiekļūst laikam labāko septiņniekā vai astoņniekā. Pagaidām pēc personīgajiem rezultātiem es tur vēl netieku, bet tik daudz nemaz vairs nav jāpieliek. Vēl ir divi gadi laika, un es darīšu visu, lai to paveiktu.

Kaut gan jau tagad kļūst arvien grūtāk palielināt rezultātus. Vairāk jādomā par tehniku, spēks nav tik svarīgs. Mums treneri ir ļoti labi, un mūsu tehniku uzteic visās starptautiskās sacensībās.

Jābūt arī pareizai domāšanai. Ir tādi, kas treniņos ceļ daudz, bet sacensībās uztraucas un nevar savākties. Man arī pagaidām vēl vienmēr neklājas tikai gludi, raksturs vēl jānorūda. Man ir, kur augt!

 

Ritvars SUHAREVS

Svarcēlājs, skolnieks

Dzimis: 1999. gada 11. janvārī Dobelē

Izglītība: Dobeles pamatskola, Ventspils 6. vidusskolas 12. klases skolnieks

Augums, svars: 170 cm, aptuveni 80 kg

Sporta gaitas: ar svarcelšanu nodarbojas kopš astoņu gadu vecuma

Personīgie rekordi: (svara kategorijā līdz 77 kg) raušanā — 158 kg, grūšanā — 190 kg, divcīņā — 340 kg

Treneri: pirmais trenerisJurijs Andruškevičs, tagad Eduards Andruškevičs, palīdzot Viktoram Ščerbatiham

Lielākie sasniegumi: Eiropas čempions U-20 (2017. g.), Eiropas vicečempions U-20 (2016. un 2015. g), Eiropas čempions U-17 (2015. un 2014. g.). Eiropas čempions U-15 (2013. g.), pasaules vicečempions U-17 (2015. g.), 8. vieta Eiropas pieaugušo čempionātā (2017. g.)

Vaļasprieks: zīmēšana, kino

Autori: 
Juris Bērziņš Soms