twitter facebook instagram

Ronalds Arājs 2

22.Jūn.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
339
Ronalds Arājs 2

Sprintera Ronalda Arāja sporta karjeras augstākais sasniegums ir Latvijas rekords 100 m sprintā (10,18), starts olimpiskajās spēlēs Pekinā, dalība vairākos pasaules un Eiropas čempionātos, universiādē. Kopš 16 gadu vecuma viņš mācījās ASV, tur kļuva par bakalauru, bet Latvijas Universitātē ieguva maģistra grādu. Pēc sporta karjeras beigšanas 2015. gadā Arājs strādāja bankā, tad starptautiskā audita firmā, bet 2017. gada decembrī atgriezās vieglatlētikā un kļuva Par Latvijas Vieglatlētikas savienības izlašu direktoru.

Ar Ronaldu Arāju tiekamies viņa darbavietā — kabinetā, kas piekrauts ar Latvijas izlašu tērpiem, blakus nagleņu kārbām — kastes ar kausiem, kuri vēl jāizcīna, dzeramā ūdens pudelīšu kalni…

— Vēl nesen pats startēji Latvijas izlases formā. Vai skrejceļā sasniedzi visu, par ko sapņoji?

— Ne tuvu tam. Sapņoju un zinu, ka varēju sasniegt daudz vairāk, taču mans ķermenis ik pa brīdim atteica visdažādāko savainojumu dēļ, ieskaitot Ahilleja cīpslas plīsumu Eiropas čempionāta finālā. Bet medaļa toreiz bija tik tuvu...

Vairākkārt atgriezos un mēģināju atkal un atkal, gatavojos olimpiskajām spēlēm arī bobslejā, taču nebija lemts. Toties ieguvu vairākas augstākās izglītības, nodibināju ģimeni, audzinu divus bērnus, esmu redzējis pasauli.

— Tu esi diplomēts biznesa speciālists, esi strādājis arī šajā jomā, kā notika tava atgriešanās vieglatlētikā — tiesa, pavisam citā statusā?

— To var saukt par nejaušību, bet pērnā gada rudens pusē dzirdēju, ka no izlašu direktora amata atvadās mans treneris Edvīns Krūms. Biju neizpratnē, jo Edvīnu visi cienīja, viņam šis amats bija kā radīts, un pēkšņi...

Brīvā vieta mani ieinteresēja, vakarā pat nevarēju aizmigt. Tikos ar Edvīnu un pajautāju — kādam jābūt tavam pēctecim? Treneris atbildēja pavisam vienkārši — tādam kā tu! Tas iedrošināja, tikos ar prezidenti Inetu Radēviču, ģenerālsekretāru Dmitriju Miļkeviču (pirms Krūma arī viņš bija izlašu direktors), visu pārrunājām. Nedomāju, ka visu izšķīra tas, ka bijām cīņubiedri skrejceļā, taču pozitīvu atbildi saņēmu pavisam drīz, kaut gan konkurentu uz šo posteni netrūka. Tā decembrī sāku strādāt par izlašu direktoru. Nenožēloju, jo darbs ļoti patīk, turklāt vienmēr esmu bijis ļoti komunikabls, man patīk risināt nestandarta jautājumus, būt mobilam.

— Kādi ir tavi pienākumi?

— Manā atbildībā ir viss, kas saistīts ar izlašu sagatavošanu čempionātiem, lielām sacensībām. Sākot ar inventāru, biļetēm, pieteikumiem... Liekas, ka šajā pusgadā pa telefonu esmu runājis vairāk nekā visā mūžā. Esmu tāds starpposms starp vadību un sportistiem.

Mans padoms nepieciešams arī izlases galīgā sastāva noteikšanai. Tagad pat — esam grūta uzdevuma priekšā, jo Eiropas U-18 čempionāta kvalifikācijas normas izpildījuši gandrīz trīsdesmit jaunie sportisti, visi noteikti nebrauks, jo vienā disciplīnā no vienas valsts drīkst startēt tikai divi sportisti. Tad nu mums jānosaka, kurš no kandidātiem šobrīd ir spēcīgāks, stabilāks, no kura varam gaidīt labāku rezultātu. Tie nav tikai tradicionālie šķēpmetēji. Piemēram, ne tik populārajā 400 m barjerskriešanā normatīvus izpildījuši trīs jaunie sportisti. Nebūs viegli vienu atsijāt.

Tāpat rūpīgi jāpārdomā izlases sastāvs Eiropas čempionātam Berlīnē, kas notiks augusta sākumā.

Savu padomu nopietnākos brīžos neliedz arī Dmitrijs, reizēm piezvanu arī Edvīnam, kurš šajā amatā bijis divreiz. Uz priekšu tiekam raiti.

— Vai netraucē tas, ka ar dažiem izlases sportistiem vēl nesen pats startēji kopā?

— Nē, ar viņiem man pat vieglāk, jo labi zinu, kas sportistam vajadzīgs. Ar jaunajiem arī saprotos. Reizēm tā jocīgi, ka viņi mani uzrunā uz jūs. Respektē. Jūsošanās gan nav obligāta, jo viss tiek darīts, lai iespējami labi sagatavotos ik startam, un uzrunai nav nekādas nozīmes.

— Tu esi nācis no vieglatlētu ģimenes. Tavs tēvs un māte bija sprinteri, arī brālis un māsa. Kāds ir tavs skats uz vieglatlētiku Latvijā?

— Vispirms ir jāatkārto vecā patiesība, ka visa sporta pamatā ir vieglatlētika, tātad tas ir sporta veids, bez kura iztikt nevarēsim nekad.

Ja skatāmies uz mūsu labākajiem vieglatlētiem, arī tur viss kārtībā. Mums ir visai daudz augstas klases sportistu. Cita lieta, ka reti kurā disciplīnā, izņemot šķēpmešanu, līderiem ir sekotāji.

Jaunie aug, sasniedz daudzsološus rezultātus, bet, ieejot junioru gados, pamazām pazūd. Līdz pieaugušajiem jau rindas paliek pavisam tukšas. Žēl, jo sportot reizēm beidz patiešām talantīgi atlēti.

— Kāpēc?

— Kad mazpilsētu vai lauku bērns beidz skolu un pārceļas mācīties uz Rīgu, zūd ierastie apstākļi, vecāku atbalsts. Mācīties, maksāt par dzīvesvietu un iztikšanu materiālajā izteiksmē nav viegli. Nav viegli iedzīvoties arī jaunā treniņu grupā pie nepazīstama trenera.

Joprojām īsti nestrādā saite sports un augstskolas. Pats, trenējoties ASV un mācoties trīs dažādās mācību iestādēs, esmu augsti novērtējis amerikāņu augstskolu atbalstu sportistiem. Mācies, sporto, dzīvo. Bet ne visi grib braukt pāri okeānam. Kā rast viņiem maksimāli lielu atbalstu šeit, pie tā mums daudz jāstrādā.

Nav tā, ka Latvijā visi ir pret studentiem, kas sporto. Pretimnākoši ir gan RTU, gan LU mācību spēki, taču trūkst stingras sistēmas — augstas klases sportista stipendijas, augstskolas atbalsts dzīvesvietas nodrošinājumā. Kad tiekos ar augstskolu pārstāvjiem, klaju noraidījumu neesmu sastapis, bet iespēju ir daudz vairāk. Tās jāprot izmantot.

Vieglatlētu savienība šobrīd nav tik materiāli spēcīga, lai varētu finansiāli atbalstīt daudzsološus sportistus. Kad tādas iespējas radīsies, par to domāsim.

Tas gan nav īsti mans lauciņš, bet savienība daudz strādā, lai sporta karalienei rastos jauni atbalstītāji. Sevišķi svarīgas mums ir aktivitātes bērniem. Arī tikko notikušajā Prezidenta balvā mums bija bērnu programma, kur viņi iepazinās un izmēģināja savus spēkus visdažādākajās disciplīnās. Bērnu aktivitātes vieglatlētikas nākotnē ir ļoti svarīgas. Cerīga liekas mūsu programma Bērnu vieglatlētika.

— Vai treneru sastāvs atjaunojas?

— Nedomāju, ka tas, ka treneru rindās redzu sejas, kuras bērnībā iepazina jau mans tēvs, nodara ko sliktu sporta veidam. Daudzi no viņiem patiesi mīl vieglatlētiku, savu darbu, un bez viņiem šobrīd būtu grūti. Turklāt viņi joprojām sagatavo augstas klases sportistus. Nezinu, vai pasaulē vēl ir kāda tik augstas klases trenere cienījamos gados kā mūsu Valentīna Eiduka. Vesela rinda viņas audzēkņu jau beiguši sportot, bet tagad atkal priecē Anete Kociņa, Patriks Gailums. Viņa tik ļoti izpratusi šķēpmešanas nianses, ka viņas sistēma joprojām lieliski strādā, un gadiem tur nav nozīmes.

Tagad priecājamies par Sindijas Bukšas rekordu, Elvija Misāna tālajiem lēcieniem, un viņus arī trenē ļoti pieredzējusi trenere Mārīte Lūse, kas šajā arodā ir jau četrdesmit gadus.

Protams, ne visi treneri savā garajā mūžā ir atraduši metodes, kas strādā cauri gadiem, tāpēc viņu galvenais uzdevums ir raisīt bērnos un jauniešos mīlestību pret šo sporta veidu, sagatavot tā, lai viņi pēc tam citās rokās turpinātu pilnveidoties. Vecums nav kritērijs.

Ir daudzsološi jaunie treneri, kas seko līdzi jaunumiem sporta veidā, pilnveido treniņu metodes mūsdienu skatījumā. Trenera prasmē aug Artūrs Priževoits Ogrē, Raivis Maķevics Bauskā, Andris Eikens Murjāņos un vairāki citi. Katrs sekmīgs audzēkņa veikums veido arī trenera pieredzi.

— Apnikusi sūkstīšanās par sporta bāzu trūkumu. Tas gan lielākoties attiecas uz Rīgu. Vai mūsdienu vieglatlētikai pietiek vietu, kur trenēties?

— Citās pilsētās stadionu pietiek. Ik pa brīdim rodas jauni. Par to pateicība pilsētu pašvaldībām, kas saprot sporta nozīmi veselīgas sabiedrības veidošanā. Arī mēs visādi cenšamies rast labu kontaktu ar pašvaldībām, un viņi iespēju robežās cenšas palīdzēt saviem sportistiem.

Tagad labi rekonstruēts ir Saldus stadions, kur mēs jau rīkojam nopietnas sacensības. Atjaunots un pārbūvēts tiek Daliņa stadions Valmierā, un tas būs atbilstošs starptautiskajām normām. Turpat būs arī moderna ziemas vieglatlētikas bāze. Nesen manēža tapusi Liepājā.

Rīgā lielākās cerības saistās ar Daugavas stadiona rekonstrukciju. Pēc tribīņu atjaunošanas un divu jaunu uzcelšanas uz vecā seguma celiņa (jauns būs nākamgad) notika starptautiskie Rīgas kausi. Pēc pāris gadiem tur būs lieliska sporta manēža. Pieliekam lielas pūles, lai Rīgā būtu vēl viena ziemas bāze. Tas jau būtu pietiekami, jo nav viegli savākt arī nepieciešamo audzēkņu skaitu ne pilsētās, ne laukos.

Vieglatlētikas treneri sāpīgi joko, ka uz vieglatlētiku nāk tie, kas citur netiek. Tā gluži nav, bet daudzie sporta veidi noteikti to ietekmē. Skaidrs, ka lielāko krējumu nosmeļ hokejs un basketbols, arī futbols, kur vecākiem šķiet, ka viņu atvase reiz pelnīs miljonus. Nezinu, kāda ir statistika, bet cik no viņiem kļūst profesionāļi?

Uz vieglatlētiku nāk tie, kuriem saviem spēkiem gribas gūt panākums, jo šeit nav komandas biedru, uz kuriem var paļauties. Ko paveiksi treniņos, tas arī būs sacensībās. Vieglatlētikā var sākt trenēties, 10—14 gadu vecumā, kad daudzi citi sporta veidi jau ir izmēģināti un radusies atziņa, ka tie nav paredzēti viņiem.

Mums ir daudzas sportistu dinastijas, kurās bērni iet vecāku pēdās. Mani, brāli un māsu neviens speciāli nevirzīja uz vieglatlētiku, tomēr visi skrējām un lēcām. Tāpat kā abi vecāki. Par citiem sporta veidiem nemaz neaizdomājamies.

Jāatzīst, ka apstākļi jaunajiem sportistiem un viņu vecākiem neliekas īsti piesaistoši. Ledus hallēs bērna treniņa laikā tu vari sēdēt kafejnīcā un pat vērot savu atvasi, bet Rīgas Sporta manēžā jāsaģērbjas, lai nenosaltu.

Ceru, ka pēc pāris gadiem situācija būs citāda.

— Vieglatlētika neiznīks?

— Nekad. Iespējams, ka lielo sportistu brīžiem būs vairāk, dažkārt mazāk, bet vieglatlētika kā visu sporta veidu pamats būs vienmēr. Visām sporta spēļu komandām par fizisko sagatavotību galvenokārt atbild bijušie vieglatlēti. Pie mana trenera Edvīna Krūma vasarā trenējas hokejists Mārtiņš Karsums, NHL profesionālis Zemgus Girgensons. Stadionā redz brāļus Kuldas, arī citus. Ja futbolistiem būtu labāka fiziskā sagatavotība, tad arī būtu labāki rezultāti. Staņislavs Olijars tagad strādā ar futbolistiem, lai rūdās. Domāju, ka arī labs šahists rūpējas par savu fizisko sagatavotību, kas balstās uz vieglatlētiku.

Savā un visas Vieglatlētikas savienības darbā redzu loti lielas izaugsmes iespējas. Mūsu nav daudz, vien septiņi cilvēki, bet visi esam uz viena viļņa, jo darām kopīgu darbu.

— Vai paša fiziskajām nodarbēm atliek laika?

— Man vienmēr, arī aktīvas skriešanas laikā, patikušas nodarbības svaru zālē. Ne tikai cilāt svarus un veidot muskuļus, bet staipīties, skriet, mīt pedāļus. Tas viss ir vajadzīgs, lai uzturētu sevi pienācīgā formā. Kad vienu brīdi pēc sporta gaitu beigšanas mazliet palaidos, tad no sava kaujas svara (87 kg), ātri nonācu līdz centneram plus... Nebija ekonomiski katru gadu pirkt par izmēru lielāku apģērbu.

Tagad trenējos piecas reizes nedēļā. Ceļos 5.20, tad vingrošanas klubs, duša un uz darbu. Nav tā, ka sēžu ofisā no deviņiem līdz sešiem, jo darbs nav tikai pie telefona un rakstāmgalda, sacensības notiek brīvdienās, sezonā — gandrīz katrās.

Brīvos brīžus pavadu ar ģimeni. Man ar sievu Andželiku ir divi bērni — sešus un divarpus gadus veci, visu brīvo laiku pavadu ar viņiem. Sieva man ir Amerikas meksikāniete, un ģimenē runājam divās valodās — angliski un latviski. Bērni tāpat — ar māti angliski, ar mani — tikai latviski. Ceru, ka rudenī Andželika sāks strādāt, jo prot arī latviešu sarunu valodu.

Esam apmierināti.

 

Ronalds ARĀJS

Latvijas Vieglatlētikas savienības izlašu direktors, Latvijas rekordists 100 m skrējienā

Dzimis: 1987. gada 29. novembrī Tukumā

Augums svars: 183 cm, 90 kg plus (sporta gaitās 87 kg)

Izglītība: Tukuma Raiņa 1. vidusskola, Rīgas 6. vidusskola, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, ASV — Corando High School, El Paso, Texas, Cathedral Hugh School, El Paso, Texas, UTEP university of Texas at El Paso (bakalaura grāds ekonomikā), Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības fakultāte, maģistra grāds starptautiskajā ekonomikā un biznesa vadībā

Sasniegumi sportā: Latvijas rekordists 100 m — 10,18 (2011. g.), 48. vieta 200 m olimpiskajās spēlēs Pekinā (2008. g.), dalība Eiropas un pasaules čempionātos

Labākie rezultāti: 60 m (telpās) — 6,68, 100 m — 10,18 (Latvijas rekords), 200 m — 20,75

Treneri: pirmais treneris Maigonis Pūliņš, Jānis Gailišs, Valentīna Gotovska, Vladimirs Stepanovs, Edvīns Krūms, ASV — Bobs Kitčens, Leo Setls, Endrū Tainss, cauri gadiem — tēvs Ronalds Arājs

Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Andželika, meita Annabella (6,5), dēls Ronalds Henrijs (2,5)

Vaļasprieks: laiks ar ģimeni

Autori: 
Juris Bērziņš Soms