Salauztās kārtis

Jānis dzīvo savās lauku mājās Reinfeldos, Sēlijas nostūrī, nodarbojas ar lopkopību, slauc divas govis, audzē bulli, un sastrādātās rokas liecina par ikdienas darba smagumu. Re, kāds zilums. Bullis no ķēdes norāvās - Jānis rāda plaukstu. Par kārtlēkšanu sākumā runā atturīgi un atraisās tikai pamazām. Mēs kādreiz bijām treniņbiedri, un saruna notiek trenera Tālivalža Budēviča mājās (Jānis treneri joprojām uzrunā uz jūs), kurš dzīvo turpat, tikai pāris kilometru attālumā.
- Kāpēc izvēlējies kārtslēkšanu?
- Patika lidot (smejas) un krist. Jau bērnībā laukos liku latiņu, nu, kādu tur latiņu - lielām puķēm griezu nost kātu (kā to puķi sauc, nezinu, bet saulspuķes tās nebija). Ar nomizotu koku lēcu savus metrus divus. Varēju lēkāt stundām ilgi, citreiz tumsā pat latiņu neredzēju. Rīgā ilgāku laiku bumbulēju dažādos sporta veidos, bet tad aizgāju uz Dinamo pie trenera Tālivalža Budēviča un uzreiz pateicu, ka gribu lēkt ar kārti. Tā arī viss sākās.

- Kādiem kārtlēkšanas attīstības posmiem esi gājis cauri?

- Vislabāk varēs spriest, ja zināsim, kādi bija lecamrīki. Pirmais, ar ko es pārvarēju trīs metrus, bija...augstlēkšanas latiņa (toreiz tās bija no alumīnija). Kura katra nederēja. Noliktavā speciāli izmeklēju taisnu, izturīgu, vieglu. Toreiz visi bērni visi leca ar latiņām. Invalīdu veikalā nopirku kruķu gumijas uzgali (katra nederēja - no trijiem veidiem īstā bija tikai viena), virsū uzmaucu pārgrieztu tenisa bumbiņu un uz priekšu.

Nākamais bija bambusa posms. Dinamo zālē bambusa kātos karājās karogi. Viens likās piemērots. Pa kluso (citādi neviens nedotu) pievācu un pārlēcu jau trīsarpus metrus. Vēlāk to kātu man Dinamo mačos Ļvovā nozaga...

Ar tolaik valdošajām alumīnija kārtīm man daudz neiznāca ņemties. Parādījās pirmās stikla šķiedras kārtis. Sākumā austrumvācu, arī krievu, bet tās man bija par smagu. Vienreiz kādu nedēļu ar smilšpapīru tīrīju nost kārtu pēc kārtas. Vēlāk tāpat salūza... Ar stikla šķiedras kārtīm jau es lēcu krietni pāri četriem metriem. Tad nāca amerikāņu Skypole, un sākās cita lēkšana. Tas nebija vienkārši. Vajadzēja atrast savam svaram piemērotu kārti, un tikai tad to varēja pareizi saliekt un izbaudīt īsto katapultas efektu. Ne katra kārts derēja. Klīst nostāsts par mūsu Jāni Krasovski, kuru uzskatu par izcilāko latviešu kārtlēcēju. Viņš ar alumīnija kārti bija Eiropas rekordists - 4,60 un vēl kādi centimetri (Jānis gan toreiz pārstāvēja Maskavu). Viņam pirmās stikla šķiedras kārtis trāpījās pārāk cietas. Niknums, ka viņš nevar tās saliekt, Jānim atstāja paliekošu iespaidu uz psihi, un viņš tā arī neiemācījās lēkt ar jauno rīku.

- Kārtlēkšana tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajām disciplīnām.

- Es tā neapgalvotu. Ja pareizi ielikti tehnikas pamati, viss ir vienkārši. Galvenais ir ātri skriet, tad - koordinācija un pareiza kustība, lai kārti saliektu.

-Augšā sākas akrobātika?

-Tur vairs nekas nenotiek. Viss tiek izdarīts uz zemes, kļūdas arī. Gaisā tikai pareizi jāiet pāri latiņai.

-Runā, ka citi iemācījušies pieturēt latiņu. Tur nav savi knifi?

- Nav gan, varbūt tikai nejaušības. Esmu stūmis latiņu atpakaļ, un reizēm tas izdevies, bet palieku pie tā, ka viss notiek uz zemes.

- Treneris saka: tava tehnika bijusi teju vai ideāla un varēja likt mācību grāmatās.

- Nezinu, nezinu. Lēcu tā, kā jutu. Man galvenais bija būt tuvāk kārtij. To nevarēja ne pārāk tālu atlaist, ne piespiesties, vajadzēja tieši tik, lai es to justu. Atceros, ka to gribēju iemācīt vienam savam konkurentam tepat Latvijā, bet viņš tā arī to neizjuta. Vēlāk nāca Aleksandrs Obižajevs (kādu laiku mēs trenējamies kopā), viņš fiziski bija daudz spēcīgāks, bet arī lēca citādāk. Kārtslēcēju vidū  biju augumā un svarā sīkākais. Un vajadzēja racionālu tehniku.

- Cik gadu biji PSRS izlasē?

- Piecus, sešus. Izlasē biju, bet ne visur tiku, kur biju pelnījis braukt. Vistrakāk bija 1972. gadā, kad vinnēju PSRS junioru mačos. Bija jābrauc uz ASV. Nešaubījos, ka mani paņems. Bet amatpersonas sāka stāstīt, ka Rīgā kaut kas ar papīriem neesot nokārtots, un aizbrauca cits. Tad gan apraudājos. Vēlāk, kad braucu uz Rumāniju, savā ārzemju pasē redzēju glīti ielīmētu ASV vīzu ar pareizajiem datumiem. Kad Amerikā biju izciemojies pie trimdas latviešiem, pēc tam gan kapitāliskās valstis piegrieza izbraukšanu no Latvijas uz ilgāku laiku. Izrādījās, es esot šucmaņa dēls.

Maču bija daudz - atmiņā palicis 1973. gads, kad valstssacīkstē uzvarēju amerikāņus, kuri toreiz bija neuzvarami. No PSRS pirms tam to spēja tikai pāris kārtslēcēju.

- Tiki līdz 5.40 metriem. Liekas, ka varēji augstāk?

- Ar to laiku tehniku tas jau bija daudz. Varbūt varēju pielikt vēl kādus piecus vai desmit centimetrus, bet ne vairāk. PSRS izlasē citi jau lēca augstāk, un pie kārtīm vairs tik vienkārši netiku. Pamazām tās lūza viena pēc otras, pēdējā -Kauņā bija liktenīga. Kad lūzušās kārts gabals ietriecās pavēderē, pasaule palika oranža, un zeme sagriezās. Trīs stundās tiku līdz slimnīcai Rīgā, bet sekas palika visam mūžam.

- Kārtslēkšanas sektorā vairs neatgriezies?

- Visas kārtis bija salauztas. Kādu reizi vēl lēcu (5.20 m), bet vairs nejutu vēlēšanos to darīt.

- Sāki strādāt par treneri?

- Mācīju bērnus, bet ātri sapratu, ka neesmu pedagogs. Mācīju to, ko pats darīju, bet laikam vajadzēja izprast, ka katrs ir citādāks, un nepratu piemēroties. Tas, kas man likās vienkāršs un pašsaprotami izdarāms, citiem neizdevās. Saka jau: izcili sportisti reti kļūst par labiem treneriem. Metu mieru un fizkultāras institūtu nebeidzu. Ar naudām treneriem toreiz arī nebija spoži, un aizgāju uz piena kombinātu, kur strādāju desmit gadus. Pēdējos gadus kopā ar mammu strādāju savās lauku mājās Reinfeldos, kuras nopirku pirms astoņiem gadiem (pārdevu savu Rīgas dzīvokli - lielāko materiālo labumu, kuru ieguvu savos sportošanas gados). Tās ir netālu no vectēva dzimtajām mājām un atrodas Sēlijā. Turu govis, slaucu pienu. Lēnā garā dzīvoju. Priecājos par dabu, par savām bezdelīgām - man pažobelē ir piecas bezdelīgu ligzdas. Sports bija skaists laiks, kuru nenožēloju ne mirkli. Protams, žēl, ka neiznāca startēt zem Latvijas karoga. Tāds bija mans laiks. Kad redzu sportistus skrienam ar Latvijas karogu rokā, acīs ir asaras.

Jānis Lauris

kārtlēcējs

Dzimis           1952. gada 12. februārī Rīgā

Mācījies         Rīgas 50. vidusskolā, Rīgas 25. vakara vidusskolā, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (nebeidza)

Treneris        Tālivaldis Budēvičs

Lielākie panākumi  pirmais latvietis, kurš pārvarēja 5 metrus, Latvijas rekordu labojis 7 reizes: no 5,04 m (1972. g) līdz 5,40 m (1975. g.), Latvijas septiņkārtējs čempions (1972. g.-1979. g., izņemot 1974. gadu), PSRS čempions telpās (1974. g.), trīsreiz vicečempions, Eiropas ziemas čempionāta  (1974. g.) bronzas medaļas ieguvējs, PSRS junioru čempions (1972. g.)

Sportot beidzis       1979. gadā traumas dēļ

Neprecējies

Dzīvo Jaunjelgavā, Aizkraukles rajonā un strādā savā lauku saimniecībā

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS