Sapratne par tālumiem

Kad sacensības 50 kilometru soļošanā redzētas klātienē, rodas jautājums - kam tās ir vajadzīgas? Ko tas dod labam amatniekam, topošajam finanšu speciālistam? Kāpēc mocīt sevi četras stundas 37 grādu karstumā, lipīgā mitrumā, pilnīgā bezgaisā? Kāpēc atdot visus (un vēl mazliet) spēkus bezgalīgā soļojumā? Turklāt apzinoties, ka šajā reizē diez vai izdosies ne tikai uzvarēt, bet pat finišēt labāko desmitniekā. Skaidri zinot, ka par to netiks samaksāts ne santīma. Atbildes uz šiem jautājumiem labi vajadzētu zināt Igoram Kazakevičam, kurš pasaules čempionātā no latviešiem vienīgais spēja finišēt 50 km distancē, vēlreiz apliecinot, ka ne velti izpildījis A klases normu dalībai Pekinas olimpiskajās spēlēs

- Tātad - kāpēc?
- Nezinu. Par to bieži esmu domājis. Var jau formulēt vispārīgi - tā ir cīņa ar sevi, tā var aizbēgt no problēmām, var izjust baudu, kad pilnīgā spēku izsīkumā iekrīti gultā un ne par ko nedomā. Vienmēr esmu gribējis sev kaut ko pierādīt. Daudziem būs taisnība, ja to nosauks par bezjēdzīgu nodarbošanos. Bet man tas ir vajadzīgs.

- Kad pirmo reizi redzēji kādu soļojam?

- Tas bija 13 gadu vecumā Odzienas pamatskolā. Līdz tam man ļoti patika skriet un slēpot. Ne sprintu - jo garāka distance, jo labāk. Fizkultūras skolotāja un trenere Brigita Krauze mūs, lauku puišeļus, apbrīnojami viegli prata piedabūt trenēties no visas sirds, savstarpēji mačoties un censties būt pirmajiem. Dzīvoju kilometrus četrus no skolas, autobusi nereti saplīsa, un bieži nācās uz skolu nesties skriešus. Mūzikas skola (mācījos flautas spēli) bija vēl tālāk - līdz Pļaviņām 18 kilometri. Domājat, ka nekad nekātoju ar flautu padusē? Tas deva gan fizisku rūdījumu, gan saprašanu par attālumiem.

Reiz redzēju, ka meitenes tādā dīvainā solī veic apli pēc apļa. Īsti nesapratu, vai tā nav ākstīšanas? Pamēģināju paķēmoties līdzi. To atzinīgi novērtēja trenere un pieteica mani rajona... soļošanas sacensībām divu kilometru distancē. Daudz jau mēs tur nebijām. Sākumā turējos piektajā vietā. Soļoju, kā nu mācēju, un vēroju priekšējos. Kad skola likās rokā, līdz finišam bija atlicis kāds aplis. Tad nu mierīgi gāju garām vienam pēc otra.

Uzvarēju un sapratu, ka soļošana man ir īstā nodarbošanās.

-Trenerei bija liela nojauta par soļošanas tehnikas niansēm?

- Pamatprincipos, jā, taču pie īsta soļošanas trenera netiku arī Koknesē, kur mācījos

vidusskolā. Tur mani skoloja metēju treneris Igors Lulle. Negāja slikti, tiku pie balvām arī Latvijas mērogā. Murjāņos sāku mācīties 11. klasē un tikai tad sāku trenēties pie īstena soļotāja Aivara Rumbenieka. Beidzot patiesi sāku saprast soļošanas tehniku.

- Kļuvi par čempionu?

-Vienmēr biju otrais. Tā sagadījās, ka vienā vecuma grupā man priekšā bija Māris Putenis, kas vēlāk kļuva par Eiropas junioru čempionu, otrā -  Aivars Kadaks, kurš arī bija spēcīgāks. Māris manā saprašanā bija talantīgākais soļotājs jaunākajos laikos. Iespējams, viņam varēja veikties labāk nekā Aigaram Fadejevam Māris ir divus gadus jaunāks par mani, bet jau labu laiku nesoļo. Varbūt rakstura vājums bija tas, ka ļāva gūt pārsvaru citām, ne tik slavējamām aizrautībām. Kadaks arī tā paagri beidza, lai gan gadu jaunāks. Cik zinu, viņam bija veselības problēmas. Arī es ilgu laiku nebiju soļotāju vidū. Pēc Murjāņiem iestājos augstskolā Jelgavā. Tad sasitu draudzenei mašīnu. Ļoti vajadzēju naudu, sāku nodarboties ar remontdarbiem, krāsošanu, lai ātrāk varētu to saremontēt. Kavēju gan mācības, gan treniņus. Punktu visam pielika 1999. gada Latvijas meistarsacīkstes 50 km soļošanā. Es, jaunais, reāli cīnījos par pirmo vietu, bet pēdējā aplī mani ... noņēma. Tādā distancē tas ir ārkārtīgi rets gadījums, it sevišķi Latvijā. Ja grib kādam piesieties, to mierīgi var izdarīt distances sākumā, labi, vēl vidū, bet ne pāris kilometru pirms beigām. Tas bija tik sāpīgi un aizvainojoši, ka pametu visu un 2000. gadā aizbraucu uz Vāciju.

- Un kā ar soļošanu? Tā mierīgi visu varēji pamest?

- Mierīgi? Ne, bet es tobrīd jutos lieks. Man priekšā bija Fadejevs un Liepiņš, junioros - Putenis un Kadaks. Nedomāju, ka es viņus varētu apsteigt. Turklāt vēl manas sadzīves problēmas... Vācijā darīju visu - krāsoju mājas, strādāju par oficiantu, dārznieku, rāvu kokus ar visām saknēm. Man bija mērķis, jo pirms tam pie Lielvārdes nopirku lauku mājas. Uz parāda, protams. Dzīvoju ļoti pieticīgi un liku marku pie markas, lai divos gados visu atdotu. Netieši biju pateicīgs arī soļošanai, jo tā man iemācīja pacietību un izturību. Bieži strādāju pa 12-15 stundām un nejutu noguruma. Taupīšanas nolūkos bieži ēdu baznīcas pajumtē.

- Jūs no Latvijas bijāt vairāki?

-Es strādāju viens. Sākumā vāciski nezināju vairāk par bitte un danke, bet tagad, šķiet, runāju labāk nekā krieviski, lai arī tā ir mana dzimtā valoda. Vēl svešumā nedaudz apguvu spāņu un horvātu valodu.

- Pēc runas spriežot, man pat prātā nebija ienācis, ka neesi latvietis.

- Manī nav ne pilītes latviešu asiņu, bet esmu mācījies tikai latviešu skolās un vairāk jūtos kā latvietis. Kad gribēju, lai pasē ieraksta latviešu tautību, man atteica, jo dzimšanas apliecībā es esot krievs. Nelīdzēja ne puķes, ne konfektes. Bet bija arī savs labums. Kad puika būdams, gāju gar kareivīgām krievu grupiņām, tie domāja, ka esmu savējais un neaiztika. Ar latviešiem bija tas pats. Nezinu, cik ilgi būtu pa ārzemēm mētājies, taču biju sakrājis naudu arī mācībām un griezos uz māju pusi. Tomēr iznāca aizķeršanās ar vēl vienu manu naudas pelnīšanas veidu, ar dziedāšanu.

- Latviešu trimdinieku korī?

- Es pa vakariem dziedāju uz ielām - kā nekā biju gājis mūzikas skolā. Noliku priekšā kartona gabaliņu ar uzrakstu Palīdziet Latvijas studentam, un tā lieta gāja. Reizēm pa vakaru (uz Ziemassvētkiem, protams) nopelnīju pa 500 markām (apmēram 150 lati). Tiesa, dziedāju arī kādas stundas piecas. Repertuārs - tikai latvisks, sākot ar iet Iet vilciens no Rīgas uz Valku, beidzot ar Kalniņa un Paula dziesmām. Vācijā problēmu nebija, jo tā pret ielu muzikantiem ir diezgan iecietīga. Brīžiem strādāju arī Šveicē un Austrijā, bet tur bija jābūt daudz uzmanīgākam, jo bez atļaujām norādītās vietās dziedāt bija nelikumīgi.  Liktenīgs bija pēdējā vakara dziedājums Vīnē, jo policists mani iepriekšējā dienā bija brīdinājis, un otrajā reizē ceļš veda tikai uz iecirkni. Ielika mani cietumā. Pirmajā dienā kaut ko pajautāja, bet tad vairs sešas dienas nelikās ne zinis. Kļuva diezgan neomulīgi, jo sabiedrība bija nopietna - gan parādu nemaksātāji, gan padrūmi kriminālisti. Beidzās ar to, ka ieradās divi savam tautietim Švarcenegeram līdzīgi policisti, aizveda mani uz lidostu un deportēja. Tikai šogad martā beidzās man piespriestais piecu gadu aizliegums ierasties Austrijā. Atgriezos mājās apmēram pēc četru gadu prombūtnes.

- Šajā laikā ar sportu nemaz nenodarbojies?

-Reizēm paskrēju krosiņus, bet tas arī viss. Par soļošanu pat nedomāju.

Rīgā iestājos Banku augstskolā, jo gribu strādāt ar finansu lietām. Sākumā dzīvoju kopmītnēs, tagad ar draugiem četratā īrējam trīsistabu dzīvokli. Sāku just, ka vakaros īsti nav, ko darīt, un atsāku it kā pa jokam trenēties. Pēc mētāšanās pa pasauli biju zaudējis treneri Rumbenieku un trenējos viens. Jau atsāku soļot, bet 2004. sezona bija jāizlaiž traumas dēļ. Nākamajā gadā vinnēju studentu mačus un nopietni gatavojos Latvijas meistarsacīkstēm 50 kilometros, bet par jau notikušajām sacīkstēm uzzināju, labodams mājai jumtu. Nezinu kāpēc biju iedomājies, ka sacīkstes notiks jūnijā, bet bija tikai aprīlis. Uzvarētāja rezultāts arī tāds, kādu nebūtu grūti pārspēt. Izbīlī gandrīz nokritu no jumta. Vasarā, Prezidenta balvas izcīņā (kas reizē bija arī valsts meistarsacīkstes) biju otrais 20 kilometros, kas gan nav mana mīļākā distance, toties aiz manis palika gan Liepiņš, gan Fadejevs, kas izstājās. Pagājušajā gadā pirmo (un pagaidām vienīgo) reizi kļuvu par Latvijas čempionu 50 kilometros, bet Eiropas kausos šogad izpildīju augstāko olimpisko normu un pirmo reizi nosoļoju pussimtu kilometru ātrāk par četrām stundām.

Pavisam nesen beidzās pasaules čempionāts Osakā.

- Un visu laiku bez trenera?

- Tā nevar teikt. Pagājušā gadā pēc Modra Liepiņa uzaicinājuma sāku trenēties viņa grupiņā. Sākumā bijām vairāki, tad palikā tikai divi audzēkņi. Tā bija laba skola. Modris soļoja līdzi, daudz runājām, spriedām. Šim laikam ir liels nopelns manos panākumos. Modris mani konsultēja līdz jūlijam, bet tad mūsu sadarbība beidzās.

- Sastrīdējāties?

- Neteiktu vis. Bija mums domstarpības, reizēm es varbūt kaut ko pateicu pārāk asi, un to pēc mirkļa jau nožēloju un meklēju izlīgumu, bet nedomāju, ka tas bija iemesls. Neesmu diplomāts. Mums būtu jāparunā, bet vēl nav iznācis.

- Ja ceļi tomēr šķirsies, trenēsies viens? Varbūt iesi pie valsts izlases galvenā trenera Rumbenieka?

- Par to jādomā, jo soļošana tomēr ir ļoti tehniska disciplīna un pats sevi taču neredzi. Pie Rumbenieka nav, ko meklēt - viņam ir sava grupa, ir Janevics, arī dēls Arnis nākamgad būs saniedzis 20 gadus, kad var startēt olimpiādē 50 kilometros (vēl gan norma jāizpilda). Vai nu viņam vajag konkurentus?

- Cik sportistu olimpiskajās spēlēs var startēt no vienas valsts?

-Ja ir A norma, manuprāt, tad var trīs. Pagaidām tā ir izpildīta Janevicam un man, bet vēl jau ir Brūvelis, Rumbenieks jaunākais, arī Modris brīžiem nopietni runā par Pekinu. Cīniņš būs. Katrā ziņā es soļošu, kaut vai viens. Nesen atcerējos: reiz Murjāņos teicu, ka Pekinas olimpiāde būs manējā. Darīšu visu, lai tā būtu. 2009. gadā pasaules čempionāts būs Berlīnē -  tas jau tikpat kā mājās. Arī tur gribētu startēt. Pērn pat akadēmisko mācību gadu paņēmu, bet šogad augstskolu gan gribu pabeigt.

- Ja nav noslēpums: no kā tu pārtiec, jo par sportošanu naudu nesaņem?

-Esmu absolūts amatieris. Visā karjerā par soļošanu varbūt esmu dabūjis kādus 100 latus. Tiesa, pirms čempionāta Osakā pirmo reizi biju valsts apmaksātā treniņnometnē. Arī olimpiskajā gadā man būs iespēja trenēties ārpus Latvijas. Pirmo reizi saņēmu arī sporta čības. Līdz šim tās pirku par savu naudu. LOV esmu medicīniskā aprūpē.

Dzīvoju no ietaupījumiem. Kad varu, izraujos uz Vāciju pāris nedēļas pastrādāt. Mani jau pazīst. Ciemā pie Minhenes esmu nokrāsojis vismaz četrdesmit mājas, bet pārāk aizrauties arī nevar, jo trenējos 12-13 reizes nedēļā.

- Vēlreiz par tiem piecdesmit kilometriem. Osakā tie nebija biedējoši?

-Bija karsti, laiks sutīgs, bet tu jau zini, kāpēc to dari. Man veicas tieši ekstrēmos apstākļos - vai nu lielā karstumā vai aukstumā. Ar Osaku kļūme, manuprāt, iznāca vadībai. Mēs aizbraucām pārāk vēlu, un pietrūka laika atklimatizācijai. Runājām, ka uz olimpiskajām spēlēm jādodas vismaz divas nedēļas iepriekš, jo Japānā mēs iekritām tādā bedrē, ka Ingus Janevics un Jolanta Dukure pat neizķepurojās un izstājās. Notikums ar Ingu izskatījās šausmīgs, tomēr tik traki nebija. Viņš ātri attapās un, braucot uz viesnīcu, izskatījās labāk par mani. Tā arī īsti nesapratu, kas pie tā ģībiena bija vainīgs - organisma atūdeņošanās, pārāk ātrs temps vai vēl kaut kas. Ar to tempu soļošanā ir tā: par cik minūtēm pirmajā pusē apsteigsi iecerēto grafiku, par tik, sareizinot ar desmit, finišā zaudēsi. Vai vispār nebeigsi distanci. Es jau arī ap četrdesmito kilometru sāku sev prasīt - ei, vecīt, ko mokies, varbūt izstājies? Nebija viegli, bet es neesmu radis izstāties. Mocījos labu laiku, bet finišs stadionā atsver visu. Tu to varēji!

- Par ko domā, četras stundas soļojot?

- Dungoju dziesmiņas soļojamā ritmā. Ja eju grupiņā, runājos. Zinu, ka daudziem tas nepatīk un otrajā pusē parasti aizveros. Soļoju pēc sava grafika un pirmos 35 kilometrus teorētiski vajadzētu nosoļot bez lielas piepūles, bet ne viemēr tā izdodas. Ja esi pareizi gatavojies, arī turpmāk problēmām nevajadzētu būt. Taču tad sākas arī psiholoģiska cīņa - ar sevi, ar pretiniekiem, un saprātu reizēm grūti saglabāt. Tas var būt liktenīgi, jo organisms jau ir uz galējās robežas.

- Ceļā daudz arī dzerat, aplejaties ar ūdeni, ledu liekat uz galvas. Tam ir liela nozīme?

- Protams, bet visu vajag ar mēru. Ledus karstumā palīdz, un Osakā es paspēlējos ar vārdiem. Presē tas izskanēja, ka mazliet atsaldēti jau esam. Nu, tik traki jau nav, bet mazliet jau tādi īpatnīši esam. Pie tā arī paliksim.

Igors Kazakevičs,

vieglatlēts

Dzimis           1980. gada 17. aprīlī Vietalvā

Augums, svars        1,76 m, 67 kg

Izglītība         mācījies Odzienas pamatskolā, Kokneses vidusskolā, beidzis Murjāņu sporta ģimnāziju, Banku augstskolas 4. kursa students finanšu specialitātē

Pirmie treneri  Brigita Krauze, Igors Lūsis, Aivars Rumbenieks, trenējas patstāvīgi (2006. gadā treneris - Modris Liepiņš)

Lielākie sasniegumi           28. vieta pasaules meistarsacīkstēs Osakā 2007. gadā, Latvijas čempions 50 km soļojumā 2006. gadā, izpildīta A klases norma dalībai Pekinas olimpiskajās spēlēs 50 km soļojumā

Ģimenes stāvoklis neprecējies

Vaļasprieks  mūzika, slēpošana

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS