twitter facebook instagram

Sabīnes basketbola elements

17.Jūn.2010 - Portāla Administrators

Numurs: 
213
6-Niedola-CERIIBA-1[1].jpg

Vienmēr ir prieks
par uzvaru, par izšķirošā brīdī iemestu grozu, taču vēl lielāks gandarījums ir
tad, ja kāds novērtē tavu sniegumu par ilgākā laika posmā paveikto. Nesen
Voldemāra Baumaņa (Latvijas izlases treneris, kura vadībā mūsu vīriešu komanda
1935. gadā kļuva par Eiropas čempioniem) piemiņas balvu Jaunatnes laureāte basketbolā saņēma Latvijas basketbola līgas
pēdējo divu gadu rezultatīvākā spēlētāja liepājniece Sabīne Niedola.

 

 

Sabīne
tikko beigusi Liepājas 15. vidusskolu un gatavojas startam Eiropas čempionātā
U-20, kas jūlija vidū sāksies viņas dzimtajā pilsētā, viņa ir uzaicināta
Latvijas pieaugušo izlasē, maijā parakstījusi profesionālas spēlētājas līgumu
ar franču komandu Nantes Reze basket.
Notikums seko notikumam.

- Vai vari
atcerēties, kad pirmo reizi ieraudzīji basketbola bumbu?

-
To grūti pateikt. Droši vien man bija pāris gadu, jo mans tētis jaunībā arī
spēlēja basketbolu, vēlāk gan vairāk nodarbojās ar ūdenstūrismu, bet amatieru
līmenī spēlēja ilgi.

Atceros,
ka tētim gāju līdzi uz Liepājas čempionāta mačiem, skatījos, kā basketbolu
spēlēja mana vecākā māsa, tā ka esmu uzaugusi sporta zālē.

Pirmajā
klasē skolā ar nepacietību gaidīju, ka pie ziņojuma dēļa tiks uzlikts
paziņojums par uzņemšanu basketbola grupā. Sagaidīju un tā jau 12 gadus esmu
basketbolā. Jāteic, ka ne reizi neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos šo sporta
veidu, jo vienmēr ar prieku esmu gājusi uz treniņiem, braukusi uz sacensībām.

- Kādi bija pirmie
treniņi?

-
Skaidrs, ka mēs gribējām tikai vienu - uzreiz spēlēt, bet trenere Ināra Biciņa
sākumā mūs turēja tālu no bumbas. Kas tikai nebija jādara - spēlējām visu ko - namiņi deg, sasalšanu, klusos telefonus -
un tikai vēlāk, kad radās koordinācija un savu kustību apjausma, ķērāmies pie
basketbola bumbas.

Pamazām
tiku līdz spēlēšanai. Bija viena no garākajām savu vienaudžu vidu, tāpēc uzreiz
sāku spēlēt zem groza. Tagad ar saviem 1,82 metriem (reizēm gan izstiepjos līdz
1,84) vairs neesmu garākā, bet turpinu spēlēt kā ceturtais numurs zem groza,
cīnos ar divmetriniecēm, kaut arī vairāki treneri teikuši, ka pienācis laiks
atkāpties no groza un spēlēt kā trešajam numuram. Interesanti, ka spēle zem
groza man vienmēr sanākusi tīri dabiski un speciāli neesmu tam gatavota,
vienkārši ļoti gribējies izcīnīt bumbu.

Droši
vien tas būs jādara, domāju, ka mana pieredze zem groza, cīņa par atlēkušajām
bumbām, noderēs arī šajā pozīcijā. Protams, tas prasīs lielu pašdisciplīnu, būs
jāuzlabo arī individuālā meistarība, dribls, metieni no tālākas distances. Interesanti,
ko man liks darīt treneris Francijā, kur viņš redzēs manu vietu...

- Tu esi spēlējusi
visās Latvijas izlasēs, sākot ar U-14 un beidzot ar pieaugušo komandu, pirmā
reize Latvijas izlasē bija satraucoša?

-
Jā, dažās izlasēs pat vairakkārt, jo pēc noteikumiem gada laikā es varu spēlēt
divās dažādu vecumu valsts izlasēs, tāpēc man bieži iznāca spēlēt arī pie
vecākām meitenēm.

Atceros
pirmos braucienus uz Rīgu, kas mums, mazajām Liepājas meitenēm, bija satraucošs
piedzīvojums. Liels bija mans pārsteigums (jo pirms tam visās atlases spēlēs
zaudējām), kad trenere Daiga Jansone uzaicināja mani gatavoties Baltijas kausa
izcīņai U-14 komandas sastāvā. Izturēju konkursu starp 30 meitenēm un startēju
turnīrā.

Vēlāk
trenere mani paņēma savā komandā līdzi uz turnīru Francijā. Toreiz pat prātā
nenāca, ka tagad Francijā atgriezīšos kā profesionāla spēlētāja!

- Tavās izlašu
gaitās ir bijuši daudz treneru, vai kāda trenera dotie uzdevumi tevi ir īpaši
saistījuši?

-
Nevaru tā teikt, jo esmu spēlētāja un man jāpakļaujas jebkuram trenerim. Cik
varu, tik ņemu no katra. Jauniešu gados esmu spēlējusi pie savas pirmās
trenerītes, tad izlasēs pie Daigas un Ziedoņa Jansoniem, Mudītes Zanderes,
Nikolaja Romaņenko, Aivara Vīnberga, Līvijas Alpes-Lūkas (viņa arī tagad bija
mana trenere Liepājas Metalurgā).
Protams - katrs basketbolu redz mazliet citādi, un esmu centusies mācīties gan
basketbolā, gan arī ārpus tā.

Domāju,
ka tā bija laba skola, jo basketbolā tu uzklausi trenera domas, bet centies tās
īstenot pati. Visu nosaka tavs risinājums, pašas varēšana. Domāju, ka neviens
treneris uz mani nav īpaši apvainojies, ja šo to esmu darījusi pēc savas
izpratnes. Katrā ziņā man vienmēr patikuši treneri, kuri ir stingri savās
prasībās, zina, ko grib panākt, un viņu dažkārt asie uzsaucieni mani nekad nav
īpaši satraukuši, jo spēju vairāk uzklausīt to, ko uzskatu par pamatotu un
lietderīgu. Ir lietas, kuras es laižu gar ausīm.

- Izlasē tev nekad
nav pārmetuši individuālismu, jo savā dzimtajā komandā Liepājā neapšaubāmi esi
līdere un visa spēle notiek caur tevi, tur arī tie trīsdesmit četrdesmit punkti
vai katrā spēlē?

-
Nē, jo es ļoti labi saprotu atšķirības starp komandām. Necerēju, ka Latvijas
pieaugušo izlasē, kur spēlēju jau 2009. gada Eiropas čempionātā Liepājā un
Rīgā, treneris Ainārs Zvirgzdiņš mani uzreiz liks pamatsastāvā, jo tas ir pārāk
nopietni, lai viņš atteiktos no pārbaudītām, sev labāk zināmām spēlētājām.
Vieta komandā man bija jāizcīna, un domāju, ka man atvēlētājā laikā es izdarīju
gandrīz visu, ko varēju.

Tāpat
tagad neesmu sasapņojusies par Franciju. Cik man zināms, viņu treneris Bufārs
ir stingrs un prasīgs, un man būs jāpierāda, ka līgums nav noslēgts velti.
Tāpat tur spēlē pieredzējušas un spēcīgas basketbolistes, kuras neko nezina par
maniem gūtajiem punktiem kaut kādā Latvijas čempionātā.

Vienmēr
esmu domājusi, ka tas, ko daru un esmu izvēlējusies, ir jāveic pēc labākās
sirdsapziņas. Es nekad necenšos daudz solīt, prognozēt. Ja neizdodas, tad rodas
liela vilšanās un tevi var uzskatīt par lielībnieci.

Tāpēc
liels bija prieks, kad 2008. gadā uzvarējām Eiropas čempionātā B grupas U-18
konkurencē. Togad bijām tik stipras, ka būtu varējušas sekmīgi pacīnīties arī A
grupā.

- Nākammēnes jums būs
iespēja to pierādīt Liepājā, Eiropas U-20 meistarsacīkstēs. Kā zināms, pērn
(gan bez tevis, jo spēlēji pieaugušo izlasē) mūsējās izcīnīja bronzas medaļas.
Tēmējat augstāk?

-
Jau teicu par prognozēm - neko negribu solīt, bet cīnīsimies. Pēc pirmajiem
koptreniņiem jau redzu, ka esam spēcīgas. Man kā liepājniecei patīk, ka spēlējam
savās mājās. Jau pirms diviem gadiem, kad Liepājā notika Eiropas čempionāta
grupas spēles, jutu īpašu pacilātību un gribējās izdarīt visu, ko varu.

- Jūsu komandas
kandidātu pulkā daudzas meitenes mācās un spēlē ASV. Vai jūti kādu atšķirību
viņu spēles manierē?

-
Neteikšu, ka atšķirību, bet uzreiz var just, ka viņas ļoti augušas fiziskajā
sagatavotībā, kļuvušas atlētiskākas, atsperīgākas. Mums ir ļoti spēcīgs treneru
korpuss - galvenais treneris Mārtiņš Zībarts mūs pirms diviem gadiem aizveda
līdz zeltam U-18 konkurencē B grupā, viņam palīdz Mudīte Zandere, izlasi
konsultē Gundars Vētra.

- Pienākusi reize
pastāstīt par tavu Amerikas pieredzi. Dzirdēja runas, ka tu neesot varējusi
iedzīvoties Amerikā...

-
Ne gluži tā, bija daudz sarežģītāk. Pērnā gada vasarā es spēlēju AAU vasaras
līgā Filadelfijas Belles komandas
sastāvā, kur tika uzaicinātas arī labākās Eiropas basketbolistes (Sabīne bija
arī kandidāte uz Eiropas gada jaunatnes basketbolistes titulu. - red.)


bija milzu pieredze un liela slodze reizē, jo īsā laikā mēs aizvadījām daudz
spēļu. Patīkami, ka dzirdēju labas atsauksmes par savu spēli, kaut gan sākumā
bija grūti iejusties, jo tur meitenes darbojas pavisam citādi. Pirmām kārtām
jau daudz fiziskāk, ar lielāku pašpārliecinātību. Varbūt viņas nemaz nebija tik
tehniskas, bet nekautrējās mest uz grozu, tiklīdz radās pirmā izdevība, mēs
kaut kā visu cenšamies novest līdz drošam metienam, vairāk atdot piespēles.

Amerikā
atgriezos oktobrī, kad iesaistījos Rotary
apmaiņas programmā un dzīvoju amerikāņu ģimenē. Tobrīd īsti nebiju sapratusi,
ka šī programma vairāk vērsta uz mācīšanos, nevis nopietnu basketbola
spēlēšanu. Turklāt, vidusskolu beidzot, es nesaņemtu diplomu, kuru atzītu
Latvijā un ar kuru es varētu mēģināt iestāties ASV augstskolā. Tātad man būtu
vēlreiz Latvijā jāiet 12. klasē un tikai tad es varētu atgrieztos Amerikā.
Izlēmu, ka atgriezīšos mājās un pabeigšu savu vidusskolu, jo negribēju izniekot
divus gadus. Turklāt liepājnieki man ļoti nāca pretī, un es nevaru būt
nepateicīga.

Amerikā
bija iespējas redzēt arī divas profesionālās WBA līgas spēles. Tas bija
iespaidīgi, bet tā īsti nejutu, ka gribētu tiekties uz šo līgu, tāpēc ar prieku
pieņēmu iespēju spēlēt spēcīgajā Francijas līgā. Turklāt Nantes komanda tikko
izcīnīja vietu Eiropas FIBA kausu izcīņā. Francija mājām tomēr ir tuvāk nekā
ASV, jo tik ilgi uzturēties svešā zemē es negribētu.

Tiesa,
Amerikas un visādi citi aģenti, treneri vēl nerimstas un ik pa brīdim saņemu
kādu piedāvājumu. Virs neatbildu, jo esmu izvēlējusies.

- Latvijā negribēji
palikt?

-
Bija interese par mani no Cēsu, TTT komandas puses, bet līdz konkrētām sarunām
nenonācām. Turklāt mums te viss tik ātri mainās, ka sezonas sākumā neesi droša
par nodrošinājumu turnīru finišā.

Domāju,
ka spēlēt Francijā man būs laba skola. Līgums man ir uz gadu, un tad skatīšos,
ko esmu paveikusi un darīšu tālāk.

- Vai pati nedomā
studēt tālāk?

-
Pagaidām to esmu nolikusi maliņā, par to domāšu vēlāk, iespējams, ka mācīšos
neklātienē. Ja man reiz ir iespēja par savu aizraušanos - iespēju darīt to, kas
man patīk - saņemt arī materiālu atlīdzību, tad tā ir jāizmanto. Neteikšu,
ka naudai būtu izšķirīga nozīme, jo tagad, jaunībā, es vairāk gribu tikt
laukumā, nevis saņemt labu algu un sēdēt uz rezervistu soliņa. Varbūt
trīsdesmit gados, kad būšu pieredzējusi un rūdīta, domāšu citādi.

- Cik ilgi domā
spēlēt?

-
Īpaši par to nedomāju, jo viss atkarīgs no tā, kā man veiksies, kāda būs
veselība. Pagaidām nekādas īpašas traumas mani nav mocījušas, ceru, ka varēšu
spēlēt ilgi.

- Vai mūsu valsts
komandā ir meitenes, kurām gribētu līdzināties?

-
Es to tā nenosauktu, jo katra spēlētāja ir personība, kuru atdarināt nav
iespējams. Protams, ka izcila spēlētāja ir Anete Jēkabsone-Žogota. Skatījos, ar
kādu atdevi viņa trenējas, cik mērķtiecīgi izpilda jebkuru vingrinājumu. Apbrīnoju
Ievas Tāres cīņassparu, pašaizliedzību. Pieaugušo izlasē vispār ļoti centos
visu uztvert, jo pieredzējušās meitenes bija pretimnākošas, visu parādīja un
izstāstīja. Nejutos kā konkurente uz vietu sastāvā, bet komandas biedrene.

Ar
Sabīni viegli runāt. Ne miņas no jaunas zvaigznītes sindroma, par visu viņa
runā ļoti pozitīvi, apņēmīgi un pārliecināti. Kaut arī sporta gaitās līdz šim
ļoti veicies un gandrīz visās komandās viņa ir bijusi līdere, palika
pārliecība, ka meitene ļoti labi saprot, ka tagad, pieaugušo gaitas sākot, ir
ļoti daudz jāstrādā, lai turpmāk basketbola laukumā būtu tikpat sekmīga.
Runājot par talantu, Sabīne tikai atmet ar roku - talantīgas esot daudzas,
galvenais ir darīt to, ko māki, un censties sevi nemitīgi pilnveidot. Tikai
progress visos basketbola elementos var nodrošināt sekmīgu profesionālu
izaugsmi.

Ar
siltu vārdu Sabīne piemin savu Liepājas treneri Līviju Alpi-Lūku, kura vienmēr
mācījuši, ka tev jājūt ik vieta laukumā, pie groza un vienmēr jāmet ar
pārliecību, ka iemetīsi.

Sabīnei
vēl daudzas bumbas jāiemet.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

 

Sabīne NIEDOLA

Basketboliste

Dzimusi: 1991. gada 29. aprīlī
Liepājā

Augums: 182 cm

Basketbolā: no 7 gadu vecuma

Spēlējusi: Liepājas sporta
skolā, Liepājas Metalurgā, Latvijas
izlasēs U-14, U-16, U-18, U-20,valsts pieaugušo izlasē, Eiropas U-18
simboliskajā izlasē, turnīros ASV Filadelfijas Belles sastāvā, tagad profesionālās Francijas komandas Nantes Reze baskiet komandas spēlētāja

Vaļasprieks: ūdenstūrisms,
aktīva atpūta dabā